Ebreju zēna Ulda Kurzemnieka neticamais kara laika stāsts

Komisija organizē reparāciju izmaksu holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem, un tajā ar savu prasību vērsās divi ASV vēsturnieki, apsūdzot Austrālijā dzīvojošo Kurzemnieku naudas izkrāpšanā.

Kurzemnieks visu mūžu par savu izcelsmi klusēja, uzdevies par krievu, kurš kara laikā zaudējis vecākus, un tikai 1997. gadā atklāja tuviniekiem, ka viņš ir ebrejs. Viņš esot dzimis 1935. vai 1936. gadā ebreju ģimenē tagadējās Baltkrievijas teritorijā.

Nacistu sarīkotajā slaktiņā viņa dzimtajā ciematā Ulda ģimene noslepkavota, zēns redzējis, kā nogalina viņa māti, māsu un brāli, bet pats izglābies, jo aizbēdzis jau iepriekšējā naktī pa caurumu žogā. Puika ilgi slēpies mežā, reiz viņš atradis karavīra līķi un novilcis tam mēteli un zābakus, pārticis no ogām, naktīs, glābjoties no vilkiem, kāpis kokos un pirms iemigšanas piesējis sevi pie zariem.

Novārgušo puiku, ģērbušos vienās skrandās, 1942. gada vasarā atraduši vācu SS pakļautā latviešu policijas bataljona karavīri, ņemot viņu savā aprūpē. Puika saģērbts nacistu uniformā, viņam piešķirts ierocis, un viņš uzrādīts kā bataljona talismans, piešķirot Ulda Kurzemnieka vārdu.

Puisēnu pieņēma Laimas direktors

Par mazo zēnu parūpējies latviešu karavīrs Jēkabs Kūlis, kurš viņam piekodinājis, lai nesaka nevienam, ka ir ebrejs, tā izglābdams viņa dzīvību, izpētījis Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, vēstures doktors Uldis Neiburgs.

1943. gada nogalē puika nosūtīts no Rīgu, kur viņu savā ģimenē uzņēma fabrikas Laima direktors Jēkabs Dzenis. 1944. gada oktobrī, kad PSRS armija tuvojās Rīgai, Dzeņu ģimene ar Uldi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus viņi pavadīja pārvietoto personu nometnē Hamburgas apkārtnē un 1949. gadā izmantoja iespēju izceļot uz Austrāliju.

Kurzemnieks kādu laiku strādāja uz dzelzceļa, tad par ziloņu kopēju ceļojošā cirkā, vēlāk – par elektriķi un televīzijas iekārtu meistaru. 1956. gadā viņš apprecējās ar austrālieti Patrīciju, un ģimenē pasaulē nāca trīs dēli. Arī Ulda glābējam Kūlim izdevās pārdzīvot karu, aizbēgt uz Rietumiem un vēlāk apmesties uz dzīvi Ņujorkā. Piecdesmito gadu beigās viņš uzrakstīja bijušajam „pulka dēlam” vēstuli, bet atbildi nesaņēma.

Kurzemnieka stāsts pāršalca pasauli 2002. gadā, kad dēls Marks Kurzems uzņēma dokumentālo filmu The Mascot (Laimes nesējs). Pēc tēva atstāsta Marka sarakstītā grāmata ar tādu pašu nosaukumu tulkota vairākās valodās un pārdota lielos apjomos. Tajā Kurzemnieka vārds angliskots kā Alekss Kurzems. Tikai pēc tam viņš pieprasījis pensiju kā holokausta upuris.

Grāmatā gan sarakstīts lērums aplamību, piemēram, mūsu Brīvības cīņu un Latvijas armijas simbols – uzlecoša saulīte – nosaukta par latviešu SS emblēmu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība esot bijusi latviešu fašistu organizācija, latvieši dēvēti par nacistiem un antisemītiem, viņu došanās bēgļu gaitās notikusi ar nolūku slēpt līdzdalību kara noziegumos.

Kurzemnieka piedzīvotais izraisīja diskusijas vairāku valstu vēsturnieku vidū, bet Simona Vīzentāla centra direktors Eiframs Zurofs apšaubīja faktu, ka Kurzemnieks vispār ir ebrejs.

Tomēr Izraēlas komisija pēc izmeklēšanas secinājusi, ka nav atrasti pierādījumi, kas apgāztu Kurzemnieka vēstījumu. Izmeklētāji atgādina, ka “holokausts kopumā ir neaptverams un pretrunā ar veselo saprātu, kas attiecas gan uz slepkavu nežēlību, gan uz neparastiem izdzīvošanas stāstiem neiespējamos apstākļos”. Viņi noraida amerikāņu vēsturnieku apsūdzības, ka Kurzemnieks uzskatāms par nacistu kolaboracionistu, nevis holokausta upuri.

1998. gadā Uldis kopā ar dēlu Marku devās uz Baltkrieviju un Koidanovas ciemā atrada māju, kas izskatījās tieši tāda, kādu viņš paturējis prātā bērnības atmiņās. Dārzā augusi ābele, kurā viņš kāpis kā puika, turklāt Uldis sastapis savu pusbrāli Ēriku Galperinu – viņu tēvam bija izdevies palikt dzīvam nacistu koncentrācijas nometnēs, atgriezties dzimtenē un izveidot jaunu ģimeni. Pēc šā ceļojuma Kurzemnieks ir pārliecināts, ka viņa īstais vārds bija Iļja, Solomona un Hannas Galperinu dēls. Viņš nolika ziedus uz masu kapa, ticot, ka šeit dus viņa tuvinieki.

Dēla grāmatā Kurzemnieks teic: “Es piedzimu kā ebrejs, mani uzaudzināja nacisti un latvieši, un es apprecējos katoļu baznīcā. Man nav nekas pret latviešiem, bet te daudzi saka, ka latvieši ir slikti. Taču varu atbildēt, ka pret mani viņi vienmēr izturējās labi. Viņi man bija tēva un mātes vietā.”

Tajā pašā laikā dēla uzņemtajā filmā pats Kurzemnieks apmelo Laimas direktoru, kurš deva viņam patvērumu, paziņojot, ka Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks Dzenis māju Carnikavā saņēmis par to, ka bijis labs boļševiks, bet Laimas strādnieku bērniem rīkoto nometni raksturo kā pasākumu Latvijas augstāko nacistu atvasēm. Šīs pretrunas un melus Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatā apraksta vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Vietā jautājums – vai patiesi Kurzemnieks ir tas, par ko viņš uzdodas? Vai tiešām Izraēlas komisija ir noticējusi īstajam cilvēkam? Viņa laikabiedrs saka pavisam ko citu.

Pensionētais inženierzinātņu doktors Juris Saulgozis 1943. gadā mācījās Rīgas 30. pamatskolā, kas tolaik atradās Stabu un Skolas ielas stūrī, kur sastapa Uldi Kurzemnieku.

Tajās pašās telpās atradās 49. pamatskola, kurā mācījās jaunais skolasbiedrs. “Viņš parādījās 1943. gada ziemas pusē, nāca uz skolu savā formas tērpā ar durklīti pie sāniem un miroņgalvu pie cepures. Uldis bija par mums gadus trīs četrus vecāks. Viņš dzīvoja Valdemāra ielā fabrikas Laima direktora Jēkaba Dzeņa ģimenē, kur nonāca no SS vienības. Kad, Volhovas purvos dzīvojot, sabojātā veselība bija uzlabota, Dzenis sūtīja puiku skolā,” Kas Jauns Avīzei stāsta profesors Saulgozis.

Nažu mešanas čempions

Puika skolotājus nav klausījis un staigājis no klases uz klasi. Cik interesēja, tik paklausījās vienā klasē, tad gāja uz nākamo. Nažu mešanas sacensībās viņam līdzīgu nebija, un no Ulda mestā durkļa cieta teju visas skolas durvis.

“Viņš bija ļoti aktīvs, runāja drausmīgā latviešu-latgaļu un vācu valodas maisījumā, bieži lietojot lamu vārdus. Labi atceros Ulda stāstīto, ka vecākus esot nogalinājuši sarkanie krievu bandīti. Līdz tam dzīvojuši pārtikuši, priecājušies par vācu armijas ienākšanu un atteikušies dot bandītiem pārtiku...” teic Saulgozis.

Šāvis cilvēkus?

Skolotājiem no zēna uniformā bijis bail, iespējams, to veicināja baisās fotogrāfijas, ko Kurzemnieks reiz atnesis uz skolu. Žūksnītis bilžu ceļoja no rokas rokās, tās redzēja gan klasesbiedri, gan citu klašu bērni un skolotājas. Mazais kareivis bija nofotografēts blakus zaldātiem ar paceltām šautenēm, viņš pats ar pistoli mērķēja uz bedres malā stāvošiem cilvēkiem. Varoņu priekšā bija gan stāvoši, gan jau saļimuši upuri.

“Kāds jautāja, kāpēc viņš šauj uz cilvēkiem. Tad Uldis naidīgi noteica, ka tie ir bandīti, kas  nošāvuši viņa tēvu un māti!” Skolotāji bijuši pārliecināti, ka no bravūrīgā puišeļa var sagaidīt visādus brīnumus, tāpēc pārlieku necentās panākt disciplīnu.

Nebijis apgraizīts, kā ebrejiem pieņemts

Pret citiem bērniem Kurzemnieks gan bija draudzīgs, pratis draugu kompāniju ievest tikai vāciešiem domātajā Armijas Ekonomiskajā veikalā (tagad universālveikals Centrs), pircis un dāsni dalījis konfektes.

Skolas puišeļu vidū Uldis bijis varonis un blēņu organizētājs, meitenēm rāvis uz augšu svārkus un mēģinājis novilkt biksītes. Neko jau vairāk, bet jautrībai pieticis. Kādu reizi tualetē pēc Ulda ierosmes puikas sacentušies, kurš var augstāk uzčurāt uz sienas, viņš bija rekordists, un piedevām tika arī pārējiem palaidņiem. “Ja viņš būtu bijis, kā ebreju zēniem pieņemts, apgraizīts, mēs būtu to manījuši,” atceras Saulgozis.

Kad pēc daudziem gadiem presē parādījās ziņas par Kurzemnieku, Saulgozis noprata, kas tas ir tas pats mazais karavīrs no skolas. “Reizē ar to mani pārsteidza apgalvojumi, ka Uldis ir ebrejs, un sarūgtināja puspatiesību pilnā dēla reklāmas kampaņa, vēloties visam notikušajam piešķirt sensacionālu raksturu, pelnīt uz sava tēva traģēdijas rēķina,” piebilst vēstures aculiecinieks.