Spurdziņš: būs grūti šķirties no nacionālās valūtas

Analīzi par eiro ieviešanu Latvijā ir veikusi gan Latvijas Banka, gan valdība, bet cilvēkiem, it sevišķi novados, ir cits skatījums. Viņiem rūp praktiskas lietas, ar kurām, pēc bijušā ministra domām, būtu jānodarbojas arī valdībai un Finanšu ministrijai, iespējams, arī Latvijas Bankai.

Manuprāt, ar šodienas acīm skatoties, no ekonomiskās krīzes izvairīties nebija iespējams, jo visa pasaule tajā vairāk vai mazāk ir iekūlusies. Eiropas Savienības (ES) finanšu ministru sanāksmēs tika runāts par apstākļiem, kas brīdināja par tuvojošos krīzi, bet nelikās, ka drīzumā kaut kas tik briesmīgs varētu sekot. Kad krīze sākās, tā aizvēlās lavīnveidīgi, un neviens tai īsti nebija gatavs. Daudzām valstīm jau bija ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pieredze, Latvijai tādas pieredzes nebija. Varbūt tāpēc mēs ekonomisko krīzi izjutām tik dziļi.

Valdības uzstādījums bija Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeni maksimāli tuvināt ES vidējam līmenim. Īstenībā jau mēs uz to gājām diezgan strauji. Atpalicība no ES vidējā dzīves līmeņa bija diezgan liela, bet tā saucamajos „treknajos gados” jeb laikā, kad labāk veicās ar budžeta piepildījumu, diezgan strauji virzījāmies uz priekšu. Brīdinājumi, protams, tika izteikti, bet es neatceros, ka tiktu izteikti kategoriski iebildumi.

Atceros, mums bija diskusijas ar Latvijas Banku. Ir apmēram 20 indikatoru sistēma, no kuriem Latvijai daži bija ļoti slikti, daži – izcili. Mūsu valsts ārējais parāds bija otrs mazākais ES, aiz Igaunijas. Bet bija diezgan liela privātpersonu aizņemšanās. Nedomāju, ka nekustamā īpašuma burbulis varēja nebūt. Es kā finanšu ministrs tajos laikos saņēmu „sitienus” no abām pusēm. Vieni teica: nedod, Dievs, ja jūs taisāties ko darīt, no otras puses skanēja pārmetumi: kāpēc jūs neko nedarāt.

Kad Saeimā tika apspriests valsts budžeta projekts, spiediens palielināt algas valsts sektorā strādājošajiem bija milzīgs. Bija arī Aigara Štokenberga un viņa sadarbības partneru mēģinājums ar referendumu krasi palielināt pensijas, Doma laukumā viņu rīkotais protesta mītiņš izvērtās grautiņos.

Visas administratīvās izmaksas tajā laikā auga ļoti strauji. Ministrijas, kaut vai e–lietu ministrija, trīs gadu laikā no padsmit darbiniekiem izauga līdz 200—300 cilvēkiem. Katram vajadzēja nodrošināt darba vietas aprīkojumu, maksāt darba algu. Un tādu strauji augošu iestāžu bija daudz. Bet bija arī labas lietas. Mēs tolaik atmaksājām parādus policistiem par nostrādāto papildu laiku, par kuru viņi nebija saņēmuši apmaksu.

Es nedomāju, ka mēs varējām izvairīties no krīzes principā, bet, ja toreiz mums būtu pašreizējā pieredze, iespējams, mēs būtu prātīgāki tēriņos. Arī infrastruktūras tēriņi varēja būt mazāki, piemēram, jaunu sporta būvju celtniecība. Ceļot jaunas slimnīcas reģionos, mērķi bija labi, bet tie nebija atbilstoši reālajai situācijai. Atceros, es pat saņēmu vēstuli no kāda iedzīvotāja, kurš pārmeta, ka es stāvu kā sargs un aicinu nepārsteigties.

Man pārmeta, ka es nesaprotu, ko runāju, jo Latvija beidzot ir ES, un knapināšanās ir jāizbeidz. Varbūt šis salīdzinājums skan muļķīgi, bet cilvēkam, kas iznācis no koncentrācijas nometnes, nevar dot ēst, cik viņam tīk, jo tas var slikti beigties viņa veselībai.

Kāpēc valdība neko nedarīja, lai nepieļautu nekustamā īpašuma „burbuļa” veidošanos?

Es nedomāju, ka nodokļa ieviešana par spekulācijām ar nekustamo īpašumu būtu apturējis nekustamā īpašuma „burbuli”. Privātmāju celtniecība visaktīvāk izvērsās Pierīgā, kur tika apbūvētas arī visas zemienes un applūstošās pļavas. Latgalē vai pat Valmieras pusē privātmāju celtniecība tik strauji nenotika. Vēlme tikt pie sava mājokļa jau bija patiesa, un piedāvājums netika līdzi pieprasījumam. Daudzdzīvokļu māju celtniecība bija pārtraukta, jaunās ģimenes bija spiestas dzīvot kopā ar vecākiem ļoti saspiestos apstākļos.

Ja banka bija pretimnākoša hipotekārā kredīta jautājumā, tad, manuprāt, cilvēki maz domāja par to, kādi būs viņu ienākumi nākotnē, vieglprātīgi cerēja, ka darba algas pieaugums turpināsies un kredītu atdot nebūs grūti. Krīzes laikā nācās mazināt budžetu un arī darba algas, tās saruka ne tikai valsts un pašvaldību uzņēmumos, bet arī privātajā sektorā. Līdz ar to cilvēkiem, kas bija ņēmuši kredītus un rēķinājušies ar noteiktu ienākumu apjomu, radās milzīgas problēmas.

Mums Finanšu ministrijā tolaik bija smagas sarunas ar bankām. Bankas lūdza piebremzēt izdevumus, bet runa bija par valsts izdevumu piebremzēšanu. Toreiz Latvijas valsts parāds uz citu ES valstu fona bija ļoti mazs. Sarunas ar bankām nebija vieglas, jo uz sevi prasību piebremzēt hipotekāro kredītu izsniegšanu viņas neattiecināja. Kad 2006.—2007. gadā parādījās valdības pretinflācijas plāns, mēs no visām pusēm saņēmām kritiskus aizrādījumus.

Vieni teica, ka plānā paredzētās sankcijas ir pārāk stingras, Latvijas Banka atzina, ka pretinflācijas plāns ir diezgan pareizi veidots. Tie paši eksperti, kas tagad gudri runā par ekonomisko krīzi, arī toreiz Finanšu ministrijā sēdēja ap galdu, un mēs paļāvāmies uz viņu spriedumiem. Redzat, mums toreiz pieredzes nebija, bet zviedru bankām pieredze bija, bet viņi toreiz nelika visas kārtis galdā, jo sajuta, ka te ir peļņa.

Valsts budžeta pārpalikums bija tuvu 300 miljoniem latu. Tas nenozīmē, ka premjera Ivara Godmaņa un finanšu ministra Ata Slaktera laikā valsts budžeta pārpalikums tika vienkārši „noēsts”, šos līdzekļus nācās ieguldīt „Parex bankas” glābšanā.

Kāpēc valdība glāba „Parex banku”, bet neglāba „Latvijas Krājbanku”?

Es kā Saeimas deputāts toreiz neuzzināju visas nianses, kas saistītas ar „Parex bankas” pārņemšanu, bet ir jātic Latvijas Bankas paziņojumiem, ka tā ir „sistēmas banka”, ka pēc tās bankrota varēja aiziet „domino princips”. Kas attiecas uz „Latvijas Krājbanku”, manuprāt, valdība varēja mēģināt to, operatīvi darbojoties, jo pieredze jau bija. Masu mediji ziņoja, ka „Krājbankas” nauda nebija nekur pazudusi, to varēja mēģināt atgūt.

Iespējams, izšķiroša loma bija tam apstāklim, ka tobrīd Eiropā daudzām bankām bija problēmas, un „Krājbanka” nebija izšķiroša un tāpēc nebija glābjama. Bet „Krājbanka” nebija tikai Rīgas banka. Tur glabājās arī valsts uzņēmumu un pašvaldību līdzekļi.

Tas ir – no kāda punkta skatāmies. Salīdzinot ar to, kas bija, situācija ir stipri uzlabojusies. Bet mēs globāli esam ļoti saistīti, tāpēc nevar teikt, ka mums nekas nedraud. Mūsu eksportētāji ir ļoti atkarīgi no ekonomikas stāvokļa ES dalībvalstīs. Mani mulsina, ka straujais uzrāviens, par kuru runā valdība, vismaz no Valmieras skatoties, valstī nav noticis. Dzīve nepasliktinās, bet nevar teikt, ka būtu manāmi kādi būtiski uzlabojumi.

SIA „VTU Valmiera”, kuru es vadu, ir iecerējusi nākamgad nedaudz palielināt darba algas fondu, jo redzam, ka mūsu autobusu šoferi sāk izrādīt interesi par citiem darbiem. Daudzi labi šoferi izvēlas kļūt par tālbraucējiem kravu pārvadātājiem uz Eiropu. 2010. gadā, kad Eiropā bija krīze, šoferi atgriezās un meklēja darbu Valmierā. Tagad atkal sākusies šoferu aizplūšana.

Labi šoferi apkārt neklīst. Šoferi piesakās mūsu izsludinātajos konkursos, bet atrast sakarīgu darbinieku ir grūti. Parasti piesakās tie, kurus uzņēmumā jau pazīst un no kuriem pirms kāda laika ir nācies šķirties. Piesakās arī tie, kuri nav atraduši savu vietu citur. Jauni cilvēki kaut kā nealkst strādāt par šoferiem. Valmierā gan ir vairākas ģimenes, kurās gan tēvi, gan dēli strādā par autobusu šoferiem.

Kāds ir jūsu viedoklis, vai Latvijai vajadzētu censties 2014. gadā pievienoties eirozonai?

Es nesaprotu diskusiju par „jā” vai „nē” eiro ieviešanai principā. Latvija ir ES dalībvalsts, mūsu lats ir ļoti cieti piesiets pie eiro. Mēs jau paši izmantojam eiro kā maksāšanas līdzekli. Piemēram, lietotām mašīnām cenas nosaka tikai eiro. Es pieļauju, ka daļai Latvijas iedzīvotāju eiro jau tagad ir maciņā vai atlikts nebaltām dienām. Un ne tikai tiem, kas brauc pa ārzemēm, bet arī tiem, kas kaut ko pērk un pārdod tepat Latvijā. Eiro jau ir apritē. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju (apmēram 84%) kredīti ir ņemti eiro.

Cits stāsts ir par to, ka cilvēki Latvijā ir iebiedēti par to globālo ekonomisko situāciju, par stāvokli eirozonā. Sava nauda ir sava nauda, savs lats ir vērtība katra cilvēka acīs, tas piešķir mums zināmu neatkarību un patstāvību. Analīzi par eiro ieviešanu Latvijā ir veikusi gan Latvijas Banka, gan valdība – ko tas mums dos un kādas problēmas tas varētu radīt.

Bet tantei Rūjienā ir mazliet cits skatījums. Viņa, iespējams, šodien referendumā neatbalstītu eiro ieviešanu, jo viņai rūp praktiskas lietas, ar kurām, manuprāt, būtu jānodarbojas arī valdībai un Finanšu ministrijai, iespējams, arī Latvijas Bankai. Tantei rūp, kur viņa varēs savus latus samainīt pret eiro. Laukos daudzas Latvijas Pasta nodaļas ir likvidētas, bankomātu nav. Tanti uztrauc, vai pēc eiro ieviešanas netiks palielinātas cenas. Skatoties no manas nozares – pasažieru pārvadājumiem, tā inflācija jau ir cenās iekšā. Valmierā pilsētas autobusā biļete tagad maksā 40 santīmus. Pārejot uz eiro, biļetei vajadzētu maksāt 57 eirocentus, bet tas radīs grūtības norēķināties gan šoferiem, gan pasažieriem. Tātad nāksies biļetes cenu noapaļot.

Es nedomāju, ka pasūtītāji – vietējos braucienos pašvaldību domes, starppilsētu braucienos – Autotransporta direkcija – apaļos uz leju, drīzāk apaļošana notiks uz augšu. Arī cilvēkiem būs ērtāk, ja brauciens maksās līdzenu summu, saki, ko gan nozīmē trīs eirocenti. Bet, ja cilvēks brauc katru dienu un viņa ienākumi nav lieli, arī neliels iespējamais sadārdzinājums cilvēkus satrauc.

Mums tepat blakus ir Igaunija, kur visai saprātīgi pārgāja uz eiro, ņēma vērā citu ES valstu pieredzi, bet arī tur ne viss izdevās. Parastajam cilvēkam, kurš neskatīsies tās gudrās lietas, ko vērtēs valdība un Latvijas Banka, jābūt pārliecībai, ka pārejai uz eiro būs bez dzīves dārdzības pieauguma. Tikai tad cilvēki atbalstīs pāreju uz eiro. Pagaidām, manuprāt, cilvēkiem tādas pārliecības nav.

Patiesībā nē. Es jau biju definējis, ka atgriežos mājās, Valmierā, kur visu laiku dzīvoja mana ģimene. Strādādams valdībā un Saeimā, es īrēju Rīgā dzīvokli. Kam tas dzīvē tā nav bijis, tam varbūt grūti saprast. Es biju laimīgs atgriezties pilnvērtīgi pie ģimenes Valmierā un atrast labu darbu.

Es uzskatu, ka to apli lielajā politikā esmu izgājis. Ne katram dzīvē ir lemts kļūt par ministru un Saeimas deputātu, man tāda iespēja bija. Nedaudz mudināts, es piekritu aktīvi darboties jaunveidotajā partijā „Valmierai un Vidzemei”, kur esmu ievēlēts arī valdē. Tur man ir interesanti dalīties politiskā darba pieredzē ar jauniem cilvēkiem, bet ne vairāk.

Nākamajās pašvaldību vēlēšanās kandidēsiet?

Grūti pateikt. Ja būs tāda vēlme partijas „Valmierai un Vidzemei” biedriem, kāpēc nē. Tajā pašā laikā varu teikt, ka ļoti par to nedegu.

Cik zinu, par šiem jautājumiem Saeimas deputāti ir strīdējušies jau kopš 90. gadiem, kad Valsts pārvaldes un pašvaldības komisiju vadīja Jānis Škapars. Es domāju, ka Latvija ir pārāk maza valsts, lai, piemēram, Valmierā pašvaldības deputātiem vajadzētu strādāt pilnu darba dienu. Tādas pašvaldības būtu ļoti dārgas, jo deputātiem būtu jāmaksā alga un tā noteikti nebūtu minimālā alga.

Bet ir jautājums, ko darīs tie „pilna laika” pašvaldību deputāti. Saeimā ir nepārtraukts likumdošanas process, bet Valmierā, iespējams, būtu vajadzīgi kādi divi vai trīs deputāti, kuri būtu mēra vietnieki un ikdienā ar kaut ko nodarbotos. Vai tas ir nepieciešams? Manuprāt, nē.

Ja ministrs Sprūdžs uzskata, ka pašvaldību uzņēmumu vadītāji, būdami deputāti, finanšu „deķīti” velk uz savu pusi, tad varu teikt, ka ministrs ir vadījies tikai no sliktajiem piemēriem. Manuprāt, nav nekas slikts, ja par deputātu ievēl skolas direktoru, kāda cita pašvaldības uzņēmuma vadītāju. Ja vadītājs ir ievēlēts par deputātu, tas nozīmē, ka iedzīvotāji viņu ir atzinuši par politiski un sabiedriski aktīvu cilvēku, ka viņš vēlas realizēt idejas, ko atbalsta vēlētāji.

Bet šiem deputātiem nav jāpiedalās domes balsojumos, kuri skar viņu vadītos uzņēmumus. Lobijs jau darbosies arī tad, ja domē būs ievēlēts nevis skolas direktors, bet kāds skolotājs. Viņš tāpat finanšu „deķīti” vilks uz savas skolas pusi.

Kā veicas ar pasažieru pārvadājumiem Valmieras pusē?

Mūsu galvenā problēma, tāpat kā visā Latvijā, ir sarūkošais pasažieru skaits, jo daudzi cilvēki ir aizbraukuši no valsts. Un naudas cilvēkiem arī nav, lai braukātu bez īpašas vajadzības. Iedzīvotāju ienākumu samazināšanos mēs, pārvadātāji, izjūtam tāpat kā citi pakalpojumu sniedzēji.

SIA „VTU Valmiera” daļa Latvijas sabiedriskajā transportā šogad reģionālajos starppilsētu nozīmes maršrutos ir 7,2%, vietējas nozīmes maršrutos – 5,4% un pilsētas nozīmes maršrutos – 0,9% no to kopējā skaita valstī. Pusi no uzņēmuma nepieciešamajiem ieņēmumiem veido iekasētā braukšanas maksa no pasažieriem, bet otra puse ir atkarīga no pasūtītāju piešķirtajām dotācijām. Sākot ar 2009.gadu, katru nākamo gadu piešķirtā dotāciju summa ir mazāka nekā iepriekšējā gadā un ir nepietiekama sabiedriskā transporta nozares attīstībai.

2012. gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, vidējā zaudējumu kompensācijas summa mēnesī reģionālajos starppilsētu nozīmes un vietējās nozīmes maršrutos ir par 12% mazāka, bet veiktais nobraukums ir tikai par 2% mazāks, vidējā degvielas cena šā gada pirmajā pusgadā bija par 8% augstāka nekā 2011.gadā.

12. jūnijā arī „VTU Valmiera” piedalījās Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas izsludinātajā akcijā „Šis var būt pēdējais reiss”, kuras laikā autobusi visu dienu kursēja ar melnām lentēm. Iespējams, šīs akcijas rezultātā Saeima nolēma pasažieru dotācijām par 2012. gadu piešķirt vēl papildu 3,1 miljonu latu un segt zaudējumus reģionālajos vietējās nozīmes maršrutos par 2011. gadu 0,7 miljonu latu apmērā.

Galvenā problēma patlaban ir atjaunot un modernizēt autoparku, jo daļa autobusu ir savu laiku nokalpojuši, pārvadāt pasažierus ar tiem vairs nav droši. „VTU Valmiera” šovasar iegādājās septiņus mazlietotus pasažieru autobusus. Pieci no jauniegādātajiem transporta līdzekļiem ir aprīkoti ar 49 sēdvietām, ikdienā tie kursē starppilsētu pārvadājumos un tiek norīkoti tūrisma braucienos.

Iegādātie mazākas ietilpības autobusi sāka kursēt maršrutos, kuros pasažieru skaits ir samazinājies, tas ļauj nedaudz ietaupīt degvielas patēriņā. Tiesa, reizēm tas rada neērtības pasažieriem, kuriem atsevišķos maršruta posmos nākas saspiesties ciešāk. Kopumā „VTU Valmiera” rīcībā ir 91 autobuss.

„VTU Valmiera” izsludināja metu konkursu autoostas rekonstrukcijai, pēc kura tika nolemts skiču projekta un tehniskā projekta izstrādi uzticēt SIA „Heima”. Izstrādātais priekšlikums paredz rekonstruēt esošo autoostas ēku, mainot tās iekšējo plānojumu, maksimāli piemērojot to publiskas ēkas funkcijai.

Projekts paredz atsevišķu iekšējo nenesošo sienu demontāžu un jaunu starpsienu izbūvi. Tāpat ēku paredzēts siltināt un veikt iekštelpu renovāciju. Papildus plānots izbūvēt jaunu apjomu, lai nodrošinātu autoostas mūsdienīgu funkcionalitāti. Kā svarīgs elements tiek plānota autoostas platformu nojume.

Lai arī nozarē virmo neskaidrības par autoostu nākotni vispār, pastāv versijas par to likvidēšanu, Valmierā uzskata, ka autoosta pilsētai ir nepieciešama – gan kā vieta, kur patverties sliktos laika apstākļos, gan kā biļešu tirdzniecības punkts, gan papildu pakalpojumu sniedzējs. Rekonstruēt autoostu mēs bijām gatavi par saviem līdzekļiem un rēķinājāmies ar dažiem simtiem tūkstošu latu. Tagad izskatās, ka ar tādu summu mēs cauri netiksim, bet piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu šim projektam nav iespējams. Piedāvājumus cenu aptaujai celtniecības firmas iesniegs līdz 20. decembrim.

Emīlija Kozule/LETA/Foto: Lita Krone