Lembergam pietuvinātas personas mirst brīdi pirms liecību sniegšanas
Aivara Lemberga "valdīšanas laikā" pašos spēka gados no dzīves aizgājušas 13 personas, kuras vairāk vai mazāk bijušas saistītas ar Lemberga biznesa vai politikas darījumiem. Daudzie nāves gadījumi bijuši pēkšņi un visnotaļ dīvaini. Protams, kamēr nekas nav pierādīts, apsūdzēt apzinātā kaitniecībā nevienu nedrīkst, tomēr sakritības ir pārsteidzošas...
Jauni cilvēki aiziet ar sirdi
Pirmais 1996.gadā mira Ventspils domes amatpersona Andris Zalāns, vēsta portāls bnn.lv, kurā publicēts apjomīgs dīvaino nāvju uzskaitījums. Tikai 38 gadus vecais Zalāns aizsācis aizgājēju virkni, teikts portālā. Nelaiķim bijusi saistība ar tā dēvēto „čeku”, un tas esot iemesls, kādēļ deviņdesmito gadu sākumā šīs vīrietis Ventspils domē ticis iecelts par Aivara Lemberga galveno vietnieku.
Zalāns arīdzan iedvesmojis radīt uzņēmumu „Venceb”, kas nodarbojās ar celtniecības darbiem Ventspils brīvostā un pašvaldībā, un firma regulāri uzvarējusi daudzmiljonu iepirkumu konkursos. 38 gadu vecumā šis cilvēks mira no sirds mazspējas. Pēc Zalāna nāves Lembergam saglabājušās labas attiecības ar viņa ģimeni, - sieva un dēls iekārtoti uzņēmumos, kuros Lembergam bijusi tieša ietekme, raksta portāls bnn.lv.
Gadu vēlāk aizsaulē aiziet Aivara Lemberga studiju biedrs Vitāls Lejiņš. Arī šī 46 gadus vecā vīrieša nāve iestājusies no sirds mazspējas. Interesanti, ka kursabiedrs Lembergam atstājis dāsnu mantojumu – apmēram 3 miljonus latu. Šī summa savukārt ļāvusi viņam kļūt par legālu miljonāru, vēsta portāls. Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā „Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu” autori apkopojuši vairākus (pamatā merkantilus) aspektus, kāpēc kursabiedrs Lejiņš bijusi būtiska figūra Lemberga turīguma veicināšanā. Tajā vēstīts, ka Lejiņa primārais uzdevums bijis akumulēt Lemberga finanses.
Mīklainās pašnāvības un arī slepkavība
1998. gadā dzīvi pašnāvībā beidza advokāts Andis Bumbieris, toreizējā ekonomikas ministra, Lemberga cilvēka – Laimoņa Strujēviča – padomnieks. Īsi pirms nāves Bumbieris bija devies uz atbildīgajām instancēm, kur ziņoja, ka jūtas noraizējies, jo darbā esot spiests sagatavot dokumentus, kas ir pretrunā ar likumu. Dažas dienas vēlāk viņš mira. Ierosināja krimināllietu, taču to ātri vien arī izbeidza. Advokāta atraitne par šo visu nerunā, jo baidās, taču neslēpj, ka pēkšņi viņu dzīvokli sākuši apmeklēt nepazīstami cilvēki.
Gadu vēlāk tika noslepkavots vīrietis vārdā Josifs Bermans. Viņš zināms ar to, ka pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas cīnījies par savu īpašumu atgūšanu Ventspilī. Deviņdesmito gadu sākumā Bermans nemaz neslēpa, ka pilsētas galva Lembergs liek viņam dažādus šķēršļus, uz ko Lembergs atbildēja, iesūdzot Bermanu tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Lieta tika ierosināta. Portāls bnn.lv uzsver, ka nav nekādu liecību, kas Aivaru Lembergu saistītu ar Josifa Bermana nāvi, taču tā Lembergam varēja būt nudien izdevīga. Proti, mēram gribējās, lai pilsētas īpašumi paliek viņa pārvaldībā.
Bermans sākotnēji bija pazudis, taču vēlāk atrasts miris vardarbīgā nāvē.
Mirst arī daiļā dzimuma pārstāve
2001. gadā mira Natālija Strīga. Viņa bija valsts norīkota amatpersona AS „Kālija parks”. Šis uzņēmums tika nodibināts 1993. gadā, un tā valdi un padomi pamatā veidoja Ventspils uzņēmēji. Latvijas valsts piekrita piedalīties uzņēmumā ar noteikumu, ka valsts kasē ieripos 1 dolārs par katru pārkrauto kālija sāls tonnu.
Tomēr jau 1994. gadā „Kālija Parks” akcionāri atcēla šo līguma punktu, solot iekļaut jaunajos statūtos. Klajā nāca dokumenta pārstrādātā versija, bet minētā punkta tajā nebija. Tādējādi valsts nesaņēma dibināšanas līgumā paredzēto pienākošos samaksu. 30 miljonu vietā Latvija no šī Ventspils uzņēmuma saņēma vien nedaudz vairāk nekā divus miljonus. Strīga bija tā, kas šo papīru parakstīja. Kā izriet no bnn.lv publicētā raksta, šajā brīdī uz skatuves parādījies Andris Šķēle, savukārt mirusī sieviete bijusi persona, uz kuru varēja uzvelt vainu par to, ka tāda milzu nauda pagājusi garām valsts kasei.
Hokeja čempionātā tā arī nenokļūst
Un atkal nāve. Šoreiz tā ņēma Ritvara Šama dzīvību. Viņš bija „Venceb” valdes priekšsēdētājs. 2003. gadā vīrietis devies uz pasaules hokeja čempionātu Somijā, taču pārkritis pār prāmja bortu. Šams esot bijis krietnā kunga prātā, liecina informācija, taču tā nav oficiāli apstiprināta vēl šobaltdien.
Trīs gadus vēlāk no sirds nepietiekamības mirst Zigurds Vaivods – arī jauns 42 gadus vecs cilvēks. Vaivods strādāja „Latvijas kuģniecībā” augstā amatā, un tieši viņš nodarbojās ar uzņēmuma privatizācijas dokumentu sagatavošanu.
2009. gadā nomira Krists Skuja – kāds brīnums – arī no sirds nepietiekamības. Skuja neformāli tika uzskatīts par cilvēku, kas atbildēja par Lemberga melnās naudas kasi un uzturēja kontaktus ar tobrīd pie varas esošajiem politiķiem galvaspilsētā Rīgā, vēsta portāls bnn.lv.
Liecinieki pazūd, aizbēg un turpina mirt
Tajā pašā gadā dzīve beidzās arī Laimonim Junkeram, kuru uzskatīja par Ventspils grupējuma „kasieri”. Viņš arīdzan bijis tas, kuram bija jādodas uzpirkt politiķus. 2007.gadā Junkeram tika piemērots aizdomās turētā statuss Ventspils amatpersonu lietā, tomēr viņš drīz vien pazuda no Latvijas. Atradās pēc diviem gadiem Paragvajā, un miris. Junkeru apbedīja Ventspilī, un uz bērēm bija atnācis arī Lembergs.
Bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis atzinis, ka laikā, kad tiesībsargājošās iestādes pastiprināti sāka pievērst uzmanību Lemberga personībai un darījumiem, zilajās tālēs pazuda vismaz trīs liecinieki. Pēc Lemberga aresta vairāki potenciālie liecinieki pametuši Latviju. Šajā laikā Maizītis atklāti sāka runāt par trim oligarhiem – Lembergu, Šķēli, Šleseru. Savas bažas viņš uzticēja ASV vēstniecībai un pēc tam – caur „Wikileaks” publiskotajiem dokumentiem – par Maizīša domām uzzināja arī Latvijā.
Kā var nokrist no piektā stāva, ja dzīvo otrajā?
Vents Kodols – vīrietis, kurš pirms trim gadiem it kā izkrita no piektā stāva, lai gan kopā ar ģimeni dzīvoja ēkas otrajā stāvā. Kodols bija „Latvijas kuģniecības” īpaši pilnvarotais pārstāvis. Viņa uzdevums bija pārstāvēt uzņēmuma intereses kriminālprocesā par desmitiem miljonu dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam. Lietu uzsāka jaunā Lembergam lojālā uzņēmuma vadība pret iepriekšējo, kuru kūrēja Ventspils mēra oponents Oļegs Stepanovs.
Venta Kodola nāvē ir ļoti daudz neskaidrību. Sākot jau no tā, kāpēc viņš krita no piektā stāva, ja reiz dzīvoja otrajā. Viņa nāve klasificēta kā pašnāvība, bet cita versija skan, ka viņš it kā esot piedzīvojis ļaundaru uzbrukumu. Pats tiem atvēris durvis un, lai viņa pusotru gadu vecais bērniņš neredzētu nepatīkamas ainas, uzbēdzis uz piekto stāvu. Vents Kodols fiziski bijis trenēts cilvēks, taču cīņu zaudējis, vēsta bnn.lv atrodamā informācija.
Mirst arī sporta funkcionārs un privātais šoferis
Pagājušajā gadā arī no sirds (šoreiz – akūtas) mazspējas mira sporta funkcionārs Jurijs Bespalovs. Šis pusmūža kungs bija biznesmenis un arī futbola kluba „Ventspils” prezidents. Jurijs Bespalovs bija ļoti svarīgs liecinieks Lemberga krimināllietā: 5. aprīlī šim cilvēkam bija jādodas uz Rīgu liecināt. Taču 4. aprīlī viņš aizgāja mūžībā.
Pērn apglabāts tika arī paša Aivara Lemberga šoferītis un miesassargs. Viņu sauca Tālivaldis Macpans, un viņš ar Lembergu kopā pavadījis ļoti daudz laika. Macpans priekšnieku vizinājis ilgajā ceļā no jūras pilsētas uz Rīgu un atpakaļ, kā arī vadājis uz sanākšanām pie dažādiem cilvēkiem. Saprotams, šāds darbinieks daudz redzējis, daudz zinājis. Šoferis mira no leikēmijas jeb asins vēža. Raksts portālā bnn.lv vedina lasītāju uz domām, ka leikēmija var tikt iegūta arī vardarbīgā veidā, proti, pamazām cilvēku indējot. Asins vēzi veicinot regulāra saskare ar benzolu, augstu radiāciju vai plutoniju. Plutonijs ir samērā populārs vārds, ja runā par vairāku Krievijas uzņēmēju mīklaino nāvi.
Visbeidzot šogad, 2013. gadā, no infarkta vai insulta – neesot īsti skaidrs – miris Gunārs Zellītis, kurš deviņdesmito gadu sākumā bija deputāts Ventspilī un turpmāk savu karjeru veidojis ar Lembergu saistītos uzņēmumos. Tieši viņš bijis atbildīgs par lēmumu nodot privātās rokās pilsētas lielos tranzīta uzņēmumus. Pirms gada Zellīti izsauca uz Ģenerālprokuratūru sniegt liecības. Nākamā reize, kad viņam to pienācās darīt, bija šogad janvārī, taču viņš jau bija miris.