Tenors Nauris Puntulis grib celt lauku tautas namu līmeni

Puntulis kā Nacionālās apvienības biedrs ir ne tikai izcils tenors, bet arī kāpj pa politikas Olimpā. Pērn viņš startēja Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēts par tautas priekšstāvi. Tomēr viņš kā politiķis nav „izgāzies”, kopš jūnija viņš kļuvis par kultūras ministres padomnieku. Tieši politiskā piederība viņam arī ļāvusi kļūt par Kultūras ministrijas darbinieku, jo šī ministrija atrodas Nacionālās apvienības pārraudzībā.

Tenors intervijā „Latvijas Avīzei” atklāj, ka viņā prioritāte nebūšot vis „augstās, elitārās mākslas”, bet gan tautas mākslas, kultūras nami. „Viena no lietām, ko vēlos izdarīt un kam veltīšu enerģiju – sakārtot sistēmu, kas atbild par kultūras namiem, kultūras centriem. Lai mēs varētu runāt par kulturālu tautu, ne tik daudz uzmanības jāvelta Nacionālajai operai, simfoniskajam orķestrim, Venēcijas biennālei un tamlīdzīgi, priekšplānā jāizvirza kultūras norises Latvijas reģionos, bērnu mākslas un mūzikas skolās, tajās vietās, saknēs un avotos, kur rodas kulturāla tauta. Tā būtu mana prioritāte – atjaunot sadarbības saikni starp ministriju un kultūrcentriem. To Latvijā ir pāri par 500. Pašlaik kā ministres padomnieks varu aizbraukt uz Suntažu vai Valdemārpils tautas namiem, bet tur man mierīgi var teikt – paldies, Puntuļa kungs, ka apciemojāt, mēs sadarbojamies ar pašvaldību, bet Kultūras ministrija neko īpašu mums nevar līdzēt. Praktiski pašlaik saikne valdība – kultūras nami darbojas tikai ar Dziesmu svētku likumu, bet sekmīgs kultūriestādes darbs ir atkarīgs no vietējās varas.

Un tas ir kā loterijā – ja pašvaldību vada cilvēki, kuriem kultūra ir saistoša, tad, visticamāk, tur viss ir labā kārtībā, toties, ja pašvaldību vadītājus saista vienīgi kikbokss, tad droši vien kultūrdzīve šajā vietā ir panīkusi.”

„Rīgas mākslas” izkonkurē reģionu kultūru

Puntulis arī iestāsies par to, lai valdība pieņemtu „Likumu par kultūras centriem”. Tāda likuma nepieciešamību Puntulis argumentē šādi: „Pirmkārt – kas ir kultūras centrs. Tātad – tas jāakreditē, jo šobrīd kultūrcentrs var rasties lielveikala telpās, šķūnī, jebkur. Taču jābūt zināmām prasībām, akreditācijai, lai šo centru patiešām atzītu kā kultūras centru. Tas nozīmē, ka jāpiedāvā minimāls kultūras pakalpojumu grozs, noteikts „gaismas” daudzums, ko tautas namā saņem iedzīvotāji.

Iestādes pasākumu programma nedrīkst sastāvēt tikai no „OKartes akadēmijas” koncertiņiem vai „Ugunsgrēka” aktieru šoviem. Uz skatuvēm popkultūrai jāpaliek saprātīgā mērā, bet jādod iespēja konkurēt arī nopietnākai kultūrai.

Negribu lietot vārdu „cenzūra”, taču kultūrprocesi ir jāvada, ir jāskauž seklums, lētums, viszemākā kvalitāte. Tāpēc jāgatavo piedāvājums, kam vajadzētu būt akreditētā kultūras centrā.”

Viņš arī teic, ka mūsu valdībai nav īsta kultūras politika: „Es sauktu to par visai deklaratīvu, taču tā ir labojama lieta. Pa lielākai daļai esam lauzuši šķēpus par fasādes lietām – par Nacionālo operu, kurā pats strādāju, par „Rīgas mākslu” un tām dailēm, kas valstij dod starptautisku atpazīstamību un rezonansi. Tur koncentrēti līdzekļi, taču māksla un kultūra reģionos daudzējādā ziņā palikusi novārtā.”

Puntulis atzīst, ka katram jāmainās, arī viņam pašam, lai „pietuvotos kultūrai”: „Un vajadzētu mēģināt atteikties no tā badīgā alkatīguma, ka varbūt labākajā gadījumā reizi gadā cilvēkus var paskubināt uz kādu talku, bet citkārt viņi necelsies no krēsla, kamēr nejutīs materiālu stimulu.

Man šķiet, tīri cilvēciski ir kaut kas zudis. Mazāk ejam ciemos. Mazāk satiekamies un runājam. Maz sēžam pie ugunskura un kopā uzdziedam. Agrāk to darīja vairāk. Es pats arī biju tā mainījies, bet tagad esmu atsācis spēlēt ģitāru – kā kādreiz jaunībā ar draugiem.”

Nauris Puntulis par politiku