Atklāti par digitālo mīlestību jeb attiecībām internetā
Tagad viss norisinās zibens ātrumā. Iepazīšanās internetā, klik, klik – dažas īsziņas, norunāta tikšanās, un – viss notiek! Kāpēc tā un ar ko draud dzīve virtuālajā realitātē – par to speciālisti. Jo dziļākajā būtībā cilvēki tomēr ir tādi paši kā senāk – ilgošanās, cerības, fantāzijas un ideāla meklējumi cilvēcei bijuši raksturīgi vienmēr.
Andrim (tikpat labi tas varētu būt Gints vai Arnis) trīs gadus bija „attiecības” ar iepazīšanās portālā uzrunātu sievieti. Viņš bija virtuālajā tēlā reāli iemīlējies un kļuvis atkarīgs no sarakstes un telefona sarunām, kaut dzīvē draudzeni nebija redzējis, viņai arvien atradās iemesls tikšanos atlikt. Vēlāk izrādījās, ka dāma bija samelojusi gan savu vārdu, gan nodarbošanos.
Nespēj uzrunāt reālās sievietes
Taujāts, kā iespējams, ka jauns, izskatīgs vīrietis iemīlas virtuālā tēlā, Andris skumji atzīst, ka pats sevi līdz galam nesaprot. “Sen jau biju sapratis, ka nekas tur nevar iznākt, bet... 95 procentus sava laika pavadu viens un tikai piecus – cilvēkos. Jau trīs gadus man nav intīmu attiecību, pat ne skūpstu,” neslēpj Andris, kurš pēc šā vientulības laika vairs nespēj pieiet klāt meitenei uz ielas vai kafejnīcā, jo uzskata – viņa ienākumi ir par mazu un sociālais statuss nav pietiekami augsts. Kurai tāds vajadzīgs?
Andris ir pārliecināts, ka nevienai, un nekautrējoties stāsta par visu, kā viņam NAV, un gandrīz neko par to, kas viņam IR. Jauns, glīts cilvēks vairāk nekā 1000 brīnišķīgu dzīves dienu veltījis iedomu tēlam, tā vēl skaudrāk izjūtot vientulību. Šādu cilvēku ir daudz, no dažādām ģimenēm, dažādā vecumā. Kas viņus vieno? To jautājām psihoanalītiķim Arkādijam Pancam un seksoloģei, hipnoloģei, ģimenes un laulību konsultantei profesorei Inārai Rojai.
Māksla nesatikties jeb virtuālais vieglums
Izrādās, ka, iemīloties virtuāli, ķīmiskie procesi cilvēku smadzenēs ir tieši tādi paši kā tad, ja attiecības ir bioloģiskas. Tomēr tie ir mākslīgi izraisīti. Kā salds miegs pēc tabletes, kā smiekli pēc vīna glāzes, kā asaras, skatoties sentimentālu filmu.
“Šis vīrietis ir atradis saprotošu cilvēku, un faktiski viņam ir vienalga, vai tāds reāli eksistē vai ne. Melo? Tas nekas! Nav iespējas satikties? Tas arī nekas! Viņa taču mani saprot kā neviens cits!” Arkādija Panca viedoklis sākumā pārsteidz. Psihoterapeits skaidro – tieksme pēc kontakta, sapratnes un mīlestības ir raksturīga un dabīga, bet ne visi vienlīdz labi spēj šīs emocijas dot un saņemt. Protams, pozitīvs virtuāla kontakta iznākums ir reāla tikšanās, pretējā gadījumā tas ir tikai fantāzijas auglis.
“Interneta sarakstē ir viegli pateikt: “Es tevi saprotu, mīlu.” Ja blakus ir reāls cilvēks, to izdarīt ir daudz grūtāk, jo šis cilvēks kādā brīdī var jums nepatikt, viņa sejā var atspoguļoties emocijas – īgnums, aizkaitinājums. Daži spēj pieņemt, ka mīļotajam ir trūkumi un netīkamas rakstura īpašības, bet daži vēlas ideālu. Visu vai neko! Viņiem ir svarīgi visā pilnībā kontrolēt situāciju, un virtuāla sarakste šo iespēju sniedz,” skaidro Pancs.
Psihoanalītiķis uzsver: ja cilvēks saka, ka grib satikties, tomēr viņam vienmēr gadās kāds šķērslis, ir skaidrs, ka patiesībā viņš to nevēlas. “Bailes satikties darbojas apziņas līmenī, bet iemesli jāmeklē dziļāk – zemapziņā. Ja puisis raksta: “Mīļā Anna, gribu tevi satikt”, bet viņa atsaka un puisis pat necenšas viņu pierunāt, tas nozīmē, ka reāli viņš to nemaz negrib. Tas ir labs veids, kā nesatikties. Atliek vien izvēlēties kādu grūti aizsniedzamu objektu un stāstīt: lūk, man nevienu citu nevajag, tikai viņu. Ja es, piemēram, iemīlēšos Keitā Vinsletā, varēšu par viņu sapņot, rakstīt vēstules un gremdēties sāpēs, ka viņa ir neaizsniedzama. Un te sāk atklāties aisberga slēptākā daļa, un rodas jautājumi: vai man vispār patīk sievietes, varbūt es no viņām baidos, varbūt esmu gejs? Un, ja kāds labvēlis pacenstos izkārtot iespēju iepazīties un pasēdēt blakus Vinsletai, iespējams, tā būtu katastrofa, jo tad viņa kļūtu reāla.”
Nespēja iziet no virtuālās pasaules un veidot reālas attiecības nepāriet kā iesnas, tā ir daudz smagāka slimība, secina Pancs. “Virtuālā pasaule katram nozīmē kaut ko citu. Vienam tas ir attiecību treniņš, otram iespēja iepazīties, trešajam – vieta, kur izzināt pasauli vai – tieši pretēji – patverties no tās. Kad cilvēks meklē palīdzību pie speciālista, problēma parasti slēpjas nevis virtuālajos kontaktos, bet cilvēka pašsajūtā un attiecībās ar dzīvi. Taču, bēgot un slēpjoties no ārpasaules, var nonākt ne tikai virtuālajā pasaulē, bet arī psihiatriskajā slimnīcā,” brīdina psihoterapeits, piebilstot, ka ar virtuālo realitāti ir līdzīgi kā ar automašīnām, tāpēc vien, ka ar to var iebraukt grāvī, nav jāņem miets un tās jāsadauza.
Var apmānīt sevi, ne dabu
Savukārt profesore Ināra Roja pret virtuālajām attiecībām noskaņota kaujinieciskāk. Viņasprāt, šī atkarība ir postošāka nekā alkohols un narkotikas. “Puisis ir zaudējis daudz no savas dzīves laika, viņš varēja aiziet uz klubu un iepazīties, lasīt grāmatu, klausīties mūziku. Žēl cilvēka, kurš 21. gadsimtā neiedomājas, ka komunikācija ar telefona īsziņu starpniecību var būt manipulācija. Jāsaprot, ka ar segvārdu internetā mūsdienās var rakstīt jebko!” ģimenes konsultantes satraukums ir pamatots, jo uzkrāta liela pieredze.
“Protams, var gadīties, ka abiem vai vienam no sarakstes partneriem ir sociāla fobija – bailes satikties, paskatīties otram acīs, tomēr speciālisti konferencēs stāsta par gadījumiem, kad aiz kāda segvārda slēpjas vesela sekta vai grupa cilvēku, nav izslēgts – ar deviācijām seksuālajā orientācijā. Tie var būt gan vīrieši, gan sievietes, gan transseksuāļi. Kad cilvēks ir jau emocionāli sasaistīts, no viņa viegli izvilināt naudu vai pamudināt kaut ko izdarīt. Ir cilvēku grupas, piemēram, vientuļās māmiņas, kuras viegli pakļaujas šādai ietekmei.”
Atgriežoties pie Andra stāsta, Roja pauž pārliecību, ka, visticamāk, šajā īsziņu sarakstē bijis kāds āķis, kuru atklājot varētu sākt šķetināt problēmu kamolu. Viņasprāt, jau pēc dažām vēstulēm psihiski normāliem cilvēkiem, ja viņi atrodas vienas valsts teritorijā, vajadzētu satikties. Sarakstei vien uzticēties nedrīkst, jo cilvēki var sūtīt iestudētas frāzes, norakstīt izlasītus spriedumus utt. Virtuālajā vidē var mānīties uz velna paraušanu, un pat mācīts psihologs netiks gudrs.
Bet ko darīt ar mūsdienu sērgu – vientulību? Profesore piekrīt, ka tā ir 21. gadsimta problēma. Lai izkratītu sirdi, kādreiz meklēja garīdznieku vai devās pie draugiem, mūsdienās kā lieliska iespēja parunāties tiek piedāvāts čats interneta portālā. “Tomēr uzskatu, ka īsziņu vai e-pasta vēstules ir attiecību pornogrāfija, nekas vairāk. Arī pēc kara sievietes palika vienas ar bērniem, bet toreiz nebija kā tagad – uzaicina meiteni uz dejām, bet pēc tam atrod mežā noslepkavotu,” teic Roja.
Arkādijs Pancs nav tik skeptiski noskaņots. Viņš saka, ka cilvēki ir pārāk sarežģītas būtnes, lai ieliktu viņus stingri noteiktos rīcību modeļu rāmjos: “Nevar taču noteikt – ja pēc divu nedēļu sarakstes cilvēki satiekas, tas ir normāli, ja pēc četru – nav normāli. Katrs dara to, ko attiecīgajā brīdī var izdarīt. Un nevar novilkt striktu robežu, iedalot cilvēkus veselajos un slimajos tāpēc vien, ka viņi izvēlējušies virtuālu komunikāciju.”
Psihoterapeits piedāvā uz situāciju lūkoties plašāk: ja cilvēks jūtas labi un no viņa darbībām necieš citi, lai dzīvo, kā pašam tīk. Tikai tad, ja viņš jūtas nelaimīgs un pārdzīvo savu situāciju, jāmeklē speciālista padoms. Te uzreiz rodas nākamā problēma – ārsts taču ir reāls, Pancs pasmaida. Jā, cilvēks, kurš radis kontaktēties virtuāli, pret realitāti izturas ar aizdomām. Kāpēc tas ārsts smaida? Varbūt smejas par mani? Rezumējums ir viens: ja cilvēks iemīlas nevis otrā cilvēkā, bet iedomu tēlā, tas draud ar traģēdiju. Tā ir patoloģiska spēja – neredzēt realitāti.
Labi. Pieņemsim, ka kāds tomēr iespītēsies un apgalvos: nē, mīlestība vienmēr ir mīlestība, tas nekas, ka viņš/viņa izdomāts, tik un tā es viņu mīlu... Bet ko darīt ar ķermeni? Jo sekss vai nu IR, vai NAV.
Pancs iebilst, sakot, ka virtuāls intīms sakars bez reālas otras personas klātbūtnes ir iespējams. Līdzīgi kā sapnī – otra ķermeņa nav, bet sajūtas ir reālas. Psihoanalītiķis uzskata, ka biežāk gan tiek uzturētas virtuālas attiecības, kas varbūt pāraug arī mīlestībā. Sekss virtuālajā pasaulē tiek meklēts daudz retāk. Franču amurologu (tieši amurologs, nevis seksologs) konferencē stāstījis: kopš seksuālās revolūcijas, kad sievietes atklāja klitoru, vīrieši – iespēju masturbēt, homoseksuāļi – leģitīmu iespēju būt kopā, lielākajai daļai cilvēku vairs nav problēmu ar seksu. Toties tagad ir problēmas ar attiecībām, vēl vairāk – ar motivāciju vispār kaut ko gribēt.
“Kādreiz ņēma žurnāla vāku un masturbēja. Tagad var ieslēgt „skype” un kameru, skatīties pornogrāfisku filmu, sarunāties un gūt apmierinājumu. To var darīt divatā, trijatā. Un tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem nav reāla kontakta. Viņi izmanto jaunu virtuālā seksa iespēju. Tā ir pašapmierināšanās ar kontaktu,” Pancs paver durvis uz jauno pasauli.
“Attālinātam kontaktam ir vairākas priekšrocības. Mēs varam izveidot tēlu, kāds pašiem patīk, un nav jābaidās, ka tiksim atšifrēti. Cilvēks, ar ko sarunājamies, nevar zināt ne mūsu vecumu, ne izskatu, pat ne dzimumu. Mēs varam sevi radīt no jauna un cerēt, ka arī otram patiksim. Iedomāsimies cilvēku, kuram ir grūtības kontaktēties ar citiem. Viņš baidās ar kādu sarunāties, sēž viens pats istabā. Internets ļauj sākt sarunu un nejusties tik vientuļam. Cilvēks ieraksta savu vārdu, un nekas ļauns nenotiek, ievieto savu fotogrāfiju un saņem pozitīvas atsauksmes. Ja nebūtu jauno komunikācijas iespēju, cilvēks tā arī sēdētu istabā un ne ar vienu nekontaktētos. Tā ir iespēja gan pasargāt sevi, gan veidot attiecības.”
Savukārt Ināra Roja kritizē plašsaziņas līdzekļos tiražēto viedokli, ka masturbēt bez kontakta ar otru ir veselīgi. “Šad tad lasu: masturbējiet, un jums ilgi nevajadzēs precēties, noliksiet eksāmenus, gūsiet panākumus biznesā. Cilvēkiem, protams, ir raksturīgi fantazēt, bet kādā brīdī daba par to atriebjas. No rīta līdz vakaram dzīvot pie datora un naktī vēl to uzlikt uz vēdera ir patoloģiski!”
Bet ko iesākt ar reālo pasauli? Ar to, ka vairs neprotam sarunāties un skatīties viens otram acīs? “Vai tad agrāk prata? Kas tad ir mainījies?” iesmejas Arkādijs Pancs. “Tie, kas spēj un vēlas tikties, satiekas un sarunājas arī mūsdienās. Atcerēsimies savus pusaudža gadus. Tieši tad bija visvairāk baiļu, šaubu, jutāmies neveikli, nedroši. Domāju, ka veselīgāk, ja virtuāli komunikācijas mākslu apgūst pusaudži, nevis četrdesmitgadnieki.
Pusaudža vecumā ir pilnīgi normāli ieķerties aktrisē vai dziedātājā, sekot katram jaunumam, krāt attēlus. Šāda uzvedība atbilst konkrētajam attīstības posmam, turpretī, ja 30 gadu vecumā vīrietis saka – ak, vai redzēji, kā tā aktrise uz mani paskatījās, viņa laikam manī ir iemīlējusies! –, viņa uzvedība nav adekvāta.”
Te psihoterapeits kā salīdzinājumu min cilvēkus, kam ir bagāta iztēle un kas spēj sajust tējas smaržu, ko otrs pagatavojis, atrodoties 500 kilometru attālumā. Problēma ir tā, ka cilvēks sajutīs nevis konkrēto tēju, bet aromātu, kas viņam patīk. Turklāt iespējams, ka konkrētā tēja cilvēkam nešķistu tīkama. Tāpat ir ar attiecībām virtuālajā telpā. Kad cilvēki tiekas reāli, visa kā ir vairāk – gan kaisles, gan mīlestības, gan negatīvu emociju, jo, kaut ko iegūstot, mēs vienmēr kaut ko arī zaudējam. Tādi ir dzīves likumi.
Bet virtuālajā pasaulē iespējams viss – cilvēki precas, iegādājas īpašumu, suņus, bērnus... Vņi negūst piepildījumu reālajā dzīvē un meklē laimi virtuālajā vidē. “Ja cilvēks sāk dzīvot interneta spēļu pasaulē, tas nozīmē, ka viņš grib kaut ko mainīt, bet nespēj, un meklē vidi, ko varētu iekārtot pēc sava prāta,” secina Pancs.
Mušu ķeršanas laiks
Un tomēr mums vienmēr ir dota izvēle. Arī izvēloties taustiņu „delete” (izdzēst) vai citu portālu ar vēl ātrākām meklēšanas iespējām, kur „izčekot” mūža mīlestību.
“Trīs gadi bez intīmām attiecībām, un visi jau kliedz, ka puisim jumts nobrucis,” pavīpsnā Liene, kura ir PAR virtuālajām attiecībām. “Tibetā mūki gadiem meditē, un cik labā garīgajā, fiziskajā un emocionālajā formā viņi ir! Slaveni mūziķi, kas bija pārņemti ar seksu, narkotikām, izklaidi, tagad no tā visa ir atteikušies, devušies garīgos meklējumos un saka, ka jūtas daudz tīrāki un laimīgāki. Piemēram, Boriss Grebenščikovs. Amerikā sen runā par to, ka sekss ir tāda pati atkarība kā citas,” Liene ir opozīcijā.
Un sava taisnība ir – vienkāršāk ir mīlēt un būt kaislīgam vārdos, neuzņemoties atbildību. Ērti taču – pirms randiņa nav pat jāsapošas, tikai daži klikšķi plaukstas lieluma telefona aparātiņā, un jau esi virtuāli apčubināts un samīļots.
“Virtuālajā pasaulē ir kā banālā kino – no rīta visi mostas safrizēti, uzkrāsojušies un sasmaržojušies, smaidot pasniedz brokastis gultā, vienmēr ir seksīgi, uzmanīgi... īsti saldumiņi,” lasu interneta sarakstē, kas daudziem kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Arī nākamajai sarunas biedrei Indrai.
Jau gadiem „google” ir viņas virtuve, „draugiem” – viesistaba, „satori” –guļamistaba, ziņu portāli – rīta duša. Viņai netrūkst neticamu virtuālo stāstu. Piemēram, būdama līdzjūtīga pasaules lāpītāja, Indra augām naktīm ar īsziņām mierināja puisi, kam turpināt sportista karjeru liedza slimība. Vēlāk atklājās, ka tā ir psihiski slima meitene, narkomāne, kas ar dažādiem bēdu stāstiem, izraisot līdzjūtību, uzrunā daudzus interneta lietotājus.
Indrai ir vēl kāds interneta stāsts. Reiz dzīvoja laimīga ģimene – vīrs, sieva, divi bērni. Tad vienā jaukā dienā gādīgais ģimenes tēvs raudāja Indrai uz pleca: “Ak, ko lai iesāku, esmu virtuāli iemīlējies, viņa ir tik skaista, raksta fantastiskas vēstules. Nevaru bez viņas dzīvot! Tikušies vēl neesam, viņa ir modele, daudz uzturas ārzemēs.” Indrai kā pieredzējušai interneta haizivij tas likās aizdomīgi. Viņa palūdza fotogrāfijas un kārtīgi šo modeli izpētīja. Izrādījās, ka fotogrāfijās redzama slavena Holivudas aktrise.
Speciālisti brīdina, ka interneta vide čum un mudž no dažādiem viltvāržiem un cilvēkiem ar psihiskām novirzēm, kas spēlē te vienu, te otru lomu. Aiz trauslas, zilacainas blondīnītes var slēpties piecdesmitgadīgs tēvainis ar spalvainu muguru, aiz intelektuālas projektu vadītājas ar augstām prasībām – trīs iereibuši transvestīti, aiz muskuļotā, glītā puiša ar sporta auto kolekciju – nošņurcis naktssargs ar dubultbrillēm.
Ināra Roja stāsta: “Mēs, ārsti, zinām, ka cilvēkiem var būt n-tās lomas, kas viņiem patiesībā nemaz nav vajadzīgas. Cilvēks var apmeklēt apšaubāmas kvalitātes seksa klubus, masturbēt, lietot narkotikas, bet sarakstē uzdoties par baltu eņģelīti. Šis ir mušu ķeršanas laiks. Pavērojiet, kā zirneklis auž savu smalko tīklu. Lēni, pamatīgi. Tas ir pavisam trausls, bet muša tik un tā tajā iekrīt, sapinas un netiek vairs laukā. Cilvēki uz ielas kā apmāti uzticas zīlniekiem, atdod pēdējo naudu, un tad žurnālisti mums vaicā: vai hipnoze? Es atbildu, ka tā nav nekāda hipnoze. Cilvēki šajos slazdos iekrīt labprātīgi.”
Atliek vien sākt sarunu, un par platonisku virtuālu aizraušanos gadu garumā pastāstīs daudzi jauni un ne tik jauni cilvēki. Tālab vēl viens pamācošs stāsts.
Inita dzīvo tālu no Rīgas kādā robežpilsētā. Viņai pieder neliels bizness –pārtikas veikaliņš, un sevi viņa vienmēr uzskatījusi par racionālu, lietišķu būtni, kuru ap pirkstu aptīt nevienam neizdosies. Bet te pēkšņi sākās ķibeles ar produktu piegādi. Noskaņojums uz nulles, velk uz raudāšanu, un vakarā viņa interneta vēstuļu melno burtiņu virknē pamanīja kādu atšķirīgu – pieklājīgu, sirsnīgu, uzmundrinošu. No kāda puiša, kurš gribot tikai papļāpāt. Un tā viss sākas!
Viņi sarunājās pusgadu – ar „skype”, pa telefonu, sarakstē... Inita saka, ka šo laiku atradās dažus centimetrus virs zemes. Viņi nesatikās. Puisis pateica – stop. Un labi, ka tā. Šis nelielais piedzīvojums novietots kumodē pie laimīgajiem stāstiem, kur uzglabātās emocijas un prieks ir īsts. Tomēr sēkla ir sēta. Inita tagad prāto – varbūt mums tikai šķiet, ka visam vienmēr jānotiek brutāli, pa īstam. Kāpēc nevar pieļaut, ka arī visa mūsu dzīve, REĀLĀ dzīve, ir tikai ilūzija?
Arī Zane savu ideālu atrada iepazīšanās portālā. Lasīja, izdrukāja, vēl un vēlreiz pārlasīja saņemtās vēstules. Bezmiega naktis, iemīlēšanās neprāts, ilgas. Kad abi beidzot saņēmās, lai satiktos, izrādījās, ka ne viens, ne otrs neatbilst izsapņotajam tēlam. Vēl dažas pieklājības ziņas, un viss izkūpēja kā nebijis. Zanes atziņa: vairs nekad!
“Kādreiz, pēc Freida teorijas, uzskatīja: ja bērnu sit, pazemo, tad pieaugot viņš no visa baidās. Darba attiecības cilvēki spēj izkopt, bet privātās veidot neprot. Tomēr ne visos gadījumos tā ir. Virtuālā pasaule ir telpa ārpus zināmajām likumsakarībām. Tā nāk ar jauniem, mūsdienīgiem lozungiem: visi ir uzvarētāji, uzticies mums, esi pārāks! Jā, tā nav taisnība, tomēr cilvēks, kurš nav radis zaudēt, izmisuma brīdī nonākot bioloģiskā kontaktā, ir spējīgs šaut, nogalināt. Viņam trūkst cilvēcisku kontaktu pieredzes,” virtuālās pasaules bīstamību turpina analizēt Ināra Roja.
“Mūsdienu cilvēki ne morāli, ne filozofiski nav sagatavoti zaudējumam. Publiskā telpa ir piepildīta ar pamudinājumiem iegūt un paņemt, tur neveiksmēm nav vietas. Tomēr zaudējums ir dzīves sastāvdaļa, un tas nav jāuztver kā kaut kas fatāls. Līdz ar to psihoterapeiti spiesti darīt vecāku, pedagogu un sabiedrības nepadarītos darbus, skaidrojot, ko vispār nozīmē dzīvot. Lai saņemtu pozitīvas emocijas, ir jādod pretim sirds siltums un mīlestība. Tukšā vietā nekas nerodas.”
Tomēr virtuālās attiecības pēdējā laikā aizvien biežāk ņem virsroku pār reāliem bioloģiskiem kontaktiem. “Tā ir Eiropas jaunā realitāte. Arī Latvijā pēdējo četru gadu laikā aizvien biežāk sastopos ar to, ka cilvēki reālu mīlestību, sāpes, uztraukumu, dzimumaktu aizstāj ar virtuālo dzīvi. Austrumu valstīs šajā ziņā ģimenes ir gudrākas, un, lai gan viņi dzīvo nabadzīgi, bioloģiskie notikumi ir lielā cieņā. Mums ir krīzes, bumi, šovi, bet pietrūkst īstu attiecību. Redzot nesaskaņas ģimenē, sastopoties ar grūtībām, jaunieši izvēlas virtuālo pasauli, kurā ir viss – dzīvoklis, sieva, mīļākā.
Kāds pacients man nesen priecīgi ziņoja, ka atradis trešo virtuālā seksa dalībnieku – diviem ir it kā intīms sakars, un trešais vēro. Cilvēks strādā, piemēram, ministrijā, viņam ir vairākas izglītības, labi panākumi darbā, viņš ir populārs, visi par viņu priecājas, bet tajā pašā laikā emocionālo, intīmo dzīvi viņš izdzīvo tikai virtuāli. Notiek tāda kā labvēlīga sajukšana prātā. Tādējādi, atbildot uz jautājumu, kāpēc, jārunā par psihes šķelšanos, pateicoties virtuālās pasaules radītāju spējai manipulēt ar cilvēkiem, kuri baidās riskēt un zaudēt, nespēj piedzīvot atteikumu, kaunu.”
Tas ir daudz nopietnāk, nekā sākumā šķiet. Ināra Roja stāsta, ka virtuālajā atkarībā ieslīgušiem cilvēkiem mainās personība. “Ar šizofrēniju slimiem cilvēkiem personības dubultošanās ir objektīva, savukārt šie pacienti mainās tik ļoti, ka nespēj vairs dzīvot normālu dzīvi, baidās pārvietoties sabiedriskajā transportā, izvairās no sabiedrības. Cilvēks var melot, ka viņam ir sieva un divi bērni, bet tas viss ir tikai kādā interneta spēlē.
Tas ir tāpat kā ar sievieti, kura melo, ka viņai ir orgasms, bet pienāk diena, un viņa raudot atnāk pie manis un saka, ka nekad nav piedzīvojusi īstu baudu. Kādreiz orgasms šķita kaut kas mistisks, noslēpuma plīvurā tīts, patlaban ārsti zina, ka baudas centri atrodas galvas smadzeņu vidusdaļā. Orgasms neatšķiras no labsajūtas, ēdot šokolādi, pērkot rotas, skatoties aizraujošu filmu vai kolekcionējot pastmarkas. Ķīmija visos variantos ir vienāda,” skaidro profesore un stāsta par gadījumiem, kad cilvēks, kurš nonācis narkotiku, alkohola vai azartspēļu atkarībā, arī atkarībā no virtuālās dzīves, vairs nespēj kontrolēt pat fizioloģiskos procesus, stostās un dabiskās vajadzības kārto gultā.
Emocionālie pārdzīvojumi var būt tik baisi, ka cilvēkam rodas infarkts, un viņš nomirst. “Pie manis nāk pacienti un lūdz: atgrieziet mani īstenībā, es vairs nepazīstu sevi. Ja cilvēks ir piedzēries, viņam objektīvi ir redzes dubultošanās, bet virtuāli atkarīgais skatās spogulī un redz nevis sevi, bet kādu citu vai vairākus tēlus. Tā ir sātaniska spēle.
Virtuālā realitāte ir manipulācija ar mūsu gara pasauli. Virtuālā realitāte saka: tu esi zemes karalis, vari sist, izvarot, piedzīvot ekstāzi, un neviens tevi netiesās. Bet ir labs sakāmvārds, ko cilvēki aizmirsuši: tikai siers peļu slazdā ir par brīvu. Gēte teica: viss man der, bet ne viss man ir vajadzīgs. Ir jābūt iekšējai sajūtai, cik tālu var iet un kad jāapstājas.
Vai zināt pasaku par ļaudīm, kas nonāca zelta, dimantu un spīguļu kalnā? Katram bija ļauts paņemt tikai vienu lietu. Pretējā gadījumā, austot saulei, visi aizietu bojā. Taču ļaudīm nebija sāta sajūtas, viņi grāba un piestūķēja kabatas ar zeltu, līdz uzausa saule un visus sadedzināja. Neviens cilvēks nezina brīdi, kad viņa psihe var izļodzīties. Vai ir vērts riskēt? ” vaicā Ināra Roja, bet es atceros izmisušo vīrieti Andri un trīs gadus ilgo platonisko mīlas stāstu, kas datēts ar 21. gadsimtu.
