Zobārstniecības nacionālās īpatnības: par naudu labot nedrīkst
Par velti esot tikai siers peļu slazdā, bet nesen pārliecinājos, ka ar mūsu valsts medicīnas īpatnībām „sieru” vai šajā gadījumā veselību nevar nopirkt pat par naudu. Pusaudzes meitas gājiens pie zobārsta izvērtās uz trim reizēm, pirmajās divās neizdarot neko.
Tā nu gadījies, ka vienā zobiņā radies caurums, tātad jālabo. Bērnu zobārstniecības klīnikā Rīgā, Stabu ielā, kvalitāte ir laba, bet – pa tālruni laipni paskaidroja, ka, lai arī viens zobārsta apmeklējums gadā bērniem ir par brīvu, pierakstīt var tikai oktobrī. Un arī par naudu iespēja tikt pie ārsta būšot tikai pēc dažām dienām.
Pieteicām vizīti pašu mikrorajona privātklīnikā nākamajā dienā. Sekretāre laipni paskaidroja, ka bērniem te par brīvu nav, taču būs 20% atlaide. Bet – zobārsta kungs, uzzinājis, ka kliente ir nepilngadīga, vēlīgi paziņoja – ziniet, bet pirmajā stāvā poliklīnikai ir kabinets, kur bērniem zobus labo par brīvu. Meita, taupot ģimenes budžetu, piecēlās no krēsla un pierakstījās pie bezmaksas daktera.
Piektdienas vakarā ieradāmies poliklīnikā abi. Pacienti iesauca kabinetā, un pēc piecām minūtēm izdzirdēju: „Pasauc tēti.” Zobārste skaidroja situāciju – redziet, valsts apmaksā baltās plombas tikai priekšzobiem, bet te jālabo pēdējais zobiņš, un par to jāmaksā pašiem. Labi, labi, es piekritu. Jā, bet turpināja daktere, viņa ir bērnu zobārste, taču baltās plombas par naudu varot likt tikai viņas kolēģi, pieaugušo ārsti, šajā pašā kabinetā. Viņai tādu tiesību neesot.
Centos viest skaidrību, ka es jau saprotu, ka valstij naudiņas nav, bet esmu gatavs samaksāt. Zobārste pacietīgi turpināja mani apgaismot, ka viņa nav tiesīga šo maksas pakalpojumu sniegt. Es mulsu – it kā viss ir, gan zobārste, gan baltās plombas, gan bērns ar cauru zobu un nauda makā, bet savienot vienā veiksmīgā kombinācijā visus šos „elementus” neizdodas. Kāds ierēdnis vai pārgudru biedru grupa kaut kur reiz bija izlēmuši, ka šai zobārstei ir „licence” tikai priekšzobiem un nekam vairāk.
Atvadījāmies, pagriezāmies, aizgājām uz privātklīniku otrajā stāvā, kur laipni, bet stingri pieteicu nespēlēt „teātri”, bet pieņemt klienti. Dakteris gribēja kā labāk, sekretāre noplātīja rokas. Lai nu kā, šovakar zobu salabos.
