Stāsti par ubagotājiem: "Prasīja naudu biļetei uz Bausku - iesēdinājām mašīnā un vedām!"

Iedzīvotāji pamanījuši lūdzējus gan vairāku gadu garumā vienā un tajā pašā vietā, gan lūdzējus, kas īpaši uzrunā ārzemniekus. Pamanīti tādi cilvēki, kas netiek uz mājām arī Liepājā reizi gadā Ogrē un Madonā. Taču kāds iedzīvotājs no Aizkraukles atzīst, ka mazākās pilsētās ubagot ir grūtāk, jo visi viens otru zina, tāpēc alkoholiķu stāstiem par naudas trūkumu maizei neviens netic. 

Aptuveni pussimts cilvēku uzticēja savus stāstus par to kā sastapuši cilvēkus, kas lūdz naudu ceļam uz mājām vai pārtikai. Lielākā daļa lasītāju bija atzinuši, ka biežāk gan netic stāstiem par pazaudētiem makiem, nozagtiem telefoniem, bet neskatoties uz to pāris santīmus bieži vien iedod. Kāda lasītāja raksta: „Man reiz pie Bērnu pasaules, pienāca smuks džekiņš – teica, ka nepietiekot uz mājām – Bauskā. Nācu no darba diezgan vēlu un pašai tik kāds lats bija un ledusskapī nekā, bet iedevu kādus 40 santīmus. Viņš aizgāja pilnīgi uz otru pusi - ne stacijas. Es paliku smejamies. Un nekad neesmu nožēlojusi, ka iedevu. Ne jau tāpēc, ka nesapratu  jau tobrīd, ka čakarē, bet tāpēc, ka viņš man reāli padzina darba pagurumu ar savu nekaunību un foršumu.”

Kāds cits portāla Kasjauns.lv lasītājs izstāstīja savu unikālo atgadījumu, kad naudas prasītāju paķēra aiz rokas un aizveda uz galamērķi, kas bija neiedomājams pārsteigums jaunietim  –„ Bija viens tāds uz Bausku neticējs, nedēļu pēc kārtas redzējām. Kad viņam viena nabaga tantiņa no savas nabadzības sāka santīmus dot, iesēdinājām puisi mašīnā un patiešām aizvedām uz Bausku. Sākumā spirinājās, bet vēlāk apklusa. Izlikām uz ielas Bauskā un atstājām, nudien, nebija benzīna žēl, un arī noskaņojums bija atbilstošs. Skatāmies - pēc nedēļas puisis atkal tai pašā vietā, tikai šoreiz uz Jelgavu grib tikt. Nu ko, gājām klāt palīdzēt - izrādās, ka skriet viņš māk ĻOTI ātri. Nekas, ja redzēsim atkal - palīdzēsim.”

Ubagošanas biznesa shēmas novērojuši vairāki lasītāji, kas pamanījuši ne vien tīklus kur un kad kurš ubago, bet arī priekšniekus. Lasītājs raksta: „Viņi ubago kādam, nevis sev! mana vecāmamma vienreiz redzēja kā ubagoja veca večiņa... mana vecmamma iegāja veikalā un kad nāca laukā, večiņu jaunā mašīnā sēdināja kāds vīrietis, un večiņa vairs neizskatījās tik bezpalīdzīga! Ir arī citādāk uzzināts, ka tas viss ir bizness. Varbūt ir atsevišķi, kuri ubago sev, bet es paeju garām jo vairs neticu!”. Kāds cits lasītājs savukārt reiz dzirdēja, kā veca tante, kas kādreiz ubagoja uz gājēju pārejas pie „Origo”, strīdējās ar invalīdu, ka šodien esot viņas diena, viņa taču esot godīgi samaksājusi.

Pastāv komentētāju viedoklis, ka ubagošana ir fiziski grūta, jo visu dienu jātup uz ceļiem žēlām acīm vai izstieptu roku, kā arī stāstus par maka pazaudēšanu izstāstīt vairākas reizes dienā no vietas neesot vienkārši.

Vairāki komentētāji gan min, ka izsalkumu acīs nevar sajaukt ne ar ko citu. Šie cilvēki esot daudz pateicīgāki, tomēr bieži iedzīvotāji saskārušies ar lamuvārdiem mirklī, kad patiesi piedāvā pārtiku.

Saņēmām arī tādus stāstus, kur cilvēki atzīstas, ka paši lūguši pāris santīmus ceļam. „Viegli nebija, bet izdevās”. Savukārt kāda jauna māmiņa atrakstīja par neveiksmi saplēšot savu pēdējo piecu latu banknoti, kuru kasē nepieņēma  un saņēma negaidītu palīdzību no vīrieša, kas dzirdējis sarunu ar kasieri.

Taču vispārsteidzošākais stāsts un pieredze ir vīrietim, kas naudas lūdzēju uztvēris ļoti nopietni un tāpēc piedāvājis viņai darbu –„reiz kādai jaunai ubagotājai piedāvāju braukt uz vasaras sezonu man līdzi uz laukiem. Solīju dot darbu – ļaut ravēt laukos. Piedāvāju trīsreiz dienā ēdināt un 5 latus maksāt. Brīvdiena - svētdiena. Atkarībā no tā, kā strādās, iespējams, arī ziemā paturēšu pie sevis. Viņa mani pasūtīja trīs mājas tālāk, lai par kapeikām strādāju pati.”

Alīna Rumjanceva/Foto: Lita Krone/ LETA