Lībiešu valoda vairs nav „dzīva”! Mūžībā aizsaukta pēdējā īstā lībiete Grizelda Kristiņa

Līdz ar Grizeldas kundzes aiziešanu viņsaulē beidzies arī nozīmīgs posms lībiešu dzīvē. Tagad līvu valoda vairs nav „dzīvā”, bet gan mākslīgi uzturēta valoda, jo vairs nav neviena lībieša, kuram šo valodu kā dzimto būtu iemācījuši viņa vecāki, ģimene. Pašlaik vien pastāv grupa lībiešu pēcteču, kuri no vecvecākiem, kursos vai pašmācībās ceļā apguvuši lībiešu valodu un spēj tajā sazināties. Šādu lībiešu valodas lietotāju pēc dažādiem datiem varētu būt no 15 līdz 40.

Sēru vēsts par Grizeldas Kristiņas nāvi 2. jūnijā ir publicēta pasaules lielākajos laikrakstos un humanitāro zinātņu interneta portālos. Ārzemju plašsaziņas līdzekļi uzsver, ka tagad pasaulē kļuvis par vienu valodu mazāk (kopumā pasaulē pašlaik ir vairāk nekā 6000 valodu, un vairumu no tām lieto salīdzinoši mazs cilvēku skaits). Lībiešu valoda ir ierakstīta Eiropas Savienības valodu Sarkanajā grāmatā. Ik gadu pasaulē izmirst ap desmit valodām un tiek uzskatīts, ka pašlaik mēs dzīvojam izmirstošo valodu gadsimtā.

Lībiešu jeb līvu valoda ir somugru valodu saimes valoda, kurai visradniecīgākās ir tādas valodas kā igauņu, somu vai karēļu. 13. gadsimtā lībiski runāja ap 30 000 cilvēku Rīgas arhibīskapijas, Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas teritorijās. Livonijas kara laikā 16. gadsimtā lībiešu valodas lietotāju skaits Vidzemē samazinājās. 18. gadsimta sākumā Vidzemes lībiešu valoda gandrīz pilnīgi izzuda pēc Lielās mēra epidēmijas. 1852. gadā Kurzemes guberņas teritorijā lībiski vēl runāja 2394 cilvēku. Tomēr jau kopš 1. pasaules kara Latvijas lībiešu kopiena bija gandrīz pilnībā divvalodīga, līdztekus savai dzimtajai lībiešu valodai protot arī latviski. 20. gadsimta 20. - 30. gados pēc Latvijas Republikas izveidošanas ar Somijas, Igaunijas un Ungārijas valodnieku palīdzību notika lībiešu valodas uzplaukums. Pēc padomju okupācijas PSRS robežapsardzības pasākumu dēļ (Kurzemes jūrmala tika pasludināta par slēgto zonu) notika tradicionālās uz zvejniecību balstītās lībiešu kultūras izskaušana un valodas marginalizācija.

Pēdējā līvu valodas „dzīvā vēstnese”

Grizelda Kristiņa dzimusi 1910. gada 10. martā Kurzemes lībiešu ciemā Vaidē, viņa nākusi no lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgās Bertholdu dzimtas, kuras pēcnācēji ir bijuši labākie dzimtās lībiešu valodas runātāji mūsdienās. Lībiešu kultūras centra vadītāja vietnieks Valts Ernštreits uzsver, ka Kristiņa bijusi laba lībiešu valodas teicēja un rakstījusi arī dzeju lībiešu valodā. Pēdējo dzejoli viņa uzrakstījusi tikai pirms mēneša.

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Grizelda Kristiņa izmantoja līvu jauniešiem doto iespēju par brīvu mācīties Somijā, kur arodskolā apguva pavāra arodu. 1938. gadā Grizelda apprecējās ar Voldemāru Kristiņu, arī no Vaides ciema, un dzīvoja Rīgā. Viņas dzīvesbiedrs mūžībā aizsaukts jau pirms 20 gadiem.

2. pasaules kara laikā - 1944. gadā Kristiņa devusies bēgļu gaitās un mūža lielāko daļu pavadījusi Kanādā. Vispirms Kristiņu ģimene ar bēgļu laivu no Kurzemes piekrastes nokļuva Zviedrijā, bet, redzot zviedru valdības toreizējo labvēlīgo politiku pret PSRS un latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai, ģimene pārcēlās uz Kanādu.

Tā kā Kristiņiem pilsētas dzīve nelikās pa prātam, ieceļotāji apmetās Toronto latviešu luterāņu draudzes lauku īpašumā „Saulaine”, kur Grizeldas kundze pavadīja visus savas trimdas gadus. Kā jau diplomēta pavāre, Kristiņas kundze kaimiņus cienāja ar pašceptu rupjmaizi un ābolkūkām, kurām āboli bija izaudzēti pašas dārzā, rakstīts Dundagas novada pašvaldības mājaslapā.

Pie Grizeldas Kristiņas viesojušās daudzas zinātniskās ekspedīcijas, lai viņas labās lībiešu valodas teicējas prasmes fiksētu ierakstos. Sirmā lībiete visa mūža garumā centusies lietot savu dzimtās lībiešu valodas prasmi vidē, kur vien tas bijis iespējams. Viņa regulāri uzturējusi kontaktus ar Latviju - vēl šī gada aprīlī no Kristiņas kundzes saņemti sveicieni Līvu savienības 90 gadu jubilejā. Pēc neatkarības atgūšanas Grizelda Kristiņa vairākkārt bijusi Latvijā, lai apciemotu radus Vaides ciemā.

Grizelda Kristiņa ierunājusi tekstus no Kersti Boiko 2000.gadā sastādītās lībiešu valodas mācību grāmatas „Līvō kēļ”. Viņa arī rakstīja dzejoļus, kuri publicēti 2011.gadā iznākušajā krājumā „Kā iznirst lībieši”. Tāpat sirmā lībiete, būdama trimdā, rakstīja arī atmiņas.