Kāpēc nauda spēj sanaidot pat tuvus draugus?

Olgas Orlovas „Psiholoģijas ateljē” naudas tēma nav ienākusi nejauši. Semināros un individuālajās konsultācijās nemitīgi atkārtojās jautājumi: ko darīt, lai nauda nesabojātu attiecības ģimenē, kā palīdzēt draugam, nepaliekot muļķa lomā. Situācijas bija tik tipiskas un naudas kaišu simptomi tik līdzīgi, ka radās ideja par plašu semināru un nodarbību ciklu, kurā psiholoģe kopā ar klientiem cenšas rast atbildi uz dažādiem ar naudu saistītiem jautājumiem.

“Mūsu attiecībās ar naudu ir ļoti daudz mītu,” stāstījumu sāk Olga Orlova. “Un cilvēki gadiem dzīvo, ticēdami mītiem, pat neiedomājoties, ka naudas viņiem trūkst tikai tāpēc, ka viņi ir psiholoģiski nepareizi orientēti. Es to dēvēju par saldo vaniļas ķecerību. Cilvēki dzīvo brīnišķīgās fantāzijās, sitas pa dzīvi un nespēj izkļūt no pašu radītās rozā pasaules, kurā nav naudas. Tie ir cienījami, izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuri noskatās, kā mazizglītoti ciniķi, „maugļi” un zelta teļa kalpi ieņem augstus amatus un valda pār izsmalcinātiem intelektuāļiem. Viņi redz cilvēkus, kas tikuši pie naudas, pateicoties apšaubāmām morālajām īpašībām.

Naudas daudzums mūsu makos ir atkarīgs no attieksmes pret to. Kad jautāju cilvēkiem, ko viņiem nozīmē nauda, lielākā daļa smagi nopūšas, jo uztver naudu kā slogu. Cilvēki domā: ir lieliska, neatkarīga, skaista dzīve, un ir netīra, riebīga nauda, kas sabojā sapņus, cerības, fantāzijas, attiecības, ģimeni, mīlestību, nākotni.

Nauda biedē, jo jāgudro, kā pie tās tikt, un kur tad vēl domas par briesmīgajām vecumdienām, kas bez naudas nevar būt cilvēka cienīgas, bet sola tikai slimības un nabadzību. Naudas trūkums liedz sievām pamest vīrus, lai gan laulībā jau sen vairs nav mīlestības, un vispār – kad jādomā par naudu, dzīvot šajā pasaulē gribas aizvien mazāk... Tikai tad, kad uztversim naudu kā realitāti, kurā dzīvojam, mēs spēsim izveidot attiecības ar naudu, kurā būsim noteicēji, neļaujot naudai pār mums valdīt.

Jo vairāk cilvēks cenšas no domām par naudu izvairīties, jo vairāk viņam nākas par to domāt. Tas ir tāpat, kā braukt pa ceļu, kura malā guļ liels akmens. Lai apbrauktu akmeni, uz to ir jāskatās, un reizēm cilvēki redz tikai akmeni, bet aizmirst, kurp brauc. Ja cilvēks naudu uztver kā šķērsli, kas neļauj pilnvērtīgi dzīvot, viņam par to visu laiku jādomā. Ir jāiemācās domāt, kā likt naudai darboties mūsu labā.

Kā to izdarīt? Pret naudu nevar izturēties nevērīgi, jo, tāpat kā jebkurās attiecībās, vieglprātībai ir bēdīgas sekas. Tomēr, ja pret naudu izturēsimies pārlieku nopietni, neko citu dzīvē vairs neredzēsim.”

Pievaldīsi mēli, maks necietīs

“Ja tu sāksi drauga labā naudas lietās darīt visu, kas ir tavos spēkos, tu zaudēsi – draugs var neattaisnot uzticību. Un nevis tāpēc, ka nav godīgs cilvēks, bet gan tāpēc, ka dzīvē mēdz gadīties visādi. Jāatceras: ja draugs lūdz naudu, draudzība kļūst atkarīga no tā, kā reaģē potenciālais aizdevējs. Psiholoģiskā atbildība gulstas uz aizdevuma devēja, nevis ņēmēja pleciem.

Vienmēr paturiet prātā: lai cik labs un mīļš būtu draugs, katram cilvēkam ir sava privātā pasaule, un ir tēmas, ko nevajag apspriest ne ar vienu. Sievietes šajā ziņā grēko biežāk – nevajag ar draudzenēm apspriest visu, kas attiecas uz vīru, ģimeni, naudu.

Sarežģījumi jārisina ģimenes lokā, bet, ja neizdodas, uzmeklējiet speciālistu – juristu, psihologu utt. Ir lietas, kas jāzina tikai tiem cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas. Naudas tēma ir viena no tām. Radiem un draugiem nav precīzi jāzina jūsu finansiālais stāvoklis. Nesaku, ka tas jāslēpj, bet, ja ir ietaupījumi vai savi ienākumi, tie jātur kārtībā un nav jāapspriež.

Bieži naudu prasa, ja zina, ka otram tā ir – tu esi kaut ko pārdevis, saņēmis honorāru vai ticis paaugstināts amatā. Tāpat vienmēr atrodas cilvēki, kurus ļoti interesē citu labklājība. Ja tas ir cilvēka vienīgais netikums, tāpēc vien neizslēgsim viņu no draugu saraksta, bet personiskās robežas ir jānosaka.

Nereti cilvēki aizņemas nevis tāpēc, ka viņiem ir nopietna vajadzība, bet gan tāpēc, ka viņus virza mīts – kāpēc nepaprasīt no tā, kuram viss ir? Nereti gadās pilnīgi absurdas situācijas, piemēram, draugs lūdz: aizņemies no X un aizdod man! Vai: paņem kredītu uz sava vārda, es tev atdošu.

Aizdevumu var lūgt tikai tad, ja ir skaidrs un reāls plāns, kā naudu atdot. Cilvēki mēdz aizņemties „štruntiem” – lielākam televizoram, labākai mašīnai vai ziemas sezonas garderobes atjaunošanai. Tās ir pilnīgas muļķības! Jaunās ģimenēs vīrieši grib izskatīties turīgi, jo sievietes to pieprasa. Tā nu viņš vienā vietā aizņemas 200 latu, otrā – 300, trešajā – 500, līdz parāds jau mērāms tūkstošos. Nevajag ar naudu plātīties – kā saka, tas, kurš kārdina, pats grēko.

Ir situācijas, kad nedrīkst atbildēt: jā, labi, es tev iedošu naudu, pat ja prasītājs ir tuvs draugs. Piemēram, saviesīga pasākuma laikā, malkojot šampanieti. Noskaņa ir gaisīga, visi smejas, sarunājas par niekiem... Te pēkšņi pienāk tuvs cilvēks un, tā starp citu, pajautā, vai varat aizdot naudu, uzreiz nosaucot konkrētu summu: “Klausies, man te uz īsu laiku...” Jums jāatbild: “Parunāsim rīt!”

Kad esat pacilāta noskaņojumā, jūs esat neaizsargāts un slikti kontrolējat situāciju. Ne velti diplomāti cenšas panāk, lai sarunas biedrs pasmaidītu, jo smaidot jūs atbrīvojaties. Aicinot speciāli tikties, jūs liekat cilvēkam izjust atbildību, un tas ir svarīgi, jo uz manipulācijām “mēs taču esam draugi, vai tiešām tu man netici” uzķerties nedrīkst. Draudzība vēl nenozīmē, ka jums jādod jebkura summa ar jebkuriem nosacījumiem.

Ja jums jau sarunu stadijā draud, ka vairs nebūsiet draugi, padomājiet, vai šāds draugs jums ir vajadzīgs. Jebkurā gadījumā, ja cilvēki sāk runāt par naudu, viņi draudzībā ienes kaut ko tai neraksturīgu, un, neatkarīgi no tā, piekritīsiet vai atteiksiet, draudzībai tas būs pārbaudījums.”

“Ņemot vērā, ka jūs procentus neprasīsiet (neprasīsiet taču?!) un aizdosiet naudu ar visizdevīgākajiem nosacījumiem, cilvēkam ir jāpaskaidro, kam viņam nauda vajadzīga. Ja viņš saka: “Kam tev tas jāzina, tu tici man vai ne?”, labāk sarunu neturpināt un atteikt. Ja draugs būs pārliecinošs un jūs būsiet gatavs dot visu summu, jāuzdod nākamais jautājums: cik ilgā laikā un kā tiks atdota nauda. Ja cilvēkam uz šo jautājumu nav skaidras atbildes, jums ir iemesls atteikt.

Ja cilvēks lolo cerības, ka viņš naudu kaut kā nopelnīs, jo būs labs pasūtījums, novērtējiet, cik reāli ir šādi solījumi, un paskaidrojiet, ka jums nav pārliecības, ka viņa iecere piepildīsies, bet jums attiecībā uz šo naudu ir savi plāni. Ja cilvēks ir nopietni noskaņots atdot, viņš zinās, kā to izdarīs. Dažreiz summa ir pietiekami liela, lai atdošana aizņemtu gadu vai pat vairākus, tāpēc mehānismam jābūt precīzi zināmam – kurš kuram zvanīs, vai jums atdos skaidru naudu vai pārskaitīs uz kontu. Citādi var gadīties, ka paiet mēnesis, bet no cilvēka ne ziņas, ne miņas, jums ir neērti zvanīt, bet viņš domā: ja nezvana, nav steidzami, var pagaidīt.

Cilvēkam, kurš aizņemas pirmo reizi, to izdarīt ir grūti, bet, aizņemoties trešo, ceturto reizi, tas kļūst ierasti, un tas, kurš agrāk nespēja iedomāties, kā sadzīvos ar parādiem, tagad to uztver pilnīgi mierīgi. Parādnieki, kas nemaksā procentus, atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā – viņi saņem visu, ko vēlas, par to neatbildot. Tāpēc jāatbrīvojas no neērtības un mīta “gan jau cilvēks pats zina, kā atdos.”

Sarunas laikā var izrādīties, ka viņš pat nav domājis, kā parādu atdot, jo šobrīd viņam ir tikai viena rūpe – kā ātrāk aizņemties, bet pēc tam – gan jau kaut kā... Bankā par visu atbild cilvēks, kurš ņem kredītu, bet draudzībā – cilvēks, kurš aizdod. Jums nav sankciju, jūs varat tikai pārtraukt draudzību. Tas nozīmē, ka jūs riskējat pazaudēt gan naudu, gan draudzību. Tā ir pārāk augsta cena.

Daudzi domā, ka atbildes “nē” kvalitāte ir zemāka nekā “jā”, tāpēc pieļauj vairākas kļūdas. Patiesībā gan “jā”, gan “nē” vērtība ir vienāda – vārdi tikai informē. Lai kompensētu neērtību par “nē”, cilvēki sāk attaisnoties: sieva nav ar mieru, bērniem jāstudē. Taisnošanās kaitina cilvēkus, jo viņi to uztver kā vēlmi paglābt savu naudu, turklāt dod indivīdam, kurš manipulē, jaunus trumpjus, jo jūsu taisnošanās būs vājāka par viņa argumentiem.

Lūdzējs teiks: “Tā, man māju ņem nost, bet tu baidies sastrīdēties ar sievu!” Jums ir sava pasaule, un jums neviens nav jāinformē par visu, kas tajā notiek. Jūsu argumentiem nav jābūt loģiskiem, jūs tā nolēmāt, un ar to pietiek. Es nesaku, ka jāizturas vēsi un vienaldzīgi. Ja jums ir nopietns iemesls, varat to minēt. Īsts draugs respektēs jūsu “nē” bez taisnošanās, bet neīsts – apšaubīs katru vārdu.

Otra lielā kļūda ir dot padomus, kā labot situāciju, – paņem no tā, aizej tur. Nedodiet padomu, tas jūs pazudinās! Iedomājieties, kas notiks, ja cilvēks to uzklausīs un cietīs neveiksmi. Jums nav jādod padoms attiecībā uz, ko nevarat kontrolēt, tā jūs savām rokām draugu pārvērtīsiet par ienaidnieku.”

Tērē pareizi, un viss tev būs

“Runājot par nelielām summām, ir viens noteikums, kas var glābt attiecības, bet ne naudu. Respektīvi, naudu, kas ir mazāka par attiecībām, var ziedot. Jācenšas dzīvo tā, lai noteikta summa jums neko nenozīmētu un jūs to mierīgi varētu atdot. Lai saglabātu ar naudu labas attiecības, jāievēro daži noteikumi. Henrijs Fords ir teicis, ka nabags nekad nebūs tas, kurš pelna 12 centus nedēļā, bet dzīvo par vienpadsmit.

Lai kādi būtu jūsu ienākumi, tiem jādalās trijās daļās: naudā, ko tērēsiet, naudā, ko atliksiet, un naudā, ko ziedosiet. Atlieciet no saņemtās naudas 20 procentus, un ir pilnīgi vienalga, vai tie ir 100 tūkstoši vai pieci lati. Tas ir jūsu disciplīnas jautājums. No šiem 20 procentiem 10 samaksājiet sev, 10 ziedojiet. Ziedot var, palīdzot tiem, kas cieš trūkumu, atdodot baznīcai vai izmaksājot un dāvinot radiem un draugiem.

Ja pareizi tērēsiet naudu, nekad nebūsiet tai piesiets. Daži cilvēki ar saknēm ieaug kādā lietā, pieķeras tai ar sirdi un dvēseli. Tā mēs ieaugam mantā, amatā, profesijā, partnerī, bērnos, ienākumos. Mēs varam mīlēt un cienīt otru un vienlaikus saprast, ka otrs ir brīvs cilvēks, ka jūs esat kopā tikai kādu dzīves posmu, bet ne mūžīgi. Mēs mīlam bērnus, bet tas nenozīmē, ka jābūt jūtu un situācijas vergiem. Ja tu visu, kas tev ir, esi nopelnījis ar sviedriem, negulētām naktīm, smagu piepūli, tas nenozīmē, ka tas viss jāapēd, jāizdzer un jāuzvelk mugurā.

Mēs nepārtraukti mijiedarbojamies ar pasauli, tāpēc jābūt gataviem ziedot. Kad jūs veidojat uzkrājumus, jūs veidojat iespējas nākotnē. Cilvēki negrib krāt nebaltām dienām, jo uzreiz iedomājas slimības un nelaimes. Daudzi krāj ceļojumam, izklaidēm un tad tērē, sakot – es līdz vecumam tāpat nenodzīvošu. Ja nu tomēr nodzīvosi, ko tad?

Katrā kolektīvā vai paziņu lokā ir cilvēki, kas nemitīgi cenšas mazliet ietaupīt uz citu rēķina. Viņi paši ir skopi, tāpēc pamana ikvienu iespēju nesamaksāt. Ja vien netiek negodīgi izmantots citu dāsnums, viņu princips ir pareizs – ieekonomēta nauda ir nopelnīta nauda. Neiztērētie desmit lati neatšķiras no nopelnītajiem desmit latiem. Iedomājies, kā būtu, ja jūs visiem, kam vajag, varētu iedot naudu un tā nekad nebeigtos. Jauki, vai ne? Būtu labi kļūt par šādu cilvēku. Izmaksājiet draugiem, tērējiet viegli un jūtieties brīvs.

Ja cilvēks visu laiku aizņemas nelielu naudas summu un neatdod, dodiet tieši tik daudz, lai tas neatspoguļotos ne jūsu naudas makā, ne attiecībās. Ja cilvēks sāk prasīt pārāk bieži, tas nenozīmē, ka jums jāiekrīt psiholoģiskā slazdā un jārīkojas secīgi – varat iedot vienu, otru reizi, bet trešo nedot. Šodien pateikts “jā” nenozīmē, ka arī rīt atbildei jābūt apstiprinošai. Mainās situācija, noskaņojums, maināties jūs pats. Ja cilvēks sāk dīkt: “Man ir tik grūti, vai tad tev žēl”, jāpaliek pie atbildes “nē”. Ja jūs pēc pierunāšanas tomēr piekrītat, jūs apbalvojat žēlošanos, cilvēks zemapziņā piefiksē, ka ar jums var manipulēt, un tas kļūs par normu.”

“Mūsdienās daudzi smagi strādā ārzemēs un naudu sūta radiniekiem – vecākiem, māsām, brāļiem. Pie manis atnāk cilvēks un saka: “Es strādāju no rīta līdz vakaram, sūtu naudu mammai, bet viņa izdala radiniekiem – slaistiem, kas te, Latvijā, nestrādā, lai gan varētu!” Labāk dot nevis pa druskai, bet uzreiz lielāku summu un noteiktiem mērķiem. Turklāt jākontrolē, lai mērķi tiktu realizēti, piemēram, ārstēšanās kurss kādam no vecākiem. Nepieļaujiet, ka jūsu smagā darbā nopelnīto naudu iztērē, kā pagadās, un pēc tam zvana: “Vai dieniņ, mēs ejam postā, atsūti, lūdzu, vēl...”

Nauda nav jādod pēc pirmā pieprasījuma. Jums pašam jāizlemj, kad dosiet, kad – ne, jo slodze jau tā ir pārāk liela – cilvēks strādā un vēl pastāvīgi kādam dod. Dodiet radiniekiem summu, ko varat ziedot, un, ja ir vien iespējams par naudu, ko viņi nav atdevuši, nestrīdēties, labāk tomēr turēties kopā.

Vecāki kļūdās, domājot, ka bērni līdz noteiktam vecumam jātur no naudas pa gabalu. Viņi nevis māca, kā ar naudu apieties, bet vienkārši dod un kontrolē tēriņus. Bērnam naudu jāsāk dot ap septiņu gadu vecumu, jo pirms tam viņš vēl nesaprot, kas ir nauda. Ja vecāki ar naudas došanu nokavēs, tā bērna dzīvē sāks spēlēt pārāk lielu lomu. Un, ja kaut kam ir palielināta nozīme, rodas trauksme un spriedze. Tas, ka laimīga bērnība nav savienojama ar darbu un naudas pelnīšanu, ir mīts.

Arī tas, ka jādod bērnam tik daudz naudas, cik vajag, un vecākiem viņš jāuztur līdz noteiktam vecumam, ir maldi. Ja bērnam kaut kas netiek ieaudzināts, 18 gadu vecumā tas pēkšņi neparādīsies – bērns vienkārši pierod dzīvot uz vecāku rēķina. Maksājot bērnam par sekmēm skolā, vecāki pieļauj nopietnu kļūdu. Jāsaprot, ka ir lietas, ko cilvēks dara nevis citiem, bet pats sev, un tas nevar tikt apmaksāts.

Vēl viens no lielajiem mītiem ir, ka nauda un mīlestība nekrustojas. Ar naudas palīdzību var izteikt mīlestību, bet nauda mīlestību var arī aizbiedēt. Mīlestība var būt stimuls pelnīt naudu – daudzi vīrieši naudas varoņdarbus paveic tikai tāpēc, ka viņiem ir sirdsdāma, kuras dēļ ir vērts to darīt. Nereti jauni cilvēki sāk dzīvot kopā bez priekšstata, kā kārtojamas naudas lietas. Patriarhālie priekšstati, ka vīrietim jāsagādā nauda vienalga kādā veidā, jāpelna vairāk nekā sievietei, bet vislabāk ir, ja sieviete nestrādā vispār, nekur nav pazuduši, tie ir visapkārt.

Jau kopdzīves sākumā jāvienojas, kādas būs naudas attiecības. Tas ir atsevišķs segments, kas caurauž visu kopdzīvi, jo nauda būs svarīga līdz pašai nāvei, tāpēc šai tēmai jāpievēršas vēl un vēl – kādi būs ienākumu avoti, kā tiks plānots budžets, ko darīt ar naudu, kas pieder vienam no partneriem, kas notiks šķiršanās vai nāves gadījumā, jo ir drausmīgi, ja paliek parādi, nenoregulēti mantojuma jautājumi.

Domāt, ka tas viss stihiski sakārtosies pats no sevis, kamēr katrs no kopējā maka ņems, cik viņam vajag, ir naivi, jo pēc pirmajiem saldajiem mēnešiem parādās atšķirīgas intereses, mācības un vaļasprieki, vēlāk arī bērni. Jo skaidrāk būs definētas naudas attiecības, jo vieglāk vienam otru mīlēt!”

Evija Hauka/Foto: Shutterstock, Aigars Hibneris, Edijs Pālens/LETA