Viņi apdraud cilvēci. Atklāti par neredzamajiem slepkavām - vīrusiem
Simtiem miljonu cilvēku ciešanās un nāvē vainojams ir nevis karš, bet acij neredzami mikroskopiski slepkavas, kas dzīvo starp mums kopš pašiem pirmsākumiem. Tie ir apbrīnojami dzīvotspējīgi un viltīgi radījumi – vīrusi. Kas viņi ir, un kāpēc tie nogalina?
Mūsu platuma grādos cilvēki reizēm šķauda, puņķojas un domā, ka tas ir pasaules gals, ja paaugstinās temperatūra vai sākas caureja. Mēs dzīvojam saldā ilūzijā, domājot, ka nekas tik briesmīgs kā mēris, sifiliss, bakas mūs vairs nepiemeklēs, jo šīs slimības izzudušas uz neatgriešanos. Jā, ar acs kaktiņu televīzijā esam manījuši, ka kaut kur, Kongo džungļos, plosās vietējās epidēmijas, bet tas uz mums neattiecas. Mēs jūtamies droši, jo ticam zinātnes un medicīnas sasniegumiem.
Taču pasaule ir vienots organisms, un mēs esam pārāk cieši saistīti, lai kļūtu augstprātīgi, dzīvojot citā planētas daļā. Realitātē mēs staigājam pa kraujas malu, un nav vajadzīgs karš vai planētu sadursme, lai mēs aizietu bojā kuru katru dienu. Planēta ir pārpilna ar mums nezināmas civilizācijas iemītniekiem, kas spēj gan miermīlīgi sadzīvot ar augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, gan aukstasinīgi nogalināt. Zinātnieki saka, ka Āfrikas džungļos vien slēpjas tūkstošiem izcilu slepkavu. Pagaidām mēs par tiem neko nezinām.
Mirst 90 procentu
Jauni vīrusi aktivizējas visai bieži, vienīgi mēs tam nepievēršam pārāk lielu uzmanību. Piemēram, Bangladešā pēdējo desmit gadu laikā ir radušās vairāk jaunu, vīrusu izraisītu slimību nekā iepriekšējos 90 gados. 2001. gadā Bangladešas apkaimē uzliesmoja Nipa vīruss, ļoti līdzīgs nāvējošajam Ebola vīrusam, kas tiek pārnēsāts ar ķermeņa šķidrumiem un 90% gadījumu nes nāvi.
Nipa vīruss sākas ar temperatūru, pēc divām dienām cilvēkam jau ir smadzeņu tūska, seko koma un nāve. Nedēļas laikā deviņi no desmit saslimušajiem nomira. Dažus gadus pirms tam Nipa vīruss sākās Malaizijā kā cūku gripa, kas pārsviedās uz cilvēkiem. Līdz pat šai dienai Nipa vīrusu uzskata par vienu no bīstamākajiem planētas infekcijām, kura mirstības līmenis sasniedz 20–40% no saslimušajiem. Ārsts Džonatans Epšteins, kas Malaizijā pētīja Nipa epidēmiju, vīrusa izcelsmi saistīja ar dižsikspārņiem – augļēdājiem, kas izrādījās dabiskie vīrusa nēsātāji. Līdz šim cilvēki bija ar tiem sadzīvojuši bez problēmām – kāpēc uzliesmoja epidēmija?
Zinātniekus uztrauc, ka vīruss spēj evolucionēt zibens ātrumā, atrodot vājās vietās cilvēka imūnsistēmā un satriecot organismu bez kādiem kompromisiem. Paši par sevi, bez saimniekorganisma, vīrusi nespēj neko. Tie spēj atdzīvoties, tikai inficējot šūnas un izmantojot tās sevis pavairošanai. Vīrusi var inficēt jebkura veida organismus, sākot ar augiem un dzīvniekiem un beidzot ar baktērijām un arhejiem –senākajiem vienšūnas organismiem.
Slepkavas ar izcilu „domāšanu”
Vīrusi ir lieliski stratēģi, kas izplāno noteiktu izdzīvošanas taktiku – vispirms tie iekļūst šūnā un piestiprinās pie tās ar olbaltumvielas palīdzību. Šūnas kodolā atrodas nukleīnskābe, kas savukārt satur informāciju, kas ļauj vīrusam vairoties. Tātad vīruss izmanto šūnas mehānismus, lai radītu savas kopijas. Vispār jau vīrusi ir krietni dzīvelīgāki un savā ziņā pārāki par mums – lai cilvēks nodotu ģenētisko kodu un radītu savu kopiju, paiet gadi trīsdesmit, bet vīrusam vajag tikai dažas minūtes.
Zinātnieki atzīst, ka vīrusu „domāšanu” neviens vēl nespēj atšifrēt. Miljoniem gadu kāds vīruss var mierīgi dzīvot pie kādas dzīvnieku sugas, nenodarot nevienam nekādu ļaunumu, bet te pēkšņi atrod ceļu pie cita organisma un izplatās pa pasauli kā nāvi nesošs tīkls. Piemēram, senos laikos HIV bija normāls pērtiķu vīruss, tagad ar to katru dienu inficējas 14 tūkstoši cilvēku, kopumā AIDS aiznesis 25 miljonu cilvēku dzīvību. Tomēr ne HIV, ne Ebola, ne Nipa vīruss nav paši baisākie monstri. Zinātnieki apgalvo, ka visbīstamākais ir gripas vīruss, un marles saites, ko mēs redzam uz cilvēku sejām, drīzāk liecina par mūsu bezspēcību un bailēm dabas priekšā, jo patiesībā ne no kā nepasargā.
Gripa – bīstamākais vīruss
Gripas vīruss izplatās ļoti strauji, visbiežāk to iegūst, ja kāds slimnieks uzšķauda, jo vīruss izplatās līdz pat sešu metru attālumam. Viena no visu laiku nāvējošākajām pandēmijām bija 1918. gada spāņu gripa, kas prasīja 50–100 miljonu cilvēku dzīvību. Pieņemot ļaunāko variantu, šis gripas vīruss noslaucīja no Zemes virsas aptuveni 4% iedzīvotāju. Aptuveni 500 miljoni (27%) bija inficēti.
Daudzās vietās pasaulē gadu bija liegts pulcēties publiskās vietās, kādā Amerikas pilsētā aizliedza sasveicināties ar rokasspiedienu. 1918. gadā no gripas cilvēki mira 24 stundu laikā. Simptomi? Zilgana seja, asiņains klepus, bet slimība varēja noritēt vispār bez simptomiem. Zinātnieki spāņu gripu nodēvējuši par lielāko medicīnisko holokaustu vēsturē. Tās upuru skaits bija tik traģisks, ka lielās aplēsēs var teikt: spāņu gripa nogalināja 24 nedēļās vairāk cilvēku, nekā AIDS ir nogalinājis 24 gados, un gadā vairāk, nekā mēris nogalināja gadsimta laikā.
1918. gada monstrs uzbruka nevis veciem un vājiem, bet cilvēkiem spēka gados, vecumā no 20 līdz 40 gadiem, ar lielisku imūnsistēmu. Vīrusa triks – imūnsistēma tika pavērsta pret pašu cilvēku. Taču vīrusi manipulē ar mums arī citā veidā. Kāpēc 2009. gadā mūsu parastā, tradicionālā gripa pēkšņi kļuva par kaut kādu cūku, putnu vai vispār cūkputnu gripas mistrojumu? Tātad – Frankenšteinu.
Cūku gripa A(H1N1) ir gripas paveids, kas satur gēnus no cūku, putnu un cilvēku gripas kombinācijā, kāda nekad agrāk netika konstatēta pasaulē. Inficēšanās ceļš bija parastais – sīki pilieni. Zinātnieki uzskata, ka cilvēks var inficēties ar vairākiem vīrusiem, kas organismā apmainās ar gēniem un izveido jaunu vīrusu, un tas var noritēt visai strauji.
Tikmēr pasaulē aizvien skaļāk tiek paustas bažas par manipulācijām ar cūku gripu: baumas izrādījušās pārspīlētas, tomēr gripas radītās ažiotāžas dēļ farmaceitiskie uzņēmumi nopelnījuši miljardus. Cilvēku bailēm ir pamats, jo sezonālā gripas uzliesmojuma laikā katru gadu pasaulē mirst 250 000–500 000 cilvēku, kuru nāvi nosaka dažādi faktori.
Vislielākā cilvēces uzvara pār vīrusu izcīnīta 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad ar vispārēju vakcināciju beidzot tika pieveiktas bakas, ar ko cilvēki slimoja jau kopš antīkajiem laikiem. Tomēr zinātnieki nesteidz priecāties, jo klimata izmaiņas un globalizācija rada aizvien jaunus riskus. Infekcijas ir bīstamākas nekā terorisms, mēs nezinām, kā reaģēs lielas pilsētas, ja tajās pēkšņi sāks plosīties epidēmija. Pandēmija rada haosu, un zinātnieki atzīst: pilnīgi iespējams, ka mēs būsim bezspēcīgi.
Pētnieki saka: katru dienu divi no pieciem pasaules iedzīvotājiem riskē, ka viņiem iekodīs inficēts ods. Vīrusa izplatības ceļš ir savāds un neprognozējams. Vai kāds varēja iedomāties, ka augļēdāji sikspārņi, kas vienkārši mielojās ar palmu sulu, ko vāca cilvēki, savu it kā nekaitīgo Nipa vīrusu nodos cilvēkiem, un tas iegūs nāvējošu formu? Mīlīgi putniņi, zaķīši, pelītes – tie visi kaut ko pārnēsā, un mēs nezinām, kad TAS kļūs par mūsu ienaidnieku.
Mazie organismi – vīrusi – met izaicinājumu visai cilvēcei. Starp citu, mikroskopā var redzēt, ka vīrusiem ir dažādas formas, un tie var būt ļoti skaisti, kā vitrāžas. Vīrusi kārtējo reizi liek aizdomāties par jautājumu, kas vispār ir dzīvība. Vai tās ir dzīvas būtnes? Mūsdienu zinātnieki atbild: jā, lai gan dzīvības pazīmes vīrusi izrāda tikai šūnas iekšpusē. Vīrusi rada simtiem tūkstošu kopiju, un mēs nekādi nevaram izbēgt no tiem. Puslitra krūzītē ir vairāk vīrusu nekā cilvēku pasaulē, mēs tos norijam kopā ar ūdeni, un, kopumā ņemot, nekādas vainas.
Vīrusi ir viena no galvenajām dzīvības formām okeānā, bez kuras nevarētu eksistēt ne augi, ne zivis. Katru dienu okeānā vīrusi iznīcina piekto daļu matērijas. Tie ir visur – vakuumā, zemā temperatūrā, tie spēj iztikt bez ūdens. Vīrusi ir visdaudzskaitlīgākā dzīvības forma uz Zemes, kas bijusi klāt planētas dzimšanas brīdī. Daži traki zinātnieki domā, ka tā ir arī dominējošā forma. Ja tos novietotu vienā līnijā, vīrusi aizņemtu 200 miljonu gaismas gadu.
Mūsdienu zinātne uzskata, ka pirms četriem miljardiem gadu viss dzīvais radās no viena senča, tā dēvētā Luka, tad nāca baktērijas, sēnes, augi un dzīvnieki, tātad mēs. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados tika atklāta, iespējams, senākā vienšūnas dzīvības forma – arheji, kas zinātniekiem par lielu izbrīnu izrādījās burtiski pārpildīti ar vīrusiem. Zinātnieki domā, ka arheji ir vecāki par baktērijām. Tas nozīmē, ka vīrusi ir senāki, nekā mums šķiet. Vīrusiem piemīt milzīgs evolūcijas virzītājspēks, jo tieši tie noteica, kam dzīvot, kam – ne. Iespējams, vīrusi izvēlējās mūs un radīja tādus, kādi mēs esam.
Mēs esam vīrusu mājas
Vīrusi ir mazi un ļoti nemobili. Lai pārvietotos, tiem jāliek lietā izdoma, tāpēc tie manipulē ar mūsu uzvedību. B hepatīta vīruss izmanto mūsu kāri vairoties, trakuma vīruss, kas vienīgais simtprocentīgi garantē nāvi, ir vēl kreatīvāks. Tas iekļūst slimnieka smadzenēs, padarot to agresīvu, un liek kost, lai nokļūtu pie cita. HIV izdomas ziņā ir pati pilnība, vīrusu karalis. Pirmo reizi tas tika konstatēts Kongo 1958. gadā. Gripai ir mums visiem zināms ceļš. Vīruss liek klepot, šņaukāties un šķaudīt, lai mazā radībiņa tiktu pie, lūk, tās garām ejošās meitenes dzeltenajos zābakos. Palūkojamies pa logu. O, lietus! To nu gan gripa garām nelaidīs, jo gripa mīl lietu un zemu temperatūru. Siltā, sausā laikā tā izčākst.
Vīruss spēj izrauties no jebkura pasaules punkta un iekļūt ikvienā radījumā.
Starp citu, katrs garāmgājējs nēsā vismaz četrus vīrusus, bet dzīves laikā mūsu imūnsistēma izcīna cīņu ar kādu tūkstoti uzbrucēju. Jo ilgāk vīrusi sadzīvo ar mūsu imūnsistēmu, jo neieņemamāku aizsardzības sistēmu tā izveido. Bīstamākie ir jaunie vīrusi, pret kuriem mūsu organismam vēl nav bruņošanās stratēģijas. Patiesībā jau vīrusi ir vienaldzīgi pret cilvēku un nevēlas to nogalināt, mēs esam viņu mājas, ērta, silta dzīves vieta. Tie, kas nogalina, ir izlēcēji, pārsvarā vīrusi dzīvo brīnišķīgā simbiozē ar nēsātāju, jo kurš gan jauc nost savu māju?
Tikai 10% no visiem vīrusiem spēj nogalināt, pārējie – miljonus inficē, dažus nogalina. Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka vienu dienu nenotiks otrādi un nesāksies gripas vīruss, kas sāks nogalināt miljonus. Iekļūs kādā organismā, paņems dažādus gēnus, sajauks un sāks slepkavot. Zinātniekiem nav ieroču pret vīrusiem. Nav universālu vakcīnu, un nav arī zāļu, jo mēs nepazīstam savu ienaidnieku. Zinātnieki saka, ka Kongo džungļos mitinās tūkstošiem dīvainu vīrusu, tikai viņiem nav atslēgas, lai iekļūtu mūsu šūnās. Pagaidām viņiem tā nav vajadzīga, bet cilvēks, kurš ielaužas svešā ekosistēmā, iekaro džungļus, tuksnešus un ledājus, riskē tikt „uzlauzts”.
Eņģeļi sūta slimības
Vai briesmīgu slimību uzliesmojumiem dažādos vēstures periodos bez zinātniski medicīniskā skaidrojuma ir arī kāds cits pamatojums? Ārste antroposofe Māra Meijere uzskata: visas lietas uz pasaules notiek noteiktā simbiozē. Arī ārēji šaušalīgās parādības melnās bakas, mēris, tīfs, HIV ir augstākās hierarhijas programma, kas kalpo vienam mērķim – lai mēs taptu tikumiskāki, cilvēciskāki, iejūtīgāki. Izklausās nežēlīgi, bet tā tas ir! Mūsu eņģeļi mēdz būt baismīgi un uzsūta kaites, jo vēlas, lai mūsu dvēsele ātrāk evolucionētu. Citādi mēs esam pārāk lēni. Siltumā, pilniem vēderiem, mīkstos pēļos eksistenciāli jautājumi prātā nenāk un garīga attīstība nenotiek.
“Ir teorija, ka slimības tiek izsauktas no garīgās pasaules, lai cilvēks strādātu ar sevi,” stāsta ārste Meijere. “Ja cilvēks izslimoja melnās bakas un palika dzīvs, un tādu bija ļoti maz, tas viņā stiprināja Dieva dzirksti. Slimības dvēselē izraisās no dusmām, negācijām, haosa. Klasiskajā medicīnā tās dēvē par psihosomatiskajām saslimšanām. Mūsdienās redzam, ka materiālā pasaule top gudrāka, izsmalcinātāka, zinātne sadrumstalojas, izkaisoties pa sīkām nozarēm, bet neredz kopainu. Neatkarīgi no tā, kas izraisa slimību, – mikrobi, vīrusi vai spirohetas –, problēma ir mūsdienu haotiskajā dzīves veidā, steigā, virspusībā.”
Meijere atzīst, ka svarīgs faktors ir arī bailes, jo par sevi pārliecinātie neslimo. Viņa pati par to pārliecinājās jau bērnībā Sibīrijā, kur viņas ģimene dzīvoja ciematiņā bez ārsta, bet ceļš uz rajona slimnīcu bija tāls. Reiz ciemā izplatījās dizentērija, un infekcija progresēja tik ātri, ka bērni mira dienas laikā. Viņas tēvs, pēc profesijas ķīmiķis, stingri noteica saviem bērniem, kā rīkoties, lai nesaslimtu. Paļaujoties uz tēvu, viņi nesaslima, diemžēl gandrīz visi saslimušie krievu bērni nomira. “Lūk, te ir tas baiļu un ticības sindroms! Cilvēks nav tikai fiziskais ķermenis, viņam ir arī ētera ķermenis, kas uztur dzīvību, astrālais ķermenis, kas vada emocijas, un Es organizācija jeb Dieva dzirksts. Ja baiļu nav, cilvēks nevar saslimt!” uzskata Meijere.
Kad nu tomēr cilvēks ir saslimis, ļoti svarīgi ir saprast, kā vajadzētu pret savu slimību izturēties. “Garīgā pasaule gribētu, lai pacients pieslēgtos savai slimībai, jo tā tiek sūtīta nevis ārstam, bet slimniekam, tātad viņam pašam jākļūst modrākam un jāstrādā ar sevi, lai attīstītos, pārdomājot eksistenciālus jautājumus. Līdzko cilvēks, vārgs un nomocījies, nokrīt gultā, tā uzreiz pieslēdzas mūžības jautājumiem, par ko iepriekš nedomāja,” atklāj ārste Meijere.
Viņa arī uzsver, ka katrai tautai ir savas saslimšanas un ārstēšana, kas kardināli atšķiras, jo atšķiras zemes enerģijas un cilvēku grupu uztvere. Piemēram, ir pierādīts, ka aspirīns uz angļu valodā runājošām tautām iedarbojas vienā veidā, bet uz citām tautām pilnīgi citādāk. Runājot par augstu temperatūru infekcijas slimību gadījumā, ārste apgalvo: par to būtu jāpriecājas! “Es organizācija jeb Dieva dzirksts ir saistīta ar asins siltumu, un temperatūras pacelšanās ir vienīgais ārstējošais faktors,” viņa saka. “Ko mēs darām? Līdzko temperatūra pārsniedz 38 grādus, tā mēs to sitam nost. Izcilais viduslaiku ārsts Paracelzs teica: iedodiet man zāles, ar ko pacelt temperatūru, un es izārstēšu visas pasaules slimības!”
Saskaņā ar šīs garīgās kustības, antroposofijas, uzskatiem mēs tiekam imunizēti visu dzīvi, katra slimība mums nes spēku, sākot ar brīdi, kad ierodamies šeit no garīgās pasaules. “Mūža vidū mūsu dvēseli norūda nieru, sirds, kuņģa kaites – kādas nu kuram. Vecumā, kad ir sākusies involūcija un mēs tuvojamies garīgajai pasaulei, mūs garīgi imunizē hroniskās saslimšanas, ar kurām jāsadzīvo kā ar labāko draugu,” skaidro ārste Meijere.
“Mēs grēkojam, neļaujot bērnam izslimot infekcijas slimības, un pēc tam brīnāmies, ka viņš saslimst ar AIDS vai ko tamlīdzīgu. Mēs baidāmies no sāpēm un temperatūras, ko cenšamies iznīcināt ar ķīmiju, lai gan sāpes mums tiek sūtītas dvēseliski. Redziet, garīgajā pasaulē atrodas lielākā mūsu daļa, uz Zemes inkarnējas mazākā, tāpēc mums vairāk vajadzētu domāt par slimību garīgo izcelsmi – ko te un tagad esam darījuši nepareizi? Naktī, kad iemiegam, Dieva dzirksts aiziet svētīt nakti, tas nozīmē, cītīgi strādāt, savukārt ētera jeb dzīvības ķermenis strādā pie slimības – ne velti cilvēks no rīta bieži pamostas nosvīdis slapjš, bet vesels. Pārnestā nozīmē slimība ir dziļa, nepareiza ieelpa, saraušanās, bet veselība ir izelpa, atbrīvošanās, smiekli, asaras, arī caureja.”
Kāds esi tu, tāda ir tava slimība!
Antroposofā medicīna neārstē ar ķīmiju, ko ražo farmaceitiskajās fabrikās, bet dziedina ar homeopātiju, metāliem, arī dzīvnieku orgānu preparātiem. Tās pamatā ir uzskats, ka klasiskie medikamenti iedarbojas tikai uz fizisko ķermeni, bet neko nedod dvēselei un garam. Un, ja iedziļinās būtībā, fizisko ķermeni nav ko ārstēt. Ir jāstiprina ētera ķermenis, lai tas tiktu galā ar slimībām, jo mikrobs pieķeras vājajai vietai ētera ķermenī.
“Bija melno baku laiks, tagad ir citas slimības. Kāpēc garīgajā pasaulē tika radīts AIDS?” Māra Meijere liek aizdomāties. “Tāpēc, lai viens bagāts, pašpārliecināts biznesmenis, kas vāļājas labklājībā kā sivēns mēslos un var nopirkt visu uz pasaules, arī skaistas, jaunas sievietes un vīriešus, attopas: o, es esmu mirstīgs!”
Viņa no sirds iesaka par slimībām nesūkstīties, bet sākt domāt, kāpēc tā piemeklējusi. Katrs cilvēks ir pasaule pasaulē, un strādāt ar savu biogrāfiju var tikai katrs pats, atbildes nav jāmeklē plānās ezoterikas grāmatiņās. Ja cilvēks ir par sevi pārliecināts, ja viņš tic garīgajai pasaulei un nevaino nevienā saslimšanā ne ārstu, ne bacili, ne pasauli, bet netiek galā ar slimību, tad viņam ir jārunā ar Dievu. Dvēseles daļa, kas atrodas garīgajā pasaulē, noteikti pieslēgsies un palīdzēs.
“Iesaku: steidzies lēnām, harmonizē sevi, ritms aizstāj spēku... Un vēl – dzīvo bez kritikas. Pretējā gadījumā mēs dzīvojam kā roboti, mēs katrs te esam kā inkarnēta krīze un tad brīnāmies, kāpēc rodas depresija un slimības. Ja mēs būtu stipri garā, dvēseliski nosvērti ar miera mirkļiem un godību dzīves priekšā, apzinoties, ka mūsu fiziskais ķermenis ir Dieva templis, mēs slimotu mazāk,” ārste ir pārliecināta.
Un tomēr... ar dīvainiem vīrusiem un gripu, kas atstāj sekas, cilvēki tagad slimo cauru gadu, nevis kā agrāk – slapjdraņķī. Antroposofe Māra Meijere par iesnām, angīnu un gripu saka: “Jā, tagad tās ir īpatnējas, jo, pirmkārt, mēs grēkojam ar visādiem preparātiem, sliktu pārtiku, otrkārt, mēs katrs ļoti individualizējamies. Kāds esi tu pats, tāda ir tava slimība! Te, uz Zemes, mēs esam kā marionetes, ko sargeņģeļi rausta aiz diedziņiem, jo viņi grib, lai mēs attīstāmies. Smagas slimības, kas izciestas šajā dzīvē, nākamajā dos kādu talantu, spēju.”
Homeopāte, medicīnas zinātņu doktore Inese Joksta uzskata, ka slimību komplikācijas un daudzveidība saistīta ar mūsu straujo dzīves ritmu un nepārtrauktu stresu, kas samazina organisma aizsardzības spējas. Ārste norāda uz nevajadzīgo stresu, kas tiek radīts maziem bērniem, piebāžot galvu ar nevajadzīgu informāciju.
“Kāpēc bērniem no četru gadu vecuma ir kaut kas jāmācās un vēlreiz jāmācās, ja ēteriskais ķermenis fizisko veido līdz septiņu gadu vecumam? Ir pierādīts, ka bērni, kuri kopš mazotnes zubrījušies, piektajā, sestajā klasē sāk atpalikt, slikti sajēdz, galva vairs nestrādā.” Viņa uzskata, ka milzīgais daudzums vakcīnu, kas paredzētas maziem bērniem, novājina imūnsistēmu. “Bērni ēd tukšu, ģenētiski modificētu pārtiku – ātri vārāmās brokastu pārslas ir pilnīgi tukšas, bet mikroviļņu krāsnī sildīta pārtika ir noziegums.”
Gripa vairs nav tāda kā agrāk – ar drudzi, drebuļiem, paaugstinātu temperatūru, klepu un sāpēm muskuļos, kas pāriet pēc piecām, desmit dienām. Racionāli to var izskaidrot tā, ka uz pasaules ir bezgala daudz vīrusu, tiem ir izcilas spējas mutēt, un tiem ļoti patīk lidmašīnas, respektīvi, pasaule ir kļuvusi maziņa, mēs kontaktējamies ļoti ātri un haotiski.
Ir vēl kāda versija – varbūt kāds mūs indē? Vairāki pieredzējuši ārsti ar respektabliem zinātniskiem grādiem ieminas, ka jaunās slimības, piemēram, mutējušās gripas, ir nevis dabas, bet cilvēku roku darbs. Ārsti negrib, lai nosaucu viņu vārdus, jo tikšot izsmieti. Tā dēvētais Zelta miljards, radot nāvējošas slimības, rūpējas par to, lai daļa cilvēces izmirtu.
Bet mēri, kas iznīcināja miljonus, un melnās bakas taču neviens mākslīgi neradīja? Kāpēc lai mēs domātu, ka nāvējošās slimības, kas plosās pašlaik, kāds sabrūvējis laboratorijās? Man paskaidro, ka tā vedina domāt slimību norise un cikliskums. Piemēram, kādreiz ar noteiktām slimībām sirga pavasarī un rudenī, tagad – nepārtraukti, arī mutācijas nav dabas radītas. “Jautājums nav par to, ka pasaulē trūktu resursu. Visa ir gana, bet cilvēkus vairs nevar kontrolēt, tāpēc tie jāiznīcina. Tie, kas runā par sazvērestības teorijām, tiek izsmieti. Tomēr, jāatceras, ka vīrusi ir ideāls ierocis,” man skaidro.
Pats par sevi nekas nav ne labs, ne ļauns – arī vīrusi. Mūsu imūnsistēma ir radusies tikai draudu ietekmē, un daļēji mēs esam vīrusu radīti. Viens ir skaidrs – tie ir nozīmīga planētas ekosistēmas sastāvdaļa, un mēs patiesībā nezinām, cik lielā mērā mūsu dzīve ir atkarīga no vīrusiem.
