Sit, dur, dedzina ar lodlampu. Kur bēgt sievietei, kuru pazemo?

Valmierā, krīzes centrā „Valdardze”, klientu netrūkst — šis nevalstiskais nodibinājums ir uzņēmies sociālās rehabilitācijas rūpes par bērniem un sievietēm, kas cietušas no vardarbības. Un visbiežāk upuri pazemoti viņu pašu mājās un ģimenē.

Pašu valstij nauda neatrodas gadiem

Latvijas valsts budžeta dalītājiem nav atradusies „lieka” nauda, ko piešķirt no vardarbības cietušo sieviešu aprūpei krīzes centros, nu jau programma pārcelta uz 2015. gadu — politiķiem un ierēdņiem šis jautājums nerūp. Laimīgā kārtā līdzekļus piešķīris Eiropas Sociālais fonds, „Valdardzes” pārziņā ir visa Vidzeme. Darba ir daudz vairāk, nekā iesākumā domāts — diemžēl.

„Bijām plānojuši, ka mēnesī stacionārā būs trīs sievietes, bet jau pirmajā mēnesī bija astoņas,” intervijā žurnālam „Degpunktā” saka „Valdardzes” valdes priekšsēdētāja Eva Sāre–Aizsilniece. Līdz maija beigām stacionārā aprūpētas 16 sievietes, uz konsultācijām bijušas vairāk nekā 26. Nu jau centrs pat spiests izsvērt, vai vienmēr nepieciešams klienti ievietot stacionārā, varbūt pietiek ar konsultācijām.

Vēl ir sievietes, kas centrā uzturas kā pavadošās personas saviem bērniem, kuri cietuši no vardarbības. Tā ir vienīgā mūsu valsts finansētā programma, kad māte var uzturēties krīzes centrā. Formāli viņa nemaz nevar saņemt sociālo rehabilitāciju...

„Pieprasījums saņemt palīdzību ir ļoti liels un gadījumi — smagi,” atzīst Eva. Bijušas sievietes, kas apmeklējušas konsultācijas un apgalvojušas, ka nav jau tik traki, tikai pēc mēneša atgriezušās — nežēlīgi sasistas.

Ar katru upuri strādā komanda — psihologs, mākslas terapeits, deju–kustību terapeits, sociālais darbinieks, jurists un citi speciālisti. Pagaidām ir divi laimīgi stāsti — divas sievietes, kuras nomainījušas dzīvesvietu, atradušas darbu, ieguvušas neatkarību un nav atgriezušās varmācības bedrē.

„Tas ir mīts, ka vardarbība ir sociālā riska ģimeņu problēma. Visgrūtāk ir strādāt ar inteliģentiem un turīgiem cilvēkiem. Tad ir gan draudi speciālistiem, gan sūdzības un cīņas ar advokātiem tiesu procesos. Aizvien atrodas likumdošanā „caurumi”,” stāsta Eva. Arī Latvijā pazīstamu cilvēku ģimenes bijušas krīzes centra rūpju lokā.

„Valdardze” darbojas septiņus gadus, un šajā laikā piedzīvoti šausminoši gadījumi — pēc palīdzības nākušas vai atvestas sievietes, sasistas, sadurtas, sagraizītas, viena ar lodlampu dedzināta... Mēģināts arī ielauzties krīzes centrā un uzbrukt speciālistēm, šādiem gadījumiem ir apsardze, kas ierodas ļoti ātri.

To, ko pieredz „Valdardzē”, citiem reizēm grūti iztēloties. Eva stāsta: „Ir cilvēki, kas ir auguši pozitīvā, normālā gaisotnē un vispār nezina par šādām lietām. Nesen pie mums atbrauca Francijas draugi un, to visu dzirdot, jutās šokēti.”

Sagrauj pašapziņu un izolē

„Attiecības ne uzreiz kļūst vardarbīgas, tas notiek ilgtermiņā. Vispirms ir medusmēnesis, tad vīrs piedāvā, ka sieva var dzīvot mājās, viņš aizvien vairāk nosaka sievietes dzīvi, viņa zaudē savu neatkarību. Vīrietis vēl „iedvesmo”, ka viņa nekam neder, norobežo no ģimenes, draugiem, paziņām, viņš kļūst par toņa noteicēju,” skaidro centra vadītāja.

Tieši izolācija ir viena no pazīmēm, ka ģimenē un pāra attiecībās kaut kas nav kārtībā. Ja sievas tuvinieki kļuvuši par nevēlamiem viesiem, ja bērniem aizliegts aicināt ciemos klasesbiedrus un draugus, visdrīzāk aiz šīm sienām risinās kas ļauns un slēpjams.

Ja sievietei ir sagrauts pašvērtējums, viņai šķiet, ka bez šā vīrieša dzīvē nekur un nekādi. „Ja kāds no malas nepalīdz saskatīt patiesās lietas, viņa dzīvo šajās attiecībās un domā, ka tas ir viņas liktenis un nolemtība,” teic Eva. Turīgs vīrs sāk pret sievu izturēties kā pret savu mantu, kad šī „lieta” iebilst, ka viņai arī ir savas domas, „saimnieks” ir sašutis. Un, ja ir pirmais sitiens, būs arī nākamie un dzīve pārvērtīsies ellē. Tad vispareizākais ir steigt meklēt palīdzību.

Bagātie atpērkas ar kažoku, nabagie ar puķi

Lai arī visbiežāk cietušās ir sievietes ar pamatskolas izglītību, ar bērniem, bez darba, bez sava mājokļa un ar zemu pašvērtējumu, situācijas ir ļoti dažādas. Ne visas ir dzērāju sievas vai iespundētas mājās, kamēr vīri pelna. Ir arī otrādi — kad tieši sieviete ik dienu dodas uz darbu, uzņemas maksājumus, kamēr vīrišķis te strādā, te nestrādā un gaida, kad viņam alus „bateriju” atnesīs. Turklāt sievietei ir kur aiziet, varbūt pat tieši varmāka ir „ieperinājies” viņas mājoklī, taču viņa cieš un cieš.

„Katrs gadījums ir individuāls,” piekrīt Eva. Kopīga ir vardarbības apļa shēma. „Ir medusmēnesis, tad aug spriedze, atkal ir sitiens, pēc tam bagātie vīrieši pērk kažokus un ceļojumus, nabadzīgie atnes puķi un nolūdzas. Ja to nepārtrauc, ja cilvēku neiedvesmo, viņš pieņem upura tēlu un neko nemainīs.”

„Un ne tikai sit, var arī ar vārdiem pazemot, dažkārt emocionālā vardarbība ir daudz smagāka,” uzsver centra sociālā darbiniece Iveta Mendziņa. Pētījumi liecina, ka tā atstāj lielāku iespaidu uz personību un izaugsmi, fiziskās vainas parasti ir ārstējamas.

Bet kā pamanīt varmāku laikus, kā nojaust, ka varbūt pat aiz izglītota, darbā cienīta cilvēka ārienes slēpjas briesmonis, kurš sitīs sievieti gan nenovāktu trauku dēļ, gan vispār bez jebkāda iemesla?

Greizsirdība un kontrole ir viens no signāliem, brīdina Iveta. „Dažkārt sieviete pat jūtas pagodināta par tādu uzmanību — kur tu iesi, cikos būsi. Tas neveidojas vienā dienā, pakāpeniski „nogriež” draugus, paziņas, radus.” Sievietes var pat censties tādus vīrus aizstāvēt, sakot, viņš ļoti mīlot. Un tad seko pirmais sitiens un lielais apmulsums — kā tad tā, par ko?

Ja meitenes draugs ir greizsirdīgs par to, ka viņa aprunājas ar studiju biedru vai kaimiņu puisi, ja viņš vēlas noteikt, kur un kad viņai iet, un ir nikns, jo draudzene atgriezusies pusstundu vēlāk — vēl nav par vēlu šādām attiecībām pielikt punktu. Pretējā gadījumā rezultāts var būt sabojāta dzīve un varbūt pat ļaunāk.

Parasti varmākas ir vīrieši ar zemu pašvērtējumu, „varoņi” tikai mājās, vienalga, vai tas ir ciema plencis vai sabiedrības acīs veiksmīgs uzņēmējs. Tajās reizēs, kad arī vīrs piekrīt sadarbībai ar krīzes centru, viņš ir sašļucis un izsakās ar grūtībām.   

Lai gan vīram vai draugam nav nekādu tiesību sist sievieti, Eva neslēpj, ka ir situācijas, kad arī upuris var izaicināt. Vardarbības purvs, kur iestiguši ir abi un varbūt pat velk viens otru iekšā, — nenormālas, greizas attiecības, kuras citiem var būt neiedomājamas un neizprotamas.

„Robeža starp varmāku un upuri ir ļoti slidena: varmāka vienā brīdī ir upuris vai upuris pēkšņi kļūst ļoti varmācīgs,” atklāta ir deju un kustību terapeite Zanda Lauva. Centrā ir bijuši bērni, kas stāsta — tētis sit mammu, bet mamma tēti, tikai ne tik bieži, viņš tomēr ir stiprāks. Vai „piezemētāks” piemērs, bez dūru palaišanas — sieva atņem vīram visu naudu, viņš par to žēlojas citiem, bet neko arī nemaina, jo ir taču ticis vaļā no finansiālās atbildības. Nauda ir sievai, lai tad viņa arī kārto visus maksājumus.

„Jebkurā gadījumā vardarbīgās attiecībās kaut kādā līmenī abus cilvēkus tas apmierina. Ir jocīgi tā teikt, bet kāds izdevīgums ir, lai cik šāds modelis, no malas skatoties, šķistu nepareizs,” komentē Zanda.

Bērniem jājūt vecāku atbalsts

Problēmu cēlonis visbiežāk meklējams bērnībā, kad nav saņemts vajadzīgais atbalsts no vecākiem, varbūt pat bijis noniecinājums. „Meitene pieaug, viņai gribas būt piederīgai, vajadzīgai,” stāsta Iveta  Mendziņa. Ja šāda sieviete mazotnē bijusi „melnā avs”, viņa jutīsies vajadzīga vismaz vīrietim, lai arī varmākam.

„Ļoti nepārliecināti par sevi, iekšējā „es” izjūta, kas palīdzētu novērtēt sevi, pastāvēt par sevi, pilnveidoties, ir ļoti vāja, pat iznīcināta. Līdz ar to iesaistās attiecībās, kur tiek vēl vairāk pazemoti,” raksturo Zanda Lauva.

Ļaunākais ir fakts, ka upuru filozofija turpinās no paaudzes paaudzē. Tas, kurš pats cietis, izaudzis var kļūt par varmāku. Dzimtā godāta vecvecmāmiņas padevība un pieticība pāriet uz mazmeitu 21. gadsimtā — veiksmīgas karjeras vietā viņa dod priekšroku dzīvei zem dūres. Pat uz ielas kāds svešinieks uzmīs uz kājas vai rupji nolamās.

Pēc pētījumiem, gandrīz pusei bērnu, kas cieš no cietsirdīgas attieksmes, arī mātes cietušas no nežēlības. „Mūsu centram ir septiņu gadu pieredze. Meitenes, kas šeit ieradās pirmās, kā bērni, nu atgriežas kā sievietes ar bērniem. Viņas bērnībā bija upuri un pieaugot atkal ir upuri,” šādu drūmu tendenci novērojusi Eva.  

Par sevi drošas sievietes un arī vīrieši visdrīzāk varmācīgu attiecību slazdā neiekritīs. Bērns, kurš īstajā brīdī varējis rēķināties ar vecāku atbalstu un palīdzību, kas viņa pāri darītāju bijuši gatavi vai miltos samalt vai vismaz uz policiju aizvilkt, diez vai nākotnē kļūs par upuri un cietēju. Bet, ja tēvs nelicies ne zinis, bet māte ieteikusi samierināties, risks ir ļoti liels. „Ja bērns sajūt, ka viņu var aizstāvēt, ar laiku viņā radīsies izjūta, ka arī viņš pats var sevi aizstāvēt. Ir svarīgi, ka vecāki saka — es tev palīdzēšu, kad vajadzēs,” atgādina Zanda.

Pārmaiņas pa pilienam vien

Sievietes krīzes centra stacionārā pavada mēnesi, tas ir īss laiks, ņemot vērā, ka no varmācības viņas ir cietušas pat gadiem ilgi, parasti jau kopš bērnības. Terapeite Zanda uzsver: „Nevaram šajā laikā mainīt visu, bet ko mēs darām veiksmīgi — pa pilienam vien parādām, ka pieredze var būt citāda. Dažkārt novēroju, ka pat tikai labvēlīga, cieņpilna attieksme ir daudz.”

Zanda kā deju un kustību terapeite, savukārt viņas kolēģe ar mākslas palīdzību darbā ar klienti izmanto radošo procesu. „Tā ir iespēja prātu mazliet atslēgt, atvirzīt maliņā, rodas dažādas pārdomas, tēli, izjūtas, kas vairāk liecina par to, kas ar sievieti notiek. Kā jauns skatījums — ieraudzīt, ka varbūt sevi mānu.”

Iveta piebilst: „Paraudzīties uz sevi no malas brīžiem ir smagi, gribas meklēt vainīgo citos, visu noliegt un aizbēgt. Tāpēc — jo ilgāk sieviete tādās attiecībās ir dzīvojusi, jo ilgāks atbalsts ir vajadzīgs.” Ir grūti atzīt rūgto patiesību, un panākums jau ir, kad šāda sieviete, izlasījusi centra bukletiņu par vardarbību ģimenē, atzīst: „Jā, tas ir par mani.”

„Mums nav mērķis jaukt ģimenes un attiecības, bet strādāt gan ar upuri, gan varmāku,” uzsver Eva Sāre–Aizsilniece. Pirmais solis uz panākumiem ir likt viņiem aizdomāties. „Tikai sieviete izlems, kā viņai turpmāk rīkoties, mēs ļaujam izvēlēties.”

Ļoti daudzas tomēr atgriežas pie tiem pašiem „vīriņiem”, no kuriem bēgušas. Tad labākais, ko krīzes centrs var darīt, — vismaz iedrošināt nebaidīties atkal lūgt palīdzību, cik vien vajag un jebkurā stundā, „Valdardze” ir atvērta visu diennakti. Un krīzes centrā cenšas iemācīt, kā rīkoties, ja draud uzbrukums, pat līdz sīkām viltībām. Piemēram, kā mātei norunāt ar bērniem īpašu paroli — ja viņa pasaka, ka aiz loga zaļo lapas, bērni zina, ka nekavējoties jāsteidz pēc palīdzības.

Ja tomēr ir aiziets prom, jāuzmanās strauji veidot jaunas attiecības — tās var būt tikpat nelaimīgas un bīstamas. Vispirms tomēr vajadzīgs ilgs darbs ar sevi un speciālistu atbalsts.

Citur no mājām izliek varmāku

Pieminētā spīdzināšana ar lodlampu ir šausminoša, bet vēl baisāka ir mūsu likumos apslēptā vienaldzība. Parasti uzbrucēji uz apsūdzēto sola neapsēžas, ja vien nav galu galā upuri nosituši.

„Tie nav smagi miesas bojājumi, tie nav lūzumi, kā mums policijā paskaidro,” nopūšas Iveta. Pat par dedzināšanu ar lodlampu sadists var tikt cauri ar administratīvo sodu. Ja vēl pretī ir cietumos ne reizi vien pabijis subjekts, viņš itin labi zina likumus un savas tiesības. Un bieži vien arī, kā sist, lai nepaliek redzamas pēdas...

Latvijā no savām mājām spiests bēgt upuris, patiesi civilizētā pasaulē ir citādi. Mendziņa: „Citās valstīs no mājas „izņem” vardarbīgo vīrieti, un sieviete paliek turpat un saņem palīdzību.” Eva zina teikt, ka Vācijā šādos gadījumos varmākam nekavējoties jāpamet mājoklis un cietusī divas nedēļas var apdomāties, kā dzīvot tālāk. Ja viņa nevēlas attiecības turpināt, ļaundaris nevar pusgadu mājām pat tuvoties.

„Varmākam pārtrūkst īpašuma un citas tiesības, galvenais ir upura tiesības uz dzīvību, uz drošību. Pie mums sieviete paņem bērnus un bēg...” atzīst „Valdardzes” vadītāja. Tomēr policiju krīzes centrs nevaino — ne jau tur pieņem likumus, un ar Valmieras likuma sargiem sadarbība esot ļoti laba.

Vai tuneļa galā ir kaut mazliet gaismas? Eva no kādas izbraukuma lekcijas atceras — vietējie teikuši, ka pēc centrā saņemtās palīdzības kaimiņiene, kad viņu sit, sākusi kliegt. Agrāk viņa cietusi klusējot... „Arī tas ir panākums, tagad viņa prot ar bērniem aizbēgt vai saukt pēc palīdzības,” uzskata „Valdardzes” vadītāja.

Un, lai cik dīvaini tas skanētu, ja pārāk sāk sāpēt, ja kārtējais sitiens kļuvis neizturams, tas ir labi. „Tas ir brīdis, kad kaut ko var mainīt, jo cilvēku situācija vairs neapmierina,” teic terapeite Zanda.

Māris Puķītis/ Foto: Aigars Hibneris