Niks Matvejevs mūziku komponē pat lidmašīnas tualetē
Nē, nekā traka tur nav, ja cilvēks iet pa ielu un skaļā balsī dzied. Vai arī bauro, ieslēdzies lidmašīnas tualetē. Tā top dziesma. Un pēc tam viņš saņem ordeni. Niks Matvejevs, slavenais „sīpolnieks”, komponists, aktieris un studijas īpašnieks. Pats par sevi smej, ka esot populārākais dziedātājs starp bomžiem un dzērājiem. Bet ap Ziemassvētkiem – meklējiet viņu baznīcās.
Viņš ir godīgs – ja saka, tad saka, un sulīgi vārdi viņam piestāv, neizklausās rupji – tikai precīzi un pareizi. Ienācis pareizajā kafejnīcā Vecrīgā, kur kafiju dod mazās tasītēs un stikla vitrīnā gozējas glazūrotas kūkas, viņš paceļ acis pret plauktu, kurā nostatītas alkohola pudeles, un sāk atdarināt Raimondu Paulu, kurš līdzīgā situācijā nopietni iesmej – mjā… nu, ko tad no tā visa es esmu baudījis…
Es to saucu par ordeni. Bet man patīk – nozīmīte un tāda iepirkumu tašiņa, un krūzīte, kur visu ko var piezīmēt klāt – ūsas, pumpas – tam Čaka ģīmim, ar speciāliem krītiņiem, un tad nodzēst – viss tāds smieklīgs. Varbūt sīkums, bet ne man. Lai gan nebiju no tiem, kas Čaku lasīja. Likās – tāds hulītis.
Tu biji tik pareizs?!
Nē, domāju, ka Čaks ir blēdis. Tas, kā viņš vadīja dzīvi, kaut kur piemetās, ar sievietēm... Kā viņš rakstīja – tumšā krogā ar sievietēm dejoju, dzerot tā, kā tik matroži dzer... Viņš aprakstīja savus piedzīvojumus un fantāzijas. Redzēja, ka uz ielas stāv meitene, saprata, ka tā ir ielas meitene. A viņam nav naudas, lai viņu… Un viņš mēģina pierunāt – vai nevar bez naudas. Bet viņa saka – nē, Čakiņ... Un viņš uzraksta – kāda maita, uz ielas stāv, bet tikai par naudu. (Smejas.)
Tieši nekritiski. Kad izpratu. Drīzāk – apbrīnoju. Čakam bija neiedomājami ass prāts, gandrīz katrā dzejolī – pipariņš. Iepriekšējam diskam uz vāka bilde, kur viņš sēž savā dzīvoklī, kaut kāda Aspazijas vai Brigaderes balvas pasniegšana, un viena no tām dāmām viņam ir blakus uz dīvāna. Spriežot pēc izskata, viņam baigās paģiras Kāds viņam stāsta – kāds tu, Čak, malacis –, bet viņa izskats liecina – nu, dod ātrāk to balvu, iešu šņabi dzert. To dāmu ar mūsdienu tehnoloģijām izgrieza un iesēdināja mani blakus, tieši tādā pozā kā viņš.
It kā kopā būtu plītējuši.
Jā. Tāda „hohma”... Domāju, viņam patiktu.
Kam domāta Kamasutra?
Bet kādreiz tu taču nekomponēji?
Jau 30 gadus ar to pelnu maizi. Ja tikai dziedātu, ar pliku pakaļu staigātu, nevarētu ģimeni uzturēt. Filmām esmu rakstījis, Krievijas seriālam „Točka otščota” (Atskaites punkts), Latvijā – „Vienīgā fotogrāfija”... (Garām logam iet Jānis Paukštello un, ieraudzījis Niku, dziļi paklanās.)... Āksts.
(Smejas.) Nē... Kaut ko no manis vajag. Tagad man ir jautras Piegalda dziesmas, ar Gunta Pilsuma īsismiem. Piemēram: “Tā vien šķiet, ka Kamasutru izgudrojuši bezdarbībā nīkstoši traumatologi.” Vai: “Jel nejautājiet man, kamdēļ es noskumis, es neesmu noskumis, es šobrīd esmu skaidrā.”
Tā viena dziesma aizgāja – Liepājas teātrim izrādei „Malēnieši”. Pirms tam bija vairāki Raiņa dzejoļi, negaidīti mūsdienīgi, savukārt Pilsumam: “Bet dzīve tik lēkšo uz priekšu, to apturēt nav mūsu spēkos, bet man tas pavisam, pavisam pie elkoņa un citām ķermeņa daļām.” Naktī zvanu režisoram, lieku noklausīties. Viņš – viss, rītā mainām, kaut trīs dienas līdz pirmizrādei.
Tu visus šos darbus esi samenedžējis naudas dēļ vai nevari mierā nosēdēt?
Nevaru. Bet taisnība – kurš gan par naudu nedomā? Un kurš atzīsies?
Tieši otrādi. Man tas šķiet milzīgs pluss. Par Piegalda dziesmām vien varētu grāmatu uzrakstīt. Biju Amerikā, dokumentālai filmai mūziku rakstīju, bet biju arī solījis Guntim Piegalda dziesmas. Taču aizmirsu. Bija dzimene, iedzērām, forši nosvinējām, un par dziesmām atcerējos, kad bija jālido mājās. Un Pilsums sūta dusmīgas īsziņas...
Domāju – nu, ir di...sā. Jālido ilgi, telefons ir, labi – iedziedāšu. Es bieži dungoju kādu meldiņu uz ielas, kad kāpju sabiedriskajā transportā, dažreiz sāku baurot. Vairs neņemu galvā, nav ko kautrēties, lai domā, ko grib. Un tā, braucot no Amerikas, mani iesēdināja biznesa klasē, milzīgā lidenē. Bet es nevaru gulēt...
Tev kāds uzsauca biznesa klasi?
Holivudas producents.
Kaut kādam „National Geographic”... To pat var nerakstīt, jo, salīdzinot ar mūsu dokumentālistiem, viņi nav nekas. Viņi neieredz lielo Holivudu, jo tur miljonus maksā, bet viņiem – tāpat kā pie mums, un speciālistu nav. Tiklīdz kāds ir, tā pāriet uz lielo Holivudu. Un visi aprunā. Tas Kārpenters jau zinošs, bet ieracies savā nišā, visu mūžu taisa filmas tikai par pludmalēm. Neko, bagāts cilvēks, filmas kā hobijs.
Un tā, lidojot atpakaļ, mēģinu telefonā iedungot melodijas, lidmašīnas troksnis, neko nevar dzirdēt. Izdomāju – varu tualetē ieslēgties... Pamēģināju, dūkoņa ir, bet vismaz dzirdu. Visi liekas gulēt, es sēžu pie loga, un man tam biedram visu laiku jākāpj pāri, šis izlaidis kājas. Tā visu nakti staigāju un „dafiga”, praktiski visu, ko vajadzēja, izdarīju.
No rīta šis dusmīgi lūr, mētā rokas – are You crazy?! (Tu esi traks? – angļu val.) Zini, ka visa biznesa klase negulēja! Kāpēc visu nakti staigā uz tualeti un nenormālā balsī kliedz?... Trīc aiz dusmām. Stāsta – šurp lidojot, vienam visu laiku bijis bail, tas ķēries ap kaklu – tūlīt kritīšot. Tagad cits idiots visu laiku kliedz... Mēģināju stāstīt, ka rakstu mūziku. Tad viņš nopriecājās, ka neesmu idiots.
Tev kāds ir teicis, ka esi līdzīgs Hagridam no „Harija Potera”?
Nē. Vai tad esmu? Tas kāds burvis? Nu, velns viņu zina... Neeju uz tusiņiem... Ļoti reti. Teiksim, izrāde – sūds, pēc tam – bankets. Parasti nepalieku – nāks cilvēciņi, kas to radīja, es taču neteikšu – klausies, sūds pēdējais. Kas var mani piesaistīt – par velti piedzert, paēst? Nē. Tie laiki ir pāri.
Nesanāk bieži. Viens stārs, vecākā meita, Anglijā, universitātē. Viņa beidza Rozentāļus. Man jau bija aizdomas – kā tur kā pie mums mūzikā –domājam, ka esam nekādi, bet, kad aizbraucam, – ģēniji! Tāpat bija ar Libertu, mācījās pie Purvīša Pēterburgā, pēc tam – pusgadu Berlīnē Karaliskajā mākslas akadēmijā, visur – izcili, atbrauca mājās, Purvītis atkal salika – slikti, slikti...
Nē, es tā mīļi saucu... Tāds huligānisks – kā dzejolī „Slinkums” – pusdienā pohains sēž uz sola, apkārt ceriņi kā vēnas zili zied... Tāpēc man arī dziesma tāda – tikpat slinka kā dzejolis.
Tava zēnība arī bija uz pilsētas akmeņiem?
Nē – Bauska, jau padsmit gados spēlēju balles Iecavas kultūras namā. Tur bija vieglā režīma cietums – lielākā daļa inteliģenti cilvēki – mūzikas pedagogs kādam aci uzdauzījis vai ar mašīnu braucis pillā. Dziedājām „Bītlus”, vide šausmīgi forša. Muzikantus cienīja, visa jaunība pagāja slavas oreolā.
Skolā biju brīnumbērns. Dziedāšanas skolotāja atklāja, ka man ir brīnišķīga balss, un vadāja pie visādiem profesoriem, uz televīzijas konkursiem. Es biju gatavs viņu nosist. Pārējie spēlēja futeni, bitīt matos, bet man jāmācās. Nekādi nevarēju tikt vaļā. Tagad paldies viņai. Tagad man ir lauki Ikšķilē. Bet kas par laukiem? Kaut mežā, bet par tuvu Rīgai. Zvana, prasa, kur esmu. Laukos? Ā, tad atbraukšot.
Es pie viena drauga paliku Kuldīgā, lūk, tie ir lauki. Saku – esmu Kuldīgas mežā, brauc. Nē, kur nu... pusdienu jābrauc. Tad brīžiem to izmantoju. Es gan tur strādāju, nekā cita jau nav ko darīt. Pilsētā ko uzkomponēt... agrāk varēju, tagad viss krīt uz nerviem. Bērni čīgā. Viena no meitām būs mūziķe, es ceru.
Velns viņu zina. Daudz. Kādi 16, varbūt septiņpadsmit. Nu, var jau izrēķināt. Pirmā piedzima 91. gadā, otrā laikam deviņdesmit ceturtajā. Tuvojas pilngadība.
Cik bērnu tev ir?
Kopā pieci, ar šo sievu – trīs.
Jā, puikas. Tie sen kaut kur… pieauguši. Bet jaunākā meitene – vispār špidrilka. Pati iekārtojās korī „Kamēr”... Domāju, ka izmantoja manu vārdu. Nē, neesot zinājuši. Sieva jau meitas bija salikusi glaunajās skolās, Dārziņos... Protams, ka dotības ir visām. Bet negribēju, lai kāda nodarbojas ar mūziku. Tā ir tāds sifiliss, rupji runājot, pēc tam netiec vaļā. Okei, man viss kārtībā, bet zinu muzikantus, daudzus talantīgus cilvēkus, kam vispār neiet. Tā ka jābūt arī kādam veiksmes momentam.
Vai menedžera spējām...
Man vispār nav menedžera spēju. Tas drīzāk ir liktenis, sakritības, tieši tajā brīdī, tajā vietā – kā futbolā – stāvi laukumā, lido bumba, tev tikai jāpieliek kāja, un jau esi zarā. Bet tā nav, kā runā – ja esi baigi talantīgs, tad nepazudīsi. Pilnīgas muļķības – vēl jo vairāk tai mūsdienu radu un draugu sistēmā, kur visos darbos cenšas ievilkt savējos.
Nē. Kas tik tagad notiek – šovi un nešovi – atbrauc lielīgi un uz pakaļas. Neko nemāk. Tad ir skandāli, sūdzības. Es nebaidos konkurences, esmu tikai par – ja vari dziedāt par mani labāk, lūdzu. Es vispār ciest nevaru, nē, drīzāk jūtu līdzi dziedātājiem, kas ir ar stāžu un saka – atceries, kā es dziedāju, kad biju jauns? Kuru tas interesē? Ja nevari, ej prom. Tas nozīmē, ka esi nodziedājis. Es regulāri trenējos un no tā nekautrējos.
Uzturu sevi formā – vajag vai nevajag. Kad būs projekts – dziedāšu, cik labi vien varu. Nez kāpēc daudzi jaunie uzskata, ka dziedāšana ir hobijs. Atnāk, bet es studijā vingrinos. Prasa – ko dari? Saku – vingrinu balsi. Kam to vajagot? Saku – klausies, ja es būtu svarcēlājs, tad tu uztvertu, ka tas ir normāli – man ir sacensības, es pirzdams celtu stieni, skaidrs, ka man jāgatavojas. A kas cits dziedāšanā? Tad viņam izbrīns – pareizi...
Jo balss ir instruments, tā jātrenē. Nez kāpēc neviens nebrīnās, ka mājās klavieru gammas spēlē. Ļoti daudz var iemācīties jebkurā vecumā. Daudz dod dzīves pieredze. Ja kādreiz to varēji ar baigo pārslodzi, rupji runājot, ar asinīm izdarīt, tagad to var daudz vienkāršāk, pat labāk, nepieliekot necilvēcīgas pūles. Citējot Pilsumu, tas viss nāk ar gadiem, ja nāks gadi... (Smejas.)
Pašam Paulam bija teorija – ka visi, kas kaut ko mūzikā vērti, kādreiz ar alkoholu aizrāvušies, un vai vispār var nosaukt kādu, par ko vērts runāt un kuram tā nebūtu bijis. Es nevienu nevarēju iedomāties. Nu, kā – es krogā spēlēju, un tur uzreiz skaidrs – vai nu, vai nu. Alkohols – pastiep roku un par brīvu. Vajag tik uzsist knipi, jebkurš galdiņš uzsauks, cik gribi. Jau jaunībā sapratu, ka man nav citu variantu. Kad esi jauns, vari iedzert un strādāt – pilnīgi mierīgi... Bet tur ir tā – vai nu vispār kategoriski ne, vai nu ļaujies. Kad strādāju – ne pili.
Tu tā mācēji? Saprati, ka cieš kvalitāte?
Varbūt jaunībā tas nav tik manāmi. Vācijā bija vairākas reizes... Viņam ļoti gribas ar tevi sadzert. Okei, pieklājības pēc vismaz pieliec pie lūpām, nodzer mazu pilīti. Saimnieks arī saka – man tas ir neizdevīgi, ja tu ar viņiem nesadzer, man taču tā ir naudiņa. Paņem, ja negribi, izliesim, bet lai viņš samaksā.
Turklāt – daudz dzeramnaudas dod. Man teica – pamēģini, redzēsi, ka naudas būs trīsreiz vairāk. Nu, labi, paļāvos. Mīlīt – kādu nedēļu nogulēju – visu laiku pillā. Nauda... kabatas pilnas. Bet sapratu – vēl pēc nedēļas varu arī nomirt. Tad labāk lai tās naudas mazāk.
Nee. Neesmu. Nezinu, vai tas vajadzīgs. Nu, kā – esmu vienkārši pilnībā atmetis smēķēšanu. Nejauši.
Kā to var izdarīt nejauši?
Pazemojuma dēļ. Man nepatīk, ka kaut kādi Briseles (paklaudzina pa galdu) sēž un izdomā, ka viņi par manu veselību rūpējas. Vai es viņiem vispār ko prasīju?! Nē.
Vai no tiem dzejoļiem, ko no Čaka esi izvēlējies dziesmām, varētu spriest par tevi?
Varbūt... Ir jau smieklīgi, ka iedomājās – tā mūzikas komponēšana – sēdi un nu tik komponē... Nē. Sanāk starp kādu interviju vai braucot. Man patīk ar sabiedrisko transportu.
Jā. Braucu līdz Arkādijas parkam. Komponēšana ir mirklis, tāpēc iedziedu telefonā. Ja mājās, tad datorā. Tas ir absolūts malds, ka tik sēdi un komponē. Tie ir īsi brīži. Nu, laukos gan. Bet tur tā dēļ, ka neko citu nav ko darīt. Tur neviena nav – uz ko bļaut un kas uz tevi bļauj. Nu, labi – televizoru, bet cik tu to... paskaties un agri vai vēlu...
Beidz, tu taču nebļauj uz savējiem...
Nē, man vienkārši ir teorija... Joks, bet nav tālu no īstenības. Tu esi žurnāliste, bet tev jābūt, uz ko bļaut – zem tevis, padotajiem. Un uz tevi vēl kāds, lielāks, bļauj. Es vienkārši vulgarizēju.
Man liekas, ka latvieši mentalitātes dēļ nemāk to varu izmantot. Krieviem ir labs teiciens – iz grjazi v kņazi (no padibenēm par karali). Saproti – kādam iedod pakļautībā trīs cilvēkus, un viņš tik sēž... Jebkurš kaut kāds tā saucamais priekšnieks, jebkurš, ir tik liels. Saku – tu vienkāršāk, džekiņ. Visi tik svarīgi, piepūtušies, ka nedod Dievs. Šādi izpaužas, bet atveras durvis, un ienāk lielāks par viņu, un lūpa sāk drebēt. Saproti, smieklīgi kaut kā. Ar to visu laiku saskaros. Vienalga, kas viņš, kaut atejas priekšnieks, kurš teiks – tu ne tā čurā...
Es gan visu laiku kritizēju ārzemniekus, bet tur ir milzīga atšķirība. Esmu ticies ar tiešām populāriem cilvēkiem – tik vienkārši, tik prasti. Te ir citādāk – vienreiz pa televizoru parādīja, un jau lepns kā pāvs. Bet kam tu esi vajadzīgs. Reiz ārzemēs dziedāju krogā, viens tāds vīrs, piedzēries, man saka – baigi labi dziedi. Bet vai tu mani pazīsti? Saku – kaut kur redzēts, bet neesmu no tiem, kas bildītes pēta. Viņš – tas esot pat labāk. Pēc tam man visu savu bēdīgo dzīvi izstāstīja.
Kā tev šķiet – labāk ar riebumu sapelnīt miljonus vai ar prieku – mazāku naudu?
Tur fināls bija citādāks. Tas cilvēks teica, ka viņš ar riebumu, kā saki, sapelnīja miljonus, bet tagad, kad viņš faktiski ir karjeras norietā, var atļauties darīt visu, ko viņam neļāva, bet – ar baigo vērienu. Viņš kādreiz sapņoja braukt Pirmajā formulā, bet ģimene ne tuvu nebija tik bagāta. Tagad viņam ir sava trase kalnos un tādas mašīnas, ka visi čempioni laizās. Viņš saka – vo, viņiem – lai brauc un skatās, kā es vizinos! Tā kā savā ziņā viņš savu ir panācis.
Bet, protams, tos gadus neatdabūsi. Nē, es nedomāju, ka tas ir vienīgais variants. Klausoties manī, viņš bija asarās – viņam liekoties, ka man patīkot tas, ko daru. Ar to sākās. Vairākas reizes tikos ar tādiem tipāžiem – visi ļoti vienkārši, labi cilvēki. Bet te kāds pabijis kaut kādā dziedošajā fabrikā un uz koncertu jau brauc limuzīnā...
Ļoti bieži.
Čuģiki vai normāli?
Pārsvarā čuģiki. Kā man viens populārs mūziķis teica – starp bomžiem un dzērājiem tu esi populārāks par mani. Bet ne tikai... es jau atceros tos čuģikus. Tagad ar bažām eju universālveikalā „Centrs”. Tāda smuka meitene pienāca, teica, ka esot dziedātāja, vai nevarētu viņu noklausīties. Nu, varētu, saku, lai pieraksta numuru. Vai tagad nevarot? Saku – nu, nē, piedodiet. Un vispār – es vecs bubulis, skeptiski skatos uz visiem, kas nu tik dziedās…Viņa – bet man laba balss, un sāk kaut ko vilkt... Saku – nē, nebļaujiet… Uzreiz visi sāk lūrēt. Pielieku soli, viņa skrien pakaļ un bauro man pakausī. Skaļi. Un visi lūr. Protams, ka lielākā daļa mani pazīst. Kas notika ar to meiteni? Es vienkārši no viņas aizbēgu.
Daudzi jau prasās, es kaut ko pamācu. Man jau liekas – neesmu īsts pedagogs. Protams, varētu ļoti labi iemācīt, tagad palīdzu Samantai Tīnai. Viņai Baltkrievijā panākumi, ļoti talantīga meitene, daudz ko nemāk, bet viņai ātri pielec. Un galvenais – nenormāli grib pilnveidoties, mācīties, kas mūsdienās ir retums. Parasti viņas statusā pirksti jau gaisā. Bet viņa labi saprot, ka tas ir sākums. Ceru, ka ar laiku sanāks ļoti okei.
Tautai par viņu priekšstats, ka piepūtīga. Nē, ļoti pozitīva meitene. Pārsvarā jau nāk meitenes. Prasu – nu, ko gribi? Dziedāt. Ļoti labi. Teiksim – es tevi samācu, tu dziedi super… ko tālāk? Ierakstīšot disku. Labi, un tad? Radio, televīzija, slava un nauda. Un ar to beidzas. Viņa domā, ka labi dziedāt ir slava un nauda. Tas nav nekas.
Nezinu... tāpēc jau prasu. Man nav atbildes. Man tas ir dzīvesveids. Es to mūziku ciest nevaru. Šodien trīs stundas būs ar Samantu, tad iešu uz koncertu, tad meita pūtīs flautu... Atnāku vakarā, kad 10 stundas esmu komponējis, pēc tam spēlējis, klausījies, un vēl mājās kāds spēlē – esmu gatavs viņu nosist. Es mūziku neieredzu. Bet nakti izguļos un bez tās nevaru.
Nu, nav paskaidrojuma. Vienkārši – dzīvesveids. Nav tā, ka es to mīlu. Protams, ar to pelnu, rēķinos... Bet – jo vairāk rēķinu, jo mazāk nopelnu. Tāpēc labāk vairs nerēķinu, ka tas samaksās 300 latu, tas 300 – tad jau var dzīvot... Tā nevar. Ja nestrādā darbā, kur katru mēnesi 13. datumā alga... Esmu telefona upuris. Visas dienas aizņemtas. Kādas trīs brīvas, nedarīšu neko, droši vien gulēšu uz dīvāna.
Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, Mārtiņš Ziders
