Labestības akcijas un ziedojumu šovi. Ko tas patiesībā nozīmē?

Lielbritānijas starptautiskā labdarības organizācija C.A.F. veikusi pasaules valstu indeksāciju, nosakot labdarības līmeni katrā valstī, kur vērtēta sabiedrības attieksme pret labdarību un gatavība ziedot. Pērn par reitinga līderi kļuva Austrālija, sekoja Īrija, Kanāda, Jaunzēlande, ASV, Nīderlande, Indonēzija, Lielbritānija, Paragvaja un Dānija. Tika vērtētas 146 valstis. Latvija ierindojās 74., Igaunija – 79. vietā. Lietuva bija 105. vietā. Konkrētais reitings veidots, procentuāli rēķinot, cik daudz iedzīvotāju piedalās labdarības pasākumos, iesaistās darbos kā brīvprātīgie un sniedz palīdzību svešiem cilvēkiem.

Pētījumi liecina, ka viens no svarīgākajiem labdarības nosacījumiem ir valsts iedzīvotāju apmierinātība ar savu dzīvi. Jo cilvēks ir laimīgāks, jo vairāk tendēts palīdzēt citiem. Turklāt praktizētajai labdarībai piemīt labvēlīga ķēdes reakcija. Saņemtie ziedojumi paaugstina konkrētas cilvēku grupas dzīves līmeni, viņi kļūst apmierinātāki ar savu dzīvi un gatavi palīdzēt arī citiem.

Kā uzskata labdarības reitinga veidotāji, cilvēku aktivitāte labdarības pasākumos liecina par sabiedrības pilsonisko attīstību, par cilvēku gatavību dot savu ieguldījumu gan sabiedrisko, gan starptautisko problēmu risināšanā. Laimīgās valstīs ziedo vairāk nekā bagātajās, tātad ziedojums vairāk ir emocionāls, nevis racionāls solis. Indeksācijas veicēji uzskata, ka reitings dod iespēju pievērst uzmanību konkrētajam sarakstam un aizdomāties, kā varētu izmainīties katras valsts situācija, ja iedzīvotāji vairāk pievērstos labdarībai.

Profesore, habilitētā psiholoģijas doktore Māra Vidnere uzskata, ka cilvēku labestības un līdzcietības spējas lielā mērā nosaka iedzimtie altruistiskie un dignitofilie instinkti. “Altruistiskie instinkti piemīt arī dzīvniekiem, tie attīstījušies gadu tūkstošos. Dzīvnieki ir gatavi sevi upurēt un iet bojā, lai nosargātu savu sugu. Protams, cilvēkiem šie instinkti ir apzinātāki un attīstītāki. Ja es, piemēram, strādātu kadru daļā un pieņemtu cilvēkus darbā, es vispirms raudzītos uz viņiem piemītošajiem instinktiem, piemēram, dignitofilajiem, ko mēs dēvējam par godprātību, līdzcietību, cēlsirdību. Kaut tos var noteikt arī pēc testiem, tomēr vislabākā pārbaude ir pati dzīve”.

Padomju laikos tika propagandēta atziņa, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un ar labu audzināšanu katru var izveidot par kārtīgu padomju pilsoni. “Tā nav. Mēs katrs šajā pasaulē ienākam ar savu spēju un veselības potenciālu jeb akcionālo badu. Un audzināšanas ietekmē šie dotumi tiek vai arī netiek attīstīti. Labestība un līdzcietība – tās ir īpašības, kas norāda uz mūsu garīgo veselību, bet tām nav tiešas saites ar kultūru. Mēs nevaram teikt: jo cilvēks kulturālāks, jo labestīgāks. Kultūra – tā ir visu garīgo un materiālo vērtību kopa, ko mēs uzturam un kas nosaka mūsu atšķirību starp citiem. Izcilais domātājs Žans Žaks Ruso teicis, ka viņš nevarot ciest kultūru, jo tā atšķir, sanaido cilvēkus un pat izraisa karus. Būt kulturālam vēl nenozīmē būt labestīgam. Cilvēkam ar lielāku kultūras bagāžu bieži vien ir lielāka vara un ietekme, tāpēc arī lielākas iespējas veikt gan labus, gan sliktus darbus. Kultūra ir lēca, caur kuru mēs skatāmies uz pasauli. Svarīgi, ko mēs iemācāmies, apgūstam un pieņemam kā vajadzīgu.”

Psiholoģe uzskata, ka labestība un līdzcietība drīzāk saistāma ar pārdzīvojumu pieredzi, kurā cilvēks bijis spiests domāt par attiecībām starp cilvēkiem, augstākām dzīves vērtībām un savas dzīves filozofijas meklējumiem.

Māra Vidnere teic, ka īstas gara kvalitātes izpaužas bez lieciniekiem, tām liecinieks ir vienīgi pats cilvēks. “Visa dzīve ir kā spēle, kurā mums dota iespēja apzināties, cik spēcīgi esam un kādas vērtības mums ir svarīgas. Kādas vērtības uzturam un kādas – nododam.”

Profesore pieļauj, ka zināma ietekme uz vispārējo labestības līmeni sabiedrībā varētu būt sakārtotai videi un dzīves kvalitātei. “Es domāju, ka mūsu labestības un tolerances līmenis noteikti paaugstinātos, ja paaugstinātos arī dzīves kvalitāte un drošība sabiedrībā. Tas nozīmē – drošība palikt, drošība izdzīvot, ticēt godprātīgām darba attiecībām un taisnīgumam. Līdzcietība, lai arī ir individuāls faktors, tomēr ir arī sabiedrības, tautas kultūras elements, jo atspoguļo sociālas vides attieksmi, tautas dzīves pieredzi un tās garīgo potenciālu, kas nav atkarīgs no politikas. Drīzāk otrādi – līdzcietība var mainīt apkārtējo vidi, atspoguļojot tautā esošo garīgo spēku – par spīti politiskai mazspējai. Es pat domāju, ka tieši mūsu garīgums un līdzcietība būs tie galvenie faktori, kas arī noteiks, vai latviešu tauta vispār turpinās pastāvēt. Turklāt būtu svarīgi, ja līdzcietības un sociālā taisnīguma principus pirmie sāktu demonstrēt mūsu valdības pārstāvji. Tas būtu ļoti ietekmīgs piemērs, kad nostrādātu princips: ja viņi var, tad kāpēc es nevaru?”

Man žēl, ka tev nav pelmeņu

Filozofijas maģistrs, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis uzskata, ka tiešas un viennozīmīgas saistības starp sabiedrības labklājības līmeni un labestības izpausmēm nav. “Nav tā, ka cilvēki ir labestīgāki un līdzcietīgi tikai tāpēc, ka viņi ir labāk situēti. Ne vienmēr bagāti ļaudis, kas agrāk paši piedzīvojuši grūtus apstākļus un cietuši trūkumu, gatavi palīdzēt citiem. Spēja palīdzēt otram – tas ir katra cilvēka individuālais briedums, kas izpaužas kā dotība apzināties otru kā sevi pašu. Garīgajās mācībās šī spēja tiek uzskatīta par attīstītas apziņas pazīmi. Protams, var iebilst, ka līdzcietība novērojama arī dzīvnieku pasaulē, taču apzināta un konsekventa tā ir tikai cilvēkiem.”

Ne vienmēr ziedošana un piedalīšanās labdarības akcijā nozīmē patiesu līdzcietību. “Nereti gadās, ka cilvēki dalās ar to, kas viņiem palicis pāri un vairs nav vajadzīgs. Tā drīzāk ir racionāla, nevis līdzcietības izraisīta rīcība. Augstākais pakāpiens līdzcietībā – izjust otru kā sevi pašu, identificēties ar otru. Tad esam lielā vienotībā ar citiem un izjūtam otra cilvēka grūtības un prieku kā savas grūtības un prieku. Mēs dalāmies ar citiem, jo citādi nemaz nevaram. Mēs darām labu ne jau labas audzināšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka tāda ir mūsu būtība, un mēs vēlamies, lai tā kļūst par mūsu dzīves piepildījumu un sūtību.”

Filozofs skaidro, ka līdzcietības nozīme īpaši izcelta daudzās garīgajās praksēs. “Indijas tradīcijā mīlestība un līdzcietība tiek trenēta un attīstīta. Kā būtiska vērtība tiek uzlūkota tiekšanās uz ciešanu nenodarīšanu citiem, turklāt ne tikai radiem un draugiem, bet visām dzīvām būtnēm. Cilvēks var arī nepiedzimt ar līdzcietības spējām, bet koncentrācijas un meditācijas praksē viņš tās attīsta. Gluži kā sportists, trenējot un audzējot muskuļus.”

Valdis Svirskis min aspektu, kad neizpaužas patiesa līdzcietība, proti, kad devējs jūtas daudz pārāks par ziedojuma saņēmēju. “No daudzu garīgo mācību viedokļa – tā nav pareiza attieksme. Patiesa līdzcietība nolīdzina pozīcijas, kas nozīmē, ka devējs un ņēmējs ir vienā līmenī. Īsta došana nāk rokrokā ar pazemību, un īsta pieņemšana nāk ar dvēselisku pateicību. Pazemīgs dāvājums un pateicīga pieņemšana ir vienā līmenī. Ja tev ir īsta līdzcietības motivācija, tu nejūties pārāks par saņēmēju. Bet – ja esi tikai samācīts būt par labdari un līdzcietība nenāk no sirds, tāda labdarība ir diezgan tāla no patiesas žēlsirdības un tāpēc bieži var sagādāt skādi vai tikt ļaunprātīgi izmantota, kā arī kāpina devēja egoismu.”

Gadās, ka cilvēki nemaz neinteresējas, vai viņu sniegtā palīdzība sasniedz mērķi. “Tomēr derētu apzināties, vai ziedojums tiešām kalpo cilvēku attīstībai vai – tieši otrādi – padara viņus slinkākus un iedomīgākus. Reizēm viens otrs ziedojumu saņēmējs sāk uzskatīt, ka rūpēties par viņu – tas ir citu cilvēku pienākums, bet pašam nekas īsti tam nav jādara.”

Valdis Svirskis arī uzsver, ka ir liela atšķirība starp līdzjūtību un līdzcietību, ko nevajadzētu aizmirst “Līdzjūtība ir daudz virspusējākas un seklākas jūtas, kas izpaužas gluži kā tajā reklāmā: “Man žēl, ka tev nav pelmeņu.” Viņam tiešām žēl, bet palīdzēt nevar. Tāpat arī mēs varam paraudāt par tālo zemju izsalkušajiem bāreņiem, bet tajā pašā laikā pārvietoties ar pusmiljonu vērtu ekskluzīvu automašīnu. Ja cilvēks tiešām jūt ne tikai līdzjūtību, bet arī līdzcietību, tā izriet no viņa būtības un skar viņa esības kodolu. Tādā gadījumā viņš nepraktizē dubultus standartus – nedzīvo luksusa dzīvi, kaut labi zina, ka citiem iet ļoti grūti. Viņš vienkārši redz un apzinās, ka viņa dzīve tāpat ir pietiekami laba un komfortabla arī bez ekskluzīvām mantām. Viņš nepirks kādu pārspīlēti dārgu preci, viņš naudu labāk atvēlēs citu cilvēku palīdzībai un attīstībai. Turklāt patiesas rūpes nav saistītas ar mediju uzmanības pievēršanu. Gadās, ka populāri cilvēki gatavi ziedot vienīgi tad, ja par to rakstīs prese un uzzinās kaimiņi. Tāds cilvēks tikai izliekas par labdari.”

Īsta un falša labestība

Uz jautājumu, vai labestība visspilgtāk izpaužas izglītotajā Eiropā, Valdis Svirskis atbild noraidoši. “Pieņēmums par labestīgo Eiropu ir vairāk stereotips, lai gan nenoliedzami, ka ideju līmenī par to tiek runāts un arī darīts. Eiropā mēs biežāk redzam izlīdzināto un izprātoto labestību, nevis sirds labestību. Līdzcietības standarti ir daudz augstāki nevis pārtikušajā Eiropā, bet gan zemēs, kur manāma cēlas reliģiozitātes klātbūtne. Kā piemēru varu minēt Butānu, kas ir ļoti trūcīga valsts, taču pēc laimes indeksa ir starp pasaules līderēm. Jo cilvēks ir laimīgāks, jo vairāk pauž rūpes par citiem, un šīs rūpes izpaužas spontāni, tās nav samākslotas. Kaut arī cilvēki tur ir trūcīgi, viņi ir atvērti un pozitīvi noskaņoti pret apkārtējiem. To pašu var novērot arī citur, kur garīgās tradīcijas ir stipras, kur cilvēkiem ir gaišs skatiens un draudzīga attieksme. Un tas notiek neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa.

Domāju, ka Eiropa vienkārši cenšas būt labi audzināta. Eiropā ļaudis intelektuāli spriež par dažnedažādām humānisma koncepcijām un cilvēktiesībām, bet, ja rūpīgāk ieskatās, daudz kas ir formāls. Kaut Rietumu pasaule sludina cilvēktiesību prioritāti, tās visbiežāk ir tikai pieklājīgas runas. Mēs labi redzam, kā Rietumu pasaulē tiek lobētas lielo korporāciju, lielā biznesa un lielo banku intereses, kuru darbība bieži vien robežojas ar laupīšanu un izspiešanu. Par kādu līdzcietību un žēlsirdību var runāt? Protams, Eiropai tuvas ir humānisma idejas, jo Eiropa ir daudz cietusi un daudz ko iemācījusies. Eiropa piedzīvojusi divus Pasaules karus, un daudzi nevēlas to atkārtot. Tomēr skaidri redzams, ka pārtikušajā Rietumu pasaulē dominē patērētājsabiedrības filozofija, kas izpaužas atziņā: “Ja jūs mani neaiztiksiet, es būšu labs.” Vai atceraties, kas notika Amerikā, Jaunorleānā, kad taifūns nopostīja pilsētu? Laupīšanas un vardarbība. Cilvēki uzvedās vienkārši briesmīgi.

Ja cilvēki ir kārtīgi un labestīgi tikai aiz bailēm no soda, tā ir falša idile, kas acumirklī var sabrukt. Patiesu sirds labestību nekādi apstākļi nesalauž, bet iedomātā prāta labestība pirmo grūtību priekšā lūst. Kad apstākļi vairs nav pietiekami komfortabli, daudzi momentāni aizmirst par savu toleranci un citu cilvēku tiesībām.. Mani novērojumi liecina – īsta labestība vairāk sastopama tur, kur dziļākas ir garīgo mācību idejas un tradīcijas, kur ir vairāk cilvēku, kas iemieso sevī universālu garīgumu praksē. Mums Latvijā, manuprāt, sirsnīga, vieda attieksme un spontāna labestība vēl īsti nepiemīt. Tā ir mūsu sabiedrības perspektīva, kas pamazām attīstās. Mēs uz to tiecamies, un tas ir

iepriecinoši.”