Politisko patvērumu Latvijā visvairāk prasa bēgļi no Gruzijas un Kongo

„Te visi it kā ir politikas dēļ. Īstenībā cilvēki grib tikt strādāt Eiropas Savienībā,” ironiski „Latvijas Avīzei” teica gruzīns Pata, kurš pats sevi gan pieskaita pie politiskajiem patvēruma meklētājiem. Gruzijas pilsoņi pēc patvēruma meklētāju skaita jau vairāk nekā desmit gadus atrodas pirmajā vietā Latvijā.

 Ar gruzīnu Patu „Latvijas Avīze” tikās patvēruma meklētāju uzturēšanas centrā „Mucenieki”. Viņš stāsta, ka strādājis kādā savas valsts iestādē, kur viņam piedāvāts pieņemt koruptīvu lēmumu. Viņš to atteicies darīt un tādēļ bijis spiests doties prom. Latviju izvēlējies tādēļ, ka abām valstīm ir labas attiecības.

„Aizlidoju uz Baltkrieviju, ar kuru Gruzijai ir bezvīzu režīms. Braucu legāli, ar dokumentiem. Nokļuvu pie Latvijas robežas un robežsargiem paskaidroju savas politiskajās problēmas,” teic Pata. Gruzijā viņam palikusi ģimene. "Prezidents Mihails Saakašvili ir daudz izdarījis valsts labā, taču tagad valstij jāaug un tajā nepieciešams tiesiskums, darba vietas un uzņēmējdarbības attīstība," saka Pata.

Viņš sevi pieskaita pie politiskajiem bēgļiem un sola atgriezties Gruzijā, kad situācija uzlabosies. Baltijas valstis un Polija ir labākais veids, kā gruzīniem nokļūt Eiropas Savienībā, un arī šo valstu tēls gruzīnu vidū ir labs.

Teikto apstiprina demogrāfs, Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. „Tie ir tādi paši cilvēki kā Latvijas iedzīvotāji, kas devās meklēt laimi un darbu uz Lielbritāniju un Īriju pirms iestāšanās ES. Ne viens vien latvietis vai krievs tolaik ir prasījis politisko patvērumu šajās valstīs – latvieši stāstīja, cik sliktas attiecības ar krieviem, un analoģiski to darīja krievi. Ļoti maz kam iedeva patvērumu, ja vispār tas tika darīts,” saka Mežs. Kad Latvija iestājās ES, viņi „legalizējās”.

Demogrāfs skaidro, ka bieži vien patvēruma meklētājiem no Gruzijas ir vājas svešvalodu zināšanas, nepiemērota izglītība vai iemaņas un arī vājš priekšstats par dzīvi ES. „Viņi neizprot mehānismus, kā doties strādāt uz ārzemēm. Ja neizdodas legāli, izmēģina citus ceļus, un viņiem ir pārāk nereālas cerības par dzīves un darba iespējām Latvijā kā ES valstī. Reizēm arī latvieši lepnuma dēļ mēdz noslēpt no draugiem to, ka Īrijā varbūt viņi strādā sliktos apstākļos. Pat ja ir apkrāpti un izmantoti, viņi lielās draugiem, ka strādā un pelna lielu naudu. Un tagad iedomājieties kaukāziešus, kam izteikta lielīšanās tendence, kuri palielās saviem radiniekiem par spožo dzīvi Latvijā. Tas rosina citus doties laimes meklējumos,” teic Mežs.

Bēgļi no Kongo Latvijā ierodas ar kuģiem. Čečenu jaunieši nevēlas iet armijā

Otrā lielākā grupa pēc gruzīnu patvēruma meklētājiem šogad un arī iepriekš ir Kongo pilsoņi. Mežs pieļauj, ka viņi Latvijā nonāk pa dažādiem ceļiem, visticamāk, nelegāli ar tirdzniecības kuģiem. Tas saistāms ar nemierīgo situāciju šajā valstī. „Patvēruma meklētāji nešķiro – Latvija vai Lielbritānija, viņiem tā ir Eiropas Savienība,” piebilst Mežs.

No 1998. līdz 2011. gadam patvērumu lūguši arī ļoti daudz Krievijas pilsoņu (80). Mežs skaidro, ka arī citās valstīs tie bieži ir cilvēki no Čečenijas un Ziemeļkaukāza. „Pieļauju, ka tad, kad čečenu puišiem iestājas karaklausības vecums, viņiem ir psiholoģiski grūti doties armijā, ņemot vērā bijušos konfliktus republikā. Tomēr ir arī daudzi, kas iegūst bēgļa statusu Slovākijā vai Polijā, vēlāk atgriežas Krievijā,” „Latvijas Avīzei” stāsta demogrāfs.

Pašlaik Latvija vērtējama kā nelegālās un legālās imigrācijas nenozīmīga tranzītvalsts, taču, uzlabojoties ekonomiskajai labklājībai, arī uz Latviju vairāk brauktu cilvēki tieši labas dzīves meklējumos, nevis vairoties no draudiem dzīvībai dzimtenē.

Latviju atraduši arī patvēruma meklētāji, kuri uz šejieni bēguši, baidoties par savu dzīvību. Farhads no Irānas stāsta: „Cilvēkiem mācīju Bībeli un kristietības atziņas. Drīz vien man bija jābēg no Irānas. Valdība mūs vajāja, turklāt noķēra arī dažus mūsu skolniekus.”

„Sākumā gribējām doties uz Somiju, jo tur ir mūsu Bībeles skolotājs,” saka Farhads. Tagad viņš nolēmis palikt Latvijā, un viņa sieva Pega teic, ka „varbūt Dievs vēlas, lai mēs būtu šeit”.

Nauda viņiem esot, taču radiniekiem to grūti atsūtīt no Irānas. „Mūsu valsts ir ļoti bagāta – mums ir zelts, dimanti, nafta. Nav nabadzīgu cilvēku, un ar algu pietiek. Mums pietrūkst brīvības, lai ikviens varētu dzīvot brīvi,” saka Pega.

Līdzīgs stāsts ir par Ibrahamu, kurš gājis uz kristiešu dievkalpojumiem kādā mājas draudzē. Policija drīz vien esot atklājusi pulcēšanās vietu. Viņš kopā ar brāli devies uz Turciju, bet pēc tam nokļuvis Latvijā. Irānā viņam palikusi sieva un bijis uzņēmums, kas nodarbojies ar māju uzkopšanu. Tagad Ibrahams vēlas ar laiku līdzīgu uzņēmumu izveidot Latvijā.

„Irānā kristiešiem var būt problēmas pārliecības dēļ. Tas ir vērā ņemams apdraudējums. Ir pat bijuši gadījumi, kad cilvēki gatavi sev darīt galu, ja viņiem būtu jāatgriežas dzimtenē,” skaidro Mežs.

Kasjauns.lv/ Foto: Evija Trifanova /LETA