Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pirms PSRS pirmās dzimuma maiņas operācijas Viktors Kalnbērzs aprunājās ar vairākiem garīdzniekiem, jautājot, kā šāds pasākums vērtējams no kristietības pozīcijām. „Viens no viņiem pauda uzskatu, ka nav labi jaukties Radītāja sfērā, jo Dievs šo būtni radījis par sievieti. Cits bija pretējās domās.”

Ķirurgs Kalnbērzs pirmais PSRS sievieti pārveidoja par vīrieti 26

Ziņas
2013. gada 1. janvārī 06:23 2013. gada 1. janvārī 06:23
Vēl nesen vērsās plašumā skandāls, kad 54 nevalstiskās organizācijas pieprasīja labklājības ministres Ilzes Viņķeles demisiju par dzimumu identitāti graujošu bērnu grāmatu izplatīšanu. Diskutējot par to, vērts uzklausīt izcilā Latvijas ķirurga Viktora Kalnbērza pieredzi. Viņš pasaulē bija viens no pirmajiem, kas veica dzimummaiņas operāciju, pārveidojot sievieti par vīrieti.

Savos 84 gados Viktors Kalnbērzs izskatās pārsteidzoši labi, vienīgi jūtas nedaudz vientuļi savā lielajā Priedkalnes savrupmājā. Kundze jau aizgājusi aizsaulē, bet bērniem un mazbērniem – sava dzīve un darīšanas. “Ik palaikam mani kāds apciemo,” teic ārsts. “Piemēram, nesen mani apmeklēja Baltkrievijas vēstnieks, jo Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir mans draugs.”

Te nu jāteic, ka draudzība ar ietekmīgiem cilvēkiem – tā ir Kalnbērza vājība. Viņš medicīniski palīdzējis daudzām augstām amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem. 1975. gadā Kalnbērzu pat aicināja operēt ASV prezidenta Džeralda Forda sievu, veikt viņai krūšu endoprotežēšanas operāciju. Tomēr PSRS Veselības aizsardzības ministrijas ierēdņi bažījās, ka tā varētu būt imperiālistu provokācija, un ķirurgu neizlaida no valsts.

Kad tiekamies, runājam par dzimumu identitāti un dzimummaiņas operācijām, bet vispirms – par dzimumlocekļu protezēšanu, jo tieši ar to viss arī sākās.

Pirmais pacients – Gagarins

Viktors Kalnbērzs atceras: “Kad 1963. gadā piedalījos plastiskās ķirurģijas kongresā Vašingtonā, man radās iespēja iepazīties ar interesantiem materiāliem par vīriešu dzimumlocekļa endoprotezēšanu. Jau agrāk biju lasījis, ka četrdesmitajos gados ķirurgs Nikolajs Bogorazs Krievijā bija veicis falloplastiku, lietojot ribu kā implantu. Sākumā ribas falloprotēze funkcionēja labi, bet ar laiku kauls uzsūcās un reizēm arī lūza.

Kad atgriezos no Amerikas, konsultēju kādu pacientu, kuru biju operējis jau agrāk. Viņš bija kuģa kapteiņa palīgs, kuram bija problēmas ar potenci. Reiz pēc atvaļinājuma viņš atgriezās uz kuģa, lai dotos jūrā. Viņš jutās vīlies gan savā mīļotajā meitenē, gan savās spējās. Paņēma signālraķešu pistoli un iešāva sev galvā. Guva ļoti smagas traumas –galvaskausa lūzumu un smadzeņu bojājumus. Traumatoloģijas institūtā viņu operēja mans skolotājs Arčils Mačabeli, es – asistēju. Tobrīd mēs neticējām, ka viņš izdzīvos, tomēr jūrnieka organisms izrādījās pietiekami stiprs, viņš atguvās. Sākumā jūrniekam bija paralīze, bet ar laiku kustības atjaunojās.

Toties potence, kas agrāk bija daļēja, tagad vispār bija zudusi. Viņš lūdza man palīdzēt. Agrāk pat nebiju domājis, ka kādreiz pievērsīšos impotences problēmas risināšanai, tomēr pacients tik izmisīgi lūdza palīdzēt, ka nolēmu pamēģināt. Teicu, ka man šajā jomā nav nekādas pieredzes, tāpēc nevaru garantēt teicamu rezultātu. Pacients to labi saprata un bija gatavs riskēt. Nolēmu veidot kaut ko līdzīgu protēzei, ko biju redzējis ASV. To izveidoju no polietilēna – no vielas, ko drīkst izmantot endoprotezēšanai. Operācija bija veiksmīga, un savu pirmo pacientu es nosaucu par Gagarinu. Kad viņam piedzima meita, man par godu viņš to nosauca par Viktoriju.”

Ķirurgs pēc kāda laika ķērās pie nākamā pacienta, kuru nodēvējis par Titovu, otra kosmonauta vārdā. “Viņš bija Maskavas ebrejs ar ļoti interesantu likteni. Kā feldšeris Staļina laikā bija iesaistīts ārstu ebreju lietā, viņu apcietināja un piesprieda nāvessodu. Sprieduma izpildi feldšeris gaidīja ļoti ilgi. Viņu regulāri veda uz nošaušanu, lika pie sienas un šāva garām. Šī eksekūcija atkārtojās vairākas reizes. Vēlāk arestantam paziņoja, ka viņa vaina nav pierādīta un viņš ir brīvs.

Pēc visa pārdzīvotā feldšeris bija dziļā depresijā, viņš vairs negribēja dzīvot. Viņš bija emocionāli pilnīgi sagrauts un kļuvis impotents. Nekas viņu vairs neinteresēja, viņš tikai ēda un gulēja. Kaut kā viņš tomēr uzzināja par manu veikto falloplastiku un ieradās klīnikā. Lūdza palīdzēt. Pēc veiksmīgi paveiktas operācijas pacients pilnībā izmainījās, vīram radās interese dzīvot. Viņš kļuva par fotogrāfu un sāka labi pelnīt. Uz viņa fotostudiju dāmas nāca bariem, viņam bija ļoti liela piekrišana pie sievietēm. Protēze viņam nodrošināja dzimumlocekļa pastāvīgu stingrumu. Tas bija kā mūžīgais dzinējs – vienmēr gatavībā. Īpašu prieku viņam sagādāja pārgulēt ar čekistu sievām, tā viņš atriebās saviem pāridarītājiem.”

Laika gaitā Kalnbērzs arvien pilnveidojis operācijas specifiku un radījis jaunas protēzes. “Es tās modernizēju, un tās ļoti atšķīrās no amerikāņu piedāvātajām. Saņēmu patentus ASV, Francijā, Zviedrijā un citās pasaules valstīs.” Ārsts ar smaidu atceras, ka viens no viņa falloprotezētajiem bijis sarkanais strēlnieks, kas dzimis vēl 19. gadsimtā.

“Kaut strēlnieks bija solīdā vecumā, interesi par sievietēm tomēr nebija zaudējis. Viņa draudzenei bija tikai 32 gadi. Vīrs tiešām bija vecs. Pirms operācijas iedevām viņam muskulāru premedikācijas devu un nosēdinājām operāciju zāles priekštelpā. Tomēr šī deva vecajam vīram izrādījās pārlieku liela. Kad beidzot bija jādodas uz operāciju, viņam kājas vairs neklausīja. Māsiņa, kas savā valodā bija parupja, izteica piezīmi: “Tu pat uz operāciju galda nevari uzkāpt, kā uz bābas uzlīdīsi?!”

Tomēr operācija izdevās necerēti labi, un pacients bija gandarīts. Kā vēlāk dzirdēju, 32 gadus vecā draudzene vecajam strēlniekam neesot bijusi pēdējā.”

Par savu ķirurga meistardarbu Kalnbērzs īsu laiku krita nežēlastībā: „Psihiatram pietiktu uzrakstīt nelielu ziņojumu, ka Viktors Kalnbērzs ir psihiski slims, un man viss tiktu atņemts pat bez tiesas un cietuma.”
Svarīgs pacients no Čehoslovākijas čekas

Ķirurgs stāsta par kādu nozīmīgu telefona zvanu, kas vēlāk viņam palīdzēja netraucēti darīt to, ko pats uzskatīja par vajadzīgu. “Tas notika 1979. gadā. Sēdēju savā kabinetā, kad piezvanīja PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs. Viņš teica, ka viņam esot draugs, kas vienā no sociālistiskajām valstīm vadot specdienestu. Un šim draugam esot nepieciešama mana palīdzība. Vai es nevarētu viņu pakonsultēt? Protams, kā es atteikšu čekas šefam?

Pie manis ieradās Čehoslovākijas VDK priekšnieks ģenerālis Milošs Gladiks. Es viņam stāstīju par operācijas gaitu un uzzīmēju plānu. Viņš piekrita, un mēs vienojāmies par protezēšanu. No čekas šo lietu organizēja toreizējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Boriss Pugo. Viņš ieradās pie manis un sacīja, ka viesim jāsagatavo vienvietīga palāta, kur jābūt telefonam, televizoram un ledusskapim. Par visu maksāšot VDK.

Mēs izvēlējāmies atsevišķu istabu, kas atradās blakus operāciju zālei. Tā bija autonoma telpa ar ieeju no kāpņu telpas. Tur iekārtojām vannu, dušu, tualeti. Ģenerālis izrādījās mierīgs un sirsnīgs cilvēks. Mēs viņu bez jebkādām problēmām izoperējām, un viņš bija ļoti apmierināts. Kad viss jau bija izdarīts, divatā pastaigājāmies pa Rīgu, un es viņam izrādīju pilsētu.”

Ģenerāļa izrakstīšanās dienā sarīkots neliels bankets viesnīcā „Rīga”. “Piedalījās Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukēvičs, viņa vietnieks Boriss Pugo, mans pacients, es un veselības aizsardzības ministrs Vilhelms Kaņeps. Ģenerālis sirsnīgi pateicās man par palīdzību un iedeva PSRS VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova telefona numuru. Viņš teica, ka es varu zvanīt Andropovam jebkurā laikā, kaut vai naktī, jo viņam esot diennakts sekretāre. Atvadu vakars izvērtās ļoti draudzīgs, vienīgi ministrs Kaņeps sēdēja gauži kluss. Agrāk viņš mani asi kritizēja par falloendoprotezēšanu un izteicās, ka tā neesot padomju ķirurga cienīga nodarbe. Kopš tā vakara viss mainījās – neviens vairs neuzdrošinājās mani kritizēt ne Veselības aizsardzības ministrijā, ne Latvijas kompartijā.”

Loceklis līdz ceļiem

Kalnbērzs secina: “Savā dzīvē esmu diezgan daudz nodarbojies ar falliem. Nereti veidoju jaunu locekli tiem, kas savējo bija zaudējuši traumas vai kādas slimības dēļ. Piemēram, tika apmutēts kāda ļaundabīga audzēja dēļ. Bija tādi pacienti, kam veidoju fallu ar tā sauktā Filatova stiebra palīdzību. Piemēram, kādam vīram pēc pamatīgas traumas tika piešūts viņa paša penis, bet sarētojuma dēļ bija mazs un līks.

Sāku viņam uz vēdera audzēt Filatova stiebru, lai to vēlāk pieaudzētu pie palikušā locekļa. Pie sevis spriedu, ka šāds kombinēts veidojums būs lielāks un tajā bez problēmām varēs ielikt falla endoprotēzi. Vīram asinsvadi stiebrā ieauga izcili, falls iznāca gandrīz līdz ceļiem. Gribēju to noīsināt, bet pacients kategoriski iebilda. Iespaidīgā izmēra dēļ šo veidojumu nosaucu par Cara pušku („Cara lielgabalu”).

Arī kādam spinālam slimniekam, kurš bija cietis ļoti smagā avārijā, traumēts bija dzimumloceklis. Viņš gribēja sameklēt sievieti, kas viņu mīlētu un par viņu rūpētos, bet šim nolūkam bija nepieciešams darboties spējīgs falls. Pēc operācijas viņa loceklis sanāca pārlieku liels, bet arī viņš kategoriski atsacījās no saīsināšanas. Vēlāk paklīda baumas, ka slimnieks piepelnās. Par vienu pusstopu citiem demonstrē savu milzīgo locekli, un pat veidojas rindas, jo neviens kaut ko tādu nav redzējis.”

Ķirurgs stāsta, ka 1981. gada maijā pie viņa vērsies pacients, kas bija zaudējis dzimumlocekli visai neparastos apstākļos. “To viņam nogrieza draugs, kad uzzināja, ka viņš pārgulējis ar viņa sievu. Tas notika pēc kādas ballītes, kurā piekrāptais vīrs piedzirdīja savu pāridarītāju un nogrieza viņam locekli, ko izmeta kanalizācijā. Cietušais ilgi meklēja palīdzību dažādās medicīnas iestādēs, līdz PSRS Veselības aizsardzības ministrijas ierēdņi viņu nosūtīja uz Rīgu. Es veicu virkni operāciju, formējot jaunu dzimumlocekli ar Filatova stiebra palīdzību. Pacients bija ļoti apmierināts ar rezultātu un solījās turpmāk sargāt savu fallu kā acuraugu.”

Notikuši arī kuriozi. “Kāds godalgots kara veterāns bija aizsūtījis PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam niknu vēstuli, kuru beidza ar secinājumu, ka mums ir sūdīga valsts, jo tā nespēj palīdzēt vienkāršam impotentam. Šo vēstuli ar Brežņeva kancelejas zīmogu pārsūtīja man uz Rīgu. Arī šim pacientam mēs palīdzējām.”

Trīs pašnāvības mēģinājumi

Viktora Kalnbērza talants jau agrāk tika ļoti augstu vērtēts mediķu aprindās, tomēr vislielāko uzmanību un arī skandālu izpelnījās viņa veiktā dzimummaiņas operācija septiņdesmito gadu sākumā.

“Piedāvājums veikt šādu operāciju nāca pavisam negaidīti,” atceras ķirurgs. “Man no Maskavas piezvanīja profesors Vladimirs Demihovs, kas bija cilvēks leģenda. Biologs un eksperimentētājs. Viņš pirmais pārstādīja sunim otru galvu, teļam – otru sirdi. Demihovs stāstīja, ka pie viņa atnākusi kāda sieviete ar augstāko izglītību un izteikusi vēlmi mainīt dzimumu. Viņa bija dzirdējusi par Demihova apbrīnojamām spējām un uzskatīja, ka šādu operāciju var veikt tikai viņš. Sieviete nesaprata, ka Demihovs ir biologs un viņam nav tiesību operēt cilvēkus. Demihovs zināja par manām falloprotezēšanas operācijām un lūdza konsultēt šo sievieti. Es negribēju atteikt profesoram, tāpēc teicu, lai viņa atbrauc uz Rīgu.”

Pie ķirurga ieradusies 30 gadus veca brunete, vārdā Inna. “Viņa bija ar izteikti sievišķīgām formām un uzstāja, ka vēlas kļūt par vīrieti. Es biju nesaprašanā. Es viņai ieteicu ārstēties ar hipnozi un mēģināt veidot normālu seksuālu dzīvi. Viņa atteica, ka esot izmēģinājusi pilnīgi visu, pat ārstējusies ar hormonterapiju, bet viss – velti. Tāpat ārstējusies ar hipnozi, bet nekas nav sanācis. Mēģinājusi veidot attiecības ar vīrieti, bet sekss viņu novedis līdz vemšanai.

Man tajā laikā bija pieredze citā jomā, es biju veidojis jaunus dzimumlocekļus vīriešiem pēc traumām, kā arī daļēju dzimumlocekļa plastiku – pēc ķīmiskiem apdegumiem. Es teicu, ka nevaru tūlīt atrisināt šo problēmu, tik specifiska operācija man jāsaskaņo ar ministriju. Tā mēs šķīrāmies. Pēc mūsu sarunas es sāku pētīt medicīnas literatūrā pieejamos ziņojumus par līdzīgiem gadījumiem. Pasaulē jau bija veiktas četras šādas operācijas, bet neviena nebija izdarīta līdz galam. Viena no operācijām bija veikta Čehoslovākijā, profesors Hlusaks bija izveidojis vīrieša dzimumlocekli, bet pacientam atstājis sievietes orgānus – dzemdi un vagīnu. Faktiski viņš bija izveidojis hermafrodītu.”

Kad Inna ieradusies nākamajā reizē, ārsts viņu ievietojis slimnīcā un noorganizējis konsīliju ar medicīnas speciālistiem. “Mēs noskaidrojām, ka Inna jau trīsreiz bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Pirmoreiz tas notika, kad viņa iemīlējās kādā meitenē. Kad meitene atskārta, ka Innas draudzībai ir seksuāls raksturs, viņa novērsās. Inna to pārdzīvoja un sadzērās luminālu. Tomēr māte, nojaušot meitas nodomu, uzlauza durvis un meitu izglāba.

Psihiatrs Grigorijs Rotšteins, veicot psihiatrisko ekspertīzi, sniedza atzinumu, ka nekādi nespējot šai sievietei palīdzēt. Tādiem pacientiem nelīdzot ne hipnoze, ne hormonterapija. Vienīgā iespēja – mainīt sievietes ārējo veidolu. Konsīlijs pieņēma lēmumu, ka Innai nepieciešama plastiskā pārveidošana. Par iespējamo operāciju es informēju arī veselības aizsardzības ministru Vilhelmu Kaņepu, kas neiebilda pret šo ieceri.”

Kalnbērza profesionalitāti novērtēja arī idejiskie ienaidnieki aiz okenāna – 1975. gadā viņu aicināja ASV prezidenta Džeralda Forda sievai veikt krūšu endoprotežēšanas operāciju. Tomēr PSRS ierēdņi bažījās, ka tā varētu būt imperiālistu provokācija, un ķirurgu neizlaida no valsts.

Atbildība Dieva priekšā

Ārsts teic, ka toreiz no šā soļa – pārvērst sievieti par vīrieti – visvairāk baidījies viņš pats. “Kaut biju ateists, tomēr kaut kur dziļi dvēselē man mita dievbijība. Savā prātā spriedu, ka Dievs ir katrā un pārvērst sievieti par vīrieti, iespējams, ir kaut kas neatļauts. Par Dievam netīkamu rīcību mani varētu gaidīt sods, un tas nevairoja manu optimismu. Es ilgi šaubījos – veikt vai neveikt šo specifisko operāciju.

Kad biju Maskavā, runāju ar Innas māti. Viņa izmisīgi lūdza palīdzēt meitai. “Dakter, es trīs reizes izglābu savu meitu no nāves,” teica māte. “Es ļoti uztraucos, jo man liekas, ka ceturto reizi es viņu vairs neizglābšu. Pats galvenais – lai mans bērns būtu dzīvs. Es samierināšos, ka man meitas vietā būs dēls, bet nekad es nespēšu samierināties, ja viņu pazaudēšu pavisam. Es jūs svētīju operācijai un lūdzu Dievu, lai jums veicas.”

Es aprunājos ar vairākiem garīdzniekiem un jautāju, kā šāda operācija vērtējama no kristietības pozīcijām. Diemžēl skaidru atbildi es nesaņēmu. Viens no viņiem pauda uzskatu, ka nav labi jaukties Radītāja sfērā, jo Dievs šo būtni radījis par sievieti. Cits bija pretējās domās. “Jums jāoperē,” viņš teica. “Ja daba kļūdās, jūs labojat tās kļūdu. Jūs darāt Dievam tīkamu darbu. Tādā gadījumā jūs esat Dieva sūtnis.”

Tomēr man bija jānobriest morāli. Es ieteicu Innai izrakstīties un pagaidīt. Viņa saprata, ka es svārstos, un apņēmīgi teica: “Nekur es nebraukšu. Ja jūs man nepalīdzēsiet, dzīva es Rīgu neatstāšu.” Es sapratu, ka viņa tik tiešām gatava izdarīt pašnāvību. Un tad es pieņēmu lēmumu operēt.”

Innai nav paticis, ka uz viņu skatās kā uz cilvēku ar novirzēm, un Kalnbērzs apsolījis publiski nerunāt par šo gadījumu un savu solījumu turējis daudzus gadus. “Es jau toreiz Innai teicu, ka viņas gadījumu atklāšu vecumdienās, ko arī tagad daru. Diemžēl toreiz ne visi spēja klusēt un nebrīnīties. Ziņas uz ārpusi aiznesa daža laba māsiņa un sanitāri. Inna viena gulēja izolatorā, tomēr baumas gāja plašumā. Runāja, ka nodaļā guļ sieviete, kuru pārveido par vīrieti. Daudzi nespēja novaldīt savu ziņkāri, viņi virināja izolatora durvis un izlikās, ka ir kļūdījušies.

Tur es neko nevarēju darīt, Innai tas bija jāpacieš. Viņa steidzināja notikumus un pieprasīja, lai es kā ķirurgs atbrīvoju viņu no visa sievišķā. Vispirms viņa gribēja šķirties no krūšu dziedzeriem un pieprasīja, lai es izņemu dzemdi, jo nevar samierināties ar mēnešreizēm. Tomēr es atteicos, man bija cits plāns. Es izlēmu, ka sākumā veidošu to, kas nepieciešams vīrietim. Kad pabeigšu veidot fallu, savienošu urīnizvadkanālus un ielikšu endoprotēzi.

Tad likšu pacientei kādu laiku pierast. Ja viņa būs apmierināta, atbrīvošu viņu no visa sievišķā. Ja nebūs apmierināta, amputēšu jaunizveidoto dzimumorgānu un par eksperimentu vienīgi stāstīs rētas vēdera priekšējā sienā. To es Innai stingri pateicu, un viņa piekrita. Veicu virkni operāciju, falls izdevās labi. Kad pienāca laiks šķirties no krūtīm, to izdarījām ļoti viegli, nebija problēmu.

Tad bija jāekstirpē. Man ķirurga mūžā ne reizi vien bija gadījies veikt ginekologa darbu, it sevišķi tad, kad strādātāju 1. slimnīcā par hospitālās klīnikas ķirurgu. Tomēr šajā gadījumā nolēmu palūgt dzemdes ekstirpāciju veikt kādai ginekoloģei. Viņa bija gatava operēt patoloģiju, tomēr nebija gatava izņemt veselu dzemdi. Viņa bija pārsteigta par notiekošo un teica, ka tas ir noziedzīgi. Viņa pauda bažas, ka par to viņai atņems ārsta diplomu.

Man bija ministra mutiska atļauja veikt šo operāciju, tāpēc pats ķēros pie darba. Izņēmu dzemdi, maksti. Dzemde bija ar izmaiņām, kas, visticamāk, bija radušās pēc hormonu lietošanas. Hormonpreparātus Inna pati sāka lietot jau pirms operācijas, acīmredzot Maskavā viņu kāds konsultēja.”

Iepatikās iedzert, uzpīpēt un lamāties

Lietojot vīrišķos hormonus, pacientei kļuvusi arvien rupjāka balss. “Inna vēlējās vīrišķīgāku izskatu un uzvedību. Viņa pasāka iet uz slimnīcas garāžu un draudzēties ar šoferiem. Viņai pat iepatikās iedzert, uzpīpēt un rupji lamāties. Skaidrs, ka operācijas rezultāts bija jāparāda komisijai, lai Inna varētu mainīt lietas juridisko pusi un saņemt jaunu pasi. Tāda komisija tika izveidota tiesu medicīnas ekspertīzes centrā. Es uzstājos ar ziņojumu, rādīju fotogrāfijas, diapozitīvus un stāstīju par slimības vēsturi. Kad komisijas locekļi jautāja pacientei, kā viņa jūtas, viņš atbildēja, ka esot ļoti laimīgs.

Tika uzrakstīts protokols, ko visi parakstījās, un Innai izsniedza vīrieša pasi. Viņa izdomāja sev jaunu vārdu un uzvārdu. Dokumentu formēšanā es nepiedalījos, un es pat lūdzu, lai viņa man nesaka ne savu jauno vārdu, ne adresi. Tāpat palūdzu, lai pirmajos gados viņa ik palaikam parādās – lai varu apskatīt un pārliecināties, vai viss ir kārtībā.”

Kalnbērzs piebilst, ka pacientam bijušas lielas bailes tikt atšifrētam, viņš baidījies no medicīniskām pārbaudēm. “Kad darba vietā viņu piespieda iet uz medicīnisko apskati, ārste viņam jautāja, no kurienes tik daudz rētu, un viņš stāstījis, ka viņam uzbrukuši bandīti, kas viņu sasituši un sagriezuši. Ārste tā arī neesot atklājusi, ka viņa dzimumloceklis ir mākslīgs. Pacients rakstīja man vēstules un apliecināja, ka jūtas ļoti gandarīts. Agrāk juties kā izlūks ienaidnieku aizmugurē, kad bija jāslēpjas un jātēlo sievietes loma, kaut juties kā visīstākais vīrietis. Tagad vairs nav jāizliekas, un viņš jūtas brīvs.

Pacients rakstīja, ka ir apprecējies un viņa sieva ir greizsirdīga. Tiesa, viņa nebija informēta par vīra dzimuma maiņu, vienīgi zināja, ka viņam veiktas kaut kādas operācijas. Kad abi atbrauca uz Rīgu, sieva baidījās, ka vīrs ar māsiņām nesāk kādu mīlas dēku. Kad vēlāk sieva nomira ar onkoloģisku slimību, viņš apprecējās otrreiz. Tagad vairs nezinu, vai viņš ir dzīvs. Nav redzēts pēdējos 15 gadus.”

Viktora Kalnbērza praksē bijuši visai neparasti pacienti – gan ragu licējs, kuram greizsirdīgais vīrs nogrieza locekli, gan aizpagājušajā gadsimtā dzimis strēlnieks, kurš vēlējies sagādāt gultas priekus 32 gadus vecajai draudzenei.

Vai Kalnbērzs – psihiski slims?

Ārsts atceras, ka pēc dzimummaiņas operācijas viņam bijusi visai nepatīkama saruna ar toreizējo PSRS veselības aizsardzības ministru Borisu Petrovski. “Kad biju pie viņa vizītē, es nemaz nepaguvu izstāstīt par visu operācijas gaitu, kad viņš man bruka virsū. Ministrs uzstāja, ka mana rīcība ir noziedzīga. Tā neesot sociālistiskas iekārtas operācija. Mani vajagot sodīt un ielikt aiz restēm. Ja es neskūtos un nemazgātos, es būtu līdzīgs Aleksandram Solžeņicinam.”

Ar to šis stāsts nebeidzās. Ministrs pieņēma lēmumu uz Rīgu atsūtīt speciālu komisiju. “Man prasīja, kas man atļāvis veikt tādu operāciju, un es teicu, ka man bija Latvijas PSR veselības aizsardzības ministra mutiska atļauja. Nē, tā neesot nekāda atļauja. Tad komisijas pārstāvjiem demonstrēju diapozitīvus un filmu, kurā bija attēlota operācijas gaita. Bija ieradies arī konkrētais pacients, kas apliecināja, ka agrāk bijis ļoti nelaimīgs, bet tagad – laimīgs un pateicīgs par veikto operāciju. Sākās diskusijas. Komisijā bija profesionāli ārsti, un viņi aizrāvās ar šo lietu. Viņi sīki izvērtēja manus rādītos materiālus un pacienta stāstījumu. Drīz vien visa komisija bija manā pusē. Beigās komisijas vadītājs rezumēja, ka Latvijas ķirurgs veiksmīgi veicis unikālu operāciju un Latvija var lepoties ar tādu speciālistu.”

Kalnbērzs pat sadraudzējies ar komisijas locekļiem, un komisijas psihiatrs no Serbska Tiesu psihiatrijas institūta atzinies, ka atsūtīts ne jau tādēļ, lai novērtētu pacientu, bet gan pašu Kalnbērzu.

“Un tikai tad es sapratu, cik bīstamā situācijā esmu nokļuvis. Psihiatram pietiktu uzrakstīt nelielu ziņojumu, ka Viktors Kalnbērzs ir psihiski slims, un man viss tiktu atņemts pat bez tiesas un cietuma. Kad komisijas pārstāvji atgriezās Maskavā un sniedza par manu labu atzinumu, viņi tikai izlamāti un komisija – izformēta. Pēc kāda laika tika izdota PSRS veselības aizsardzības ministra vietnieka parakstīta slepena pavēle, kurā man bija izteikts stingrs rājiens. Es esot veicis kropļojošu operāciju, kas neatbilst padomju valsts iekārtai un ideoloģijai. Man arī tika aizliegts runāt par šo operāciju.

Kaut lieta bija slepena, pats PSRS veselības aizsardzības ministrs Petrovskis sāka publiski apspriest šo gadījumu. Katrā republikā un Krievijas apgabalā, kur ministrs uzstājās, viņš no tribīnes stāstīja, ka padomju veselīgajā ārstu ģimenē ieviesusies melna avs. Šis ļaunais ārsts ir sakropļojis cilvēku – no normālas sievietes mākslīgi izveidojis vīrieti. Šāda rīcība neatbilst padomju morālei, tādiem ārstiem nav vietas mūsu sabiedrībā.

Visi ar lielu interesi klausījās ministra stāstīto un ļoti gribēja uzzināt, kas ir tas noslēpumainais ķirurgs, kur dzīvo un kur strādā, bet Petrovskis to neatklāja. Arī es klusēju, nevienam neko nestāstīju. Tiesa, pēc ilgstošas pauzes, kad situācija kļuva labvēlīgāka, es bez liekas reklāmas atkal pievērsos šai problēmai. Kopumā veicu piecas šādas operācijas. Reizēm operācijas vienkāršoju, tās notika ļoti individuāli.”

Jautāts, kā no tagadējām pozīcijām vērtē paveikto un vai bijis tiesīgs mainīt pacientiem dzimumu, Kalnbērzs teic: “Kad 2006. gada maijā Rīgā viesojās Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II, arī es tiku uzaicināts uz pieņemšanu. Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Aleksandrs mani iepazīstināja ar metropolītu un stādīja priekā kā izcilu ķirurgu, kas veicis daudz sarežģītu operāciju gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņš arī pieminēja, ka es pirmais Padomju Savienībā esmu veicis dzimuma maiņas operāciju, pārveidojot sievieti par vīrieti. Biju satraucies – ko par to teiks patriarhs? Bet viņš silti paskatījās un pasmaidīja. Tad draudzīgi paspieda roku, novēlēja labu veselību un panākumus medicīnā. Man kā akmens novēlās no sirds, es atguvu dvēseles mieru.”

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Jūlijs Krūmiņš sagādā pārsteigumu savas jubilejas ballītes viesiem - uz skatuves kāpj pats Maksims Galkins 94
VIDEO: blondīne cenšas iepildīt degvielu "Tesla" elektromobilī 32
Ārstu kļūda sabojā dzīvi 37 gadus vecajam Jānim – viņš ticēja, ka slimo ar HIV, kaut bija pilnībā vesels 25
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019 1