Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Varbūt ne vienmēr cilvēkiem ir jāsmaida un jāsmejas, bet mans uzstādījums – visam jābūt pozitīvi virzītam.”

Aktieris Normunds Bērzs par seriālu "UgunsGrēks" un pasākumiem 8

Ziņas
2012. gada 16. decembrī 06:12 2012. gada 16. decembrī 06:12
Šarmantā un impulsīvā Cēzara parādīšanās nacionālajā seriālā „UgunsGrēks” daudziem ir patīkama atkalredzēšanās ar aktieri Normundu Bērzu. Arī viņam pašam tā ir lieliska iespēja satikties ar bijušajiem kolēģiem un saspēlēties ar jauniem, lai gan... visu nemaz nedrīkst stāstīt – intriga taču jāsaglabā!

Uz Nacionālā teātra skatuves Normunds Bērzs pēdējos gados redzams reti, tomēr pavisam no teātra aprites viņš nav pazudis. Lielāko daļu laika un enerģijas Normunds tagad velta izklaides biznesam, organizējot un vadot pasākumus, jo laikam taču ir tāds talants – noturēt publikas uzmanību un likt cilvēkiem smaidīt. Arī mūsu sarunas laikā man vairākkārt ir jāpasmaida, un pēc tikšanās ir sajūta, ka Normunda pozitīvā enerģija uzlādējusi arī mani.

Uz lielveikalu pēc slavas

No teātra tā arī neesat aizgājis...

Nekad neesmu teicis, ka neko teātrī vairs nedarīšu. Kaut kas tiek darīts ik pa laikam. Pirms pāris gadiem Nacionālajā teātrī atkal nospēlēju vairākas lomas, tad kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi izveidojām monoizrādi „Stroika ar skatu uz Londonu”, ir bijuši vairāki kino projekti. Filmēties man vienmēr ir paticis – ja vien tā nav kāda, sacīsim, angļu filma, kur: ienāciet kadrā, apmetiet trīs kūleņus un izejiet no kadra. Sākumā piekritu arī tādiem projektiem, tagad man tas šķiet nenopietni. Bet filmēties „UgunsGrēkā” piekritu ar ļoti lielu prieku. „UgunsGrēks”, protams, ir ļoti populārs.

Esat jau izbaudījis Cēzara popularitāti uz savas ādas? „UgunsGrēka” aktierus pazīst visi un visur.

Pārvietojos pārsvarā ar automašīnu, lielās publiskās vietās, izņemot veikalus, netrāpu, tāpēc atpazīstamību īsti nejūtu. Tas, ka principā pazīst, skaidrs. Uzjautrinoši un interesanti vērot, kā reaģē bērni, viņi savu interesi izrāda neviltoti un spontāni. Bet tā, lai skrietu pakaļ un prasītu autogrāfus…

Te jau, par laimi, nav Amerika, kur pieaugušie metas pakaļ aktieriem un fotografē ar mobilajiem telefoniem. Bija tāda filma par amerikāņu aktrisi, kuras slava jau gāja uz leju, un, lai pārvarētu depresiju, viņa devās uz lielveikalu, kur baudīja to, ka cilvēki vēl skatās uz viņu un grib kopā nofotografēties. Lai gan, klausoties kolēģu aktieru stāstos par un ap seriālu, jūtu – pie mums arī gana interesanti, visādi ir gadījies.

Seriāls ir laba iespēja satikties dažādu teātru aktieriem.

Man ir ļoti labi partneri, un esmu ļoti priecīgs strādāt ar viņiem kopā. Liels prieks bija atkal satikt Rasmu Garni – viņa arī teātrī tēlojusi man mammu, mums ir gandrīz vai iestrādāts mammas un dēla modelis, bet „UgunsGrēkā” viņa ir tik kolorīta, ka prieks skatīties. Laba saspēle ir ar Maiju Doveiku, ar kuru man, protams, visvairāk jāspēlē kopā, ar Egilu Melbārdi, ar Ģirtu Ķesteri, Ģirtu Liuziniku... Prieks strādāt ar tādiem partneriem, ir interesanti, dauzonīgi, dažas vietas savukārt ņemam pa skarbo. Varētu jau pateikt, ar ko vēl būs man ļoti laba sadarbība, bet nedrīkst stāstīt. (Smejas.)

„Aizkustināt mani spēj cilvēku labestība, nesavtība un ziedošanās citu labā. Ir ļoti daudz cilvēku, kas, nesaudzējot sevi, citiem dara labu.”

Burbulis pārsprāga

Kāpēc aizgājāt no teātra? Daudzi aktieri bieži koķetē – kā būtu, ja aizietu –, tomēr paliek teātrī.

Tas notika pirms gadiem divpadsmit, un, lai arī ar dažām niansēm, tas bija pilnīgi mans lēmums. Tas burbulis vienkārši pārsprāga. Salikās pa plauktiņiem, kad bija skaidrs – teātris – tas tomēr ir darbs. Un ja cilvēks dara darbu, kas viņam kādos aspektos sāk nepatikt, vai viņš vairs nevar izpildīt to, ko vēlas, nu tad ir jādomā. Man bija piedāvājums darīt kaut ko citu – kāpēc nepamēģināt? Pieņēmu lēmumu un mērķtiecīgi aizgāju uz citu sfēru: pasākumu organizēšana, vadīšana, cilvēku izklaidēšana.

Kādu laiku bija pārtraukums, bet tad Edmunds Freibergs piedāvāja nospēlēt lomiņu Čehova lugā. Tur nu es nevarēju atteikties, jo krievu klasika man ļoti tuva. Un atkal vecais joks – kā tu drusciņ parādies, seko nākamais piedāvājums, tā arī nospēlēju lomas vēl četrās izrādēs. Tagad atkal pagājušas divas sezonas, kad neko neesmu darījis uz Nacionāla teātra skatuves, bet – kas zina.

Nav tā, ka rautos atpakaļ, bet, ja ir interesants piedāvājums, ar prieku to pieņemu. Mana aiziešana no teātra nebija, ka aizcirtu durvis, pavēstot: nekad neko vairs nedarīšu. Piemēram, kad nāca piedāvājums taisīt monoizrādi, tas man bija ļoti interesanti: vai viens cilvēks var uz skatuves noturēt publikas uzmanību divas stundas no vietas. Tas bija nopietns izaicinājums, un es to pieņēmu.

Runā, ka no teātra tā pa īstam nemaz nevarot aiziet.

Kaut kāda taisnība tur ir. Teātris – tas ir asinīs, no tā tu neizbēgsi. Jautājums, kas bieži rodas – vai nenožēloju, ka aizgāju no teātra. Pilnīgi godīgi varu pateikt – absolūti nemaz. Izklaides biznesā es redzēju lietu kārtību, bet teātrī nekad neesmu zinājis, kā viss virzīsies uz priekšu un uz kurieni. Tas nekad nav atkarīgs tikai no aktiera, varētu teikt – tas vismazāk atkarīgs no aktiera. Un tas man sāka drusku nepatikt. Protams, nevar teikt, ka izklaides biznesā viss vienmēr ir skaidri zināms un sakārtots, bet toreiz man likās, ka tā tas notiek.

Aktieris ir viena no atkarīgākajām profesijām...

Absolūti. Tu esi atkarīgs no tā, vai režisors tevi izvēlēsies vai neizvēlēsies, tu esi atkarīgs no kritiķu vērtējuma, tu esi atkarīgs no skatītāju mīlestības. Lai gan – diez vai Latvijā ir kāds aktieris, kas nevienam nepatiktu, katram izveidojas savs fanu pulciņš.

Normunds Bērzs, viņš arī Cēzars – „UgunsGrēkā” kopā ar Leonu jeb Ģirtu Ķesteri.
Kā paņemt publiku

Jūs esat cilvēks, kam patīk diktēt savus spēles noteikumus?

Jā. Man patīk zināt, kas notiek, apziņa, ka varu iespēju robežās to kontrolēt. Visu laukumu, protams, nevar pārredzēt, bet zelta likums visur: klientam vienmēr ir taisnība. Kad sāku darboties izklaides biznesā, man paveicās ar labiem skolotājiem, kas iemācīja daudz par pasākumu loģistiku un lietu kārtību. Proti: tu esi tas, kurš tur visu savās rokās, tev jābūt variantiem visādās situācijās, tev jāzina, kā pārredzēt situāciju un ko darīt, lai viss notiktu.

Vai pasākumu organizēšanas un vadīšanas bizness nav kaut kas līdzīgs teātrim?

Jā. Tāpat kā teātrī, arī izklaides pasākumā ir lielāka vai mazāka skatuve, un ir cilvēki, kas atnākuši skatīties uz to, kas atrodas uz šīs skatuves. Teātrī tu aktieri nevari atļauties ignorēt, taču pasākumā cilvēks jūtas daudz brīvāk. Tāpēc tam, kurš kāpj uz pasākuma skatuves, jāprot uzrunāt, jāprot piesaistīt uzmanību, jāprot paņemt zāli un vest sev līdzi. Tas ļoti atšķiras no teātra, kur ir ceturtās sienas likums. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka aktierim skatītāji it kā neeksistē – viņš ir uz skatuves ar partneri un redz tikai viņu. Bet pasākuma vadītājam jāspēlē uz publiku.

Lai gan ir dažādi... Monoizrādē „Stroika ar skatu uz Londonu” es ne tikai izstāstu stāstu skatītājiem – es to izspēlēju kopā ar viņiem. Tagad jau kādas divdesmit piecas izrādes nospēlētas, un es esmu ieguvis fantastisku pieredzi. Tas, kas notiek zālē ar skatītājiem, kad tu sarunājies tieši ar viņiem un stāsti katru stāstu vienam konkrētam cilvēkam, ir neaprakstāmi.

Reiz kopā ar Ufo Normunds izštukojis, ka visprecīzākais apzīmējums, pasākumu vadītājiem ir – rotaļnieki. „Tā ka varu teikt – esmu cilvēku izklaidētājs, uzjautrinātājs.”
Izrādi par Īrijas latviešiem nospēlējāt arī Īrijā. Kāda bija reakcija?

Nospēlējām trīs izrādes un, jāteic atklāti, diezgan stipri izgājām ārpus teksta rāmjiem. Cilvēki tik dzīvi reaģēja, ka gribējās komentēt viņu reakciju un iesaistīt. Galu galā viņi tam visam ir izgājuši cauri, viņiem katra situācija ir tik saprotama. Tas arī pierādīja, ka grāmatas autors Vilis Lācītis ir uzrakstījis pilnīgi patiesu stāstu, kurā nekas nav samelots.

Viens no sižetiem Viļa Lācīša stāstā. Cilvēks, kurš strādājis Īrijā, atgriežas Latvijā, bet pie viņa sievas un bērniem jau dzīvo viņa kaimiņš. Viņa labākais draugs. Es to stāstu un redzu – publikā divi vīri sarokojas. Viņi ir tam gājuši cauri!

Īrijā bija tā, ka, iznākot trešajā izrādē, publika jau sāka aplaudēt. Sajutos kā Krievijā – tur, kad lielie skatuves metri iznāk uz skatuves, jāaptur izrāde, jo cilvēki aplaudē tikai par aktiera parādīšanos vien. Man tā bija Īrijā. Sajūta fantastiska.

Līdzīga situācija bijusi arī Latvijā, vadot pasākumu kādam pastāvīgam klientam. Jāteic gan, mans apģērbs toreiz bija mazliet jancīgs, tomēr tas nav raksturīgi, ka vadītājs saņem aplausus, tikko ir parādījies publikai ar mikrofonu rokā.

Noturēt publikas uzmanību pasākumā ir sarežģītāk nekā noturēt uzmanību teātrī?

Pasākumā jādabū kontakts ar publiku. Un man tiešām liekas, ka tas ir daudz sarežģītāk nekā teātrī. Jo uz pasākumu cilvēki nāk atpūsties un ne visiem gribas kādā vēl klausīties vai, dies pasarg, kaut ko vēl darīt. Un tad tu pamazām mācies novērtēt publiku: ar tiem tu sāksi kontaktēties pēc divām stundām, šitos aiztiksim pēc divdesmit minūtēm, bet šie ir gatavi un atvērti, tā ir mana atbalsta grupa. Bet tos tur – aiztikt nedrīkst.

Tā ir pasākumu vadīšanas specifika. Tāpēc ir ļoti daudz aktieru, kas nekad nevada pasākumus, viņi negrib sadeldēt to trauslo robežu starp viņu un skatītāju. Turklāt jāsaprot – teātrī aktieris spēlē galveno lomu un ir uzmanības centrā, taču pasākumu vadītājs nepavisam nav galvenais. Galvenie šeit ir cilvēki, kas sanākuši, tas ir viņu pasākums. Tā nav tava benefice – sak, es te esmu iznācis, kāpēc neviens uz mani neskatās...

Tam nepieciešams ne tikai aktiera talants, bet arī harizma.

Jā! Un visprecīzāk tas parādās situācijās ar bērniem. Uz bērnu svētkiem visbiežāk aicina dažādus pasaku tēlus, kas taisa ampeļus. Bet var labi redzēt, kurš spēj „paņemt” bērnus un kurš nevar. Te nedarbojas, cik krāsains ir tavs tērps, te darbojas cilvēka harizma. Patiesībā ar pieaugušo pasākumiem ir tas pats. Pasākuma vadītājam jānāk ar savu spēku, enerģiju.

Tomēr – izdošanās nav atkarīga tikai no pasākuma vadītāja. Tā lielā mērā atkarīga arī no cilvēkiem. Man reizēm jautā: “Būs taču ļoti labs pasākums, vai ne?” Es vienmēr atbildu: “Tas ir atkarīgs ne tikai no manis, bet arī no jums – kādi jūs atnāksiet.” Ja publika atnāks, sakrustotām rokām apsēdīsies un gaidīs. kas nu būs, ko nu mums rādīs, nekas nenotiks.

Kā iztīrīt galvu

Šis darba prasa lielu enerģijas patēriņu. Kā to atgūstat?

Tiesa, nelaime ir tā, ka enerģiju īsti neprotu taupīt – ja piedalos, tad piedalos par simts procentiem, ja neesmu, tad neesmu. Nav jēgas darīt kaut ko tā pa vidu, apmēram.

Viens no veidiem, kā sevi pasaudzēju, – es neapmeklēju publiskus pasākumus. Tas ir diezgan traki ģimenei, viņi vēlas kaut kur doties, bet man pēc tādas darbošanās jau trīs cilvēki ir bars.

Galvu palīdz iztīrīt trīs nodarbes. Viena – ezers un spiningošana. Patiesībā man pilnīgi vienalga, vai es kaut ko noķeru vai nenoķeru, galvenais, tur ir klusums. Klusums, rīts, putni, labs draugs, ar kuru kopā tu esi iebraucis ezerā un ar kuru tikpat kā neko nerunā. Vēl – kalnu slēpošana un hokejs. Tur arī nevajag ne par ko citu domāt, vienīgi – kā tikt lejā vai kā to melno pankūku, kā teica Edmunds Freibergs, pārdzīt no vienas puses uz otru.

Tad vēl man ar bračku, kā es viņu saucu, ar Juri Hiršu, šad tad bijušas kopīgas pasēdēšanas no astoņiem vakarā līdz astoņiem no rīta. Uz jautājumu, par ko mēs runājam, nekad neesam varējuši atbildēt, bet runājām taču visu laiku. Nevar gan teikt, ka tas atbrīvotu fiziski, bet garīgi noteikti. Pēdējā laikā gan šīs harmoniskās pasēdēšanas gājušas stipri mazumā.

Kāds esat mājās? Cilvēki, kas ir enerģijas pilni un priecīgi sabiedrībā, mājās nereti uzvedas pilnīgi pretēji.

Viens no riebīgākajiem ieradumiem, ko apzinos, – dažreiz vakarā tu apsēdies pie tās kastes ar zilo ekrānu un truli blenz, vienalga, ko tur rāda. Bet tā jau gluži nav, ka ar ģimeni nekur neejam un neko nedarām, ka tikai sēžu un klusēju. Bet dažreiz nogurums izlien uz āru, nenoliedzu. Rumpis arī nesaprot, kas notiek, jo sistēmas nav, katru dienu celies un ej gulēt citā laikā, dažreiz ir sestdienas un svētdienas, dažreiz to nav. Taču, kad vajag, arī mājās varu kaut ko noorganizēt, ik pa brīdim laužas ārā kaut kādas dullības, galīgs īgņa neesmu.

Kas jūs pašu iepriecina?

Tie ir mani cilvēki, kas mani uzlādē ar enerģiju. Pirmām kārtām mani bērni un ģimene. Ģimene man pastāvīgi ir bijusi vieta, kur atgūt harmoniju. Man bija ļoti mīļa vecmāmiņa, ar kuru varēju izrunāties un kas man vienmēr palīdzēja salikt visu pa plauktiņiem. Vienmēr esmu bijis enerģisks, impulsīvs un ātrs, un man ir vajadzīgi cilvēki, kas rada manī harmoniju un dod pozitīvo enerģiju.

Ezers, daba... Tieši daba mūs baro ar enerģiju un harmonizē. Ne velti cilvēki raujas ārā, pie dabas – varbūt viņi brauc darīt kaut ko citu, bet tas pamats paliek. Iepriecina arī mūzika, grāmatas – reizēm pat senas un zināmas. Atver jebkurā vietā, palasies un esi atradis tieši tajā brīdī vajadzīgo.

„Teātris – tas ir asinīs, no tā tu neizbēgsi,” saka Normunds Bērzs, vienlaikus godīgi bilstot, ka aiziešanu no teātra nav nožēlojis absolūti nemaz. „Izklaides biznesā es redzēju lietu kārtību, bet teātrī nekad neesmu zinājis, kā viss virzīsies uz priekšu un uz kurieni.”
­Rotaļnieks

Reizēm cilvēkiem liekas, ka aktieri vai citas publiskas personas ir bezmaz kā ģimenes draugi, tā vien gribas pieiet klāt un pateikt: čau!

Tā arī notiek! Veikalā vai uz ielas nāk cilvēks klāt – Čau, čau! –, un es skaidri zinu, ka esmu ar viņu bijis kaut kur kopā. Bet kur? Kā viņu sauc? Nav ne mazākās sajēgas. Bet es spēlēju viņam līdzi, nekas cits jau neatliek, jo ir šausmīgi kauns prasīt, kur esam tikušies.

Smieklīgākais, ka dažreiz, kad esam kopā ar sievu, viņa man klusiņām iesper, jo es viņu neiepazīstinu ar to cilvēku. Skaidrs, ka stulbi – viņa stāv blakus, es ar to cilvēku runājos... Bet es taču neatceros, kā viņu sauc! Tagad esam iemanījušies, ka sieva pati iepazīstoties saka, kā viņu sauc, tad otrs cilvēks arī nosauc savu vārdu, un, pat ja joprojām nav skaidrības par laiku un vietu, kad esam tikušies, vismaz uzzinu tā cilvēka vārdu. (Smejas.)

Tas, ka bērni rāda ar pirkstu un sauc mani par Cēzaru un ka viņus stipri maz interesē, kā mani patiesībā sauc, ir dabiski, pie tā ir pierasts. Es nevaru apgalvot, ka būtu izjutis lielu nepatiku par faktu, ka cilvēki mani pazīst. Tas pieder pie darba.

Kas ir mainījies pasākumu rīkošanā pēdējos gados?

Mainās daudz kas – gan pasākumu uzbūve, gan pati publika. Kādreiz vajadzēja, lai viss būtu grezni izsmalcināti, tad bija industriālais periods – esam taisījuši pasākumus tanku rūpnīcā, telpās ar betona grīdām un sienām. Ir visādi cunduri bijuši, bet par tiem es arī negribētu runāt, kaut vai profesionālās ētikas dēļ. Bet pamats vienmēr paliek viens tas pats – cilvēki nāk dauzīties, nāk atpūsties.

Kā jūs sevi raksturotu vienā vārdā? Aktieris? Pasākumu vadītājs?

Man īsti nepatīk vārds multimākslinieks. Kaut arī tas diezgan precīzi raksturo cilvēku, kas dara dažādas lietas. Bet uz mani tas īsti neattiecas. Nu labi – man ir diploms, kas apliecina, ka esmu ieguvis aktiera profesiju, un šajā profesijā ik pa laikam kaut ko padaru. Reiz kopā ar Ufo vadījām kādu pasākumu un izštukojām, ka visprecīzākais apzīmējums, kas mēs esam, ir – rotaļnieki. Tā ka varu teikt – esmu cilvēku izklaidētājs, uzjautrinātājs.

Tāda svēta misija!

Varbūt ne vienmēr cilvēkiem ir jāsmaida un jāsmejas, bet mans uzstādījums – visam jābūt pozitīvi virzītam. Kāzas, dzimšanas dienas, tamlīdzīgi pasākumi – tam visam jābūt ne tik daudz dauzonīgi un smieklīgi, cik pozitīvi, personīgi un mīļi. Jo cilvēkam šis pasākums ir ļoti svarīgs. Dažreiz man saka: “Mums vajag tādu, nu tādu pasākumu, lai viss iet pa gaisu!” Labi, tādu vienmēr var noorganizēt, bet vienmēr arī jāatceras par pozitīvām, mīļām lietiņām, jo tieši tās paliks atmiņā.

Kas jūs pašu spēj aizkustināt, likt pasmaidīt?

Aizkustināt mani spēj cilvēku labestība, nesavtība un ziedošanās citu labā. Ir ļoti daudz cilvēku, kas, nesaudzējot sevi, citiem dara labu. Un par lielāko daļu mēs nemaz neuzzinām. Tas man liekas augstākais, ko var darīt, – palīdzēt tiem, kam ir grūti.

Bet sasmīdināt mani vienmēr var krievu raidījums „Comedy Club”. Dažreiz ir tā – no rīta pamostos galīgi nekāds, ieslēdzu viņu kanālu, un aiziet. Viņu humora izjūta ir lieliska, viņi prot par sevi pasmieties, un tas nav melni, tas ir asprātīgi un forši. Tā mums dažbrīd pietrūkst – prasmes pasmieties par sevi.

Man likās, ka tas raksturīgs manai paaudzei – domāt par to, kā es tagad izskatos, ko citi par mani domās, un tamlīdzīgi. Bet nesen runājos ar divdesmitgadīgiem cilvēkiem un konstatēju – tas ir arī viņos! Vājprāts, kā tas sēž iekšā! Nu cik ilgi?! Nu pasmejamies taču par sevi, neuztveram sevi tik nopietni!

Ir uzskats, ka latviešiem ar humora izjūtu tā pašvaki...

Jā un nē. Braukājot pa Latviju ar savu monoizrādi, esmu pieredzējis dažādas situācijas. Tā principā ir vairāk večiem domāta izrāde, bet dažreiz dāmas smejas vairāk nekā vīri. Un ir tādi kungi, kas visu vakaru nosēž, un sejā nepakustas ne vaibsts. Labi, pieņemsim, ka viņam principā nepatīk, ka viņam jāsēž un nez kāpēc jāskatās uz vienu, kurš stāv uz skatuves un stāsta kaut kādus stāstiņus. Viņš labprātāk būtu darījis kaut ko citu...

Vai ir bijusi publika, ko tā arī nav izdevies iekustināt un sasmīdināt?

Ir bijušas tādas reizes. Un ļoti bieži tas atkarīgs no tā, kāds cilvēks ir konkrētā kolektīva vai uzņēmuma augšgalā. Ja vadītājs ir ļoti konservatīvs, nopietns un neizrāda emocijas, kolektīvs drošības pēc bieži vien ietur tādu pašu līniju. Tad ir ļoti grūti trāpīt pa īsto stīgu.

Ir bijušas dažas kompānijas, kas uzskata, ka tas ir zem viņu goda – pasākumā kaut ko darīt. Gadās arī tā. Daudz kas atkarīgs no tā, kāda ir konkrētās publikas aura, enerģētika, kāda ir bijusi uzņēmuma beidzamā sapulce – vai priekšnieks viņus ir nosunījis melnus vai, gluži otrādi, pateicis kaut ko labu. Pozitīvisms ir tāds nodeldēts vārds, tomēr – cilvēkiem nekas tā nav vajadzīgs kā pozitīvisms.

Ieva Raiskuma/Foto: Aigars Hibneris, no Normunda Bērza arhīva

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 17
Majors skaidro, kāpēc izlemts saīsināt "Positivus" festivāla garumu 18
Ar ilgstošu sveču dedzināšanu pārāk aizrauties nevajadzētu, izrādās - tās var kaitēt veselībai 2
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов 1

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1