Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jūlijs Krūmiņš uz jahtas „Princese”, kuru iegādājās 1991. gadā par apmēram 360 000 ASV dolāru. 2008. gada „Jaunā viļņa” laikā viņš nedēļu nakšņoja uz jahtas, noenkurojis to Lielupē.

Jūlijs Krūmiņš: „Beidzot varu izņemt 10 miljonus skaidrā naudā” 218

Ziņas
2013. gada 26. janvārī 06:12 2013. gada 26. janvārī 06:12
Jūlijs Krūmiņš ir viens no 14 uzņēmējiem, kuram kopš 1997. gada ir izdevies saglabāt vietu miljonāru sarakstā. Viņš pats gan atklāti smej, ka vēl pirms pāris gadiem nav varējis brīvi izņemt miljonu skaidrā naudā.

Vēl pērn Krūmiņš sprieda, ka pārcelsies uz dzīvi Austrālijā. Šoziem tālajā zemē termometra stabiņš sasniedz pat 50 grādu un plosās meža ugunsgrēki, bet Krūmiņš ir atgriezies. Lai arī Latv­ijā pašlaik ir tumšs un auksts, uzņēmēja sirdij tuvāka ir dzimtene. Zaļajā kontinentā viņš tikai garlaikojies, kamēr Latvijā ir enerģiski nodevies biznesam, ieguldot miljonus.

Austrālija pēc kultūras ministres vizītes gadumijā tagad ir topā. Jums arī ir, kur dzīvot Austrālijā, bet esat atgriezies Latvijā. Kāpēc nepalikāt?

Pērn vairāk nekā pusgadu nodzīvoju Austrālijā un, atklāti sakot, sapratu, ka tas nav man. Biju domājis, ka, pārdevis „Man–Tess” un saņēmis labu naudu, nu varu līdz mūža beigām mierīgi dzīvot un atpūsties. Rezultātā pusgadu nepacietīgi gaidīju, kad atgriezīšos Latvijā. Man bija sakrājusies tāda enerģija, ka braucu uz Rīgu un steidzami meklēju biznesa projektus, kuros iesaistīties.

Bija garlaicīgi?

Jā, tur man nebija, ko darīt. Tur bija mazbērni, bet viņi no rīta aiziet uz skolu, un es palieku mājās. Cik tad var staigāt gar okeāna krastu?! Turklāt ūdens tajā ir auksts. Gaiss sasilst līdz 35 grādiem, bet ūdens ir tikai 19–20 grādu silts, jo no Dienvidpola nāk vēji, atpūš aukstu ūdeni. Mazbērniem tas netraucē, viņi uzvelk hidrotērpu un sērfo, bet es sērfingam esmu drusciņ par vecu.

Pusgada laikā biju sailgojies pēc kaut kā radoša. Atgriežoties Rīgā, tikos ar veciem draugiem, arī ar Gunāru Ķirsonu, ar viņu esam pazīstami kopš astoņdesmito gadu beigām. Viņš manās acīs ir viens no labākajiem uzņēmējiem, kurš ar savu darbu un „Lido” nes Latvijas vārdu pasaulē. Viņš piedāvāja investēt vēl viena jauna restorāna būvniecībā. Piekritu, un nu februārī vēl viens „Lido” Stirnu ielā gaidīs savus pirmos apmeklētājus. Šobrīd tiek kārtoti dokumenti, lai varētu uzsākt „Lido” atpūtas kompleksa būvniecību Somijā. Gunāram padomā ir vēl pāris biznesa projektu, ko ir vērts izskatīt. Enerģija viņa gados ir fantastiska.

Jaunajā „Lido” esat ieguldījis miljons eiro. Esat līdzīpašnieks?

Miljons eiro ir ielikts Stirnu ielas restorānā, un vēl četri miljoni plānoti Somijas projektā. No šiem paredzētajiem četriem miljoniem pirmie 700 tūkstoši eiro jau ir investēti. Gunārs negrib sev līdzīpašnieku, tāpēc mums ar viņu ir noruna – es būšu celtnes īpašnieks, bet viņš operators, t.i., „Lido” saimnieko un maksā man 10–15% no peļņas. Bija arī citi piedāvājumi – būvēt Jūrmalā daudzdzīvokļu mājas. Piedalījos izsolē, izdevīgi nopirku Dzintaros un Majoros labus zemes gabalus. Aprīlī plānoju pabeigt 25 dzīvokļu māju, vēl pēc gada māju kompleksu Dzintaros ar vairāk nekā 200 dzīvokļiem kopumā. Daļa dzīvokļu tiks pārdoti, daļa – izīrēti.

Šobrīd man ir atkal darba pilnas rokas – jāuzrauga būvniecība, kas ir procesā, un jākārto formalitātes jaunas būvniecības uzsākšanai. Šis bizness man ir svešs. Agrāk spekulēju ar degvielu – pirku lētāk un pārdevu dārgāk. Bet skaidrs ir viens – ja Rīgā un tās tuvumā nekustamo īpašumu cenas svārstās, tad Jūrmalas sirdī tās ir nemainīgi augstas. Krīzes laikā cenu kāpums apstājas, taču pēc pāris gadiem atkal turpina kāpt.

Domāju, tas ir labs ieguldījums. Var gadīties kāda krīze, taču, ieguldot naudu „Lido” vai dzīvojamo namu būvniecībā, to nevar pazaudēt, jo cilvēkiem vienmēr būs jāēd un kaut kur jādzīvo. Būvēju par savu naudu, bez kredītiem. Cik naudas pietiks, tik uzbūvēsim. Esmu pateicīgs Jūrmalas domei par atsaucību un sadarbību, kā arī par formālu šķēršļu nelikšanu šo projektu īstenošanā. Kādreiz birokrātiskais aparāts šīs pilsētas domē strādāja ar jaudu, kura būtiski kavēja pilsētas attīstību. Pašreizējā vadībā šādas tendences nesaskatu, par ko ļoti priecājos. Jāpiebilst gan, ka es pats aktīvi biznesa vadīšanā vairs piedalīties negribu. Man ir divi bērni un četri mazbērni, šo stafeti vēlos nodot viņiem, taču padomu nekad neliegšu.

Baltezerā Krūmiņa īpašumā „Senču sils” viesu netrūkst, un svētkos ar cienastu viņus sagaida pats namatēvs.
Mazmeita Santa tikko Londonā pabeidza universitāti, viņai ir bakalaurs starptautiskajā uzņēmējdarbībā un ekonomikā. Gribēja turpināt mācības maģistrantūrā, bet es atrunāju – Santiņ, tu runā latviski, krieviski, angliski, spāniski, franciski, mācies vācu valodu, pastrādā kādā darbā, pavēro, kas patiks, tad izvēlies šauru specialitāti un ej uz to. Viņa man piekrita un tagad meklē Rīgā kādu labu darbu – varbūt bankā, varbūt investīciju fondā vai vēstniecībā.

Mazdēlam Edgaram vēl divus gadus jāmācās. Viņš Austrālijā studē biznesa un viesnīcu vadību. Ja Jūrmalā uzbūvēšu 200 dzīvokļus, viņam būs, ko vadīt. Aleksandrs un Jūlijs juniors vēl drusku par mazu, mācās skolā.

Ir projekti, kuriem atsakāt?

Jā, ir. Pie manis vērsās ar piedāvājumu iesaistīties 200 miljonus vērtā ražošanas projektā, bet tajā man vismaz piecus gadus vajadzētu tikai investēt. Atteicos, lai gan nākotnē tika solīta pat 24% peļņa. Ja būtu jaunāks, droši vien iesaistītos.

Atpūtai laiks paliek?

Tagad pat brauksim uz mājām Baltezerā un krāmēsim čemodānus – sestdien (saruna notika 10. janvārī – Red.) visi lidosim uz kalniem, uz Insbruku. Nedēļu būsim prom uz slēpēm.

Dzīvē jums ir bijusi situācija, kad tomēr pietrūkst naudas?

No 1988. gada esmu biznesā un visu laiku esmu labi pelnījis. Līdz 2011. gadam, kad pārdevu „Man–Tess”, man tikpat kā nebija brīvas naudas. Visu laiku dzīvoju „uz kredīta” – nav iespējams attīstīties bez kredītiem. Un tagad beidzot man ir nauda bankā, ko varu ieguldīt. Pirms „Man–Tess” pārdošanas mani sauca par miljonāru, bet, ja vajadzētu izņemt miljonu no bankas, man kaut kas būtu jāieķīlā.

Ar vērienu – savu īpašumu Krūmiņš papildinājis ar mākslīgu alu uz salas Baltezerā.
Bet šodien varat paņemt reālu miljonu?­

Gan vienu miljonu, gan desmit, gan ­piecpadsmit – skaidrā naudā, jo šie līdzekļi man ieguldīti vērtspapīros. Mani gan uztrauc tas, ka ieguldījums vērtspapīros ir nestabils, pakļauts dažādām ekonomiskām svārstībām, tāpēc riskants. Tas ir iemesls, kāpēc labprātāk ieguldu „Lido” un daudzdzīvokļu namu būvniecībā.

Varbūt zeltā pārvērst?

Kad zelts maksāja 700–800 dolāru par unci, man brīvas naudas nebija. Tagad tas maksā divreiz dārgāk – 1500 dolāru. Pieļauju, ka tā cena ir pārāk augsta un kritīs. Zelts tomēr ir, kā krievi saka, „mjortvij gruz” (beigta nasta – Red.) – tā vērtība svārstās, taču par tā noguldīšanu bankā procentus nemaksā. Tad jau labāk guldīt „papīros”, ar kuriem var 10–15% nopelnīt. Ar Jūrmalu arī ir elementāra matemātika – nopērc zemesgabalu, ieguldi būvniecības kvadrātmetrā 1000 eiro un pārdod to par 2000 vai pat 3000 eiro.

Jūs pelnāt un ieguldāt miljonus, bet kādus dzīvespriekus par to atļaujaties?

Teikšu atklāti – agrāk man bija interese ieiet veikalā un kaut ko nopirkt, bet nu vairs ne. Daudz ko varu nopirkt, bet nav vairs intereses iet un kaut ko meklēt. Dzīšanās pēc „lielā rubļa” arī vairs nesagādā prieku. Interesanti ir aizbraukt ceļojumā, bet strādāt naudas dēļ – nē. Man galvenais mērķis ir mazbērni, lai viņi atrod savu vietu dzīvē. Es viņiem saku: nemeklējiet darbu, kur var nopelnīt, bet – kurā jums ir interesanti. Katrs darbs, kas patīk un tiek darīts ar sirdi, kādreiz atmaksāsies. Tikai tas ir jādara labi, tad nauda nāks un nekur nepaliks. Nevaru iedomāties sevi pie konveijera ik dienu lodējam vienu detaļu, bet ir cilvēki, kuriem tas patīk.

Krūmiņam patīk slēpot, šis kadrs tapis Francijas kalnos, bet janvārī uzņēmējs ar mazbērniem baudīja ziemas priekus Austrijā.
Edgars studē viesnīcu vadību, bet ir aizrāvies ar mūziku. Iet spēlēt klavieres, mācās pie dziedāšanas skolotāja, varbūt no viņa iznāks nākamais Karūzo vai Elviss Preslijs, redzēsim, lai mēģina. Bērnībā viņš dziedāja „Dzeguzītē”, balss un dzirde viņam ir laba. Astoņas dziesmas jau ir ierakstījis.

Edgars: Tur ir miksēts pops un reps. Pārsvarā krievu, bet ir arī dziesmas angļu valodā. Dziesmu auditorija ir jaunieši, iespējams, tāpēc šī mūzika nav īsti Jūlija gaumē. Ir arī viena melodiska dziesma ļoti plašai klausītāju auditorijai, bet vēl ir daudz, ko mācīties. Gan klavieres, gan vokāls ir jāslīpē.

Mazbērnu izglītība ir viens no jūsu investīciju virzieniem?

Jā. Katra nākamā paaudze nodrošina Latvijas nākotni.

Pats skolā bijāt pirmrindnieks?

Mani pat no vienas skolas atskaitīja par sliktu uzvedību, lai arī man bija gaiša galva. Biju, kā skolotāji teica, driģenes saēdies, nevarēju mierā nosēdēt. Vienai meitenei bizi nogriezu, par to tiku atskaitīts no skolas. Visādas muļķības tika strādātas.

Uzreiz pēc skolas devos armijā. Mamma pati kara komisariātā lūdza, lai mani pēc iespējas ātrāk paņem dienestā. 12. decembrī man palika 18 gadu, un tajā pašā dienā tiku iesaukts. Kad atgriezos, saņēmos, sāku mācīties un mērķtiecīgi būvēt savu dzīvi. Pirms tam mani nekas nespēja ieinteresēt, dzīvoju, ļaujoties pašplūsmai. Visādi sūdi ir bijuši. Milicijā ir būts, māte mīlot vilkusi mani ārā no dažādām nepatikšanām. Es viņai par piemiņu māju, ko tagad būvēju Dzintaros, nosaucu par Alvīni. Viņa tur augšā ir, lai redz, ka nav aizmirsta.

Kopā ar mazmeitu Santu, kura nesen Londonā pabeidza universitāti, iegūstot bakalaura grādu starptautiskajā uzņēmējdarbībā un ekonomikā.
Mani mazbērni, salīdzinot ar mani tajā vecumā, ir eņģeļi. Taču esmu prasīgs – audzinu, stāstu par savām kļūdām, lai mācās no tām. Viņi jau tāpat savas kļūdas pieļauj. Saku Edgaram  – nebrauc ātri ar mašīnu, ir slidens. Bet viņš tāpat divreiz sasita auto.

Bijāt ļoti dusmīgs?

Nē. Taču liku braukt ar trolejbusu, lai jūt, cik labi ir siltā mašīnā braukt, nevis gaidīt pieturā.

Un brauc arī?

Edgars: Es taču, pirms nokārtoju tiesības, arī braucu ar autobusu, zinu, kā tas notiek.

Kad jūs pēdējo reizi braucāt ar trolejbusu vai autobusu? (Mazbērni gardi smejas.)

Nu, neiznāk! Labprāt pabrauktu, bet tas neizskatīsies labi – Krūmiņš brauc autobusā, un šoferis ar auto tam aizmugurē. Nezinu, cik biļete maksā. Šodien braucu uz Jūrmalu, prasīju, cik maksā vilciens uz turieni. Laikam pusotru latu? (Mazdēls zina teikt, ka latu. Precīzi, tieši tik vērta ir biļete līdz Majoriem – M. P.)

Atceraties, kā nopelnījāt savu pirmo „lielo rubli”?

Es arī „krievu laikā” biju bagāts cilvēks. Līdz 1988. gadam laba alga bija 300 rubļu. Es no 1974. gada pelnīju ne mazāk kā 60 000 rubļu gadā. Bija laiks, kad nopelnīju 100 000 rubļu gadā. Žigulis maksāja piecus tūkstošus, melnajā tirgū – desmit. Varēju desmit tādus gadā nopirkt. Katru gadu žiguli mainīju.

Man bija ap 30 cilvēku, kas audzēja tulpes un potēja rozes. Tās nodevām Andrim Ārgalim (bijušais Rīgas mērs, no 70. līdz 90. gadiem vadīja Biškopības un dārzkopības biedrību Siguldā). Gadā potēju vismaz 50 000 rožu un audzēju vismaz 40 000 tulpju. Maskavā, mācoties un strādājot, man bija izveidojušās labas attiecības ar vairākām fabrikām. Pulksteņu rūpnīcā „Mir” strādāja sievietes vien, un vadība no manis 8. martam pirka 40 000 tulpju.

Nu jau āra baseins Krūmiņa īpašumā ir aizbērts.
Citiem tirgiem trūkstošos ziedus iepirku no prokuroriem, ārstiem, citiem inteliģences pārstāvjiem, kuri tulpes audzēja pagrabos un uz balkoniem. Iepirku par 70–80 kapeikām, tālāk pārdevu dubultā. Tālākie punkti, kurp braucu ar ziediem, bija Nahodka, Vladivostoka Tālajos Austrumos. Es pat īrēju lidmašīnu, piekrāvu to pilnu ar puķēm un lidoju ar to pa Krievijas pilsētām. Par pirmo nopelnīto naudu uzbūvēju māju Baltezerā, aiz baznīcas, Tallinas šosejas labajā pusē, ar diviem tornīšiem. Toreiz kādā žurnālā tā tika atzīta par labāko māju – tajā bija kamīns, baseins, pirts. Ciemos nāca Leons Krivāns, Ivars Kalniņš, dziedāja un spēlēja. Deviņdesmito gadu sākumā uz Zviedriju pārdevām kokmateriālus, pēcāk – naftas produktus. Biju iegādājies pat trīs kuģus kravu pārvadāšanai.

Nesen raidījumā Tikai ar ielūgumiem spriedāt, ka nu tik lielu namu kā Baltezerā nebūvētu.

Toreiz dzīvoju Tallinas šosejas malā, bet dēls – dzīvoklī, māsas dēls – Vecāķos, māsa – Iļģuciemā, meita – Prāgā. Nolēmu visus apvienot. 1998. gadā beidzu būvēt „Vernisāžu” un sāku projektēt šo lielo namu. Tobrīd nedomāju, ka visi izbrauks pa pasauli, mazbērni dzīvos Austrālijā, Anglijā un vēl nezin kur. Tagad es pa to māju staigāju viens pats. 3000 kvadrātmetru, nevaru sevi atrast. Ja meita kaut kur otrā galā nolikusi telefonu un nav sazvanāma, tad viņu grūti atrast. Nu man ir par lielu.

Baseinu arī aizbērāt.

Kad tas bija iestrādāts projektā, šķita – būs dikti smuki. Bet patiesībā tas no laika gala nebija šeit vajadzīgs un arī netika izmantots. Par to naudu, ko man maksāja āra baseina ierīkošana, uzturēšana (piemēram, ūdens sildīšana ziemā) un aizbēršana, varēja uzbūvēt vēl vienu pieklājīgu māju. Vasarā aiz loga ir ezers, bet aukstā laikā ir baseins iekštelpās.

Biznesā jūs kādreiz ir mēģinājuši „uzmest”?

Bez šaubām! Ne reizi vien. Bet es negribu to cilāt. Man māte mācīja zelta vārdus – dēls, neakcentē slikto, ej uz priekšu. Suns rej, bet karavāna iet tālāk. Visi kādreiz saņemsim pēc nopelniem, Dievs nav mazais bērns. Es arī mazbērniem mācu, ka dzīves formula ir ļoti vienkārša. Tev patīk, ka tev sit? Nē, tad nesit citiem. Tev patīk, ka melo, zog? Nē? Tad tā arī dzīvo. Pasaki vārdu, tad turi to. Ja tā dzīvosi, cilvēki paši pie tevis nāks.

Virs bijušā baseina aug mauriņš. “Par to naudu, ko man maksāja baseina ierīkošana, uzturēšana un aizbēršana, varēja uzbūvēt vēl vienu pieklājīgu māju,” atzīst miljonārs. Baseins izmaksāja ap 800 latu mēnesī.
Baltezerā vismaz vasarā viesu jums tiešām netrūkst.

Cilvēkiem te patīk, taču man ne vienmēr ir laiks, spēks un pacietība viesus ilgstoši izklaidēt. Tāpēc saku – peldieties, priecājieties, bet es neuzkavēšos te ilgi. Man ir savas darīšanas. Dažkārt gribas vienkārši pasēdēt uz terases un padomāt.

Ģimenes un dzimtas kopā būšana jums ir ļoti svarīga?

Māsām, brāļiem, mazbērniem jābūt kā vienai ģimenei. Ja tev kādreiz atgadīsies ķibele, kurš tev palīdzēs? Man nav saprotami cilvēki, kuri plēšas savā starpā un kaut ko dala.

Naudas dēļ jau strīdas visbiežāk...

Tāpēc es pēdējā laikā nevienam neaizdodu – ja tev vajag ēst, aiziesim uz „Lido” vai pārtikas veikalu. Bet naudu nedodu. Pieturos pie principa – gribi iegūt ienaidnieku, aizdod draugam naudu.

Jums bieži lūdz naudu?

Jā. Nupat atrakstīja bārenis – huligāni viņam galvu sasituši, vajadzīga operācija, kas maksā 1000 latu. Nav, kas palīdz, pārskaitīju. Pirms tam prasīju ārstam, vai operācija līdzēs, viņš teica – jā. Esmu palīdzējis arī talantīgiem jauniešiem, kuru ģimenes dzīvo normāli, tomēr nevar atļauties savām talantīgajām atvasēm atbilstošu izglītību. Mana pieeja ir individuāla. Ir sāpīgi, ja māte nevar bērnu apģērbt, viņš skolā jūtas sliktāk, ir jāpalīdz. Bet visiem arī nespēju palīdzēt.

Veiksmīgi pārdevis Man-Tess, Krūmiņš domāja, ka nu mierīgi vaļosies Austrālijā, šis kadrs tapis viņa guļamistabā Sidnejā. Tomēr uzņēmējs izturēja vien pusgadu, nepacietīgi gaidot atgriešanos pie darbiem Latvijā.
Katru palīdzības lūdzēja stāstu pārbaudāt?

Obligāti. Pats esmu pārāk slinks, lai to darītu. Palūdzu meitai, viņa aizbrauc, pārbauda.

Jums pašam bērnība bija pārtikusi?

Jā! Mums bija dārzs, siltumnīca, govis – liela saimniecība. Tajā iegūtos pārtikas produktus un ziedus mamma pati tirgoja Matīsa tirgū. Viņa nestrādāja algotu darbu, bet tirgū pārdeva pašas un kaimiņu saimniecību augļus.

Tad jau jūs pie darba arī lika.

Tā bija mana pirmā nauda, ko nopelnīju deviņu gadu vecumā. Mamma iedeva redīsu sēklas un ierādīja dobīti. Iesēju, divreiz aplēju. Kad izauga, kopīgi novācām, sasējām buntītēs, un mamma aizveda uz tirgu. Pēc pārdošanas mamma piešķīra man trīs rubļus. Toreiz saldējums maksāja desmit kapeikas, trīs rubļi bija vesela bagātība. Sapirku saldējumu un laikam jau kādu cigarešu paku arī.

Jūlijs Krūmiņš pie sava Sidnejā, okeāna krastā, iegādātā īpašuma – trīsstāvu mājas ar astoņām guļamistabām, plašu kamīnzāli, āra terasi, baseinu pagalmā, trim banānkokiem un pašu iestādītiem mandarīnkokiem, citroniem un ananasiem. Miljonārs te apmetās ar visu kuplo ģimeni.
Pīpojāt jau tad?

Nu, pēc tam 20 gadu nesmēķēju nemaz.

Tirgū aiz letes stāvējāt?

Kādreiz mamma bija jāpalaiž izskriet pa veikaliem vai citās darīšanās, tad dabūju stāvēt aiz letes. Bet man nez kāpēc bija neērti, kauns. Katrreiz nočiepu kādu rubli, kamēr mammas nebija klāt. Viņa vienmēr teica – dēls, kamēr tev būs dārziņš, vienmēr būsi paēdis.

Līgo svētkos Jūlija Krūmiņa īpašumā Baltezera krastā viesu netrūkst. Attēlā – kopā ar uzņēmēja Jevgeņija Gomberga meitu, ārsti Svetlanu Gombergu un viņas draugu.
Baltezerā arī sējat un stādāt?

Augļu koki mums ir, citādi mazbērni nezinās, kā izaug ķirsis. Desmit kilometru aiz Bauskas, netālu no Rundāles pils, man ir lauku mājas ar siltumnīcu, kur audzējam gurķus un tomātus. Tur ir arī dīķis ar vēžiem. Tie man dikti garšo. Pirms dažiem gadiem draugi mani uzaicināja uz turieni vēžot. Biju pārsteigts, cik viņu tajā dīķī daudz. Sameklēju saimnieku un izteicu piedāvājumu, no kura grūti atteikties. Tā es nopirku zemi un dīķi ar visiem vēžiem un zivīm. Uzliku žogu, uzcēlu māju un siltumnīcu. Tur tagad pavadu gandrīz katras brīvdienas.

­

2007. gadā Krūmiņa burbuļvannā plunčājās dziedātāja Ance Krauze – „Senču silā” tapa LTV Jaungada šovs.
Mazbērni jums ir izglītoti, padomu kādreiz lūdzat viņiem?

Izglītība, nenoliedzami, ir laba, bet tā neatsver manu pieredzi. Tāpēc pagaidām sniedzu, nevis lūdzu padomus.


Māris Puķītis, žurnāls „Kas Jauns” /Foto: no Jūlija Krūmiņa ģimenes un „Izdevniecības Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

"Ejiet ar savu tizlo grūtniecību, kur gribat!" - sieviete ieraksta sarunu ar Daugavpils ārsti, pēc kuras "embrijs nāca pa gabaliem ārā" 137
Mihaēls Šūmahers ir piecēlies no gultas, ziņo mediji 27
Ārstu kļūda sabojā dzīvi 37 gadus vecajam Jānim – viņš ticēja, ka slimo ar HIV, kaut bija pilnībā vesels 25
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019