Ja ir tikai darbs, nav attiecību un hobiju, organisms sabrūk
Kas ir veģetatīvā distonija, par kuru arvien biežāk dzird stāstām populārus mūziķus? Vai tiešām tā ir ģēniju slimība, kā to mēdz dēvēt? Daži speciālisti to sauc nevis par slimību, bet gan par ķermeņa stāvokli. Ļoti mokošu un destruktīvu stāvokli. Tas var piemeklēt jebkuru no mums.
Mēdz teikt, ka katram gadsimtam ir sava TOP slimība. 20. gadsimta ļaunais jaunums bija AIDS, 21. gadsimta sākuma sliktais vārds ir veģetatīvā distonija. Sliktais vārds tāpēc, ka tas, kā jau viss šķietami neizprotamais, var likties biedējošs un gandrīz vai apkaunojošs. Labā ziņa – veģetatīvā distonija nav vīrusveida saslimšana, ko var iegūt, caur gaisu vai saskaroties ar asinīm vai spermu. Veģetatīvo distoniju var iegūt tikai un vienīgi saskarē ar sevi, ar to nevar aplipināties, lai gan – to var mantot.
“Par to es domāšu rīt...”
Veģetatīvā distonija ir nervu sistēmas saslimšana. Vienkārši izsakoties, veģetatīvā nervu sistēma nodrošina saikni starp cilvēka dvēseli un ķermeni. Mūsu ķermenis ir vienota sistēma, un jebkuras emocijas, jebkurš pārdzīvojums vai emocionāls satricinājums rod atbalsi mūsu ķermenī – arī tad, kad to neapzināmies. Cilvēka organisms ir sistēma, kuru ir ļoti grūti izsist no līdzsvara, bet tajā pašā laikā ikviens stress, katrs emocionāls pārdzīvojums mēģina šo līdzsvaru izjaukt.
Veģetatīvo nervu sistēmu varētu salīdzināt ar menedžeri: tā vada mūsu emociju un ķermeņa funkciju sadarbību. Ne velti cilvēkam ir dota apziņa un zemapziņa. Ko mēs darām ar to, kas nav patīkams, kas traucē, kas uztrauc un par ko negribas domāt? Ko mēs darām tad, kad pārstrādājamies – vēl aiz robežas, kad organisms šad tad diskrēti liek manīt, ka nu jau par traku?
Pareizi – visas domas, šaubas un ne pārāk labās ķermeniskās sajūtas nobāžam kaut kur domu pagrabā, aiznesam uz bēniņiem, iestūķējam skapja dziļākajā stūrī... Kā skārletas nolemjam par visu domāt rīt... Tātad nobāžam savas emocijas zemapziņā. Un reizēm pat izdodas tās šķietami aizmirst. Bet – zemapziņa, tāpat kā pagrabs vai skapis, jau nav nekāda atkritumu kaste vai bezizmēra noliktava!
Kad veģetatīvā nervu sistēma – šīs sistēmas menedžeris – redz, ka zemapziņas skapjos tiek sabāzts par daudz, tā saka: “Ei, kas jums tur notiek? Par daudz! Ņemiet šito visu atpakaļ un lieciet, kur gribat!” Un tad emociju un stresa krava nāk atpakaļ – kas organismā vājākais departaments, tas arī to uzņem, sirds, kuņģis, galva... Sākas panikas lēkmes, elpas trūkums, nelabuma viļņi, neizskaidrojamas sāpes, nekontrolējamas bailes, nepārejoša trauksmes sajūta... Tā ir veģetatīvā distonija visā tās baisajā krāšņumā. Tās izpausmes ir dažnedažādas – sākot ar bailēm no slēgtām vai pārāk atklātām telpām, no bailēm lidot, iziet ārpus mājas un beidzot ar dažādu orgānu sāpēm un izmisīgām bailēm no nāves.
Ir gadījumi, kad distonijas iemesli ir arī neiroloģiskas saslimšanas, somatiskas slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera patoloģija un citas. Reizēm veģetatīvās distonijas iemesls var būt arī neārstētas psihiskas saslimšanas, piemēram, depresija, kā arī iedzimtība. Taču visbiežāk veģetatīvās distonijas iemesli ir tieši psiholoģiski – ilgstošs stress un nervu pārslodze.
Psiholoģe un geštaltterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvās distonijas iemesls ir līdzsvara trūkums organismā. Tiek izjaukts līdzsvars starp emocionālo un fizisko pašsajūtu – starp prātu un ķermeni. Jo vairāk esam atrauti no dabas un visa dabiskā, jo grūtāk šo līdzsvaru saglabāt – ne velti to sauc par 21. gadsimta slimību.
Ilze Pastare raksturo situāciju skaudri, bet ļoti skaidri: “Tu dzīvo, skrien, darbs, darbs, darbs, attiecību nekādu, hobiju nekādu, vieni vienīgi pienākumi – līdzsvara nav! Protams, katrs jau kaut ko mēģina darīt, jo tas, ka kaut kas nav kārtībā šādā situācijā, ir skaidrs. Daļa cilvēku, kas ir jūtīgāki, emocionāli par citiem, vienkārši netiek galā ar šo situāciju, ar šo labirintu, kurā paši iemaldījušies. Viņiem arī ir lielākais risks saslimt ar veģetatīvo distoniju. Un – jo dziļāk tu esi iegājis labirintā, jo grūtāk ir atrast ceļu atpakaļ.”
Lielākajai daļai cilvēku gan ir grūti atzīt, ka viņi ar kaut ko netiek galā, jo mums taču jābūt stipriem, visu varošiem, pozitīviem, konkurētspējīgiem... Un tā – 24 stundas diennaktī. Pastare novērojusi, ka emocionāli jūtīgi cilvēki, kas sevi pārslogo, ar 24 stundām vairs nerēķinās. Vairs nav pat tā, ka cilvēki vēlas, lai diennaktī būtu 25 stundas, daudzi maldīgi iedomājas, ka 24 stundu vietā jāizpilda 40 stundu norma! Tieši tā sadeg daudzi mākslinieki – jo sasniegtais, publika un jauni izaicinājumi prasa ieguldīt arvien vairāk, vairāk, vairāk, bet laika un spēka domāt par sevi un atpūsties paliek mazāk, mazāk, mazāk... nemaz.
Jogas skolotāja Tija Kazāka novērojusi, ka veģetatīvajai distonijai ļoti patīk viss, kas saistīts ar stereotipiem, tā burtiski barojas no tiem. Kazāka saka: “Cilvēkam ir vērts sev pajautāt, vai viņš gadījumā nemēģina sevi ielikt kaut kādos stereotipu rāmjos, vai nemēģina sasniegt kaut kādus iedomātus standartus. Ja cilvēks grib visu, visu perfekti izdarīt, nervu sabrukums ir tuvu. Ir tik daudz stereotipu un priekšstatu, kas pēc programmas jāizdara vīrietim, kas – sievietei. Ja cilvēks tam visam notic, viņam vienkārši jāsajūk prātā!”
Kazāka savā ilggadējā jogas skolotājas praksē pārliecinājusies, cik daudzi no mums dzīvo stereotipos par pareizo un nepareizo, labo un slikto, atbilstošo un neatbilstošo. “Man bieži saka – kā tad es tā, man bail dzīvot tā, kā vēlos. Bet kas tad svarīgāk: tas, ko par tevi saka un domā, vai arī iespēja dzīvot veselam, priecīgam un laimīgam?” Ir jāspēj būt pietiekami drosmīgam, uzskata Tija. Iespējams, sākumā tas var likties biedējoši. Bet pēc laika izrādīsies, ka tas ir ļoti dziedinoši.
Veģetatīvo nervu sistēmu traumē pretpoli – kad bieži ir vai nu ļoti slikti, vai ļoti labi un kad šīs sajūtas nepārtraukti mainās. Tipisks piemērs ir attiecību problēmas – kad sastrīdamies, iestājas pasaules gals, kad salabstam – eiforija, tad seko nākamais kritums... Tādā veidā veģetatīvā nervu sistēma, kā saka Kazāka, tiek izļurināta un kļūst vēl vājāka. Sensitīviem cilvēkiem, ilgstoši piedzīvojot emocionālus kāpumus un kritumus, veģetatīvā distonija diemžēl ir tikpat kā neizbēgama. Jebkurā gadījumā – tas, ka organisms kaut kā reaģēs uz emociju temperatūras lēkāšanu, ir pilnīgi droši.
Veidi, kā organisms liek par sevi manīt, reaģējot uz stresu un emocionālu pārslodzi, ir dažādi – dažus pilnīgi nesagatavotus pārsteidz panikas lēkme lielveikalā, dažiem liekas, ka piemeklējusi sirdslēkme, citus pārņem nepārejoša trauksmes sajūta un neskaidras ļaunas priekšnojautas... Viens no populārākajiem veģetatīvās distonijas vēstnešiem ir elpas trūkums, kas rada stindzinošas nāves bailes un paralizē domāšanu un rīcībspēju.
Tija Kazāka veģetatīvo distoniju ir pieredzējusi pati uz savas ādas – līdz pat ķermeņa paralīzei un psihiatra apmeklējumam. “Ja skatos atpakaļ uz savu pieredzi, tad veģetatīvās distonijas pamats ir jūtīgums. Cilvēks jau piedzimst jūtīgs, bet daži ir īpaši jūtīgi. Protams, tādas vairāk ir sievietes, bet ir arī ļoti jūtīgi vīrieši.
To, ka esmu pārjūtīga, sapratu jau bērnībā. Uz visu reaģēju ļoti saasināti, un dažkārt man bija sajūta, ka es klausos nevis to, ko cilvēki man saka, bet – ko viņi domā.
Pusaudža gadi bija ļoti ekstremāli – man bija bail no cilvēkiem. Ar kādu kontaktēties – tās bija mokas, tas radīja šausmīgu trauksmi. Deviņpadsmit gadu vecumā aizbraucu strādāt uz Vāciju, likās, kļūs vieglāk. Nekā – viss aizgāja pēc pilnas programmas: šausmīgas panikas lēkmes, nenormālas bailes no cilvēkiem, nespēja iziet no mājas.
Un tu nesaproti, kas notiek, skaidrs tikai tas, ka nevar dzīvot. Vēl tagad, ja esmu pārstrādājusies, man var uznākt trauksmes sajūta, ieejot lielveikalā. Bet tagad es zinu, kas tas ir, pazīstu pazīmes un varu attiecīgi reaģēt. Bet, kad cilvēkam sākas šīs panikas lēkmes, viņš jau nesaprot, kas ar viņu notiek, un tas ir šausminoši.
Tad sākas tas, ko sauc par destruktīvo relaksāciju. Dažādi destruktīvi mēģinājumi atbrīvoties, piemēram, nenormālās devās dzert alkoholu, lai kaut kā noslāpētu trauksmi un neko nejustu. Cits veids – kad trauksme sakāpinās, cilvēks ļoti daudz ēd, mēģinot to samazināt. Cilvēkiem, kam distonija ir dziļā stadijā, dzīve kļūst par pilnīgu murgu, un ir cilvēki, kas tiešām pārstāj iziet no mājas neizprotamu baiļu dēļ.
Personīgi mans fināls bija tāds, ka man paralizējās ķermenis – kļuva nekustīga mugura. Un tagad es zinu, ka tas ir dabiski: emocijas atspoguļojas fiziskajā ķermenī – bez variantiem. Nav tā, ka tu emocionāli kaut ko jūti, bet ķermenis uz to nereaģēs, tas nav iespējams. Ja cilvēks kaut ko stipri jūt, viņa ķermeņa šūnas maina uzvedību – tas ir zinātniski pierādīts. Veģetatīvā distonija tevi noved līdz brīdim, kad tu vairs nevari nemeklēt atbildes uz to, kas ar tevi notiek, un tu vairs nevari nereaģēt. Veģetatīvās distonijas fināls: ir ne tikai nepatīkamas emocionālas un fizioloģiskas sajūtas, tavs fiziskais ķermenis vienkārši aiziet pa pieskari.”
Ko darīt, kad parādās veģetatīvās distonijas pirmās pazīmes – neizskaidrojams sāpes, bailes, trauksme, svīšana un tamlīdzīgi? Šajā jautājumā visdažādākie speciālisti – lasi, ko gribi, jautā, kam gribi – ir vienoti: ir jāreaģē un jāmeklē palīdzība. Kā saka Ilze Pastare: “Ceļi ir dažādi, bet mērķis ir viens; dziedināt savu dvēseli, savu dzīvi.”
Viennozīmīgi: veģetatīvā distonija pati no sevis nepāries, neārstēta tā kļūs tikai dziļāka un simptomi – arvien traucējošāki. Parasti veģetatīvās distonijas slimnieki vispirms dodas pie ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista ar specifiskām sūdzībām par sāpēm, sirdskauvēm, reiboņiem, nelabumu... Un tas ir pareizi, jo izmeklēšana ir nepieciešama. Taču veģetatīvās distonijas gadījumā izmeklējumi parasti liecina, ka ar cilvēka fizisko veselību viss ir kārtībā. Nav jākautrējas izskatīties kā simulantam.
Ikviens ārsts zina: veģetatīvās distonijas gadījumā slimnieks tiešām jūt to, par ko sūdzas. Viņam tiešām sāp sirds vai kuņģis, viņam tiešām trūkst elpas, viņam patiešām ir slikti. Tikai – vaina meklējama nevis konkrētās orgānu sistēmās, bet gan to sadarbībā ar prātu un emocijām, respektīvi, veģetatīvajā nervu sistēmā.
Lai sāktu ārstēšanos, cilvēkam pašam jāizlemj, ko viņš vēlas darīt un kam uzticas. Viens no pārbaudītiem veidiem – regulāras vizītes pie psihoterapeita, lai kopā meklētu iemeslus un risinājumus psihosomatiskajā līmenī. Ja cilvēks kopā ar psihoterapeitu iemācās izanalizēt sevi, savu sajūtu cēloņus, ir daudz vieglāk izprast savas sajūtas un, tuvojoties kārtējai trauksmes lēkmei, pareizi reaģēt.
Kazāka savu ceļu, kā sadzīvot ar veģetatīvo distoniju atrada jogā un tagad pati ir pieprasīta jogas skolotāja. Dažādos izziņu avotos par veģetatīvo distoniju joga un kustības vispār tiek minētas kā viens no svarīgākajiem noteikumiem šīs slimības ārstēšanā. Kazāka par jogas labvēlīgo un dziedinošo ietekmi uz veģetatīvās distonijas skartiem cilvēkiem savās jogas klasēs pārliecinās ik dienu.
“Caur jogu paveras cits skats uz dzīvi. Cilvēki pa īstam iemīl sevi. Ja cilvēks regulāri iet uz jogu, jogas tehnikas cilvēku atved atpakaļ pie sevis. Tāda sajūta, ka tu nonāc mājās. Ja ar jogu nodarbojas regulāri, tad šo māju sajūtu var iemācīties atjaunot ikdienā, arī tad, kad tuvojas panikas lēkmes.” Protams, joga nav vienīgā metode. Tija uzsver: “Cilvēkam jāmēģina tikt pašam pie sevis – no ārpuses to neviens nevar izdarīt. Psihoterapija, joga un citas metodes patiesībā dara vienu un to pašu: palīdz cilvēkam sākt sevi izprast un nokļūt pie sava es.”
Cilvēkiem ar veģetatīvās distonijas traucējumiem ļoti nepieciešama atpūta. Kazākas uzskats: nav svarīgāka pienākuma, kā atpūsties. Pilnvērtīga atpūta, daudz miega, daudz kustību, elpošanas vingrinājumi, pastaigas svaigā gaisā, klusums, dabas klātbūtne – veģetatīvās distonijas slimniekam šīs simtkārt dzirdētās pamācības ir obligātā programma. Vēl ļoti svarīgi ir iemācīties noņemt roku no pasaules pulsa. Tija iesaka uz dienu izslēgt telefonu, datoru, un nākamajā dienā ikviens varēs pārliecināties, ka pasaule tāpēc nav sagruvusi... Ir svarīgi iemācīties neielaist sevī nevajadzīgu informāciju.
“Vissvarīgākais ir iemīlēt sevi – nekas cits nepalīdz,” uzsver Tija Kazāka. “Tas ir svarīgākais, kas cilvēkam jāiemācās. Jo dzīves centrs nav ne bērns, ne vīrs, ne darbs, centrs ir katrā no mums. Lai kas arī notiktu, jāatkārto pie sevis – centrs ir manī, miers ir manī, viss ir manī. Es pie sevis esmu mājās. Drošībā.”
Uztvert jūtīgumu kā dāvanu
Saslimstot ar jebkuru slimību, viens no galvenajiem jautājumiem ir: kad es izveseļošos? Vai no veģetatīvās distonijas ir iespējams izārstēties? Tija saka: “Kad man jautā, vai iespējams no veģetatīvās distonijas tikt vaļā, parasti saku, ka nemaz nevajag mēģināt tikt vaļā. To var uztvert arī kā dāvanu. Ļoti jūtīgi cilvēki ne tikai cieš vairāk nekā citi, bet arī saņem vairāk nekā citi: redz to, ko citi neredz, dabu vairāk sajūt, mīlestība lielāka... Bieži cilvēki domā, ka no jūtīguma jākaunas. Bet mana atbilde ir tāda: savs jūtīgums ir jāiemīl un ar to jāiemācās kopā dzīvot. Bet, ja tas jūtīgums dažādu iemeslu dēļ kļuvis par veģetatīvo distoniju, noteikti jārīkojas, lai arī ar to iemācītos sadzīvot.”
Pēc psihoterapeitu pieredzes, ja veģetatīvā distonija nav ielaista un cilvēks laikus meklē palīdzību, ar psihoterapeita palīdzību to iespējams izprast un savaldīt dažu mēnešu laikā. Jo kaite ielaistāka, jo ilgāk un grūtāk no samudžinātā labirinta tikt ārā.
Geštaltterapeites un psihoterapeites Ilzes Pastares viedoklis: veģetatīvā distonija nav nolemtība vai spitālība. Drīzāk veģetatīvajai distonijai jāpasaka paldies, jo tā piespiež apstāties un padomāt: kas īsti notiek manā dzīvē? Kas notiek ar manu ķermeni? Ko daru nepareizi? Reizēm Ilze tā arī jautā cilvēkiem, kas atnāk pie viņas ar veģetatīvās distonijas problēmām: “Kā tu tā dzīvo, ka ar tevi tā notiek?”
Ilze iesaka šādu vingrinājumu – nevis slēpties, bet parunāt ar savu veģetatīvo distoniju aci pret aci. Ko tu dari manā dzīvē? No kā tu mani mēģini brīdināt?
Ja veģetatīvajai distonijai tikai vienreiz tiktu dota balss, tad, iespējams, pirmais un galvenais, ko tā teiktu, būtu: STOP! Apstājies, tu dari sev pāri! Patiesībā veģetatīvajai distonijai nemaz nevajag balsi: ar cilvēka paša ķermeņa palīdzību tā runā tik skaidri un skaļi, ka nav iespējams nesadzirdēt. Un labi, ka tā – ļoti iespējams, ka veģetatīvā distonija mums dota kā tāds buferis, lai mēs nesadegtu kā ikari mūžīgajā lidojumā. Tikai šajā gadījumā – ne savā, ne sirds aicinātā.
Ieva Raiskuma/Foto: Shutterstock, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
