Latvijas iedzīvotājs Dmitrijs stāsta par dzīvi Meksikas cietumos

Katru gadu ārzemēs par narkotiku noziegumiem arestēti vidēji 200 Baltijas iedzīvotāju, no Latvijas – vidēji 70. "Nekā personīga" kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru pētīja, kādēļ uzplaucis šis krīzes laika fenomens un cilvēki par salīdzinoši nelielu samaksu gatavi riskēt pat ar dzīvību.

Jau gandrīz divus gadus 28 gadus vecā Latvijas iedzīvotāja Dmitrija Suharova mājvieta ir tūristu iecienītās Meksikas pilsētas Kankūnas cietums. 2011.gada jūnijā pārlidojumā no Panamas uz Londonu Kankūnas lidostas suņi viņa ceļasomā uzoda narkotikas. Robežsargi šokolādes konfekšu maisiņos atrada 11,5 kilogramus kokaīna. Policija un Meksikas tiesa neticēja, ka viņš nezināja par kokaīnu, un piesprieda 10 gadu cietumā, informēja raidījums.

Dmitrijs stāstīja, ka šokolādes konfektes uz Londonu palūdzis aizvest Kolumbijā nejauši sastapts lietuvietis ar iesauku Krievs. Dmitrijs ieradies Kolumbijā pie celtniecībā strādājoša drauga, bet naudu ceļam sakrājis, strādājot celtniecībā Latvijā. Pārpratuma dēļ draugu viņš Kolumbijā tā arī neesot saticis. No apcietinājuma Dmitrijs neveiksmīgi mēģinājis sazvanīt lietuvieti, bet vēlāk internetā izlasījis, ka "viņa draugs" nošauts savas mājas priekšā.

Latvijas goda konsule Meksikā Beatrise Āboltiņš-Trueblood raidījumam sacīja, ka viņš jautājis: "Ko lai es daru?" "Un man tiešām nav atbildes. Mana atbilde būtu bijusi – kāpēc tu nedomāji sākumā? Zini, tagad vairs nav nekas, ko darīt. Kad tu esi noķerts ar 11,5 kilogramiem kokaīna un saki, ka nezināji, kas tur bija iekšā, tad tu tiešām esi ļoti grūtā situācijā," atzina konsule.

Līdzīgi kā vairumā Dienvidamerikas cietumu, Dmitrija vienīgais uzdevums tagad ir izdzīvot. Īpaši grūts bijis sākums, kad cietuma mafija izspieda naudu. Viņš regulāri lūdzis konsulei naudu, citādi viņu draudot nosist. Konsule noorganizējusi, ka viņu apmeklē kāds vietējais krievu restorāna īpašnieks.

Āboltiņš-Trueblood pastāstīja: "Viņš man teica, ka Dmitrijs esot bijis šausmīgā stāvoklī. Nervu stāvoklī, izmisumā. Viņš teica: "Vairāk par diviem gadiem viņš tur neizdzīvos. Ja jūs viņu nevarat dabūt ārā uz kādu Eiropas cietumu, viņš nomirs." Sākumā viņš teica, ka iztaisīs pašnāvību. Kādi tie apstākļi – es viņa cietumā neesmu bijusi iekšā, tā kā es nevaru teikt, ka esmu redzējusi. Bet Kankūnā vasarā temperatūra ir pāri par 40. Tur ir milzīgs mitrums, jo esi pie jūras. Viņu ēdiens ir ļoti nabadzīgs – viņi dod rīsus un pupas, un visu, ko Meksikā ēd."

Ar konsules palīdzību jau pusgadu Dmitrijs atrodas mazākā cietumā ar 14 ieslodzītajiem. Raidījums "Nekā personīga" ar viņu sazinājās pa tālruni un "Facebook", kas cietumniekiem pieejams nelegāli.

Viņš pastāstījis, ka cietumā "ceļamies pēc septiņiem, uztaisām brokastis, paēdam, mazgājam drēbes, gatavojam ēst. Mēs paši pērkam visu ēdienu. Ēdiens, ko gatavo cietums, uz šejieni neatnāk. Viņi nes svaigu ēdienu. Piemēram, ja ir vistas zupa, mums visiem atnes tikai vistu. Paši vārām, paši taisām. Labāk, ka pats uztaisa, nevis nezin ko samet.

Nezinu, ko es prātīgi varētu gribēt. Vienīgi gultu uztaisīt tā, lai var gulēt kā cilvēks. Tagad nāk karstums, un viņiem tādi prusaki – trīs četras reizes lielāki nekā mūsējie. Nav patīkami gulēt, kad zirnekļi ložņā."

Dmitrijam nevar palīdzēt arī ģimene. Mamma pazudusi jau pirms 16 gadiem. Tēvs miris. Viņu uzaudzinājusi vecmāmiņa Vija Grigorjeva no Liepas pagasta, kura mazdēlu pēdējos gados redzējusi reti un par arestu uzzinājusi no Ārlietu ministrijas zvana. Viņa stāsta, ka zēnam bijušas zelta rokas, savukārt vietējie atzīst, ka Dmitrijam patika spēlēt spēļu automātus.

Vecmāmiņa raidījumam teica: "Jā, viņš strādāja rūpnīcā. Viņš bija strādnieks un vieglo dzīvi nemeklēja. To gan. Dodu garantiju. Par pārējo es nezinu, kas gadījās, ka viņam bija jāaizbrauc prom no Latvijas. Bet ļoti gribas, lai Dievs dod nodzīvot un sagaidīt, kad viņš parādīsies. Bet diez vai."

Raidījums uzsver, ka Dmitrijs ir klasisks narkokurjers – tā dēvētais narkomūlis. Savervētie parasti ir 25–30 gadu veci vīrieši, kuriem apmaksā ceļojumu uz kādu Dienvidamerikas valsti. Atpakaļceļā uz Eiropu kurjeriem bagāžā vai kuņģī jāatved kokaīns, parasti uz Spāniju, Angliju vai Holandi. Zināmi vairāki gadījumi, ka latviešiem kokaīna kapsulas kuņģī plīsušas, izraisot nāvi. Krīzes gados vidēji gadā ārvalstīs tika arestēti aptuveni 100 Latvijas valstspiederīgo. Pērn arestēto skaits sarucis līdz 29. Visvairāk latviešu pašlaik ir Peru cietumos, kas ir viena no kokaīna ražotājvalstu trijnieka.

Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis TV3 raidījumam sacīja: "Ir divi virzieni vai divi iemesli: viens ir saistīts ar parādsaistībām, to, ka cilvēki, it sevišķi, kas nonākuši kaut kādās konfliktsituācijās vai parādsaistībās ar kriminālo pasauli, un tādā veidā tas tiek atstrādāts. Teiksim, tādā veidā viņš dzēš savus parādus. Un otrs tāds fenomens ir tas, ka tā ir iespēja nopelnīt, ja šādā veidā, protams, riskējot ar to."

"Nekā personīga" informēja, ka pirms krīzes samaksa narkokurjeram bija aptuveni 6000 eiro. Krīzes laikā, pieaugot potenciālo kurjeru interesei, honorārs nokrita līdz 2000 vai pat 1000 eiro. Apvienoto Nāciju Organizācija vēsta, ka jaunu Austrumeiropas vīriešu izmantošana narkokurjeru darbam ir finanšu krīzes fenomens. Daudzi palika bez ienākumiem. Sociālās spriedzes dēļ Austrumeiropā arī trīskāršojies kokaīna patēriņš, bet Rietumeiropā tas samazinājies uz pusi.

Ķuzis teica: "Es domāju, šeit tas jautājums ir tāds, ka mums praksē ir bijušas lietas, kur iesaistās vairāki draugi. Teiksim, viens dzīvo, sāk pelnīt uz kurjerismu, un otrs skatās – klausies, baigi forši ir, nāc pie mums. Viņš atnāk, nu un otrs, trešais, un tad visi no viena ciema, visi no vienas ielas, ja. Un, teiksim, ir tāda forma."

Garās iesaistīto ķēdes tiek organizētas apzināti, lai nevarētu iziet uz patiesajiem organizatoriem. Latvijas tiesās pašlaik iztiesā vismaz trīs krimināllietas par kurjeru vervēšanu. Gada sākumā Muitas kriminālpārvalde apturēja grupējumu, kuru vadīja Nigērijas un Latvijas pilsoņi.

Āboltiņš-Trueblood netic Dmitrijam stāstam par šokolādēs nejauši atrasto kokaīnu. Regulāri tiekoties ar goda konsuliem no citām valstīm, viņa dzirdējusi desmitiem līdzīgu stāstu, kas beigušies ar ilgiem gadiem cietumā.

Konsule raidījumam atzina: "Kad tu iekrīti tur iekšā, neviens tev vairs nevar palīdzēt, un tu esi pazudis, pazudis pavisam. Ja tu gribi beigt savu dzīvi, ir vieglāki veidi, kā izbeigt. Man ir ļoti žēl, ka tie jaunieši ir tik... Un es to saku ar visu... Tik dumji, ka viņiem prāti nav dziļāki vai viņi neredz tās alternatīvas, kā varētu dzīvot, tāpēc ka tā ātrā nauda neeksistē. Un tas risks ir tik ļoti liels."

Gada otrajā pusē Ārlietu ministrija plāno sākt informatīvo kampaņu, lai informētu iedzīvotājus par drošu ceļošanu un brīdinātu par riskiem, tostarp narkotisko vielu pārvadāšanu, sižeta nobeigumā vēstī "Nekā personīga".

BNS/Foto: AFP/LETA