Lādzīgais paps Andris Bērziņš. Latvijas prezidents tuvplānā
Kā mums stāsta Andra Bērziņa biogrāfija, viņš vienmēr tiecies pēc augstiem amatiem, lielas naudas un arī sievietēm. Tagad viņš ir Latvijas Valsts prezidents, kas īsti nezina, cik viņam ir bērnu. Sekojot paša noteiktajiem samērības principiem, viņš atteicies no prezidenta privilēģijām. Kaut apgalvo, ka nekaunas, tomēr redzams, ka jūtas neērti savas lielās pensijas dēļ.
Interesants ir Bērziņa paziņu stāsts, kā viņš nolēmis kļūt par prezidentu. Kad Valdis Zatlers gatavojies atkārtoti kļūt par prezidentu, viņš aicinājis pie sevis uz sarunām gan frakciju vadītājus, gan atsevišķus deputātus, starp kuriem bijis arī Bērziņš. Un Bērziņš esot noskaities, ka viņu tādu kā puišeli izprašņā, kas un ko, un vēl aicina aģitēt par Zatleru. Tad viņš sācis paziņām jautāt: “A kāpēc es pats nevaru būt? Kāpēc man jāaģitē par citu?” Tā Bērziņš, pēc sava rakstura būdams ļoti neatkarīgs un mērķtiecīgs, izlēma un kļuva par Latvijas Republikas Valsts prezidentu. Tā teikt, vīrs ņēma un pašapliecinājās. Tikai jājautā – kāds mums no tā labums?
Nabadzīga bērnība, centīga karjera
Var teikt, ka Bērziņš iemieso klasisko amerikāņu sapni, kad ar lielu uzņēmību var tikt pie bagātības. Bērziņš ir tāds ‘self made man’ – cilvēks, kas pats sevi izveidojis un ticis uz augšu. Otrpus okeānam populāri ir stāsti, kā no kurpju tīrītāja var kļūt par miljonāru, bet Bērziņa gadījumā mēs varam runāt, kā no televizoru meistara var kļūt ne tikai par miljonāru, bet arī par Valsts prezidentu.
Te nu jāatzīst, ka Bērziņš vienmēr bijis dikti strādīgs. Vecāki viņam jau kopš mazotnes mācījuši strādāt jebkuru darbu un mudinājuši sevi attīstīt, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Viņa vecāki bijuši lauksaimnieki, un 1949. gadā visa ģimene iesēdināta vezumā izvešanai uz Sibīriju. Bērniem – trīs brāļiem un māsai – bijis šarlaks un sarkanraibs izskats, tāpēc vedēji nobijušies un ģimeni izmetuši no pajūga. Kaut izsūtījums gājis secen, īpašums vienalga zaudēts. Tā bijusi jau otrā reize, kad vecāki palikuši bez nekā, pirmoreiz Bērziņa vecāku ģimenes zaudējušas visu savu iedzīvi Pirmā pasaules kara laikā.
Andra Bērziņa dzīves sākums bijis visai nabadzīgs. Sācis strādāt jau piecu gadu vecumā – mežā mizojis celmus un vācis zarus. Mamma ziemā vedusi mājās no skolas vienu bērnu, pēc tam gājusi uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mētelīti vestu mājās otru. Piedzīvotās dzīves katastrofas likušas Bērziņiem būt ļoti piesardzīgiem. Labi zinot, ka nebaltās dienas var atnākt pēkšņi, Bērziņa mamma līdz pat mūža galam glabājusi mājās maisu ar sakaltētu maizi. Pats Andris Bērziņš sausiņus gan nav krājis, toties licis aiz auss vecāku mudinājumus būt uzcītīgam un neatlaidīgam. Skolā jauneklim labi padevusies matemātika, fizika, ķīmija, tāpēc vēlāk viņš izvēlējies Politehniskajā institūtā studēt radiotehniku. Nedēļas nogalēs braucis cirst mežu, lai Rīgā varētu iztikt un studēt.
Kad beidzis studijas, strādājis ražošanas apvienībā „Elektrons”, kur no inženiera uzkalpojies līdz pat direktoram. Kad parādījušies krāsu televizori, Bērziņš bijis viens no pirmajiem, kas sācis tos remontēt. Toreiz par krāsu televizoru remontu varēja saņemt daudz vairāk nekā par melnbaltu. Jau vēlāk Bērziņš atzina, ka televizoru labošana bijis ļoti spēcīgs smadzeņu treniņš, kas viņu uztrenējis tā, ka spējis aptvert un izvērtēt lielu informācijas apjomu.
Arī kāpjot pa karjeras kāpnēm, Bērziņš saglabājis draudzīgas attiecības ar bijušajiem kolēģiem, nav bijis augstprātīgs. Bijušie kolēģi viņu raksturo kā vienkāršu un lādzīgu vīru. Tomēr pāri visam Bērziņam bijusi neatlaidīga vēlme – sasniegt karjeras virsotnes. 1985. gadā viņš iestājās Komunistiskajā partijā. Protams, ne jau idejas, bet gan izdevīguma dēļ. Kāds nu Bērziņš komunists – idejas dēļ viņš savu galvu uz sliedēm neliks. Arī pats Bērziņš neslēpj, ka toreiz tādi bija spēles noteikumi – gribi izvirzīties – jāstājas partijā.
1988. gadā Bērziņš absolvēja Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, kur apguva rūpniecības plānošanas specialitāti. Tā pašā gada decembrī Bērziņu iecēla par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.
Paziņas teic, ka Bērziņš ir ļoti mērķtiecīgs un ar savu uzstājību un neatlaidību panāk visu, ko vēlas, gan darbā, gan privātajās attiecībās. Ja vajag, viņš var zvanīt trīs reizes stundā, lai panāktu savu. Viņš ir cilvēks, kas apveltīts ar lielu gribasspēku un spēj ilgi izturēt spriedzi. Būtībā miermīlīgs, taču, ja ir saniknots un nolēmis atspēlēties, pratīs atrast pretinieka vājo vietu.
Nav no tiem, kas viegli padodas citu ietekmei. Uzklausa citu viedokli, taču galīgo lēmumu pieņem pats. Nav kategorisks. Bieži vien viņam ir grūti pateikt konkrētu jā, tā vietā drīzāk sacīs – iespējams, varbūt, jāpaskatās, jānogaida. Pēc rakstura samērā konservatīvs. Nav spējīgs ieraudzīt tālākas perspektīvas, tāpēc vairāk paliek pie tradicionālām vērtībām. Arī Bērziņš atzīst, ka viņš ir vecmodīgs vīrs.
Bērziņa biogrāfija mums stāsta, ka viņu vienmēr ļoti interesējuši augsti amati, ietekme un nauda. Pēc tā visa viņš ir tiecies ar apskaužamu neatlaidību un uzstājību. Vēl padomju laikā Bērziņš tika ievēlēts Valmieras rajona Tautas deputātu padomē, bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs līdz pat 1993. gadam.
Bērziņu arī ievēlēja Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, kur viņš darbojās Latvijas Tautas frontes frakcijā. Bija viens no deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
1993. gadā viņš kļuva par Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas fonda priekšsēdētāju. Tajā pašā gadā Bērziņš tika ievēlēts par akciju sabiedrības Latvijas Unibankas prezidentu un to vadīja līdz 2004. gada janvārim. Vēlāk pildīja gan „Latvenergo” padomes priekšsēdētāja pienākumus, gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidenta pienākumus.
Nenoliedzami, Bērziņam ir veicies – liktenis devis naudīgus un ietekmīgus amatus. Arī pats nevairās atzīt, ka dzīve viņu lutinājusi un daudz ko dāvājusi. Bijusi iespēja būt aktīvam, gūt pieredzi dažādās jomās. Tagad, pildot Valsts prezidenta pienākumus, viņš secina, ka vara ļoti ierobežo personas brīvību. Un tas traucē objektīvi novērtēt apkārtesošo situāciju. Brīvi pastaigājoties pa ielām vai tirgu, iespējams izdzirdēt to, ko pilī nav īsti iespējams uztvert. Tagad vienīgi jāpaļaujas uz to, ko saka apkārtējie.
Kaut Andris Bērziņš nav romantiskā tipa vīrietis, viņam bijuši apskaužami panākumi pie sievietēm. Pirmo reizi viņš bija precējies ar Dzintru Bērziņu, šī laulība šķirta pirms vairāk nekā 20 gadiem. Laulībā ar pirmo sievu pasaulē nākuši divi bērni – Aigars un Eva. Aigars ir uzņēmējs, Eva, kas studējusi Amerikā un apprecējusies ar šrilankieti, tagad dzīvo un strādā Zviedrijā.
Tāpat žurnālisti noskaidrojuši, ka Bērziņam ir vēl vismaz divi ārlaulības bērni. Astoņdesmitajos gados viņam bijusi kopdzīve ar Valsts ieņēmumu dienesta darbinieci Viju Ilmeti, un 1989. gadā dzimusi meita Anete. Pēc šķiršanās Bērziņš maksājis uzturlīdzekļus.
Vēl bijušas attiecības ar juristi Agitu Bērzu, 1993. gadā dzimis dēls Edvarts. Agrāk Agita strādājusi Andra Grūtupa birojā, tagad kā zvērināta advokāte praktizē Valmierā. Zinātāji teic, ka Bērziņam palaikam bijuši romāni gan ar jaunākām, gan vecākām dāmām. Var tikai minēt, ar ko viņš pievilka sievietes. Bērziņa pazinēji teic – viņš ir pamatīgs vecis, uz kuru var paļauties. Gudrs un praktisks. Aiz tāda veča muguras sieviete varējusi justies droša. Skaidrs, ka romāniem un dēkām bieži vien ir arī sekas.
Jautāts par bērnu skaitu, intervijā žurnālam „Ieva” viņš atbild: “Sajūta tāda, it kā man militāri prasītu – cik tad tev ir to bērnu? Ja nepareizi pateiksi, mēs tevi sodīsim... Pieļauju, ka sieviete uz šo jautājumu varētu atbildēt precīzi. Bet, man šķiet, vismaz daļa vīriešu varētu kļūdīties – kaut kā neapzināti. Ja grib kaut ko tādu noskaidrot, jāizmanto tehniski līdzekļi, kas to noteiks precīzi.”
Šāda atrunāšanās vērtējama kā izvairīšanās no konkrētas atbildes. Lai gan pieļaujams, ka viņš tiešām neko neslēpj. Iespējams, Bērziņam bērnu ir tik daudz, ka viņš īsti nezina – cik. Tāpēc konkrētu skaitu nemin, lai publiski nesamelotos. Galu galā viņš pat piesauc tehniskos līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu rast skaidrību šajā ziņā. Atliek vienīgi prezidentam novēlēt atrast piemērotu tehniku, kā šo problēmu atrisināt.
Atturīgā dzīvesbiedre
2011. gada jūlijā, neilgi pirms stāšanās Valsts prezidenta amatā, Andris Bērziņš apprecējās ar savu ilggadējo draudzeni, Stradiņa slimnīcas ārsti enodokrinoloģi Daci Seisumu. Pārim ir viens kopīgs bērns – septiņus gadus vecais dēls Kristaps. Ar dzīvesbiedri viņš iepazinies pirms vairāk nekā desmit gadiem veselības centrā „Cīrulīši”, kur viņa strādājusi par fizioterapeiti. Bērziņam ir 68, Seisumai – 40 gadi.
Prezidenta dzīvesbiedre sniegusi tikai vienu publisku interviju, kurā diezgan strikti uzsvērusi, ka tā ir viņas pirmā un pēdējā saruna ar presi. Protams, neviļus rodas jautājums, kāpēc Seisumas kundze ir tik noslēpumaina un atturīga. Izrādās, viņai ļoti nepatīk publiska dzīve, viņa no tās vairās. Un viņas mājas ir kā cietoksnis, kur paslēpties no sabiedrības uzmanības.
Intervijā žurnālam „Ir” Seisuma atzīstas, ka jutusies satriekta, kad dzīvesbiedrs ievēlēts par Valsts prezidentu. Viņa neslēpj, ka savā dzīvē pieradusi visu sakārtot un izplānot, bet piepeši noticis kas tāds, ko nespēj mainīt un ietekmēt. Tāpēc izjūt diskomfortu un stresu. Intervijā viņa saka: “Es teicu – nē, man nepatīk šī ideja, bet viņš tāpat to izdarīja. Tipiski daudziem vīriešiem. Izlēma, un viss.”
Runājot par Andra Bērziņa rakstura īpašībām, viņa uzsver mērķtiecību un loģiskumu. “Es otru tik loģisku cilvēku nezinu. Kad studēju medicīnu un teicu – Andri, ārprāts, cik daudz mums jāiemācās! – rādīju eksāmenu grāmatas, viņš vienmēr atbildēja: paņem to, kas tev vajadzīgs. Neņem visu. Viņš vienmēr mācējis paņemt, ko vajag. Viņš ir gudrs un vienkāršs. Brīžiem pat liekas, ka pārāk vienkāršs un atvērts. Man pat bail.”
Viņa atzīst, ka dzīvesbiedrs ir ļoti praktisks un racionāls cilvēks, tāpēc ziedus nemēdz dāvināt. “Viņam rūpes un mīlestība pret tuvajiem izpaužas citādi. Es tiešām labāk viņam palūdzu izdarīt kaut ko praktisku, nekā gaidu kaut ko romantisku,” spriež dzīvesbiedre. Protams, miljonāra sievas statusā viņa varētu arī nestrādāt, bet tas viņai šķiet garlaicīgi. “Mans prieks ir mans bērns, mans darbs un mani lauki,” stāsta Seisuma.
Arī Andris Bērziņš nav tendēts uz saviesīgu dzīvi, tāpēc labprāt strādā savā lauku saimniecībā, kur veic visvienkāršākos darbus. Viņš uzskata, ka vislabākais relaksācijas veids ir fizisks nogurums. Vasarā spēlē tenisu, ziemā aizbrauc paslēpot kalnos vai turpat laukos uzkāpj uz distanču slēpēm. Bērziņš neslēpj, ka vērtīgākais viņa dzīvē – tas ir jaunākais dēls Kristaps.
Dēls pieteicies negaidīti, un tagad Bērziņam šķiet, ka nekas labāks dzīvē nav varējis notikt. Dēls liek dzīvot daudz aktīvāk un enerģiskāk. Tēvs uzskata, ka dēlam ir jāmāk viss. “To esmu pārņēmis no saviem vecākiem, kas divreiz dzīvē visu zaudēja. Kur ir garantija, ka atkal nenotiek tāpat? Šādā situācijā vienīgais glābiņš ir tavas spējas un tas, kas tev galvā,” tā Bērziņš.
“Tu vari iet uz priekšu tikai tad, ja konsekventi ej savu ceļu,” intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” stāsta Bērziņš. “Ja es kādam būtu pakļāvies vai padevies, tad mani – sevišķi tajos banku sistēmas sākumos – jau sen būtu aprakuši. Tā bija daudz sarežģītāka un daudz bīstamāka – arī fiziski – situācija, nekā tas ir, teiksim, šajā amatā. Nesalīdzināmi. Nu, jūs paši labi apzināties, kāda tā situācija bija no 1991. gada līdz kādam 1997. gadam. Un, esot tajā vietā, kur daudz naudas, bija iespējas viegli kļūt par lielu bagātnieku. Es to nedarīju. Es mierīgi pelnīju savu algu un darīju, kā es to redzēju, lai varētu mierīgi viens pats iet uz mežu sēnes lasīt un arī pa pilsētu staigāt. Un tā es cenšos darīt arī tagad. Un to nevar darīt, ja tu kādam pieslejies, pakļaujies vai ej kādam pavadā.”
Tik ļoti neatkarīgs, kā Bērziņš izrunājās, viņš gan nebija. Lai realizētu savas ieceres un tiktu pie naudas, bija nepieciešams atbalsts un ietekmīgi paziņas. Agrāk Bērziņš bija pieslējies tā sauktajam Valmieras grupējumam, kuru pārstāvēja Andris Šķēle, Atis Sausnītis, Andris Staris, Jānis Naglis, Andrejs Sončiks un citi. Viņu tikšanās bieži notikušas Andra Grūtupa birojā, kur spriests, kurus cilvēkus virzīt ietekmīgos amatos.
Jau agrāk medijos izteikti gan minējumi, gan apgalvojumi, kas Bērziņš ne visai tīrā veidā ticis pie turības. Kad notikusi Latvijas Bankas nodaļu atdalīšanās, Bērziņam ar Valmieras grupējuma biedru atbalstu izdevies kļūt par no Unibankas prezidentu, kas tika atdalīta no Latvijas Bankas, un aktīvi iesaistīties tās privatizācijā.
Banka bija īpaši gards kumoss, jo valdība bija parūpējusies par tās stabilitāti, Unibankas 25 miljonus latu lielos sliktos kredītus aizvietojot ar valsts ilgtermiņa parādzīmēm. 2004. gadā Bērziņš veiksmīgi iegādājās apjomīgu būvmateriālu ražotāja „Lode” akciju paketi, kuru trīs gadus vēlāk pārdeva jau par 4,53 miljoniem latu.
Interesanta ir Bērziņu ģimenes lauku mājas vēsture. Īpašums uzrādīts kā aktīvās atpūtas komplekss, kas paredzēts tūristiem un kura labiekārtošanai saņemta Eiropas nauda no Lauku atbalsta dienesta – 178 000 latu. Šī Bērziņa lauku saimniecība atrodas Amatas upes krastā un patiešām ir iespaidīga – vairākas mājas ar daudzām guļamistabām, liels apsildāmais baseins ar masāžas kaskādi, pirtis, tenisa korti un savs slēpošanas kalns ar pacēlāju.
Bērziņam pieder arī plašs dzīvoklis Vecrīgā, Vaļņu ielā 11. Izmantojot pirmpirkuma tiesības, šos apartamentus viņš par lētu naudu nopirka no savas darbavietas – Unibankas. Pērn Bērziņš deklarēja, ka viņam pieder aptuveni divus miljonus latu liels naudas uzkrājums un 41 nekustamais īpašums: dzīvoklis Rīgā, zeme un ēkas Līgatnes, Nītaures, Drabešu un Kolkas pagastā, zemes gabali Kolkas, Glūdas, Drabešu, Nītaures, Zaubes, Vecpiebalgas, Variešu, Ļaudonas, Limbažu, Krimuldas un Ķekavas pagastā.
Prezidenta pilī viņš ienāca kā cilvēks, kas no daudz kā atteicās. Piemēram, atsacījās no prezidenta inaugurācijas balles. Visticamāk, tas nebija nekāds populistisks žests, lai tādējādi iegūtu popularitāti, vienkārši Bērziņš pēc sava rakstura nav tendēts uz ārišķībām. Viņš ir vienkāršs lauku paps, kuram izrādīšanās, kas bija tik raksturīga priekšgājējam Valdim Zatleram, ir ne tikai sveša, bet pat traucējoša. Tā kā Bērziņš dzīvo Vecrīgā un uz darbu dodas kājām, nav vajadzīga automašīna ar bākugunīm. “Es to tiešām uzskatu par nevajadzīgu. Vai tad man bākugunis uz galvas jāliek vai uz muguras jānes?” brīnās Bērziņš.
Arī Jūrmalas rezidenci Bērziņš uzskata par lieku, viņam nepieciešamas savas mājas, kur tiešām var justies kā mājās. “Ja esmu smagi nostrādājis, es aizeju uz savām mājām, nometu visu – burtiski visu, ne tikai uzvalku, bet arī tās domas. Es atpūšos. Man tas ir vajadzīgs tīri cilvēcīgi. Es neesmu tai rezidencē bijis un paskatījies, bet mani jebkuras tās vietas uztrauc, un es nejūtos labi. Citam varbūt ir pavisam citādāk,” spriež Bērziņš.
Tagad viņš ķēries pie prezidenta privilēģiju apcirpšanas. Pats personīgi uzskata, ka Valsts prezidentam pietiek tikai ar algu un nekādas sociālās garantijas pēc prezidentūras beigām nav nepieciešamas. Saeimā viņš iesniedza grozījumus, kas paredz atteikties no eksprezidentu nodrošināšanas ar dzīvokli pēc prezidentūras. Kā kompensējošu mehānismu piedāvā palielināt bijušā prezidenta ikmēneša pensiju, kas dotu iespēju brīvi izvēlēties sev mājokli.
Kā karsts kartupelis vēl joprojām tiek viļāts Andra Bērziņa lielās pensijas jautājums. Intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” viņš taisnojas: “Es esmu visu mūžu strādājis, bet man pārmet to, ka esmu godīgi maksājis nodokļus, tāpēc man iznāk liela pensija. Man pārmet. Tāpēc, ka esmu strādājis, tāpēc, ka esmu nopelnījis, esmu ieguldījis Latvijā. Es par to nekaunos. Bet, lai kaut kāds balanss būtu, es šo te algu mierīgi atdodu.”
Te ne Bērziņš alojas, teikdams, ka nekaunas par savu lielo pensiju. Skaidri jūtams, ka viņš kaunas, citādi taču nevajadzētu ievērot kaut paša izdomātu balansu un atteikties no prezidenta algas. Žurnālisti parēķinājuši, ka Bērziņš jau ar uzviju ir atguvis savas iemaksas sociālajā budžetā. Prezidents saņem pensiju jau kopš 2007. gada, mēnesī – virs četriem tūkstošiem, gadā – aptuveni 55 tūkstošus latu.
Bērziņa pensija ir viens no piemēriem, kas skaidri norāda, kā darbojas mūsu valsts sociālā sistēma. Superlielās māmiņu algas, milzu pensijas un pasakainie bezdarbnieku pabalsti bagātiem cilvēkiem kļuvuši par savdabīgiem biznesa projektiem, kurus faktiski var vērtēt arī kā bezkaunīgu valsts izzagšanu. Iepriekšminētais vairāk liek domāt, ka Bērziņa iniciatīvu pamatā, apgriežot prezidenta privilēģijas, nav kaut kādi idejiskie motīvi, bet tās konkrēti piemērotas viņa paša stāvoklim.
Tas viss drīzāk vērtējams kā samiernieciskuma un kompromisa žests. Lai Bērziņam nepārmestu un nebāztu degunā viņa paša lielo pensiju, viņš labprātīgi atsakās no prezidenta algas un privilēģijām. Te gan vietā jautājums – vai viņš no tā visa atteiktos, ja nebūtu miljonārs un saņemtu ierindas pensiju 150 latu apmērā?
Kaut Bērziņš daudziem pazīstams kā ļoti racionāls un praktisks cilvēks, viņš spēj būt arī ļoti sentimentāls. To viņš uzskatāmi nodemonstrējis vairākos pasākumos, kad ļāvis vaļu asarām. Pirmā publiskā reize, kad tauta pārliecinājās par viņa emocionālo dabu, bija prezidenta inaugurācijas diena, kad viņš apraudājās Nītaures vidusskolā savas pirmās skolotājas uzrunas laikā.
Otrreiz prezidenta acīs asaras parādījās Siguldas pilsētas vidusskolā, kad stāstīja, ka Latvija ir vislabākā vieta uz pasaules. Vēl nodevīgais slapjums bija vērojams Daugavpils novada Medumu vidusskolā, kur Bērziņš bija ieradies, lai ziedotu tai savu mēnešalgu. Prezidenta balss aizkustinājumā trīcēja, kad viņš uzrunāja politiski represētos Ikšķilē.
Bet ko par Bērziņu kā prezidentu saka eksperti? Viņi secinājuši – Bērziņš prezidenta amatā nav cilvēks, kas spētu ar savām iniciatīvām pārsteigt un aizraut publiku. Viņš ir pārāk konservatīvs un piesardzīgs. Arī kā politiķis Bērziņš ir nekāds, jo viņam vienkārši nav nekādas politikas. Pagājušā gada nogalē bijušais valsts reformu ministrs Jānis Krūmiņš nāca klajā ar paziņojumu, ka Andris Bērziņš gauži mokās savā amatā un viņa prezidentūras laikā tautai ar katru dienu kļūst aizvien sliktāk un sliktāk.
Viņš arī izteicās, ka Bērziņš ir vājš un bez iniciatīvas apveltīts valsts līderis. Kaut arī Bērziņš prezidenta amatā stājies ar jūsmīgiem paziņojumiem par valsts ekonomikas uzlabošanu, vienīgais, ko tauta no Bērziņa ir redzējusi, tās ir viņa bijušās padomnieces Elīnas Egles kailās krūtis, ironizēja Krūmiņš.
Un, lai gan Bērziņa uzvedība patiesi ir ļoti piesardzīga, reizēm arī viņam gadās „norauties” un pārsteigt publiku. Tas izdevās, kad viņš piesolīja pa galvu žurnālistiem, kas filmēja viņa dēla pirmās skolas gaitas. Bērziņa slavenais teiciens “Čaļi, pa galvu vajag, ja. Ilgi neesat sisti, ja...” jau kļuvis hrestomātisks. Tagad to lieto skatuves mākslinieki, koncertos uzkurinot publiku. Jāatzīst gan, ka pēc notikušā incidenta Bērziņš pats personīgi atvainojās operatoram.
Nākamajā dienā viņš taisnojās, ka zaudējis savaldīšanos, aizstāvot sava dēla tiesības. “Es biju spiests pietiekami aktīvi aizstāvēt sava bērna tiesības. Protams, es pēc tam arī atvainojos. Bet es gribētu lūgt ievērot manu ģimenes locekļu privātās tiesības un turpmāk censties tās nepārkāpt, lai neizraisītu šādus incidentus. Tie ir sāpīgi mums kā ģimenei, tas jautājums tomēr ir ļoti sāpīgs,” sacīja Bērziņš.
Pieļautās kļūmes Latvijas prezidentam ik palaikam liek atvainoties. Tā gadījās, kad viņš nāca klajā ar izteikumu, ka Latvijā nav tik liela nabadzība, kā to uzrāda statistiskie dati un ekonomistu pētījumi. Daudzi bija sašutuši par prezidenta izrunāšanos. Tika pārmests, ka miljonārs Bērziņš nezina, kā dzīvo vienkāršā tauta. Sociālajā tīklā „Facebook” pat tika izplatīts aicinājums izteikt prezidentam neuzticību.
Bērziņam arī pārmet, ka viņa izteiktie paziņojumi ir deklaratīvi un bez jebkāda seguma. Piemēram, kad viņš deva Valsts prezidenta svinīgo solījumu, viņš izteicās, ka veicinās aizbraucēju atgriešanos mājās. Pagaidām viņš nav spējis atvest mājās pat savu meitu, kas dzīvo un strādā Zviedrijā. Tomēr nevar nepamanīt, ka Bērziņa darbībai ir samiernieciskuma un kompromisa motīvs. Kā lādzīgs paps viņš cenšas nogludināt jebkurus asumus. Kā pats kādā intervijā izteicās: viņa reliģija ir tieši nevēlēt un apzināti nedarīt ļaunu. Tas ir viņa stils, kā virzīties uz priekšu.
Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Lita Krone/ LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
