Latviešu karavīru piemiņai. Izlasi, kādas bija leģionāru pēdējās kaujas Kurzemē

16. marts par leģionāru piemiņas dienu izvēlēts tādēļ, ka 1944. gadā tieši šajā dienā pirmo reizi kopīgā kaujā pret Sarkano armiju devās abas latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija. Toreiz latviešu leģionāri izcīnīja uzvaru par kādu sarkanarmiešu ieņemtu augstieni Veļikajas upes labajā krastā (tagadējā Pleskavas apgabalā, Krievijā).

Leģionāri kopīgās kaujās vienojās līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Pēdējās kaujas Latvijas teritorijā leģionāri izcīnīja 1945. gada maija pirmajās dienās – Kurzemes katlā. Oficiāli skaitījās, ka Kurzemes katlā cīnījās tikai 19. divīzijas vīri, bet jāņem vērā, ka 1945. gada martā 19. divīzija ar speciālu Trešā reiha reihsfīrera Heinriha Himlera pavēli saņēma ievērojamu papildinājumu no 15. divīzijas.

Kādas tad bija mūsu leģionāru pēdējās kara dienas Kurzemes katlā. To Kasjauns.lv centās noskaidrot tā laika latviešu avīzēs.

Par latviešu leģionāru pēdējām cīņām liecina 1945. gada maija sākumā, tikai dažas dienas pirms Vācijas kapitulācijas, Kurzemē iznākušie laikraksti. Kasjauns.lv ielūkojās tā laika Kuldīgā iznākušajā laikrakstā „Kurzemnieks” un Ventspils „Ventas Balsī”. Lūk, ziņojumi no šiem laikrakstiem:

* „Atsisti boļševiku triecieni pie Saldus” („Ventas Balss”, 1945. gada 1. maijs): „Svētdiena (29. aprīlis) Kurzemē pie laika apstākļu pasliktināšanās atradās dzīvas pašu triecienvienību darbības zīmē. Vairāki izlūkošanas pasākumi bija sekmīgi. Padomju vietēji triecieni, iztīrot kādu niecīgu iebrukuma vietu ziemeļaustrumos no Saldus, atvairīti. Zenītartilērija nogāza vienu ienaidnieka lidmašīnu.

Kurzemes frontē 28. aprīlis pagāja mierīgi. Abpusēja izlūkdarbība pieturējās. Vairākas padomju triecienvienības, iztīrot vietējus iebrukumus, nosprostotas. Latviešu SS ieroču brīvprātīgie abās pusēs Saldum atsita kādu boļševiku triecienu.”

* „Boļševiku neveiksme Abavas telpā” („Kurzemnieks”, 1945. gada 2. maijs): „Kurzemes frontes austrumu daļā mūsu vienības pirmdien (30. aprīlī) guva pilnīgu atvaires panākumu pret boļševiku vienībām, kas pēc spēcīgas artilērijas uguns uzbruka rietumos no Abavas. Pēc trīsceturtdaļstundas viesuļuguns, kad uz vācu pozīcijām izšāva vairāk kā 10 000 granātu, boļševiki ar sakopotiem spēkiem pārgāja uzbrukumā. Viņu atkārtotie, līdz pat tumsas iestāšanās turpinātie mēģinājumi atspiest mūsu fronti sabruka nepiekāpīgā Kurzemes cīnītāju pretestībā. 12 padomju uzbrukumi sabruka mūsu galvenās kaujas līnijas priekšā. Četrus vietējus iebrukumus iztīrīja tūdaļ ievadītos pretuzbrukumos. Vājākas ienaidnieka grupas, kas bija aiztriekušās līdz Viesātei, pretuzbrukumos iznīcinātas; kāds cits boļševiku iebrukums nakts tecējumā satriekts. Mūsu artilērija iedarbīgi iejaucās atvaires cīņās un satrieca boļševikus izejas pozīcijas. Pārējā Kurzemes frontē valda cīņu pārtraukums.”

* Arī Ventspils laikraksts raksta par vienu no pēdējām leģionāru kaujām pie Abavas, par ko pirms tam ziņoja Kuldīgas „Kurzemnieks”.

„Atsists boļševiku vietējs uzbrukums rietumos no Abavas” („Ventas Balss”, 1945. gada 4. maijs): „Kurzemes frontes austrumos boļševiki 2. maijā pasāka vairākus vietējus uzbrukumus. Sakšu - sudētvācu grenadieri rietumos no Abavas par jaunu sevi parādīja atvairē un uzbrukumā. Pēc stipras ugunssagatavošanas mākslīgas miglas aizsegā mūsu līnijās iebrukušo ienaidnieku niknās mežu cīņas atkal atsvieda atpakaļ uz viņa izejas pozīcijām. Kāda boļševiku pārejoši ieņemta apdzīvota vieta atkal atgūta. Boļševikiem bija jūtami zaudējumi. Pārējos frontes sektoros pieturējās cīņu pārtraukums pie abpusējas izlūkdarbības.”

* Savukārt trīs dienas vēlāk – 5. maijā – „Kurzemnieks” raksta: „Kurzemes frontē pēdējās dienās lielāku cīņu nebija. Ziemeļrietumus no Priekules ienaidnieks mēģināja tuvoties kādam vācu atbalsta punktam, taču laikā pamanīts un ar labi tēmētu uguni izklīdināts. Kamēr dienvidrietumos no Saldus kāda ienaidnieka triecienvienība cieta neveiksmi, rietumos no Abavas boļševiku atkārtoja savus triecienus. Vācu grenadieri pretinieku no jauna atsita.”

* Kurzemes katlā tikko kā Saldus apkārtnē bija noritējusi tā dēvētā Sestā lielkauja par Kurzemi, kurā latviešu puiši nikni aizstāvēja savu zemi. Kara ziņotājs, pulkvežleitnants Ž. Klētiņš 4. maija „Ventas Balsī” par to dalās savās pārdomās rakstā „Mūsu artilēristi”:

„Vienu no savas cīņas vissmagākiem posmiem mūsu artilēristi piedzīvoja aizritējušā sestajā Kurzemes kaujā. Drausmīgi ceļi, atkusnis un ienaidnieka nemitīga uzmākšanās uzlika artilēristiem vislielākos pārbaudījumus, kādus vien var uzlikt karavīriem, kuriem viens mērķis – dzimtenes brīvība. Bet tomēr, neskatoties uz visu to, neviens ierocis netika pamests, neviens pajūgs nepalika aizmugurē – viss beidzot nonāca tur, kur bija paredzēts un kauja par Kurzemi turpinājās ar tādu pat sparu kā iepriekš. Par visām iepriekšējām kaujām un arī par Kurzemes sesto kauju latviešu divīzijas zēnos mīt sirsnīga pateicības artilēristiem, kas ar tiešām lielisku uguni atbalstīja kājnieku cīņas, nodarot ienaidniekam lielus un asiņainus zaudējumus. (..)

Naktis un dienas, dienas un naktis – viss paiet un izgaist, bet ticība paliek. Un šo ticību Latvijai savās sirdīs ieslēguši arī mūsu divīzijas un korpusa artilēristi, vienalga, vai tie apkaro lielgabaliem, vai arī metas drosmīgā tuvcīņa. Viņu mērķis ir viens – Latvija!”

Trešā māsa – Kurzeme atgriežas padomju okupācijas varā

Tikmēr, lasot jau 1944. gada rudenī sarkanarmijas okupētajā Rīgā iznākošo laikrakstu „Cīņu”, rodas pārliecība, ka tādas Kurzemes un leģionāru vispār nav. Maija sākumā „Cīņā” Kurzemes vārds netiek pieminēts vispār un ziņojumi no frontes galvenokārt liecina par padomju armijas sasniegumiem Berlīnes ieņemšanas cīņās. Boļševiku propagandas aparāts no padomju okupētās Latvijas iedzīvotāju prātiem Kurzemes vārdu ir izdzēsis, lai viņiem neatgādinātu, ka vienmēr uzvarošā sarkanarmija tikai dažus desmitus kilometrus no Rīgas vairākus mēnešus asiņainās kaujās nespēj tikt galā ar kurzemniekiem. Un niknas kaujas būtu turpinājušās, ja vien Vācija nekapitulētu sabiedroto priekšā. Tikai vairākas dienas pēc Vācijas kapitulācijas, 12. maijā, „Cīņā” parādās pirmais raksts, kurā beidzot pieminēta Kurzeme, -

:

 „Uzvaras salūtiem skanot, Sarkanā Armija pavēra ceļu uz Padomju Latviju Vidzemes un Latgales māsai — Kurzemei.

Skaisto Kurzemi vācu fašistu zābaks mīdīja visilgāk. Ieslēgti dzelzs lokā, vācieši te plosījās kā zvēri. Zem vācu pātagas latvieši vergu darbā postīja savus laukus, rokot un būvējot tajos ejas un bunkurus.

Darbs bijis velts: Sarkanās Armijas varenības priekša vācieši kapitulēja. 9. maijā Maskavā tūkstoš lielgabalu pasludināja fašistiskās Vācijas galu.

Vienīgā, „izredzētā” rase, uzpūtīgie pasaules iekarotāji, uzplečus noplēsuši, nāk un met ieročus kaudzēs. Nezvērs pārvērties jērā. Rokas, kas vēl nesen cirta ar suņa pātagu cilvēkiem sejā, pazemīgi bīda pusdienu trauku tuvāk virtuves katlam.

Kurš no viņiem ir lepnais hauptmanis, kas iešāva Durbes darba zemniekam lodi galvā, kad tas neatdeva savu pēdējo zirgu? Grūti samanīt slepkavas - rotenfīrera seju, kas pāršķēla galvu ar lāpstu tanku grāvju racējam. Kas gan var teikt, ka viņu vidū ir tītaru, cūku un cāļu zagļi, bišu stropu izlaupītāji? Visi tagad rada tik goddevīgas sejas.

1941. gadā pēc nodevīgā iebrukuma šīs sejas sajūsmā gavilēja, kad redzēja filmā vācu gūstekņu nometnēs izbadinātos padomju karavīrus, kas kāri tvēra pēc maizes, vācu zaimiem skanot: „Viņi gribēja soļot uz Berlīni...”

Ak, varenā nenovēršamība! Sarkanās Armijas karavīrs lepni iegāja Berlīnē, uzsprauda tur Sarkano Uzvaras karogu un devās tālāk — pāri Elbei...

Saulainais maijs staro Kurzemes lauku ļaužu sejās. Ar pavasara ziediem rokās viņi steidz pa visiem ceļiem un takām pretim Sarkanajai Armijai. Skan prieka saucieni un dziļākie pateicības apliecinājumi.

„Vācieši man atņēma beidzamo govi, bet Sarkanā Armija atdeva brīvību un ticību saulainai nākotnei,” saka Saldus darba zemnieks, likdams sētuvi plecā.

Atbrīvotie lauki mostas. Darbā zemnieki iziet cīņā par uzvaras ražu. Svētku sajūsmā gavilē pilsētas. Liepājas un Ventspils ielas ļaužu pilnas. Skaļruņi ielu stūros dzied uzvaras dziesmas. Kā uz burvja mājienu parādās sarkanie karogu Gandrīz četrus gadus viņi slēpti un glabāti. Reizē ar lielo strādniecības vadoņu — biedra Ļeņina un biedra Staļina portretiem, strādnieki velk karogus no slēptuvēm un nes dziedot pa ielām. Pēkšņi ļaudis apstājas, aprimst gaviļu troksnis. Sirdis sāk pukstēt straujāk. Skaļruņi atkārto Augstākā Virspavēlnieka, Padomju Savienības Maršala, biedra Staļina uzrunu tautai. Dzirdot vārdus: „Sākot ar šo brīdi pār Eiropu plīvos tauta brīvības un tautu miera lielais karogs”, ļaudis apkampjas un priekā raud.

Kurzemē pland Sarkanais Uzvaras karogs un plaukst jauna dzīve.”