Latviešu karavīrs par dienestu Āfrikā: „Vietējā sieviete meta mums ar mango.” VIDEO

Āris Zobens, kurš jau kopš 15 gadu vecuma dejo tautas deju kolektīvā „Līgo”, piedalījies Deju svētku lieluzvedumā „Tēvu laipas”. Viņš teic, ka mēģinājumos nebija piedalījies divus mēnešus, bet tas viņam netraucēja izdejot labi pazīstamos deju soļus.

Lielākā 12 dienu atvaļinājuma daļa viņam gan ir pavadīta Dziesmu un deju svētku mēģinājumos. Un kas no tā, ka nesanāk izbaudīt Baltijas jūras piekrastes un priežu sila burvību, ja to visu var piedzīvot vienā no krāšņākajiem Latvijas tradicionālajiem kultūras notikumiem – Dziesmu un deju svētkos, teic majors.

Latvija kā ieslēgts kondicionieris

Atvaļinājumā Latvijā Zobens ieradies kopā ar savu dienesta biedru seržantu Egiju Rassu un militāro ziņu portālam sargs.lv stāsta par saviem pirmajiem iespaidiem dzimtenē:

Kad karavīri izbrauca uz Mali, pie mums ārā bija mīnus četri grādi, bet Mali, izkāpjot no lidmašīnas, - plus 36. „Karsta un smilšaina valsts. Kad aizbraucām, bija pavasaris: lielie koki - zaļi, pārējais viss - pelēks. Pēc lietus viss atplaucis. Daba jau skaista. Šobrīd vidējā gaisa temperatūra svārstās robežā ap plus 36 - 37 grādiem. Arī gaisa mitrums paliek lielāks. Ir karstāks un mitrāks nekā Latvijā. Pirmās sajūtas, ierodoties atvaļinājumā Latvijā, - ieslēgta kondicioniera sajūta,” saka karavīri.

Pirmo šoku latvieši piedzīvoja jau dodoties no lidostas uz militāro bāzi. „Vietējā sieviete meta mango uz mūsu transportlīdzekli. Tomēr, kā izrādījās, tas bija draudzīgs žests, un bija jāsaprot kā atbalsts mums. Vietējie iedzīvotāji ir ļoti draudzīgi: smaida un māj ar rokām,” sarunā ar aizsardzības ministru Arti Pabriku teica Zobens.

Malieši ir atvērti, sirsnīgi, pretīmnākoši, smaidīgi, reizēm pat pārāk pļāpīgi. Vienlaikus, vairums vietējo iedzīvotāju dzīvo lielā nabadzībā. „Cilvēki nopelna, lasot tukšās plastmasas pudeles. Dabas bērni - iztiek ar to, kas pieejams dabā: lasa augļus, audzē mango un pārdod tos. Veido dažādus mākslas priekšmetus, piemēram, mūzikas instrumentus – bungas, dažādus grabuļus. Arī izgrebj kokgriezumus. No konservu bundžām gatavo spaiņus,” stāsta Zobens.

Viņš arī uzsver, ka eiropiešiem nereti ir pagrūti izprast vietējo kultūru, jo ir pieraduši pie citiem standartiem un ērtībām: „Lielai daļai vietējo iedzīvotāju no tā nekā nav. Protams, tāpat kā visur, arī viņiem ir bagāti cilvēki, bet tas ir ļoti neliels procents. Daudzi dzīvo ceļa malās māla būdās vai zaru slieteņos. Izplatītākās slimības: malārija, tuberkuloze, AIDS. Aptuveni 30 - 50 procentu iedzīvotāju ir HIV pārnēsātāji.”

Vidēja mēroga nemieri Mali armijā

Zobens dien misijas štābā un viņam ar vietējiem karavīriem nesanāk bieži kontaktēties, bet teic, ka viņi ir visnotaļ patīkami cilvēki. „Salīdzinājumā, piemēram, ar afgāņiem afrikāņi ir mierīgāki, draudzīgāki. Nav bijis nekā tāda, kas izsauktu neuzticēšanos. Kopumā viņi uztver mūs kā reālu palīdzību,” Zobens atklāj laikrakstam „Diena”.

Tomēr ne viss rit gludi. Piemēram, maliešu karavīri nevar paļauties uz komandieru solīto algu un tad tiek rīkoti vietēja mēroga nemieri. Par vienu no šādiem Zobens stāsta:

„Es dzirdēju, ka karavīriem, kas tagad mācās, nav darba līguma kā mums. Pie viņiem viss notiek ar goda vārdu - apsola samaksāt algu, taču nekad nav zināms, vai tā būs. Bija tāds gadījums ar pirmo kaujas grupu. Noslēdzot apmācību, izrādījās, ka piecus sešus mēnešus viņi dzīvojuši bez algas. Un, noslēdzoties apmācībai, Mali karavīri rīkoja demonstrāciju - tā izvērtās par vidēja mēroga nemieriem armijā. Tas notika pie mūsu bāzes. Viņi protestēja tāpat kā demonstranti visur citur - izkliedza saukļus un dziedāja - kā latvieši Dziesmotajā revolūcijā.”