Māris Olte par latviešu budismu, lakstīgalām un pasaules galu

Māra Oltes jaunākais dēls ir piedzimis laukos, bet arī abi lielākie, kuri, kā pats Māris saka, izgatavoti Rīgā, tagad ir īsti laucinieki. Lielā mērā tieši bērnu dēļ Oltes pirms trim gadiem pārcēlās uz laukiem. Vairākas reizes nedēļā Māris no Ērgļiem mēro ceļu uz Rīgu. Izdara, kas darāms, un pie pirmās izdevības – atpakaļ. Pilsētnieku Mārim ir mazliet žēl.

– Televīzijas klipā par ekoloģisko jogurtu, kur tu esi redzams, – tā ir tava ģimene kopā ar tevi tajā lauku idillē?

– Puikas ir manējie, meitene ir drauga meita, un sieviete ir drauga sieva – vienīgā, par kuru sieva teica, ka viņa varētu tēlot manu sievu klipā.

– Agrāk televīzijas klipos tu tēloji sevi – pilsētnieku, kas automašīnas vietā izvēlas divriteni. Un tad jūs pārcēlāties uz laikiem.

– Savā ziņā tas bija spontāns lēmums, jo mums nebija plānots pārcelties tik ātri. Kaut vispār plānots bija. Rīgā taciņa bija jau it kā nolikta – turpat bērnudārzs, turpat būs skola... Bet aptuveni divas nedēļas pirms skolas sākuma sapratām, ka Rīgā mēs savus bērnus skolā nelaidīsim. Ka mēs dzīvosim Ērgļos. Esmu Ērgļu vidusskolā mācījies, un man ļoti patīk, ka vieta darina cilvēkus. Es uzticos vietai, kur esmu uzaudzis.

Saproti, es zinu, kā laukos uztver bērnus. Ja mans bērns skolā ienāktu otrajā vai trešajā klasē, viņš tajā vietā būtu pilsētnieks uz visiem mūžiem. Pilnīgi noteikti. Pilsētnieks, kurš atnācis dzīvot uz laukiem.

– Cilvēki domātu to, ka viņš pats par sevi domātu. Tāpēc labāk ar lauzienu – bet uzreiz laukos. Protams, ne jau meža vidū vari dzīvot, kad tev ir trīs bērni. Nopirkām un izremontējām dzīvokli. Krīzes laikā. Velns sazin’ kur es to naudu dabūju!Viss ļoti labi izveidojās – attālums no mājām līdz skolai ir 400 metru. Tagad puikas maz vairs atceras, ka vispār bijuši rīdzinieki. Uzreiz uzradās draugi tādā pašā vecumā kā viņi, viņi kļuva par normāliem pagalma puikām, nu, varbūt bišķi vairāk sāka kauties, nekā mēs viņus bijām audzinājuši.

– Kad sīkie ies vidusskolā, iespējams, viņi tiešām uz skolu brauks jāteniski uz zirga. Tā es redzu sapņos – ka mēs dzīvojam vietā, kur no meža pa taisno tikai ar zirgu varētu izjāt. Tas būtu forši, bet tagad nav jākļūst par ākstu. Es vēl nevaru uzbūvēt māju.

Bet man vienmēr ir gribējies, lai man būtu kabinets. Man nekad tāda nav bijis. Man tajā būtu sarindotas visas manas iedvesmas lietas, kas man šobrīd ir galvā. Un tad es varētu piesēsties kaut ko uzrakstīt nevis tad, kamēr bērni guļ vai kamēr neviena nav mājās, es varētu ieiet kabinetā, aizslēgt durvis un maukt vaļā. Pa logu būtu skats uz upi – ja redzētu, ka zivis ceļas, tad ietu makšķerēt.

– Kas ir tās iedvesmas lietas?

– Visādi krikumi. Lietas, kas saistītas ar vēsturi, lietas, kas saistītas ar vērtībām un uzskatiem, kas veido labu sajūtu. Teiksim, veco laiku mušiņmakšķere, kurai ir kādi 120 gadi un kas taisīta Anglijā. Lietas, kas saistītas ar senajiem medniekiem un makšķerniekiem. Lai es varu atvērt grāmatu un apskatīties, kā 1937. gadā vai 1923. gadā gāja, ko cilvēki domāja, kā bija. Zināmā mērā tāda laika mašīna un abstrahēšanās, lai nonāktu uz tā viļņa, kas pašam ir mīļš, tuvs un radošs.

– Par pārvākšanos dzīvot uz laukiem tagad daudzi runā kā par reālu alternatīvu. Domā, tādam īstam pilsētniekam laukos ir reāli izdzīvot?

– Mēs esam pieraduši pie visādiem mazajiem komfortiņiem, pie lietām, kas no vecā laika viedokļa šķiet pilnīgi bezjēdzīgas, bet mums šķiet svarīgas. Uģis Joksts, ar kuru kopā darbojāmies vienā pasākumā, stāstīja ļoti labu stāstu. Latgalē, kur viss ir slikti un nevienam nekā nav, vienam vīram viss ir labi – māja ir, mašīna ir, saimniecība sakārtota... Viņi vakarā pasēdējuši, gājuši pirtī, un tad Uģis prasījis, kā tas tā nākas – kāpēc viņam viss ir un kaimiņiem blakus nekā nav. Un tad šis vīrs teicis, ka tas ir tāds princips, kas saucas PSP. Pacel savu pakaļu. Un es redzu, ka šis princips visur strādā. Cilvēkam, kas ir uzņēmīgs un kustas, viss ir kārtībā. Tas, kurš... kā lai to labāk pasaka, es tagad domāju par draugiem, kas tikko aizbrauca uz ārzemēm dzīvot... Viņi it kā bija gatavi pacelt pakaļu un kustēties, bet viņi kaut kā nevarēja tikt sazobē ar to, ko vajag un ko nevajag darīt.

Laukos tas PSP princips darbojas vienkārši – tas nestrādā uz komforta lietiņām vai kaut ko tādu kā “tad, kad man būs laiks”. Tad, kad ir lauki, tev vienkārši ir jāmauc. Un, ja tu to nevari, tad samaksā kādam, kas var. Tā veidojas tas, ka tev ir malkas pilns šķūnītis, tas, ka tev ir nopļautas tava īpašuma malas un apzāģēti koki. Un, ja tava sieviņa ir spējusi izaudzēt dārzeņus, tad tev ir jāspēj tos savest pagrabā un pareizi ieziemot. Laukos ir diezgan viegli dzīvot, ja tu to gribi. Bet pacel savu pakaļu – tas ir tas stāsts.

– Jā, pilsētā visi kurn, ka daudz jāmaksā par apkuri, gāze dārga... Taču – katrs no mums pilsētā dzīvo kā karalis. Pilsētniekam ir silts dzīvoklis, silts ūdens, pietiek naudas ēšanai, un visa pasaule ir televizorā – viņš var darīt, ko viņš grib. Un viņam atliek – neko negribēt. Viņš par to naudu ir nopircis sev komfortu, bet patiesībā viņš ir iesists kā mērķī pa vidu – viņš skatās reklāmas, viņu var izaicināt uz visādām netipiskām rīcībām... Ja tu pats kaut ko dari, tu gūsti pārliecību par savu rīcību un sava darba augļiem. Tajā brīdī, kad tu kaut ko nedari, tev vieglāk iestāstīt, ko tev vajadzētu un nevajadzētu darīt. Patlaban masu komunikācija tādā modernā veidā cenšas cilvēkam nolaupīt viņu pašu, padarīt tādu drudžainu, sasteigtu, nevis apskaidrotu, mierīgu un pārliecinātu par to, ko viņš grib un negrib.

– Drīzāk man ir nožēla par jums, kas neesat vēl pārcēlušies uz laukiem. Pilsētnieki ir savas izvēles upuri, varētu teikt, ka man viņu bišķi tā kā žēl. Tu nopērc civilizācijas līmeni, bet, parunājot ar normālu saimnieku laukos, tu saproti, ka viņam civilizācijas un komforta līmenis ir augstāks nekā vidējam Ķengaraga iedzīvotājam. Es pilsētu redzu kā klīniku, kurā katrs izslimo savu slimību. Tās ir alkas pēc civilizācijas, kas tiek meklētas nepareizajā vietā.

– Tie ir tie pārmaiņu vēji. Brīvais tirgus sasodītais. Mums ir jauna sabiedrība, kas nav tik izturīga pret visiem ārējiem kairinājumiem. Mēs esam salīdzinoši viegli manipulējami, tāpēc ka vēl tikai mācāmies. Ja tev piedāvā visādas iespējas, tu izvēlies ceļu, kas prasa mazāk riska, mazāk uzdrīkstēšanās, tevi ieliek kā zobratiņu lielā mehānismā, un tu zini: ja tu visu pareizi izdarīsi, nedēļas beigās tev ar garantiju būs 200 latu uz rokas. Un tie 200 latu uz rokas arī liek cilvēkiem izvēlēties.

Otrs – sociālās garantijas. Cilvēki, kas aizbraukuši uz Ālandu salām, saka: tur ir tādas sociālās garantijas, ka viņiem vairs prātā nenāk bērnu dzemdēt vai laist skolā Latvijā. Valsts vienkārši neiztur konkurenci ar citām valstīm, kas var saviem cilvēkiem nodrošināt vairāk.

– Tev tomēr izdevies visus bērnus radīt Latvijā un laist skolā Latvijā.

– Mīļumiņ, bet kāda ir cena! Es domāju, daudziem vienkārši nav nekādas receptes, lai saprastu, kā dzīvot šajā mērcē, kāda šeit ievārīta. Viņi labāk iekļaujas civilizētas sabiedrības mērcē, kas ievārīta, ņemot vērā turienes ilgāko pieredzi. Šeit pieredzes nav nevienam – visas tās brīvās izvēles, politiskās izšķiršanās... Bet pietrūkst iekšējās kultūras, un tad mēs sākam strādāt kā aitu bars. “Tur zaļāka zāle, es eju uz turieni, tas nekas, ka šiten te man iekšā dvēsele plīst nost, kad es eju no šejienes prom, tas nekas... Tur zaļāka zāle, būs resnāka pakaļa, uz priekšu!” Kaut kāds nacionālpatriotisms ir pazudis, bet no kurienes tam rasties, to jau ieaudzina ģimenē.

– Dauzi brauc prom nevis patriotisma trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka nevar samaksāt kredītus...

– Jā, un tas ir šausmīgi skumji. Es joprojām nevaru saprast, kāpēc valdībai vajadzēja piekāpties zviedru bankai, nevis kā islandiešiem vienkārši nostāties cilvēku pusē: ejiet ratā ar visiem saviem stulbajiem ekonomiskajiem apsvērumiem, mēs izdarīsim tā, lai cilvēkiem būtu maksimāli labi! Visi tie finansisti kā tādi bebri ir sastādījuši savus smukos aizsprostiņus, visus mūs ir dabūjuši savā uzdambējumā un tagad slauc un drāž, sākot ar ātriem kredītiņiem, overdraftiem, beidzot ar banku procentiem. Viņi vienkārši mums ir sajājuši galvu, un mēs netiekam ārā no tā. Vienīgais veids – braukt uz ārzemēm un tad mēģināt saprast, kā ar turienes metodēm tikt galā ar tiem sūdiem, kas savārīti šeit.

Materiālajā ziņā esam diezgan pamatīgi iejūgti, pašiem to neredzot vai nesaprotot. Nav daudz cilvēku, kas ir brīvi no saistībām, katram ir kaut kādas. Un tad ir tā: aste bluķī, un pats vainīgs. Mēs visi esam naudas vergi. Jā, tagad mēs būsim gudrāki – tikai tas būs tad, kad mūsu bērni būs beiguši maksāt mūsu parādus. Tas ir drausmīgi.

– Nu nav. Esmu idiots tādā ziņā – ar visām garantēšanām, cilvēciskām pretimnākšanām... Esmu uzņēmies drauga vietā dažas saistības, kuras nevajadzēja uzņemties. Tāpēc arī strādāju daudz.

– Nu ko – draugs. Kad varēs, atdos. Pagaidām nevar. Tā nu maksāju ne savu kredītu.

– Ja skatās uz tādiem gājieniem pagātnē, tad es tos vērtēju nevis no materiālā labuma gūšanas iespējām, bet no cilvēciskām iespējām. Un, ja es kā cilvēks esmu pārliecināts vai kāds mani spēj pārliecināt, ka darīt tā vai šitā ir cilvēcīgi pareizi un gudri, tad es tā arī daru. Materiālajā ziņā tas bieži vien nav racionāls lēmums, drīzāk nepareizs. Bet es tā daru. Es varu būt jēdzīgāks cilvēks tādā veidā. Nu jā, tāds pasaules lāpītājs pa lielām šaibām laikam sanāk beigās.

– Tas ir viegls veids, kā sačakarēt attiecības ar draugu, – paprasi, lai viņš tev aizdod naudu, vai aizņemies no viņa naudu. Bet abstrahēties no tām finansiālajām raizēm – tur ar jābūt iekšai. Jāsaprot, ka neko nedos, ka čakarēsi nervus sev un citiem. Jā, ir tizli būt parādā bankai naudu, kas nav tevis paša ņemta un paša tērēta. Bet – tam nav nekāda sakara ar to, kā bērni aug, kā tu izturies pret citiem cilvēkiem, vai ar to, kā tu jūties vakarā, kad esi atnācis mājās. Jā, mēs esam nonākuši verdzībā, bet mēs taču neesam vergi!

Latvietis izdzīvos

– Ir daudz lietu, kuras ir mūsos iekšā. Tās nevar iemācīties, bet tās var atcerēties. Man patīk doma, ka cilvēkam, kļūstot vecākam, izaug lielākas smadzenes. Tā man teica viens vācietis, kurš dzīvo Lapzemē. Agrāk vai vēlāk tu secini, kas ir svarīgi un kas nav svarīgi. Tajā brīdī, kad atmetam cilpas, kurās ikdienā riņķojam, bieži vien nonākam pie jēdzīgām rīcībām un jēdzīgiem atklājumiem. Un sevis atklāšanai vai sevis atrašanai ir laiks un vieta jebkurā paaudzē. Man ir aizdomas, ka latviešiem tā daba ir iekšā ļoti neapzinātā veidā, kaut kur zemapziņā. Grāmatvedis ar 40 gadu stāžu, rakājoties savā mazdārziņā, pēkšņi var atcerēties tādas lietas, kas viņam var likt pēkšņi aizbraukt prom uz laukiem un dzīvot pilnīgi citādāk. Mēs visi esam no laukiem. Cik tad ir tādu pilsētnieku, kas jau ceturtajā paaudzē ir Rīgā auguši?

Un, piemēram, kaut kas tāds kā atkritumu šķirošana un tamlīdzīgi – mums tas jau ir asinīs tāpat. Nedarīt otram to, ko tu negribi, lai tev izdara, arī tas ir asinīs. Tas kodekss mums ir iekšā – mēs esam gudri, tie, kas šeit dzīvojam.

– Ja pilsētu aizslēgtu un būtu jāiet mežā, vai mēs, pilsētnieki, vispār varētu izdzīvot?

– Es, piemēram, zinu pilsētnieku, kurš no vīnogām, kas auga uz balkona piektajā stāvā, noņēma 40 kilogramu ogu. Še tev pilsētnieks!

Februārī bijām aizbraukuši uz Angliju skatīties spēkstacijas Bristolē. Runājām ar angļiem, un viņi teica, ka viņu vecāki vēl trīsdesmitajos gados pratuši atšķirt sēnes vai uzvārīt ievārījumu. Bet tagad, kā viņi atzina, krīzes gadījumā viņi būtu diezgan bezspēcīgi. Mēs, domāju, vēl gadus četrdesmit, kamēr vecmāmiņas būs dzīvas un kamēr pašiem būs tradīcijas, diezgan jēdzīgi varēsim izkulties no jebkuriem sūdiem. To parāda kaut vai tas, kā siltumnīcas, kas bija pazudušas, tik skaisti atkal atnāca atpakaļ. Visi atkal sāka audzēt tomātus, kartupeļus, tagad arī kukurūzu mēģina audzēt. Nē, tas tikums nav pakāsts.

– Mums pašiem ir ļoti skaista daba. Neticami skaista daba. Bet neviens to riktīgi nepasaka – tā, lai noticētu. Un ja kāds pasaka, tad noteikti būs kāds, kas uzreiz iebildīs, ka ziemas garas, bieži ir slapjš un vispār... Ja neesam citus krūmus redzējuši, tā vien liekas, ka dzīvojam čuhņā, bet – mēs dzīvojam neticamā dažādībā un neticamā skaistumā. Vietā, kur mēs dzīvojam, ir kaut kas tik dīvains, mūsos ir tik daudz ziemeļnieciskā un tajā pašā laikā tik daudz krāšņi dienvidnieciskā.

No dabas saudzēšanas viedokļa varu pateikt, ka cilvēku blīvums, nemiera cēlāju blīvums ir pazudis. Liela daļa publikas, kas aizbraukusi, ir nemierīgākie, tādi, kas meklē kašķi visur un visādīgi. Protams, ir arī tie nelaimīgie, kas aizbraukuši, jo nav varējuši izdzīvot. Tomēr tie kašķa cēlāji ir aizbraukuši. Ir lielāks miers, upēs ir vairāk zivju, kaut kādu stulbu pārkāpumu ir mazāk. Kopējā situācija kļūst labāka. Līdz ar to mums ir ziemeļnieciska, apceres pilna valsts, kas pilna ar nomaļām, bezgalīgi skaistām vietām, kur tu vari aizbraukt, uzcelt savu teltiņu un gūt apskaidrību un impulsus par to, ko tu dari pareizi un nepareizi.

– Tev ir misijas sajūta, visu laiku stāstot par dabu, piedaloties raidījumos, braucot pa skolām?

– Esmu domājis, kāpēc tā sanāk, ka tie kosmosi katram ir citādākā sapratnē. Laikam tie nedrošie laiki un sociālā atstumtība vienam no otra veicinājusi, ka cilvēks uzskata, ka viņa pasaule beidzas līdz ar viņa mājas slieksni. Labākajā gadījumā – sakņu dārziņš. Bet īstenībā vajadzētu būt tā, ka mūsu intereses beidzas ar valsts robežu un varbūt pat sniedzas tai pāri. Tā laikam ir laikmeta slimība, ka katrs domājam tikai sev zem deguna. Bet tas liecina par to, ka mums mājās nav viss labi, un mēs paši baidāmies to atzīt. Mums ir izgulēts dīvāns vai durvis, kuras sen vajadzētu nomainīt, bet mums pilnīgi skaidrs, ka mēs to nevarēsim izdarīt, jo mums “nauds nav”, kā saka mans mazais dēls. Tas veicina tādu žēluma pilnu attieksmi: nekas nesanāks, nekā nebūs... Līdz ar to tu labāk nelaid nevienu iekšā, sēdi mājās, degunu ārā nebāz, nekur nezīmējies, skaties savu ugunsgrēku un pārdzīvo svešus pārdzīvojumus. Ir mums tas šaurumiņš iekšā.

– Un kā to mainīt?

– Man ir sajūta, ka daudz kas ir izdarāms, un mans lauciņš ir Latvijas robežas, nevis mana dzīvokļa slieksnis. Es nepārmetu, ka citiem tas ir dzīvokļa slieksnis. Nezinu, kas, bet kaut kas ir jādara, lai sabiedrība kļūtu atvērtāka. Ja viens ar otru sāktu runāties, risinājumus, kā dzīvot civilizētā pasaulē, varētu atrast ātrāk, nevis mēģināt tos importēt par Eiropas naudu, veidojot kaut kādus centrus, kas izdarīs to, kas būtu jāizdara cilvēkiem pašiem. Var jau būt, ka izdarīs, bet to, kas diktēts no augšas, cilvēks nekad neuztvers kā savu, tas vienmēr būs svešs un uzspiests. Mums pietiekami ilgi bijusi komunistu ideoloģija, lai tagad negribētos uzspiestā veidā dabūt Eiropas ideoloģiju. Mums pašiem jānonāk līdz secinājumiem. Ja spēka un prāta pietiek, tad ir labi. Ja ne, tad ir grūti izlīst ārā no savas migas. Tā ir centrālā problēma.

– Es daru to, kas man patīk, tad nav pamata psihošanai vai lēkšanai pār savu kaklu. Esmu atteicies no visiem pasākumiem, kas nesakrīt ar manu pārliecību, piemēram, no pasākumu vadīšanas. Tas bendē nost nervus un nejūtos tiesīgs ņemt kādam citam nost maizi. Ja kādam patīk to darīt, lai dara. Protams, tā ir droša nauda, bet tā nauda – kā nākusi, tā aiziet. Jābūt tā, ka esi gandarīts ar to, kā pelni naudu, un lai tu nepiekās tos, ar kuriem esi sastrādājies.

Šovbizness ir tāda dīvaina lieta. Tagad skatos uz to vilciņu, kas liek cilvēkiem grūstīt naudas paciņas, un saprotu, ka dažādos laikos tiek pieprasīti dažādi varoņi.

– Tev cilvēki joprojām uzticas.

– Cilvēks kā dzīvnieks jūt otru, viņš jūt, kam viņš var uzticēties un kam nevar. Es varu nepagūt, es varu aizmirst to, ko nevajadzētu aizmirst, bet es neiešu melot un neesmu bijis pārdevies. Arī tajās Parex reklāmās es piedalījos tāpēc, ka mēs tiešām stāstījām jēdzīgas idejas, tēmas jau bija pareizas.

Tas, ka cilvēki man joprojām uzticas, nozīmē, kas mans laiks kā šovu vadītājam, patiesības teicējam vai vajadzīgo vērtību atbalstītājam ir tikai priekšā. Mans laiks tikai sākas. Ir jau arī tā, ka katrā laikā cilvēks grib dzirdēt to, ko viņš grib dzirdēt, un bieži vien pārāk agri pateikta patiesība nekam neder. Kā Veidenbaumam – kad viņš ir beigts, viņa dzejoļi kļūst populāri. Mani dzejoļi vēl nav rakstīti, bet... daudz ar piemēru var izdarīt. Es nestāstu, ka dzīvošu laukos, es braucu un dzīvoju. Es nestātu, ka vajadzētu ēst burkānus, es viņus audzēju, un mēs ēdam burkānus.

– Darām visu, kas jādara. Braucam ar riteņiem, orientēties braucam. Tūlīt uzkritīs sniegs – pilnīgi noteikti zinu, ka katru dienu brauksim slēpot. Mums Ērgļos ir apgaismota trase – ja nepagūsti dienas laikā, ej slēpot vakarā.

Esmu Ērgļu vidusskolas vecāku padomē. Panācām, ka slēpošana kā sporta veids atkal kļūst populāra, esam dabūjuši inventāru. Fiziskā kultūra mums kā sabiedrībai nav attīstīta. Tie, kas skrien, jā, tie skrien. Bet fiziskā kultūra – sapratne, ka tev ir jākustas, lai būtu vesels, ka tā tu labāk jutīsies – tā nav. Sēžam, degunus nokāruši, un mēģinām viens no otra izbēgt. Vai arī, ja taisām tusiņus, tad piekrāmējam ģīmi tā, lai punkts un āmen, ne par ko nav jādomā. Tīrākais veids, kā izbēgt no realitātes.

– Tu esi no aktīvajiem vecākiem?

– Ir tā, ka skola, kādā gājām padomju laikos, un skola, kādā tagad iet cilvēki, – ās ir divas dažādas skolas. Šī skola paredz, ka tev ir aktīvi jāpiedalās tajā, ko dara tavs bērns. Ģimenei ir jābūt iekšā. Nevis bērns iet skolā, bet skolā iet visa ģimene.

Man grūti pateikt par citiem, mēs mēģinām tā, ka viens vienu kontrolē, otrs – otru. Pat ne kontrolē, bet palīdz, veicina domāšanu – kad saprasts, tad bērns var to pats. Bet atkal ir kādas krustcelītes, kad viņam vajag, lai tu palīdzi maksimāli, lai pasēdi klāt, palīdzi izdomāt. Un tur jāpiedalās visiem.

– Tas jau atkal tāds cilvēciskā vājuma gājiens, ja tu pasaki: tagad būs tā, punkts un āmen. Kopdzīve veidojas no tā, ka tu mēģini uzklausīt dažādus viedokļus, ko kurš grib, un lēmumi tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tētim tā būs labāk, bet gan tāpēc, ka tas ar visiem ir izrunāts.

No vīrieša egoisma viedokļa tas ir tāds grūts gājiens. Samierināties, ka kāds cits diktē noteikumus, zinot, ka tu esi tas, kas spēlē galveno do, tas ir grūti, bet veselīgi. Vecāmamma kādreiz teica: “Es – ēzelis!” Pirmā persona nekad nevar būt gudrākais. Kas ir galvenais dabā – vai tas, kurš skaļāk bauro un vairāk kārpa zemi, vai tas, kurš maziņš un čivina krūmos? Dažreiz, kad atlido lakstīgalas, arī visi lielie klausās. Tajā brīdī galvenā ir lakstīgala. Katram ir sava joma un atbildība, un nevar par visu spriest tikai pēc fizikas principiem, kuram lielāka masa. Jācenšas ieklausīties. Viegli tas nav, tas visu laiku rīvē vīrišķīgās kantes. Bet tie ir mūsu ieradumi vai kanoni, kas noteiktās situācijās liek rīkoties tieši tā un ne citādāk, un dažreiz tie ierastie kanoni ir smieklīgi. Tos vienkārši vajag dažreiz piedrāzt. Es cenšos, lai visi manā ģimenē var brīvi elpot, nevis, re, dominējošais tēviņš no Rīgas mājās atbraucis...

– Kad cilvēks noņēmis pa darbiem, tad tieši uz ģimeni, uz bērniem reizēm sanāk izlikt noguruma sekas...

– Katrs var norauties, bet pēc tam palūdz piedošanu, un tas nekas, ja tas ir tavs bērns, kuram lūdz. Viņš sapratīs, ja palūgsi piedošanu, viņš nesapratīs, ja brauc augumā un čakarē viņa dzīvi. Pēc tam viņš tāpat darīs savam bērnam, tāda pārmantojamība ir slikta.

– Kā uzlādē savas baterijas?

– Nekad nav tā, ka baterija būtu nokritusies līdz desmit procentiem, kad velc jau pāri spēkiem. Man tā baterija allaž ir 65–67 procentu robežās. Protams, kad beigsies spaidi ar finansiālajām saistībām, baterija uzreiz uzlēks uz 80 procentiem, nebūs jātērē enerģija, lai samaksātu par svešām raizēm.

Vienīgais, ko man vajadzētu no maiju kalendāra, par ko te visi runā, – lai tajā pasaules galā tiešām bankām nobrūk visi rēķini. Tas būtu lieliski, tad maiji nebūtu velti dzīvojuši pasaulē. Mums vajadzētu tās vērtības nolikt pa nullēm un atļaut sākt vēlreiz – restartēt visu. Tas taču nav godīgi, ka esam iedzīti sacensībā ar tiem, kas skrien šo distanci jau trīssimt gadu. Mēs taču pat trīsdesmit vēl neesam nomaukuši – varam būt tikai eksotiski dzīvnieki viņu cirkā, kas mēs arī esam.

– Kamēr nebija ziņu aģentūru, kas ziņoja, ka putni krīt no debesīm kaut kur Amerikā, mēs neko tādu vispār nezinājām, un viss bija kārtībā. Varējām mierīgi dzīvot, kartupeļus stādīt un rakt nost, burkānus sēt un rakt nost, priecāties par to, kā bērni aug, un mēģināt sarunāties ar govīm. Latvieši to darot labāk par citām nācijām, jo esot budisti, tā pasaulē runā. Ļoti daudzas nācijas ar govīm nerunā. Piemēram, Naša Raša rāda cilvēku, kas sarunājas ar televizoru, bet mūsējie runā ar govīm – ja tās govis vēl nav nodotas gaļai. Bet daudziem nav ar ko runāties – jāskatās tak’ UgunsGrēks...

– Jā, es esmu optimists. Man aug trīs dēli – trīs lāčplēši. Un, vēl par pasaules galu runājot, mēs kā nācija esam tik ilgi un tiktāl satramdīti, ka, man liekas, neko traku mums nevar nodarīt. Mums tas gals visu laiku ir deguna galā, tā ka tas nav nekas traks, nudien nav! Kā saka Latgalē – kas dzims, to kristīs.