Okupācijas muzejs iemūžinājis vairāk nekā 2000 videoliecību par okupācijas laiku
Latvijas Okupācijas muzejs 16 gadu laikā veicis neskaitāmas intervijas ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši Latvijas okupācijas laiku, iemūžinot to vairāk nekā 2000 videoliecībās, pastāstīja muzeja direktore Gundega Michele.
Muzeja darbinieki 1996.gadā sāka video ierakstos iemūžināt cilvēku stāstīto par to, ko viņi ir piedzīvojuši un redzējuši, līdz ar to ir izveidojusies jau liela kolekcija ar videoierakstiem. "Patlaban mums ir vairāk nekā 2000 ierakstu ar dažādu cilvēku atmiņām, un vairāki simti no šiem cilvēkiem jau ir aizgājuši Dieva mierā," piebilda muzeja vadītāja.
Viņa uzsvēra, ka šīs videoliecības ir milzu bagātība, jo tā atspoguļo to, ko cilvēki paši ir piedzīvojuši un redzējuši. Videoieraksti tapuši ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā un Kanādā, Anglijā un arī Vācijā. Šajā projektā ir ieguldīti lieli līdzekļi, un ieraksti ir veikti ļoti profesionāli, uzmanīgi, lai nepieļautu, ka stāstītājs sāk atstāstīt kāda cita cilvēka piedzīvoto.
"Mūsu galvenais uzdevums ir to visu tagad saglabāt, tādēļ gandrīz visiem ierakstiem ir izgatavots dublikāts. Nupat uzzinājām, ka Amerikā, Stenforda Universitātē, plānots veidot atmiņu materiālu krātuvi par Baltijas valstīm. Šī projekta īstenotājiem vairāk ir saistība ar Igauniju, taču mums ir cerība, ka mūsu ierakstītie aculiecinieku stāsti varētu nonākt arī šajā krātuvē," sacīja Michele.
Vēloties saglabāt dzīvu piemiņu par okupācijas laiku, cilvēki muzejam dāvinājuši personiskās lietas un dalījušies savās atmiņās. Patlaban muzeja krājumā noteikti visvairāk ir dokumentu, kas liecina par okupācijas laiku. Tās ir fotogrāfijas un dažādi priekšmeti, piemēram, piemiņas priekšmeti, apbalvojumi un medaļas, attiecīgā laika monētas, pastmarkas un arī vēstules, kuras ir sūtījuši, piemēram, izsūtītie uz Latviju. Tāpat muzeja krājumā ir biogrāfiski memuāri. Visvērtīgākie, protams, ir tie, kas ir uzreiz rakstīti, nevis pēc 20 vai 30 gadiem kā atmiņas.
"Sevišķi pēdējos gados mūsu krājums ticis papildināts, pateicoties dāvinājumiem, taču agrākos gados mēs pieņēmām vēsturiskas lietas arī par nelielu samaksu. Tāpat muzeja krājumā ir mākslas darbi, no kuriem lielākā daļa ir amatieru mākslas darbi. Ir pārsteidzoši, ka vēl arvien pēc visiem šiem daudzajiem gadiem cilvēki ir glabājuši ģimenei nozīmīgas lietas, kuras vēlāk nolemj tomēr nodot glabāšanai muzejā," atklāja muzeja vadītāja.
Viņa skaidroja, ka skumji ir tajā brīdī, kad uz muzeju atnes fotogrāfijas, kas izskatās ļoti interesantas, bet fotogrāfiju īpašnieks ir miris. Šādas fotogrāfijas uz muzeju nes kaimiņi vai arī paziņas, kuri vairs nevar neko pateikt par fotogrāfijā redzamo, līdz ar to muzejs izstādēs tās nevar izmantot. Diezgan daudz ir tādu gadījumu, kad informācija jau ir pazudusi, tādēļ muzeja darbinieki cenšas pierakstīt un saglabāt visu stāstīto.
LETA
