Latviešu ekofīlings un Ķīnas Tautas Republika
Sestdien ar ģimeni apmeklējām gaumīgā Kalnciema ielas kvartāla tirdziņu. Nudien, jauks pasākums, un nav jau salīdzināms ar lielveikaliem, kurus pēdējā laikā modē nācis piesaukt gluži vai kā „elles filiāli”.
Latviskais ekofīlings te kūsā pilnā sparā, degustējām aroniju portvīnu (meita ne), strausa desu, visādus sierus, mājās devāmies ar pašmāju žāvējumiem, sieru, ķiplokiem un sīpolu marmelādi somā. Pēdējais ir tik tiešām teicams produkts, neko līdzīgu nekur citur nebijām ne redzējuši, ne garšojuši. Nolūkojām, kur meitai pirkt Latvijas dizaina un ražojuma svārkus, onkulis, kurš vecajos radioaparātos iebūvē FM uztvērējus, arī bija ievērības cienīgs. Uz visa šā fona pat netraucēja ansamblītis, kurš nekādi nevarēja noturēt noti vecajām, labajām latviešu estrādes dziesmām.
Tikai jau pie izejas piedzīvoju mazu „kultūršoku”. Kāds tirgotājs piedāvāja visvisādus koka izstrādājumus. Meita gan bija acīga un aprādīja, ka tikai tas viss nav no Ķīnas, jo turpat uz galda bija kaut kādi aizdomīgi „feņšui” tipa darinājumi. Vai nu tā var būt? Tirgonis, vaicāts, kur tapusi koka ķemme, braši, pat ar patosu, godīgi atbildēja: „Ķīnas Tautas Republikā!”
Cienījamie Kalnciema kvartāla saimnieki! Vai patiesi ķīniešu precei šī ir īstā vieta? Kur tad ar savām karotēm un ķemmēm likties mūsu amatniekam? Tad jau varbūt nākamreiz kundzīti ar pašas audzētajiem ķiplociņiem izkonkurēs lielveikala izbraukuma stends ar importētajiem Ķīnas ķiplokiem? Un latviešu šūdinātos svārkus nomainīs daudz lētākie no austrumu tirgus?
