Akla un paralizēta jauniete no Alūksnes pratusi iemīlēt dzīvi

Vidzemes šoseja Alūksnes virzienā ir spokaini tukša – pusstundas laikā neviena pretimbraucēja. Aiz Bērzkroga krāšņo egļu ainavu pamazām nomaina Krievijas pierobežai raksturīgi klajumi un sīku apšu audzes. Gar ceļa malu mums pretim skrien melnbalti bērziņi, beidzot gāzelēdamies no pagrieziena izlien zaļš vietējās satiksmes autobuss. Alūksnē remontē ceļus, tāpēc mums jāapmet vairāki loki pa šaurām, agrāk zirgu pajūgiem vien būvētām ieliņām. Ievēroju, ka depresīvās padomju laiku piecstāvenes renovējot pārtapušas eiropeiski atturīgos vidusšķiras mājokļos, uz kuru balkoniem krāsainībā sacenšas petūnijas, lobēlijas, begonijas un eņģeļtaures.

Pie baltas privātmājas ar maigi violetiem aizkariem logos mūs sagaida Indulis Bumbieris – Kristīnes draugs un asistents. Istaba izkrāsota sievišķīgi rozā krāsā. Uz gultas sēž smalka, skaista meitene, bieziem, saulrieta krāsas matiem. Viņai ir tumšas acis, gandrīz melnas kā akači, ko vēl vairāk akcentē rūsganas, gandrīz baltas skropstas. Viņas acis neredz, un slaidās, džinsos tērptās kājas ir nejutīgas. Kristīnei ir dzīvīgi, vēl mazliet bērnišķīgi vaibsti un ne miņas no grūtsirdības, aizvainojuma vai dusmām.

Nelaime nenāca brēkdama, bet piezagās negaidot. Tas notika 1995. gadā, tveicīgā vasaras dienā, siena talkas laikā. Larisa Berkule ar smuko, veselīgo, sešus gadus veco meitu Kristīni bija devusies uz Pededzi pie savas mammas un vecmāmiņas. Kamēr mamma krāmēja sienu, bērns rotaļājās pa pļavu, ķerstīja tauriņus. Odi koda kā traki, un mazā Kristīne līdz asinīm sakasīja rokas un kājas. Meitēns ieskrēja mājās, kur Larisas vecmāmiņa koduma vietas apsmērēja ar ķīniešu zīmuli, kas paredzēts prusaku indēšanai.

Pēc brīža Kristīnei kļuva slikti, sākās vemšana.

Pirmās skolas dienas vietā sākās ilgs ceļš pa slimnīcām un sanatorijām. Larisas dzīvē laiks apstājās. Izmisumu viņa dzina prom un, apkopojot visu spēku un nespēku, rūpējās par Kristīni. Tikmēr pilnībā izira jau tā lāpītās attiecības ar vīru. Kristīnes vecākais brālis palika pie tēva. Dakteri ieteica atstāt aklo, paralizēto bērnu valsts aprūpē un sākt visu no sākuma. Larisa saka, viņai pat prātā nav nācis pamest savu bērnu tikai tāpēc, ka dzīve smaga. “Es neko nesaku, varbūt pansionātā kopšana reizēm ir labāka, bet mājas nekas neaizstās,” Larisa ir pārliecināta.

Toreiz viņa sapņoja par savu stūrīti un pamazām realizēja ieceri – maksājot pa daļām, nopirka vienistabas dzīvoklīti. “Cilvēki ir visādi, daži baumoja, ka es Kristīni naudas dēļ esmu paturējusi. Teicu: paņemiet to naudu un pamēģiniet ar bērnu izdzīvot. Kad Kristīne palika ratiņos, saņēmu 25 latus mēnesī. Visādi grozījos: kad dzīvojām ārpus pilsētas, turēju gotiņu, vadāju pienu uz pilsētu. Nekas, izdzīvojām. Ja cilvēks grib, viņš visu var. Sākumā nekur nevarēju ne iet, ne strādāt, jo visu laiku bija jābūt kopā ar bērnu. Kad Kristīne paaugās, viņa iemācījās apkopt sevi, ēst uztaisīt un traukus nomazgāt.”

Pienāca diena, kad Larisa sastapa vīrieti, kas pieņēma viņas rūpju bērnu, un šķita, ka uz pasaules ir viena saules apspīdēta taka, pa kuru viņa droši var doties uz priekšu. Vīrs strādāja, uzlabojās materiālā situācija, un ģimene pārcēlās uz divistabu dzīvokli. Larisa laida pasaulē meitiņu Lāsmu. Vīrs vienādi rūpējās gan par savu meitu, gan Kristīni – nesa meitenes pa kāpnēm uz trešo stāvu, veda abas pastaigāties.

Mēdz teikt, ka Dievs mums neuzliek lielāku grūtību nastu par to, ko spējam nest. Ja tā, tad šīs dzimtas sievietes Dievam šķiet īpaši stipras. Kad Larisas jaunākajai meitai bija divi gadi, viņas vīrs nomira. Viņa palika viena ar diviem aprūpējamiem bērniem. Larisa nespēja uznest pusaugu Kristīni trešajā stāvā, tāpēc lūdza pašvaldības palīdzību. Viņai atteica – neviena brīva dzīvokļa pirmajā stāvā Alūksnē neesot.

Larisa nepadevās: pārdeva dzīvokli, paņēma kredītu un nopirka remontējamu mājas pusi Alūksnes centrā. Būs vismaz Kristīnei svaigs gaiss, nebūs iesprostota četrās sienās, gan Larisa kaut kā tiks galā – strādās dienu un nakti, bet savām meitām visu sagādās.

Taču vēl smagāks pārbaudījums izrādījās Kristīnes skolas laiks. “Astoņu gadu vecumā mani aizsūtīja uz Strazdumuižu. Man bija vajadzīga īpaša aprūpe, bet skola bija pielāgota tikai neredzīgiem bērniem. Mācījos mājās, pēc tam nedēļu pavadīju skolā. Kad uzradās mazā māsa, vairāk dzīvoju pa mājām. Mums piešķīra naudu asistentam, un pašiem bija jāatrod cilvēks, kas mani vestu uz skolu, bet izrādījās, ka tādu te nav viegli atrast, pieteicās pudeles brāļi. Kad man bija piecpadsmit gadu, mēģināju iet Alūksnes skolā, bet vienīgā skolotāja, kas piekrita mani apmācīt, neprata Braila rakstu, tāpēc nevarēja pārbaudīt manus darbus. Pusgadu mocījāmies, tad atkal turpināju mācīties Strazdumuižā un kaut kā jau deviņas klases pabeidzu,” smejas Kristīne.

Kristīnei lūpā pīrsings. Ha, to viņa pati sev izdūrusi padsmit gados, kad bijis visādu auskaru periods. “Asaras bira, bet dūru. Draudzenēm bija, un man arī vajadzēja,” viņa smejas.

Sapņu zirgs, kas pārtop īstā

Tagad Kristīnes ikdiena paiet, pieņemot pasūtījumus un plānojot ģimenes biznesu – izjādes ar zirgu. Paralēli viņa organizē pasākumus Neredzīgo biedrībā un raksta projektus, lai saņemtu finansējumu dažādiem mērķiem, piemēram, neredzīgajiem pielāgota tenisa galda un portatīvā datora iegādei.

Jau gadu Berkuļu ģimene visiem interesentiem piedāvā izjādi zirga mugurā, ratos un ziemā ar kamanām. “Ar to zirgu mums gāja interesanti,” stāsta Kristīne. “Neredzīgo biedrība ziemā rīkoja angļu valodas kursus. Es ļoti gribēju iet, bet sniegs bija tik dziļš, ielas netīrītas, stūmāmies uz priekšu, atpakaļ, netikām ne no vietas. Runājām, ka būtu forši aizbraukt ar zirgu. Sen, bērnībā, laukos man bija zirgs. Man ļoti patīk zirgi, tāpēc meklējām, kur ir tuvākā izjādes vieta. Izrādījās, kilometrus piecpadsmit no Alūksnes. Tā nu izdomājām, ka mēs varētu nopirkt zirgu – izbrauktu pašas un piedāvātu citiem.

Aizgāju uz Hipotēku banku, tur man kredītu atteica, devos uz citu banku un dabūju patēriņa kredītu. Zirgs maksā 650 latu, bet vajadzīgas arī zirglietas, labi rati, piemērotas ragavas. Pirms gada Alūksnes dome bija izsludinājusi jauniešu biznesa ideju konkursu, es piedalījos, un manu ideju atbalstīja. Mums nebija viegli atrast zirgu, kuru uzreiz var jūgt ratos un braukt, arī zirglietas nevar veikalā nopirkt. Rīgā iegādājāmies jāšanas sporta seglus, visu vajadzīgo pajūgam pasūtījām Rēzeknē. Mamma ir tā, kas sēžas ratiem priekšā.”

Kristīne atzīst, ka ideja trāpījusi mērķī, jo par interesi nevarot sūdzēties – ģimenes dzīvē ievadīti vairāki kāzinieki, ziemā vizināti mazuļi no bērnudārza. Martā zirdzene Vālodze izvizinājusi muižas parka svētku dalībniekus, Lieldienās pa visu puteni – zaķu skrējiena dalībniekus. Muzeju nakts dalībnieki pajūgā braukāja no viena muzeja uz citu.

Kad zvanu Kristīnei, lai sarunātu interviju, izrādās, ka laiks viņai dārgāks nekā dažam labam politiķim. Piedodiet, nevaru, viņa saka, no agra rīta līdz vakaram esmu darbā. Kristīne vada Alūksnes, Balvu un Gulbenes Neredzīgo biedrību, tajās kopumā ir 102 biedri. “Ziedot.lv atbalstīja mūsu projektu, braucām ekskursijā uz Valmieru, apmeklējām teātri. Es biju šokā, jo piedalījās tikai trīs desmiti. Es saprotu, ja cilvēks veselības dēļ kaut kur nevar tikt, bet, ja piedāvāju viņu paņemt pie mājas un atvest atpakaļ un viņš pasaka nē... Tādos brīžos nolaižas rokas, jo es taču cenšos, lai visiem ir labi, gribu iepriecināt,” Kristīne nopūšas.

Koki skan

Gribu zināt, kā Kristīne uztver pasauli. Tumšs, vienmēr viss ir tumšs, viņa atbild. Pasaule viņai palikusi atmiņā no bērnības, kad meitene vēl redzēja, pārējo nākas piezīmēt fantāzijās. “Mājās es jūtos droši, jo pazīstu katru stūrīti, bet sveša telpa man sākumā jāiepazīst. Ārpus mājas mani vienmēr kāds pavada,” stāsta Kristīne.

Katrai lietai ir noteikta, atšķirīga vibrācija, ko sajūt cilvēki bez acu gaismas. “Zinu, un viss, es jums nevaru izskaidrot. Ja man kāds tuvojas, es to jūtu.” Viņa stāsta, ka kokā nav iespējams ieskriet, jo tas gluži vienkārši skan. “Kad sasitu plaukstas un apkārt nekā nav, skaņa izplatās citādi nekā tad, ja vienā vai otrā pusē ir kāds priekšmets.”

Kristīne izmanto citas maņas – dzirdi, ožu, tausti, tāpēc, braucot pastaigā, viņa nekļūdīgi zina, kurā pusē ir iela, kurā parks vai mājas. “Mums te nav tādu lielu veikalu, es nevaru pateikt, kā kurš veikals smaržo, bet, kur kafejnīca, es, protams, zinu.” Savu zirgu Vālodzi Kristīne jūt jau pa gabalu – tas gaisu satricina un rada īpašu, mierinošu skaņu, bet sune Džīna nāk, skrapstinot nadziņus. Turklāt suns zina, ka jāizvairās no Kristīnes ratiņiem un jādod par sevi ziņa, pieskaroties saimnieces rokai ar purnu. “Viņa man gultas suns, kas guļ zem segas,” Kristīne paceļ segas stūri, zem kura, laiski izlaidusies, visai cilvēciskā pozā parādās nokaunējusies Džīna.

Kristīne nelieto ne krāsu nolasītāju, ne citu tiflotehniku – skanošus, pīkstošus, runājošus priekšmetus, kas atvieglo dzīvi neredzīgajiem. Viņai ir tikai runājošs telefons un datorprogramma, kas skaļi nolasa visu, kas ir datora ekrānā. Kristīne klausās audiogrāmatas vai arī bibliotēkā ieskenē parastas grāmatas tekstu. Dators to atpazīst un nolasa priekšā. Katru mēnesi Kristīne izlasa piecas sešas grāmatas. “Man ļoti patīk lasīt. Sūzenas Kolinsas triloģijas Bada spēles pēdējo grāmatu baudīju ar aizturētu elpu. Tas bija ko vērts,” saka Kristīne.

Kristīne stāsta, ka Neredzīgo biedrībai bijuši uzņēmumi Rīgā un Cēsīs, kur tagad stāv tukšas ražotnes. “Liepājā neredzīgie šuj plīša lācīšus un loka kartona kastītes, Rīgā ir tumšā kafejnīca, kurā strādā neredzīgi oficianti, bet lielākajai daļai nav iespēju strādāt un nopelnīt,” paskaidro Kristīne. Lai gan tad, ja cilvēkam liegta vizuālā informācija, paveras durvis uz citām sajūtām, tomēr astoņdesmit procentus informācijas cilvēks uztver ar redzi, tāpēc, to zaudējot, daudzi zaudē arī patstāvību.

Kristīne ir pārliecinājusies, ka jauniešiem nav nekādu aizspriedumu pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Esmu piedalījusies dažādos semināros un pasākumos, kur bijuši tikai daži ar īpašām vajadzībām. Nejūtu, ka pret mani būtu citāda attieksme.” Vecākai paaudzei gan mēdzot būt stereotips: ja esi invalīds, sēdi mājās un apkārt nevazājies. Gadoties, ka uz ielas kāds atskatās, kamēr pats paklūp, vai kādai tantei autobusā, kurā Kristīni ienes, noteikti jātiek pa priekšu un jāspraucas garām.

Kristīne stāsta, ka nejūtas atšķirīga. Un patiesi, viņas klātbūtnē nepārņem sajūta, ka viņa ir nevarīga un žēlojama. Viņas leksikā nav frāžu iedod aptaustīt vai es sajutu. Kristīne saka: es redzēju, iedod paskatīties. “Viss ir vienkārši,” saka Kristīne. “Ja neko nedarīsi, nekā arī nebūs, ir jāiet un jādara. Tiem, kas visu laiku žēlojas, es saku: ej un piedalies, tagad ir tik daudz iespēju. Tad cilvēks sāk uzskaitīt simtu piecus iemeslus, kāpēc neiet un nedarīt.”

Kristīne notur pie zemes

Divpadsmitgadīgā Kristīnes māsa Lāsma ir skolā, mamma aizskrējusi uz darbu konditorejā. “Viņa raujas – dažas dienas nedēļā cep kūciņas, pārējās vadā cilvēkus ar zirgu. Ja braukšana iekrīt darba dienā, sarunā, samainās, kā jau laukos,” skaidro Kristīne. Kristīnes vecākais brālis dzīvo Cēsīs, viņam ir sieva un divas mazas meitas. Puisis bieži braucot ciemos, tagad palīdzot remontēt virtuvi. Arī ar tēvu Kristīne šad tad sazvanoties, tagad viņš esot Čehijā – devies peļņā. Larisa vēlāk piebilst: “Mēs ģimenē esam ļoti cieši cits ar citu saistīti. Mēs visi apspriežamies un tikai tad rīkojamies.”

Kamēr sarunājamies, Indulis pie galda datora ekrānā buras pa skaitļu tabulām. Viņš pārskata vienu no iesniegtajiem projektiem, kas atdots atpakaļ precizēšanai. Trīsdesmit divus gadus vecais Indulis ir Kristīnes acis, kājas un tuvākais draugs. “Ar Kristīni iepazinos draugos. Sākumā sarakstījos ar cilvēkiem no Neredzīgo biedrības, izrādījās, ka viens, otrs, trešais pazīst Kristīni. Tā mēs pirms trim gadiem sadraudzējāmies.”

Pirms dažiem gadiem Indulis dzīvojis Talsu pusē, kur, sākoties sliktākiem laikiem, zaudējis darbu, kas bijis neapskaužams. “Garas, smaga darba stundas fermā, par kurām saimnieks vairs nemaksāja. Pārcēlos uz Rīgu pie drauga un kādu laiku braukāju pie Kristīnes, jo Rīgā apmeklēju noliktavas pārziņa kursus. Tagad jau trīs gadus jūtos kā alūksnietis. Jā, redziet, tagad projekts jāpārskata, un mēs strīdamies, kas un kāpēc bijis nepareizi. Sava daļa birokrātijas ir ikvienā konkursā. Mēs ar Kristīni projektus rakstām kopā – kad pārāk sāku lidināties pa gaisu un iecerēt lielas lietas, Kristīne ir tā, kas notur pie zemes. Tā ir laba sajūta, kad esi pārņemts ar ideju un zini, ko gribi,” saka puisis. Jautāju Indulim, kas ir tas īpašais, ko viņš saskata Kristīnē. Viņš uz mirkli samulst, tad sāk saukt: “Optimisms, smaids, prieks un tas, ka viņa vispār ir īpašs cilvēks.”

Katrs saredz to, ko grib

Tuvākajā laikā Kristīne gaida ciemiņus – cilvēkus ar īpašām vajadzībām no Portugāles un Turcijas. Būs jārunā angliski. Kristīne drusku baidās, bet – nekas, runās, ja vajadzēs. Viņas sapnis ir aizbraukt tālākā ceļojumā. Indulis stāsta, ka bijusi iespēja braukt uz Tenerifi, no biļetes cenas tiktu atdoti 70 procenti, diemžēl arī tas bijis par dārgu. Kristīne mierina, ka vasarā brauks tepat uz pludmali – sauļosies un peldēsies. Jā, patīkot gan, ar peldriņķi, ja mamma ir blakus. “Mammai mašīnas nav, mēs visur braucam ar zirgu,” viņa saka.

Indulis pieripina pie gultas ratiņus, un Kristīne veikli pārceļas uz tiem. Plakš, no gultas izlec samiegojusies Džīna un sāk uz mums rūkt. “Kad ir viena, viņa baidās, bet man blakus kļūst droša,” smejas Kristīne.

Viņa paņem maizes riecienu, un mēs dodamies aplūkot Vālodzi. Ķēve ir īsta skaistule – spoža un melna kā šokolāde, biezām krēpēm kā čigānietes mati. Vālodzei ir deviņi gadi, un viņa ir valmieriete. “Viņa mums freilene, saprotas ar visiem cilvēkiem, ne kož, ne sper,” glaudot zirga purnu, saka Kristīne. “Reiz kāds puika pajautāja, vai drīkst zirgu paturēt aiz astes, un sāka pamatīgi raustīt. Cits zirgs būtu sadusmojies un iespēris, bet Vālodze neko – ļāvās.” Arī klapes uz acīm Vālodzei nav jāliek, jo viņa nebaidās no automašīnām.

Jautāju Kristīnei, vai viņa ir laimīga. “Jā, man taču viss izdodas. Protams, bez tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem man nekas nesanāktu. Mamma un Indulis manā dzīvē ir īpaši.” Par ko vislielākais prieks, turpinu tincināt. “Es nezinu, par visu – par pašu dzīvi, saules siltumu, gaisu, ūdeni, garšīgu ēdienu.” Bilstu, ka ir cilvēki, kas līdzīgā situācijā ir nikni uz visu pasauli. “Par ko man būt niknai? Neviens jau pie tā nav vainīgs. Kā tu izturies pret pasauli, tā pasaule tev atbild, katrs saredz to, ko grib redzēt. Es cenšos baudīt visu, ko vien iespējams, un priecājos par iespēju dzīvot.”

Ko saka ārsti? Varbūt tomēr kādreiz... Kristīne apcērt manus minējumus saknē, jo pirms dažiem gadiem ārsti vēlreiz rūpīgi pārbaudījuši acis. Nē, neesot cerību, jo redzes nervi ir atrofējušies. “Uznāk melnie brīži, kad liekas, ka nekam nav jēgas, bet es vienmēr zinu, ka tie pāries. Es neaizraujos ar prātošanu par to, kā būtu, ja būtu, jo dzīve ir tāda, kāda ir, neatkarīgi no tā, vai žēloju sevi vai ne. Jā, reizēm dzīve ir skarba, briesmīga, nu un tad? Man ir tas, kas ir.”

Sandra Landrofa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris