Šopaholisms jeb modes pērļu medībās uz Andeli Mandeli

„Andele Mandele” ir modes pērļu medības, ko pirms četriem gadiem sāka kustības organizatore Līva Jaunozola. Princips ir pavisam vienkāršs –izrevidējam drēbju skapi, paņemam to, no kā esam gatavas šķirties, dodamies uz norunāto tikšanās vietu, samaksājam dalības maksu piecus latus, un andelēšanās var iet vaļā! Savukārt pērļu mednieces pie ieejas šķiras no simboliskas dalības maksas.

Lai saprastu, kas ir „Andele Mandele”, tā ir jāizbauda, tāpēc dodos uz koncertzāli „Palladium”, kur uz skatuves šoreiz sevi demonstrēs spožas kleitas un aksesuāri. Garderobē tieku vaļā no virsjakas un apjūku: te taču pelei nav kur izspraukties! Visapkārt cieši saspiedušies, graboši pakaramo skeleti ar plecos uzmestām kleitām, blūzēm, jaciņām, stūros šūpojas krelles, jostas un somas, galdi nokrauti ar kurpēm, brošām, cepurēm.

Pieredzējušas dārgumu tirgotājas ekstravaganti uzcirtušās un par klientu uzmanību cīnās ar personības šarmu. Tik daudz jaunu, stilīgu sieviešu vienkopus reti kur vēl var sastapt! Viņas čamda un purina, staipa un groza tērpu uz visām pusēm, nomet somu, norauj džemperi un iestīvējas „izmakšķerētajā” blūzē, grūstās pie vienīgā spoguļa un viena otrai jautā: “Nu kā?”

Pasākuma rīkotāja Līva Jaunozola stāv pie ieejas un tirgo biļetes. Steidzīga, aizņemta, darba pilnas rokas, viņa gaisā uzvelk zīmīgu žestu: runāties nav laika. Kad viss pierims, Līva pastāstīs, ka viss sākās 2009. gadā, kad valsti bija pārņēmusi krīze un naudas nevienam vairs nebija, toties drēbju skapji vai lūza no pirmskrīzes gados pirktā apģērba. Augustā Līva kopā ar draudzeni sarīkoja pirmo mandeli, kurā piedalījās 20 dalībnieces un ko apmeklēja ap simts meiteņu.

Pēc sievišķīgā izklaides pasākuma Līva sāka saņemt vēstules ar lūgumu sarīkot kaut ko tamlīdzīgu vēlreiz. Tirgošanās uzņēma apgriezienus – jau otrajā pasākumā bija divas reizes vairāk dalībnieču, strauji pieauga arī apmeklētāju skaits. Vērienīgākajā „Andelē Mandelē Grand”, kas septembrī notika „Skonto” hallē, piedalījās ap 600 dalībnieču, un to apmeklēja pieci tūkstoši interesentu.

Manu uzmanību piesaista puisis krēmkrāsas kažokādas žaketē ar stilīgu blondu matu ērkuli. Modes blogeris Deniss Ševeļovs vienā stendā ar kolēģi Maiju Melbārdi un modes dizaineri Anitu Altmani mēģina izbrīvēt vietu paša garderobē.

“Te ir daļa no manas aktīvās garderobes, kas mazliet apnikusi. Te ir arī mantas, kas nekad nav vilktas mugurā. Pārsvarā vidēja līmeņa zīmolu preces, piemēram, „H&M”, bet izlase ir laba, tāpēc cilvēkiem patīk. Piekto daļu jau esmu pārdevis,” stāsta Deniss. Šī esot viņa trešā andele, pagājušo nogulējis, jo sestdienas rītos reizēm grūti piecelties. “Te pēc koncepta ir pērļu medības, nevis parastais „second hand”. Te tiek izlasīts un piedāvāts pircējiem kaut kas unikāls. Publika ir dažāda – dažus interesē pasākums kā tusiņš, citi mērķtiecīgi meklē savu pērli. Cepuri nost Līvai par organizāciju!” slavē Deniss.

Arī viņam pašam izdevies atrast savu pērli. “Tā bija „vārītu” džinsu jaka ar Ņujorkas debesu līnijas kristālu izšuvumu. Es nopirku par 10 latiem, bet interneta veikalā „eBay” tādu tirgo par 200–300 dolāriem. Te ir laba iespēja pa lēto nopirkt specifiskas lietas, ko cilvēki ar māksliniecisku gaumi jau atlasījuši parastajos veikalos. Te nenāk parastā tirgus publika, bet cilvēki, kas izkopj savu vizuālo tēlu. Veiksmīgu iepirkšanos!” viņš sauc uz atvadām.

Hmm, jūtu, nebūs labi. Pētu vienu blūzi pēc otras un tieku pie neparastas puķainas blūzes ar mazām pērļu podziņām un karalisku žabo. Citur, būdama pie pilna prāta un labas veselības, es tādu nepirktu, bet nu man somā ir modes mākslinieces Anitas Altmanes blūzīte! Paldies, izskatās lieliski. Anita saka: visas ir viņas pašas drēbes, rūpīgi izmeklētas, saudzīgi nēsātas. Stiliste nepieķeras lietām un labprāt no tām atvadās – lai iet pasaulē. Ja kādai patīk viņas stils, tad lieta nesīs veiksmi. Var pat sacīt, ka tajās ir maza daļiņa no Anitas dvēseles, domām, emocijām. Lietas atrod savu valkātāju, un viņu dzīves stāsts turpinās.

„Andele Mandele” nav parasta tirgošanās, procesam ir mistiska rituāla pieskaņa. Tāda nekaitīga, infantila drēbju dieva pielūgšana. Laimes hormoni kā spīguļojoši fliteri uz blūzītes – ņem un apreibinies. Līva Jaunozola saka: “Tajā ir kaut kas maģisks. Visas meitenes bērnībā spēlēja veikalus, un arī lielām dāmām patīk tā pati spēle – atrast apģērba gabalu, izgludināt, izgriezt un ar košu diedziņu piestiprināt cenas zīmi, izdomāt, kā savu preci noformēt un piedāvāt. „Andele Mandele” ir tāda pieaugušu sieviešu atgriešanās bērnībā.”

Meitenēm, kuras regulāri piedalās andelēs, ir jau izveidojies savs klientu loks. Zāles centrā starmešu gaismā grozās efektīga meitene. Linda Pilipiva ir pastāvīga andeļu dalībniece. Nu kā tad, drusku jau tā iepirkšanās viņai esot kā atkarība, tāpēc drēbju kaudzes sakrājoties zibenīgā ātrumā, bet skapī vieta kaut kā jāatbrīvo.

“Internetā tirgot man nepatīk, labāk es atnāku, pastāvu vienu dienu, un kārtībā. Ir meitenes, kas ierodas, pirms mandele ir atvērta, un nosmeļ krējumu. Meitenes zina, ka pie manis var dabūt kaķainos. Ir segments, kas meklē dārgās, labās zīmolu mantas un nemaz neskatās uz to, kas maksā lētāk, turpretī citām vajag tikai kaut ko pa lēto. Pie manis cenas ir no diviem latiem līdz 85 latiem. Re, kur gandrīz jauna D&G jaciņa par 65 latiem, divas reizes uzvilktas „maiciņas”, kas maksājušas 30 latu, pārdodu par pieciem latiem, bet „Victoria Secret” zābaki par 80 dolāriem tagad maksā 15 latu.” 

“Man ir ļoti svarīgi, lai šeit viss notiktu ar smaidu un pozitīvu enerģiju, es negribu negācijas, tāpēc ļoti ravēju un kopju savu dārziņu,” atzīst organizatore. “Meitenes man ir teikušas, ka šo pasākumu gaida vairāk nekā Ziemassvētkus, tāpēc tām, kurām nepatīk, kuras cenšas pasākumā ienest negācijas, es saku: nenāciet, palieciet mājās. Ir dāmas, kas vīpsnā: tās ir humpalas. Lai saka, ko grib, es zinu, ka te ir pavisam cita enerģētika. Man arī nepatīk „second hand” lietas, jo tās nerada labas emocijas, tām nāk līdzi slikta enerģija.”

Vēl Līva Jaunozola ļoti cenšas izskaust negodīgas tirgotājas, kas, piemēram, Londonā kaut ko lēti iepērk vairumā un te grib nopelnīt vai arī tirgo apģērbu ar defektiem. To kontrolēt palīdz arī pašas tirdziņa dalībnieces, kas ievēro pārkāpumus un par tiem ziņo.

Līva ir ievērojusi, ka meitenes, kas apmeklē andeli, drošāk iepērkas interneta veikalos, jo zina: ja nederēs, varēs pārdot. Daudzas mammas viņai saka paldies, ka nav meitai jāpērk neprātīgi dārga izlaiduma vai citu svētku kleita, te ir iespēja tādas iegādāties par 20 latiem un uz nākamo balli pirkt atkal citu! Līva ievērojusi, kā reizēm viena kleita nomaina trīs, četras saimnieces un kopā ar viņām izdzīvo vairākas dzīves.

Pirmajā stāvā uz skatuves fotogrāfam smaidot pozē smalka meitene. Santa Vitenberga studē Rīgas Juridiskajā augstskolā un dejo sporta dejas. “Mans drēbju skapis bija tik saspiests, ka nācās iztukšot. Es daudz braukāju pa ārzemēm, tāpēc gada laikā sakrājušās lietas, kas man ir morāli novecojušas, bet kādai citai meitenei būs kā jaunas.” Santa stāsta, ka viņai patīk gatavošanās process mandelei.

Vienu dienu viņa velta gaišai veļai, otru – tumšai, tad visu „nopulē”, saliek cenas un prāto, kā noformēt. Pēc kāda principa viņa liek cenas – vismīļākais, tātad visdārgākais? “O, nē, es gribu atbrīvoties no lietām, nopelnīt mazliet naudas un nopirkt kaut ko jaunu, es nespiežu uz naudu kā dažas dāmas, kas kurpēm uzliek cenu 80 lati. Man vairāk ir prieks par pašu procesu.”

Andeles otrajā stāvā nonāku spoku istabā. Tumšo balkonu apgaismo spoži prožektori, kas apžilbina un traucē orientēties telpā. Taču pašā stūrī savu garderobi publiskai apskatei uzdrīkstējušās izlikt māsas Alīna un Agija Leitānes. “Šis tas vairs neder, šis tas pirkts internetā un izrādījies par lielu vai par mazu. Mēs izvēlējāmies pēc principa: ja lieta pusgadu nav vilkta, tad, visticamāk, arī netiks nēsāta,” stāsta meitenes. Šodien visātrāk esot aizgājušas kleitas, arī spožas lietiņas pircējām patīkot. Alīna atzīstas, ka pašas ikdienā visādus brīnumus meklējot „second hand” bodītēs.

Vēl stāvu augstāk kāda meitene glīti izkārtojusi kurpītes, pa vidu saliekot lielas, mākslīgas puķes. Jocīgajā apgaismojumā tās met ēnas un izskatās pēc modernās mākslas darba. Meitene saka, ka cenas nav akmenī cirstas. Viņai gadījies kādu kleitu vai jaku pat uzdāvināt, kad redzējusi – lieta der kā uzlieta un izskatās skaisti. “Man ir svarīgāk, lai lieta patīk un iepriecina meiteni, nevis tiek nomesta kaut kur malā.”

„„Andele Mandele” ir sociāls projekts, jo lauž stereotipu, ka drēbēm ir jāmaksā dārgi,” Līva ir pārliecināta. “Mēs gribam parādīt, ka salīdzinājumā ar ienākumu līmeni apģērbs Latvijā ir pārāk dārgs. Skaidrs, ka mēs esam liela kustība – kā dadzis acī tirgotājiem. Daudzas meitenes, kas iesitušas roku mandelē, uz vietējiem dārgajiem veikaliem vairs neiet, jo negrib par apģērbu izdot tik daudz naudas.”

Līva ievērojusi, ka pircēju vidējais vecums ir 20–30 gadu. Trīsdesmit gadi esot maksimālā robeža, kad sieviete atļaujas veselu dienu pavadīt, meklējot, pielaikojot un pērkot vienu apģērba gabalu pēc otra. Noteiktā vecumā jauna apģērba iegāde vairs nav tik svarīga dzīves sastāvdaļa, iepirkšanās ir jauniešu prieks, prāto Līva.

“Kad man bija 20 gadu, gribējās pirkties kā trakai, bet tad pelnīju 150 latu mēnesī. Eh, ja man toreiz būtu iespēja iegriezties tādā andelē... Tagad es nopērku divas, trīs lietas pie zināmām pārdevējām, un viss. Vidēji katrai meitenei līdzi ir no 10 līdz 30 latiem. Protams, gadās tādas, kas iztērē divus simtus, bet viņu ir maz. Par dažiem desmitiem latu meitene nopērk vidēji 10 lietas, starp kurām ir pa kādai somai un virsjakai. Kad meitene saprot, cik naudas ir ietaupījusi, iepērkoties tirdziņā, nevis veikalā, viņa apjēdz, ka apģērbs ir sekundārs. Savā ziņā mūsu mērķis ir iemācīt jauniešiem tērēt mazāk naudas apģērbam, jo to var izlietot kaut kam svarīgākam un interesantākam.”

Andai rokās divi piebāzti „Andeles Mandeles” firmas maisiņi, bet maciņš – tukšs. Pirkumu sarakstā ir apspīlēta trikotāžas kleitiņa, melns samta sarafāns ar rozā puķītēm, „Mexx” džemperītis, „Esprit” krekliņš, dzelteni džinsi un melna žaketīte.

“Lietas ir gandrīz jaunas, bet tajās ir iepūsta dzīvība. Ja arī kaut kas nederēs, neskumšu, atdošu draudzenei. Turpretī, ja emociju uzplūdā apģērbu nopērku tirdzniecības centrā, bet to īsti nav kur likt, ir slikta pēcgarša, jo ir iecirsts robs naudas makā. Es nevaru aiziet uz „Stockmann” vai „Spici” un piekrāmēt pilnus maisus ar drēbēm, bet andelē es ļauju vaļu fantāzijai. „Humpalu” veikali man nepatīk gaisotnes dēļ. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, bet šķiet, ka visi redz: man mugurā veca, lēta lupata,” stāsta meitene.

Anda plāno ierasties nākamajā tirdziņā jau kā dalībniece. “Man ir daudz drēbju, ko nereti tāpat vien atdodu trūcīgiem cilvēkiem, bet, ja es redzu, ka viņi pat nepriecājas, uzvelk, rakņājoties pa dārzu, vai ar tām grīdu mazgā, ir nepatīkama sajūta. Es tām lietām esmu atlikusi naudu, ilgi meklējusi kaut ko konkrētu, domājusi, ar ko kombinēt, esmu gludinājusi un glīti salocījusi, tāpēc negribu atdot cilvēkiem, kas to nenovērtē, nekad nav izkopuši savu vizuālo tēlu un tērējuši naudu apģērbam. Te tomēr pulcējas savējo publika, kas lietām piešķir vērtību. Te ir pozitīva, veselīga vide,” saka Anda.

Šopings ir veselīgs! Tā uzskata pazīstamais krievu modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs. Viņaprāt, iepērkoties sievietes sev pagarina dzīvi, jo, prātojot, kā un kur nēsās apģērbu, vienlaikus kaļ nākotnes plānus. Modes guru apgalvo, ka nav obligāti jāiet uz superdārgu butiku, jo kņudinošo laimes sajūtu ar terapeitisku efektu izraisa arī iepirkšanās „second hand” vai lētās sīkpreču tirgotavās.

Lai iemācītu priecāties par mazumiņu, Vasiļjevs savas audzēknes, starp kurām ir ne mazums miljonāru, speciāli ved uz veikalu „Viss par vienu eiro”. Sākumā viņas esot pretojušās, bet pēc tam starojošas iznākušas no veikala ar kaudzi visādu nieku. Te – lētā bodītē – notiek bagātnieču dvēseļu atdzimšana, viņas saprot, ka laime nav atkarīga no naudas.

Tomēr bioenerģētiķi uzskata, ka ne visiem der nēsāt svešu apģērbu, jo var sastapties ar agresīvu enerģiju. Iepriekšējo saimnieku bioenerģētika var kaitēt, arī gadījumā, piemēram, ja kleitas nēsātāja bijusi nelaimīga un jaunajai īpašniecei piemīt līdzīgas rakstura īpašības, un arī dzīves nosacījumi ir atbilstoši. Tad  kleita notikumus var ievirzīt negatīvās sliedēs. Bioenerģētiķi iesaka pirms pirkšanas apģērbu rūpīgi aplūkot un uzmērīt. Pirmā sajūta jaunajā tērpā ir noteicošā: ja jūties slikti, nepērc, pat ja der kā uzliets. Lietota apģērba pirkšana ir tas gadījums, kad der akli uzticēties intuīcijai.

„Iedomājies – divsimt meiteņu, un katra bijusi kādā ceļojumā, kaut ko sameklējusi, izrakusi, atvedusi. Var teikt, ka te vienuviet ir visas pasaules preču klāsts. Katrai ir kāda neredzēta rotiņa, somiņa, jostiņa vai šallīte. Es lepojos, ka mēs nevienu santīmu neesam iztērējuši reklāmai, informācija tiek nodota no mutes mutē,” stāsta Līva. O, nē, reklāmu nevajag, cilvēku tāpat ir ka biezs. Līva reiz izlīmējusi mazus reklāmas plakātiņus, bet rezultāts bijis bēdīgs, jo atnākusi visai nepatīkama publika. Tagad viņa izsūta nelielu relīzi lielākajiem interneta portāliem, un tas arī viss. “Es sargāju savas dalībnieces, jo, līdzko pasākums tiek plašāk izziņots, tā tiek nozagta kāda kleita, kaut kas sabojāts. Lai pārdevējs būtu pasargāts no tirgus publikas, ir vajadzīga tā simboliskā ieejas maksa.”

Līvai patīk foršās meitenes, aktīvās andelētājas Liepājā, kur tirdziņš vienmēr atgriežas. Turpretī ventspilnieces esot šerpas dāmas – nav tik viegli pierunājamas atļaut svešiniekiem ielūkoties savā drēbju skapī. Arī Rīgas sabiedrības krējuma dāmas kaunas rādīties šādos pasākumos, tāpēc uztic kādai draudzenei iztirgot savu drēbju skapi. Progresīva attieksme pret tirdziņiem ir stilistei Danai Dombrovskai, TV sejai Anna Rozītei, modes dizainerei Anitai Altmanei, dziedātājai Agnesei no grupas „Triānas parks” un citām.

Bet kā ar vīriešiem? “Vīriešu laiks vēl nav pienācis,” smejas Līva. Viņasprāt, viņiem būtu jāpavada gads divi sieviešu šopinga treniņos, lai droši varētu sarīkot „Andeles Mandeli” vīriešiem. Toties andele ar mazuļu drēbītēm būtu divtik aktuāla nekā jauno modes dāmu ķēriens, taču ir problēma sameklēt piemērotas telpas, lai uz pasākumu var atnākt vecāki ar mazuļiem.

Vai Līvai nav ienākusi prātā ideja paplašināt andeli līdz globālam vai vismaz Eiropas, Baltijas mērogam? Kā tad, viņa par to ir domājusi, bet sapratusi, ka Londonā vai Ņujorkā nekas tāds nevarētu notikt, jo cilvēki tur ir krietni maksātspējīgāki un savu garderobi nomaina ik pēc trim mēnešiem, pagājušās sezonas „trends” viņus nevarētu interesēt. Modernos eiropiešus varētu piesaistīt piecdesmito un sešdesmito gadu pērles, „vintage” vai arī kaut kas pavisam jauns un īpašs. Taču tā lieta varētu aiziet mūsu postpadomju kaimiņvalstīs, kur cilvēki ir nabadzīgāki, bet grib sekot modei. 

Līva Jaunozola zina, kāda ir „Andeles Mandeles” panākumu atslēga. “Mēs to sākām darīt pašu priekam, viegli, nepiespiesti, tāpēc ideja aizgāja. Tas ir pareizais formāts, kā darīt lietas jebkurā biznesā.” Turklāt Līva atzīst, ka šim biznesam piemērotāks ir neliels mērogs. “Lielā andele „Skonto” hallē bija eksperiments, ko pagaidām neatkārtosim, jo cilvēku skaits bija pārāk liels. Atgriezīsimies pie ierastā, mazākā formāta, kas pulcē aptuveni 200 dalībnieču.”

Un tā šie savdabīgie svētki, reliģija, ideja, iespēja, kaprīze, misija, atkarība, kulta kustība turpinās.