Viņi nesūdzas par valsti un loka likteni. Mamma, Ilmārs un sierāboliņš
Zaļā siera īpatnējā, neaizmirstamā smarža un garša daudziem atsauc atmiņā bērnību. Latvijā ir vieta, kur atkal gatavo zaļo sieru un citus labumus. Tas ir ģimenes uzņēmums Raunā Siera ražotne, ko pirms septiņiem gadiem dibinājuši Marija un Ilmārs Ceriņi.
Kad zvanu uz Raunu, atbild Ilmārs Ceriņš. Viņš tieši tajā brīdī maisa siera masu, tāpēc ilgi runāt nevarot – piedegs! Kad sazvanu Ilmāru citā dienā, fonā skan zaļumballes mūzika – esmu viņu noķērusi Rīgā, tirgojoties Līgo tirgū Doma laukumā. Viņš mūs gaidot ciemos Raunā.
“Un Marija?” jautāju. Izrādās, Marija Ceriņa ir Ilmāra mamma, nevis sieva, kā nez kāpēc biju iedomājusies, pētot uzņēmuma mājaslapu. Nu jau divus gadus Marija Ceriņa audzē sierāboliņu debesu dārzos, bet Ilmārs turpina kopā ar mammu iesākto.
Ko čubini, tas aug
Tieši ar Ilmāra mammas audzēto un lototo sierāboliņu, kas ir svarīgākā zaļā siera sastāvdaļa, sākusies ģimenes uzņēmuma vēsture. Kā stāsta Ilmārs, sierāboliņš ir ļoti reta āboliņa šķirne, kas tāpat vien brīvā dabā neaug. Var jau būt, ka kaut kur Latvijā vēl kādam ir mazs sierāboliņa pleķītis, bet ir pilnīgi droši, ka zaļo sieru no sierāboliņa Latvijā Ilmārs izgatavo vienīgais.
Sierāboliņš – tas vispār izklausās ļoti skaisti. Patiesību sakot, tas ir viens no iemesliem, kādēļ tā ieinteresējos par zaļā siera ražotni. Savā prātā esmu iztēlojusies romantisku ainu par pļavu, kur sierāboliņš maigi un mīksti vijas zem kājām – nu, kā jau daždien baltais vai sarkanais āboliņš. Ilmārs nosmaida vien, un, kad sarunas laikā esam izpelnījušies viņa uzticību, aizved mūs uz savu sierāboliņa lauku.
Mīlīt! Tas tiešām ir lauks, nevis pļava! Sierāboliņa stādi aug garās, taisnās, glīti izravētās un uzrušinātās vagās – kā kartupeļi. Lauka malējās vagās sierāboliņš atstāts ziedam – ziedi ir āboliņam neredzēti skaistā, zili lillīgā krāsā. Tas – sēklai. Izrādās, sierāboliņš ir viengadīgs augs, katru gadu jāsēj no jauna. Toties raža ir visu vasaru – no Jāņiem līdz pat rudenim, no āboliņa stādiem ik pa laikam noplūc jaunos dzinumus, tad tos kaltē un samaļ. Un tieši šī samaltā masa ir galvenā zaļā siera sastāvdaļa, kas dod tam spēcīgo, ne ar ko nesajaucamo smaržu un garšu.
Vai sierāboliņš ir audzēšanai pateicīgs augs, viegli kopjams? “Tik, cik tu viņu čubināsi, tik viņš arī būs pateicīgs,” atbild Ilmārs. “Pamēģini iestādīt kaut ko dārzā un nečubināt – nekas tur neaugs. Ar āboliņu ir tas pats – ar viņu ir jādarās, tad aug.”
Kad naudai nav nozīmes
“Tas bija mammas sapnis, ka varētu kādreiz uztaisīt savu ražotni un izgatavot zaļo sieru. Viņa strādāja lielā uzņēmumā, un viņas darbs bija saistīts ar piena produktiem, bet viņa jau tad acīmredzot domāja, ka kādreiz varētu uztaisīt savu,” stāsta Ilmārs. Bet ko Ilmārs? Pēc pamatskolas izmācījās par piena produktu tehnologu un pavāru un – prom uz ārzemēm!
“Tad tieši bija tā riktīgā aizbraukšana, kad visi mana gada jaunieši brauca prom. 2004. gadā pabeidzām pavāru skolu Valmierā. Pēc skolas gandrīz visi čomi brauca projām, un es ar’ līdzi. Izdzīvojos Holandē, Zviedrijā, Norvēģijā. Darbs bija kā jau ārzemēs – visi melnie darbi, celtniecība. Latvieši pārsvarā brauc strādāt melno darbu.”
Brauci meklēt darbu vai drīzāk piedzīvojumus? “Uzskatu, ka katram jaunam cilvēkam noteikts laiks jānostrādā ārzemēs. Jāiemērc rokas sūdos, lai pēc tam mācētu dzīvot. Es arī savus bērnus, kad izaugs, sūtīšu prom – izbaudi pasauli, citus cilvēkus, iemācies valodas. Tā ir cita štelle – uzreiz redzesloks paplašinās. Kādreiz domā: mums te, Latvijā, baigi jāpašī, bet ārzemēs viss krīt no gaisa, viņi tur baigi viegli dzīvo. Bet viņi tur vēl trakāk strādā nekā mēs! Strādāju pie holandiešiem – holandiešu šefs pats melnu muti rukāja kopā ar visiem. Strādāju pie zviedriem – zviedram pieder milzīga rūpnīca, kurā strādā pussimts cilvēku, bet viņš katru dienu uzvelk melno kombinezonu un strādā. Es to esmu redzējis un no tā mācījies. Pats visos ražotnes darbos esmu iekšā, gribu visā piedalīties, un man tas nenormāli patīk.”
Ilmārs atgriezās, un abi ar mammu sāka realizēt seno sapni. Viņi noīrēja Lauktehnikas angāru, kad kopš kolhoza laikiem stāvēja tukšs. Daļēji arī ar ārzemēs sapelnītajiem līdzekļiem Ilmārs sakārtoja angāru – pats savām rokām. “Celtniecībā biju strādājis, visu mācēju, un rokas man aug no pareizās vietas. Mamma sataisīja visu vajadzīgo, lai sāktu ražošanu, es pārējo – tā mēs sākām. No biznesa vispār neko nesapratu, tas man bija kaut kas pilnīgi jauns.”
No siera pirtiņā līdz gi sviestam
Pati pirmā eksperimentālā zaļā siera partija tapa Ceriņu mājās pirtiņā. Ilmārs atceras: “Es toreiz domāju – nu ko viņa tur ņemas? Bet – lai taču ņemas, varbūt kādreiz aizies tā lieta.”
Un aizgāja! Zaļais siers ir jau kopš veciem laikiem pazīstams produkts – pat padomju laikos tas tika ražots un smaržoja daudzu māju virtuvēs. Bet tad zaļais siers uz ilgu laiku pazuda no veikaliem, un tirgus niša bija brīva.
Pēc iestrādāšanās viņi saprata – jāpaplašinās! Biznesā ir skarbs likums – stāvēt uz vietas nozīmē kāpties atpakaļ. Gaisā virmoja jaunas vēsmas, cilvēki steidzās iepazīt jaunas lietas, sāka interesēties par jogu, ājurvēdu. Tā Siera ražotnē tika nolemts gatavot gi sviestu. Tā bija pārdomāta izvēle. Ilmārs stāsta: “Šis sviests ir ne tikai veselīgs, bet arī labi sader ar zaļo sieru: uzsmērē uz maizes sviestu, uzliec tomāta šķēli, uzber zaļo sieriņu – ļoti garšīgi!” Arī šis produkts atrada savus cienītājus – noņēmēju vidū līdz šai dienai ir arī daži lielie restorāni, jo gastronomijā gi sviests ir īpaši iecienīts. Protams, restorāniem Ilmārs piegādā sviestu spaiņos, nevis mazajos trauciņos, kādos to var nopirkt veikalos.
Siers, sviests – arī pie tā nevarēja apstāties. “Braucām pa tirdziņiem, izstādēm, prezentējām – tu parunājies ar savu klientu, viņš tev visu izstāsta: ko domā, ko grib, kas garšo... Tādā veidā radās atkal jaunas idejas. Mamma izdomāja receptes ķiploku sieriņam un sieram ar garšaugiem. Mamma izdomāja arī knapsieriņu recepti. Īstenībā jau nekas no jauna nav izdomāts – tās ir visas senās lietas, bet, protams, jāzina, kā uztaisīt. Knapsieriņi ir kaltētas biezpiena bumbiņas, ko ar rokām saveļ un kaltē. Agrāk tās žāvēja vējā – sabēra marlē un iekāra ābelē. Mums ražotnē ir speciāli izdomāts, kā tās kaltēt.”
Par agru, mamma...
Stāstot par mammu, Ilmārs smaida. “Mamma bija ļoti labs cilvēks, dzīvespriecīga un darbīga, viņa nekad nevarēja apstāties. Viņai visu laiku patika eksperimentēt. Vispār gan viņai, gan man riktīgi patīk pa virtuvi darīties. Tas jau nav vienkārši bizness – nopērc un pārdod. Šis biznesiņš un ražotne ir sirds lieta.”
Izskatās, ka Ilmāra mamma bijusi ļoti vieda sieviete un šķietami nemanāmi bīdījusi dēlu pa pareizo ceļu – gan iesakot mācīties pavāru skolā, gan neliedzot apburzīties ārzemēs, gan uzticot savu ideju par uzņēmuma radīšanu. Ilmārs, pametot skatienu uz mammas bildi, kas stāv viņa nelielajā, vienkāršajā kabinetā uz palodzes, piekrīt: “Mamma man ļoti daudz devusi. Bet, ja es nebūtu to ņēmis pretī, arī nekas nebūtu sanācis. Jaunībā man patika tusēt un dauzīties riņķī. Divdesmitgadīgs džeks – nu ko tu no viņa daudz vari gribēt! Tādam patīk patrakot, patīk pavārīt ziepītes šad un tad... Bet divdesmit divu gadu vecumā atgriezos no ārzemēm, un abi ar mammu sākām taisīt ražotni. Mamma bija arī stingra. Viņa pateica apmēram tā: nu, čalīt, darīsim vai nedarīsim? Ja darām, tad darām pa pilnu ručku! Tā mēs sākām.
Tikko man palika trīsdesmit gadu. Ja tā paskatās atpakaļ, laikam tomēr esmu mazliet mainījies. Iekšēji arī jūtos citādi. Kad esi viens pats, jauns un bezatbildīgs, tad var dot vaļā pēc pilnas programmas. Tagad man ir darbs un ģimene, un es par to atbildu.”
Bilstu – cik labi, ka mamma pieredzēja gan to, kā viņas ideja realizējās, gan to, kā Ilmārs kļuva par īsteni atbildīgu uzņēmēju. Ilmārs saka: “Jā, mamma to pieredzēja, bet par ātru aizgāja, varēja vēl padzīvot... Saslima ar vēzi, un neko nevarēja palīdzēt. Kad viņa nomira, sasparojos vēl vairāk. Sapratu, ka man vienam pašam tagad būs jādara un jāvelk. Nāca visādas idejas. Piemēram, visu laiku mums cilvēki prasīja rīvējamo zaļo sieru, kāds agrāk bijis. Ar mammu jau gatavojāmies to taisīt, štukojām, kā to vislabāk izdarīt. Kad mamma nomira, radās dzinulis, kā spēriens ar kāju pa pakaļu – tas ir beidzot jāizdara. Uztaisīju arī.”
Ar makaroniem gan Ilmārs vairs viens netiek galā, tāpēc ražotnē pieņēmis divas darbinieces – Annu un Kati. Viņas darbojas ar makaroniem, Ilmāra pārziņā ir siers. Un, protams, viss pārējais.
Nesaprotu džekus, kas sūdzas par valsti
Cik viegli vai grūti ir vienam pašam atbildēt par uzņēmumu? Ilmāram tas nešķiet slogs. “Man uz darbu jāatbrauc katru dienu – arī sestdienās, svētdienās. Pamaisu sieriņu, lai labāk žūst, paskatos, kas ar temperatūrām, ziemā iekurināt vajag. Privātais bizness nozīmē, ka tu visu laiku esi atbildīgs par to, kas notiek. Cilvēki domā: ja tev ir savs bizness, tad nekas pašam nav jādara. Lielākā daļa tā domā. Bet es strādāju visu laiku. Jā, tagad mēs te dzeram kafiju, bet pēc tam es ar lomiku iešu zemi pasist, lai čalim ātrāk iet uz priekšu rakšanas darbi.”
Pie ražotnes Ilmārs izplānojis nelielu nojumīti – lai ir kur piesēst. “Šad tad atbrauc tūristu grupiņa, pagaršo manu produkciju un pēc tam zina, ko meklēt veikalos!”
Ilmāram ir savs klientu loks, daudzi pircēji viņu jau atpazīst tirdziņos. Siera ražotnes produkciju var nopirkt arī eko veikaliņos un šo to pat Rimi. Ilmārs novērojis: “Kad ir vasara un cilvēkiem ir nauda, viņi pērk. Kad ir ziema un knapi iznāk savilkt galus, piemēram, celtniekiem, savā ražotnē to uzreiz jūtu. Produkcija man ir salīdzinoši dārga, bet pircēji nav bagātākie. Ir cilvēki, kas var atļauties, un ir cilvēki, kas pērk to, kas garšo, kaut arī tās naudas nav tik daudz. Es arī cenšos uztaisīt tā, lai cilvēks nebūtu vīlies, lai gribētu atkal pirkt.”
Ilmārs ar lepnumu stāsta, ka ražotnes ēku ir izpircis un arī no kredītiem jau ticis vaļā. Cik viegli vai grūti tas nācies? Vai Ilmārs jūt kādu atbalstu no valsts? Viņš pat negaida. “Cenšos visu godīgi darīt gan pret saviem piegādātājiem, gan pret saviem darbiniekiem, gan pret savu valsti – nodokļus maksāju, rēķinus maksāju. Ja pēc tam vēl kaut kas paliek pāri, no kā dzīvot un ko ieguldīt atpakaļ biznesā, es nevaru sūdzēties. Nesaprotu tos džekus, kas sūdzas par valsti un pastāvošo iekārtu. Man liekas, viņi paši nemāk strādāt, ja visu laiku tā neiet un jāsūdzas.”
Raunā darba pietiek
Varbūt Ilmāram vienkārši ir ļoti veicies? Ilmārs uzskata: “Tie, kas negrib strādāt, darbu neatradīs nekur. Es redzu, ka arī Rīgā ir tā: daļa strādā, daļa – nestrādā. Un tie, kas nestrādā, nav apmierināti ar dzīvi, bet kas tad pie tā vainīgs? Es arī saprotu – daļai ir apstākļi, ka nevar tā vienkārši pārcelties uz citu vietu, sākt dzīvot un strādāt citur... Agrāk domāju: ko viņi sūdzas, vajag tikai darīt, nevis domāt, kad man būs brīvdiena un atpūta... Bet visi taču tā nevar, cilvēki ir dažādi – katrs pēc saviem spēkiem un pēc savām iespējām strādā un dzīvo. Visi nav vienādi.”
Un te Ilmārs atkal piemin mammu: “Man paveicās ar to, ka mamma ielika visus pamatus. Kad pēc 9. klases bija jāizvēlas, kurā skolā tālāk mācīties, viņa teica: “Mācies, dēls, par pavāru. Pat, ja algas nebūs, vienmēr būsi paēdis un tava ģimene būs paēdusi.” Un arī pēc tam – nu, padomā, sākt savu biznesu, ja tev nav kāda aizmugurē, ja nav kāda, kas tevi pastumj, palīdz, ja nav pamatkapitāla, nav iespējams. No zila gaisa neko nevar izdarīt, nu, vajag kādu, kas palīdz.”
Ilmāra ražotne atrodas bijušās Lauktehnikas teritorijā – pēc kolhozu sabrukšanas lielie angāri ilgu laiku stāvēja tukši, logi izdauzīti, jumti sāka iebrukt. Bet tagad rosība atjaunojusies. Ilmārs stāsta, ka visu laiku kaut kas notiek – ražo metālus, ražo bruģi, labo automašīnas... Raunā cilvēkiem darba pietiek. Strādāt brauc arī uz Valmieru, Cēsīm, Smilteni – galu galā Rīga ir tikai stundas brauciena attālumā.
Protams, Raunai ir arī savi aizbraucēji. Tie laika gaitā atsvešinās un pazūd. To jūt. “Sākumā brauca patusēt, bet, kad paiet desmit gadi, vairs negrib atpakaļ – viņš ir iedzīvojies tur. Atbraucot uz Raunu ciemos, viņš saka – nav ko darīt! Par to pašu naudu viņš labāk aizbrauc uz Maljorku pasauļoties, nevis uz Raunu. Visiem darbi, ģimenes. Man, piemēram, nav laika ar viņu darbdienās braukt uz ezermalu aliņu dzert, bet viņam ir brīvdienas. Un tad viņš domā – neviens ar mani te netusējas, ai, es uz šejieni vairs nebraukšu...”
Ilmārs par dzīvi tiešām nesūdzas. “Būtu baigi stulbi, ja es nebūtu apmierināts. Tas būtu nepareizi, vai ne? Bet tad jau es nedarītu to, ko daru, ja man tas nepatiktu.” Dienā, kad tiekamies, viņš piecēlies piecos no rīta un atbraucis uz ražotni. Tādi rīti reizēm gadās – kāpēc ne, ja tā gribas? Bet par darbaholiķi Ilmārs sevi nesauc. “Tu jau strādā, lai atpūstos, nevis tādēļ, lai strādātu. Citādi – strādā, strādā, beigās paliec viens, nevienam nevajadzīgs tipiņš ar lielu naudas kaudzi atvilktnē. Kam tas vajadzīgs?
Es, piemēram, vienu dienu izlemju – viss, braucu kaitot. Nesen sāku to mācīties. Izdomāju un dienu nodzīvoju pie jūras. Pēc tam man atkal ir enerģija – braucu atpakaļ un darbos iekšā!”
Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris
