Miljonārs Gerkens labprāt pārbūvētu rolsroisu braukšanai ar gāzi
Raimonds Gerkens ir uzņēmējs, kura vārds miljonāru sarakstos atrodams kopš brīža, kad tos Latvijā vispār sāka veidot. Gerkens visus šos gadus ieturējis savu konkrētu stilu, itin bieži pārsteidzis ar saviem dažbrīd varbūt jancīgajiem pirkumiem, bet tāds nu viņš ir. Un tā ir viņa firmas zīme – Raimonds Gerkens.
Kā nokļuvi līdz uzņēmējdarbībai?
Tagad, kad man ir jau vairāk nekā 60 gadu un jāgatavojas pensijai, saprotu, ka par uzņēmēju patiesībā piedzimst. Rēķinu, ka kādi 10–15 procenti jaundzimušo pasaulē nāk kā uzņēmēji. Jautājums ir tikai par to, vai ir apstākļi un iespēja šo dabas doto velti realizēt. Man, strādājot tirdzniecībā, izdevās kļūt par uzņēmēju vēl padomju laikos. Pašās krievu laiku beigās, Atmodas sākumā, kad tās iespējas jau bija krietni lielākas, es sāku mēģināt kļūt par uzņēmēju. Ja atskatās pagātnē, es izmēģināju visu – sākot no zīdpapīrā ietītu zirgābolu pārdošanas uz Franciju, saldējuma tirgošanas rīdziniekiem... Tā pakāpeniski sapratu, ka mana stihija ir mazumtirdzniecība. Nevis ražošana, bet tieši tirdzniecība. Nezinu, kas bijuši mani tālākie senči tur tālajā Kurzemē, bet droši vien kāds no tirgotāju tautas tur noteikti būs bijis.
Gerkens vismaz sabiedrībā asociējas ar precēm no Ķīnas.
Uzreiz gribu pateikt, ka preces nav tikai no Ķīnas. Tas tirgus ir plašs. Pirmām kārtām tās ir preces no Vācijas. Esmu strādājis ar Indonēziju, ar Vjetnamu, Koreju un daudzām citām valstīm. Lieta ir citā apstāklī. Nav taču noslēpums, ka liela daļa preču, kas it kā nāk no Eiropas Savienības un arī Amerikas, tiek ražotas tieši Ķīnā. Vispārējais dzīves līmenis visā pasaulē vienkārši neiztur konkurenci ar Ķīnas ražojumiem. Pat visslavenākie brendi bieži vien tiek ražoti tajā pašā Ķīnā. Vai Latvijā ir veikali, kur slavenu zīmolu preces nav nākušas no Ķīnas? Nav taču. Zīmolu nosaukumi ir visdažādākie, bet, kad papēti, kas ir ražotājvalsts, lielākoties arī redzi: „Made in China”.
Tas notika tikai skanīgajā jaunībā, kad man bija mazs opelītis ar dīzeļmotoru. Galvenie preču piegādātāji man bija Vācijā. Krustu šķērsu esmu izbraukājis Vāciju, esmu izstaigājis noliktavas, kas smird pēc naftalīna, lielo preču piegādātāju noliktavas, kur bija tas, kas palicis pāri pēc izpārdošanām. Tas bija agrāk, kad lielākoties pats braucu un meklēju preces, izvēloties, lai kvalitāte tiešām atbilstu cenai, kuru Latvijas pircējs spēj maksāt.
Tagad firma ir nostabilizējusies. Es lielākoties pieņemu tikai stratēģiskus lēmumus. Teicu taču, ka esmu pensijas gaidās. Vairs varbūt nav tik lielas intereses skraidīt pa pasauli preču meklējumos. Ir tiešām citi darbi darāmi. Firmā tagad ir speciālisti, kas nodarbojas ar preču meklēšanu.
Ir firmas „Gerkens un partneri”, ir „Bērnu pasaule”, „Mēbeļu nams”. Tie ir atsevišķi uzņēmumi, kuros darbojos.
Cik sarežģīti bija kļūt par tirgotāju Gerkenu, un ar kādām problēmām saskāries?
Protams, sākumposms nebija nekāds vieglais. Kā jau visiem uzņēmējiem Atmodas pirmajos gados, daudz kas ir pieredzēts. Tikai viens piemērs. Trakajos deviņdesmitajos man bija firma „Latvijas nams”. Toreiz tā nodarbojās ar kokmateriālu tirdzniecību. Uz Vāciju aizgāja prece, un atpakaļ neatgriezās tiem laikiem milzīga summa – 700 tūkstoši vācu marku. Tas bija zaudējums, kas varēja mani novest pie došanās uz darbu ar tramvaju.
Šobrīd tā varbūt neizskatās milzīga naudas summa, jo man te pirms kāda laika no mājas izzaga vairāk, bet toreiz domāju, ka krahs klāt. Es pats personīgi devos izpētīt preces ceļu, iespējamo naudas ceļu. Bet tiku līdz lidostai, kad dabūju pa galvu, un pamodos slimnīcā reanimācijā. Par laimi, šis tad arī varētu būt vienīgais tiešām fiziskais uzbrukums manai personai.
Meitai ir ļoti laba izglītība. Viņa strādāja uzņēmumā, bet tagad vairs ne. Tas būtībā ir viens no maniem principiem. Uzskatu, ja bērni ir pieauguši, viņi nevar dzīvot ar vecākiem zem viena jumta. Tāpat – ja bērni ir pieauguši, nestrādā ar viņiem vienā kompānijā. Tas, ko vari uzlikt par pienākumu jebkuram citam, ir daudz grūtāk uzliekams paša bērnam. Vismaz es nevaru sevi tā nošķirt no bērna, lai pret viņu izturētos kā pret darbinieku. Meitai ir citi darbi, citas lietas, citas darīšanas.
Esi astotais bērns ģimenē. Kādas ir tavas attiecības ar brāļiem, māsām?
Jāatzīst, ka visai attālinātas. Protams, mēs sazināmies. Ir brāļi un māsas, ar kuriem kontakts ir ciešāks. Bērnība jau ierasti asociējas ar kaut ko laimīgu. Es par savējo ar grūtībām varu teikt, ka tā bija laimīga. Tēvs mums ātri aizgāja, bijām daudz bērnu mammai uz kakla. Vajadzēja sisties pa dzīvi. Šajās attiecībās jau kopš bērnības ir daudz smaguma. Var jau būt, ka mūsu attiecībās trūkst tā siltuma, kuram daudzbērnu ģimenē it kā vajadzētu būt. Bet vispār... Es tagad tiešām negribētu par šo tēmu plašāk izteikties.
Viss ir relatīvi. Varbūt lielāka bija tā nauda, par kuru es iegādājos savu pirmo auto – sesto žigulīti, nekā tā, par kuru nopirku rolsroisu. Neko īpašu par pirmo lielo naudu tiešām nenopirku. Droši vien tā atkal tika ielikta biznesa attīstībā.
Pieminēji rolsroisu, ar kuru pēdējos gados braukā pa Rīgas ielām. Kādas automašīnas tev bijušas līdz šim?
Pirmais bija žigulītis, tad pavisam maziņš opelītis ar dīzeļdzinēju. Kad bizness sāka attīstīties, nopirku „Opel Calibra”. Tad parādījās iespēja braukt ar „Audi”. Tas nebija mans, bet firmas. Un tad jau automobiļi kļuva par tādu kā manu vājību. Nopirku mersedesu, biju pats pirmais, kurš Latvijā brauca ar „Bentley”, kas Latvijā tagad ir gana populārs. Nebaidos šo vārdu, bet biju pirmais, kurš Latvijā brauca ar „Rolls Royce”. Es laikam nepamanīju, ka ar laiku kļuvu par naivu snobu, ka auto ir kaut kas tāds, par ko jātīksminās. Droši vien tās ir nabadzīgās bērnības atraugas.
Tas ir tāds anekdotisks gadījums, par kuru vēl tagad šad tad iesmej mani draugi. Kad pirku auto, man bija saruna ar augstu stāvošu ražotāju pārstāvi, kam es tikai pajautāju, kad varēs iegādāties rolsroisus ar dīzeļdzinējiem. Viņš man diezgan strikti paziņoja, ka tas nenotiks nekad. Esmu izstāstījis par sarunu draugiem, un dažbrīd atceramies notikušo. Ja viņi mani sāk pārāk apcelt, saku, ka vispārējās krīzes ietekmē pārdomāju, vai tik nevajadzētu auto pārbūvēt uz gāzi.
Kāda ir Raimonda Gerkena ikdiena?
Pēdējos gadus vairs nav tik traki, ka ceļos piecos no rīta. Tas trakais ritms mani galīgi būtu nobeidzis. Tagad mostos ap septiņiem no rīta. Paldies Dievam, esmu atmetis smēķēšanu. Rīts sākas ar kafiju un mūziku. Tad pārskatu firmas iepriekšējā vakara dokumentus, vispārēji apskatu, kas noticis valstī un pasaulē. Tad dodos uz Rīgu, uz biroju, apbraukāju tirdzniecības vietas, tiekos ar darbiniekiem. Man ir savs rituāls, pie kuriem draugiem obligāti jāiebrauc, un, kad saimniecība apraudzīta un „tekošie” darbi apdarīti, dodos mājās pie savas mīļotās.
Protams, ka papeldu savas mājas baseinā. Esmu izmēģinājis visdažādākos trenažierus. Sapirkos, saliku strīpā un darbojos, līdz sapratu, ka man tie neko nedod. Man ir tāpat kā Čērčilam – nekāda sporta. Protams, es neizpīpēju dienā sešus cigārus, kā viņš to darīja, arī viskija glāzes jau kuro gadu desmitu necilāju. Ja nopietni, izkustēšanās man tāpat sanāk pietiekami daudz – gan darbos, gan izklaidē, proti, makšķerēšanā.
Droši vien adrenalīns. Dzīve man varbūt kļuvusi vienmuļāka, esmu savā biznesā it kā novērsis visus lielos riskus – ka varētu kas saiet grīstē. Un kaut kas jau prasās. Tas taču ir forši, kad met vienā lielā, nezināmā plašumā vizuli un ceri, ka kaut kas piekodīsies. Kad dabū „zivs sitienu” un ja vēl to zivi izvelc, tas tiešām dod adrenalīnu. Tam visam klāt nāk arī patīkama kompānija, jo neesmu no tiem dullajiem, kas makšķerēt dodas viens pats. Man tīk makšķerēt ar komfortu un labā kompānijā, kur mums ir savi joki, sava saprašana, savs sacensību gars.
Esmu gana aktīvs. Mani saista arī latviešu nacionālā galda spēle – zolīte. Pavisam nesen reizi gadā rīkoju Gerkena Jāņu zoles turnīru ar sabiedrībā zināmu ļaužu piedalīšanos. Šis turnīrs jau bija pārvērties par festivālu ar milzu izmaksām, savu kultūras programmu. Uz to brauca žurnālisti, spēlētāji līdzi ņēma sievas... Tagad zolīti spēlēju aptuveni divas reizes nedēļā, bet vairs ne tik lielās kompānijās. Tas vairāk ir draugu lokā. Jūlijs Krūmiņš atbrauc uzspēlēt, Kārlis Leiškalns... Salasāmies kompānija, papusdienojam un sarunu gaitā uzsitam zolīti.
Uz ielas neesmu bieži. Gadās jau pastaigāt pārsimt metru no mašīnas līdz bankai vai uz kādu biroju aiziet. Sestdienās dodos uz tirgu. Bet lielākoties jau atturos no tādiem gājieniem. Pastaigas nav mans mīļākais atpūtas veids. Sveicina mani diezgan daudzi, bet lielākoties jau tauta tagad tomēr nezina, kas tas par mazo vīriņu tur pretī nāk. (Smejas.)
Jā. Katru sestdienu kopā ar kundzi dodamies uz tirgu, kur visai nedēļai sapērkam Latvijā audzētus produktus. Tas vienmēr ir Vidzemes tirgus, tā vienmēr ir sestdiena, kad tur esam. Mums jau ir atrasti tirgotāji, pie kuriem tradicionāli iepērkamies. Par viņiem esam pārliecināti – ka tos produktus, kurus pērkam, ir audzējuši viņi paši.
Nestāsti, ka miljonārs ēd tikai Latvijā izaudzēto! Un kā ar delikatesēm?
Kas tad skaitās tās delikateses? Austeres, mīdijas, vēl viss kauts kas tāds. Jūras produkti man īsti negaršo. Labi, bija viens laiks, kad aizrāvos ar melnajiem ikriem, bet tiešām ar jūras pasaules produktiem man ir, kā ir. Lai gan ir ļoti īpatnēji – labprāt ēdu auksti kūpinātu lasi, labprāt nobaudu nēģus, bet no pārējiem jūras produktiem atturos. Makšķerēšanas laikā draugi mani pierunāja apēst siļķi ar rupjmaizi. It kā nav nekā zivīgāka par siļķi, bet siļķe ar rupjmaizi – tā man pēdējos gados ir sava veida delikatese.
Mana ēdienkarte dažādu iemeslu dēļ ikdienā ir vienveidīga. No rīta šķidra auzu pārslu putriņa. Reizēm tai ir sviests klāt, citreiz arī nav. Dienas vidū ir šķidra dārzeņu zupa bez treknumiem, un vakarā tās ir lēcas ar vistu, turklāt ne ceptu. Ir tas, kas garšo, par ko vairāk patīk runāt, bet apstākļi ir tādi, ka ēdienkarte man tiešām ir tāda, kā es to minēju. Tas gan neizslēdz, ka gadās „norauties” svētkos reizi trīs mēnešos, kad ir tie ikri, siļķe, saldumi. Un tad katrs rīts pēc šiem svētkiem ir smags, kad ieraugu, kā mans cukura līmeņa mērītājs uz to ir reaģējis.
Viņa man mājās izliek dažādas lamatas, kurās es šad tad arī iekrītu. Jāņem vērā, ka mana sieva ir diplomēta šefpavāre un viņai patīk visu ko gatavot. Viņas vēlme taisīt ēst, gatavot latviski un man ir ļoti stipra. Līdz ar to virtuvē gandrīz baidos iet, jo tur ir dažādas bulciņas, kēksi, karbonāde... Un to visu es nedrīkstu. Bet gribas jau. Vēl nesen mazdēlam bija dzimšanas diena. Zināju, ka viņam taču ir uzcepta torte. Kā tāds kārumnieks kaķis pa visu māju pāris stundu meklēju, kur tā noslēpta. Līdz beigās arī uzgāju... Protams, ka nākamā rītā cukura mērījums bija briesmīgs.
Nu, tur jau nemaz citādi nevarēja būt. Cik mēs ar Velgu jau esam kopā? 36 gadi būs, kā esam precēti. Mums ir laimīga, veiksmīga un saticīga laulība. Ja es ceļu māju un to uztveru kā villu, tad tai nemaz nevarēju likt citu nosaukumu.
Vairāki simti darbu man ir. Varētu to uzskatīt pat par diezgan nopietnu Latvijas līmeņa mākslas darbu kolekciju. Iegādājos tikai latviešu autoru darbus, jo teikšu godīgi – ārzemju darbiem ir pavisam cita cena, un apšaubu, vai man vajag mājās kādu superdārgu gleznu, kuru zīmējis kāds ārzemnieks. Gadās, ka kādu darbu atdāvinu, kādu pārdodu, nopērku vietā citu. Galīgi negribu pieteikties par mākslas ekspertu. Tieši otrādi – varu pateikt, ka no mākslas neko diži nesaprotu. Pie mākslas darbu izvēles izmantoju principu „patīk – nepatīk”. Ja tajā brīdī patīk, pērku, ja ne – nepērku.
Vai bieži Gerkenam prasa – iedod naudu?
Tā ir ikdiena. Tas ir regulāri. Nāk prasījumi gan uz firmu, gan uz e–pastu. Šos gadījumus dalu. Ja redzu, ka jāpalīdz, tad to daru, bet savtīgām interesēm atsaku. Ir jāprot pateikt nē. Tas varbūt nav pats vieglākais, bet lielākajā daļā gadījumu tomēr tā jādara, jo es negribu un man arī nepatīk, ka, ņemot vērā manu mīksto dabu un sentimentālo raksturu, mani izmanto tikai tāpēc, ka man varbūt ir vairāk naudas.
Gandrīz vienmēr. Sākot attīstīt firmu, es mugurā vilku tikai un vienīgi savas preces. Un neskatījos uz to, vai kādam snobam tas patika vai ne. Protams, negribu apgalvot, ka manām precēm ir visaugstākā kvalitāte. Šīm precēm ir kvalitātei atbilstīgas cenas.
Dodoties uz biznesa sarunām, es redzu, ka cilvēku uzņem „pēc cepures”. Tas ir pirmais, ko novērtē. Tā kā esmu biznesā un apgrozāmās summas tiešām nav mazas, man ir jābūt dažādiem aksesuāriem – pulkstenim, pildspalvai un gredzenam –, kas norāda uz manu stāvokli un mana maka biezumu. Man ir ļoti dārgu drēbju kārtas, pulksteņi, kuru cena ir ohoho, cik liela! Bet tās nav drēbes ikdienai, tās ir domātas biznesam.
Miljonāram ir viegla dzīve?
Uz to pat grūti atbildēt. Droši vien ir vieglāka nekā nabagam. Vispār jau daudz kas ir tieši tāds pats kā citiem. Ir slimības, ir stress, ir emocijas... Protams, ir materiālais aspekts, kas kaut ko dod, bet lielākoties jau atšķirība dzīves kvalitātē nav ievērojama. Tā spriedze, lai uzturētu savu materiālo statusu, dažbrīd ir tik liela, ka labāk, iespējams, ir būt nabagam, kam nekā nav, nekā miljonāram.
