Raidījums "Te!" atrod cilvēkus bez avitaminozes
Savulaik „nobaudījis” lecības un bravurības garšu, Gustavs Terzens laikus attapās, ka ar smadzeņu pelēko vielu dzīvē iespējams tālāk tikt. Nu viņš ir Latvijas atklājējs un paralēli darbojas vērienīgā Dzintara ceļa projektā, kas dienasgaismu televīzijā ieraudzīs nākamā gada sākumā.
Jau pagājuši vairāki mēneši, kā esi atpakaļ „Radio SWH” ierindā, vadot raidījumu „Dzīvās vakariņas”. Pašam tā bija gaidīta atgriešanās?
Jā, kāpēc gan ne? Esmu laimīgs, ka varu darīt darbu, kas man patīk un padodas. Ka nav jāiet uz kantori gariem zobiem, kur priekšā atkal ir stulbais priekšnieks, stulbās vēstules un stulbie rēķini. Puse no maniem draugiem strādā darbus, kas viņiem nepatīk. Es šajā ziņā esmu lutināts.
Es domāju, ka tam ir liela loma, jo abi mani vecāki ir žurnālisti ar lielo Ž. Un tas kaut ko nozīmē. Inteliģenti kritiskā acs manā audzināšanā bija tas satvars, caur ko tika vētīta pasaule. Protams, ka tas atstāja iespaidu.
Vidusskolas beigās zināju, ko darīšu tālāk. Mācījos Ziemeļvalstu ģimnāzijā, varēju normāli uzrakstīt, pateikt, uzstāties. Tolaik draudzējos ar vismaz trīs gadus vecākiem džekiem. Un nevarēju saprast, kā tas ir, ka daudziem nav nekādu prioritāšu. Attieksme – oi, jāstājas visur, gan jau kaut kur tikšu. Ja ne filologos, tad ģeogrāfos gan jau paņems… Man tā likās absurda domāšana. Uz Universitāti gāju Millennium gadā, saprotot, ka gribu studēt komunikāciju zinātni.
Jā, protams… Tādēļ pajuka sportista gaitas. Man bija garas kājas un iespēja kļūt par labu vieglatlētu barjerskrējienā 110 metros un tāllēkšanā. Klubā „Arkādija” blakus trenējās vēlākais olimpietis Staņislavs Olijars. Bija šādi, tādi panākumi un jau domas par junioru izlasi. Bet ar bezprecedenta mandātu rokās atnāca rokenrols ar forsmažoru un teica – tagad es! Pārējais pabīdījās malā…
Labi, ka par deputātu nekļuvu tajā visā jezgā. Jo parasti, kad dzīvē kaut kas neizdodas, kļūst par deputātu. (Smejas.)
Kad kļūsti publisks, tev iedod tādu kā handikapu – uz kādu brīdi tevi apbrīno, izsaka komplimentus. Daži no tā saprot, ka nu tik būs, un kļūst par vairākumu, kā saka režisors Alvis Hermanis. Mani paglāba tas, ka „loka cilvēki” aizrādīja. Sak’, tu bišķi aizraujies!, tu vari labāk!, tas tev nepiestāv! Man ātri ļāva saprast, kas ir tāda īstermiņa un kas ilgtermiņa publiskošanās. Tu vari paākstīties, un acumirklī mikrofoni un zibspuldzes būs pavērstas pret tevi. Taču nākamajā dienā par tevi aizmirsīs… Bet tu arī vari raidījumam „Vides fakti” aiz centības divas nedēļas taisīt 15 minūšu garu sižetu, kas pēc tam saņem padomes balvu kā asākais redzējums. Lūk, tas iekurina ambīcijas. Un šis ir mans gadījums. Tu saproti, ka ar pelēko vielu vari izdarīt vairāk nekā ar silikonu un botulīna injekcijām.
Tu iedomājies, ka jābūt bravurīgam un uzspēlētam?
Jā. Es nesaku, ka tagad tāds neesmu. Bet tas ir reducējies uz mazāku un fokusētāku formu. Bija laiks, kad darbojos TV5 rīta raidījumā „AtomTV”, kur bija tikai luņa laišana.
Kā „Vides fakti” ienāca tavā dzīvē?
Man ir tādi „dzīves cilvēki”, kas nav ne radu, ne draugu kategorijā. Viens no šādiem ir Uģis Olte. Mūs vieno „Gredzenu pavēlnieks” un „Led Zeppelin”. Tā dēļ mēs sagājām kopā. Tajā gadā, kad „Gredzenu pavēlnieka” pirmo daļu sāka rādīt Latvijā, Uģis bija kaut kādas biedrības biedrs. Viņš bija uz slepeno seansu un pēc tam nāca uz manu TV raidījumu pastāstīt. Tā iedraudzējāmies. Pēc laika nāca piedāvājums kaut ko izdarīt „Vides faktos”. Tolaik novatoriskie „Vides fakti” bija raidījums, kas reitingos „cirta” pušu „Panorāmu”. Atceros, mums bija motivējoša algas noteikšanas tradīcija – katra mēneša beigās producents Uldis Cakuls pieaicināja dažādus ekspertus, tostarp Baibu Strautmani, kas noskatījās mēneša sižetus un tos vērtēja. Tādēļ bija svarīgi uztaisīt ne tikai atraktīvu, bet arī saturiski jēdzīgu sižetu.
Tu runā par „dzīves cilvēkiem”. Interesanti, ka pirms pieciem gadiem ar vienu tādu tevi kopā saveda „Metallica” koncerts Rīgā. Var teikt, ka liktenis tevi savā ziņā prēmējis – kā žurnālistam ļāvis satikties ar pielūgto grupu klātienē un vēl iepazīstinājis ar „Metallica” fanu vadoni Daini Rijkuri, kopā ar kuru izveidoji savu smagā metāla grupu „SIA Radikal”.
Jā, pavasarī grupai nosvinējām piecus gadus. Ir gājis visādi. Savācāmies, izjukām. Bija izdots albums, un tas notika turnejas vidū. Nesaprotu, kādā kosmiskā kārtā savācām jaunu sastāvu, bet tūrē nebija jāatceļ neviens koncerts. Pēc tam gan bija atsitiens, ka negribējās redzēt ne ģitāru, ne kādu no grupas. Šodien varu teikt, ka „SIA Radikal” ir stabils sastāvs un ļoti labi motivēti čaļi.
Bet par Daini daudzi brīnījušies, kā mēs vienā telpā varam uzturēties. Viņš ir šausmīgi smags cilvēks ne tikai pēc izskata, bet arī rakstura. Viņš nekad nav melojis. Ir kāds uz pasaules, kurš nemelo. Tā arī ir smaga lieta… (Pasmaida.) Dainis nav cilvēks, kura personība nespēj pacelt ambīcijas. Un es tādus cienu.
Nesen ar Arstarulsmiruskuru, kuru savulaik zinājām kā Gustavo, runājām ēterā. Viņš mācās mūzikas iespaidu uz psihi – kā tā ietekmē bioķīmiju. Izrādās, mūzika, kurai smags ritms apakšā, rezonē uz to smadzeņu daļu, kas ierosina neuzticēties cilvēkiem. Viena mana puse ir smagā mūzika, otra – vakaros spēlēju garīgu miera mūziku. Varu mierīgi nodoties Arvo Perta „Spiegel im Spiegel”. Man ir trejdeviņas dabas, kā smejos. Mana otra pusīte Undīne ir čelliste – viņa spēlē Mocartu, Bahu. Tur skan tā mūzika, kas ierosina visu pretējo – redzēt krāsas un faktūru dzīvē.
Jums ir mūzikas vakari mājās?
Jā, mums ir.
Kopā?
Nē, manas vella kastes stāv vienā, bet Undīnes čells – otrā istabā. Viens otram netraucējam.
Esmu TV un radio cilvēks. Negribu dalīt. Tas, ko es gribētu, ir strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Bet darbs ir tikai daļa no manas dzīves. Gribu saviem bērniem būt labs tēvs. Kā izdodas, jāprasa viņiem. Man ģimene ir prioritāte, mana rokgrupa un mūžīgā tūre
No 2008. gada vadi raidījumu „Ziemeļu puse”. Būs vēl?
Ziemeļi, šķiet, izceļoti. Domāju, ka tas projekts vairs neturpināsies. Prieks, ka „Ziemeļu puse” aizceļojusi pāri Latvijas robežām. Mums uzmanību pievērsusi Igaunijas tūrisma attīstības aģentūra. „Ziemeļu pusi” rāda Somijā, Gruzijā, Lietuvā, kur ir pat vairāk skatītāju nekā Latvijā.
Un tas viss aizgājis līdz draudzībai ar aģentūru „Rīga 2014”. Tagad Dzintara ceļu pētīsim. (Maiņas sakaru ceļš starp Baltijas jūras piekrasti un Romas impēriju mūsu ēras sākumā. – I.V.) Tas ir liels projekts. Februārī bijām Indijā, filmēsim Kaļiņingradā, Polijā, Itālijā. Dzintars mūsu reģionu aizved pasaulē, sakrusto ar Zīda ceļu. Tas aizrauj pamatīgi.
Mēs to redzēsim arī televīzijā?
Jā, sākot ar janvāri. „Dzintara ceļš” būs pirmais projekts, ko no „Rīgas 2014” redzēsit. Pieplūdīs skābeklis smadzeņu podam.
Bet pagaidām iepazīsti Latviju raidījumos „Te”, ko, visticamāk, līdz šim tik labi nepazini.
Atklāt Latviju no jauna bija mans mūža sapnis. Pirms 10 gadiem Vides filmu studijai bija projekts „Pierobeža”, kam režisors bija Dainis Kļava, bet scenārija autors Uģis Olte. Tur tikai pa Lietuvas pierobežu ņēmāmies. Un es domāju – o!, ka varētu pa visu Latviju tā izceļoties. Doma ilgi lidoja līdz jonisfērai, kamēr atsitās un atnāca atpakaļ. Nu tad beidzot ir!
Nedaudz mesijāniski skanēs, bet tādam raidījumam vajadzēja būt. Un tā nav tāda plika cildināšana. Latvietim jāpaskatās pa logu un jāredz, ka tur neviena nav. Un tas zināmā mērā iezīmē raidījuma idejas pavedienu – latvietis kaimiņam neatklās savas smalkākās un jūtīgākās formas. Bet atbrauc filmētāji no Rīgas, un viņiem atveras. Mums jau nav doma urķēt Latviju, meklējot superīgos cilvēciņus. Nē, viņi paši uzrodas, ja atbrauc, pieklauvē, noslauki kājas un esi pieklājīgs. Tas, cik daudz kolosālu un skaistu ļaužu dzīvo Latvijā, tiešām ir atklājums. Vieta bez cilvēka ir ainava. Latvijā ir cilvēki ir sarkaniem vaigiem, bez avitaminozes, pratuši stāvēt pāri dzīves bangām.
Tādā ilgtermiņa nevarētu aiziet. Man vajag maisīties apkārt. Mana Undīne ilgi var būt viena un ieiet sevī. Arī meita Grieta tāda ir. Bet man viena diena jau ir katastrofa. Vecāmamma mani par nemiera manteli sauca. Es arī ilgi dusmoties nemāku, lai gan, kad dusmojos, mēdzu baigās ziepes sataisīt.
Tetovējumi jāskaidro, un tiem nozīme ir tikai tajā vidē, kurā mēs ļoti nevēlētos nonākt… Un es ļoti ceru, ka uz manas miesas neparādīsies tetovējums, par ko man būs jāatbild.
Marta ir mana labākā ceļabiedrene. Viņas ieguldījumu pat nevar nosvērt. Marta ir vajadzīgais elements, kas ierosina, lai sanāktu tas ķīmiskais maisījums, kas galā sanāk. Marta man ir pilnīgs pretpols. Reiz ar viņu runājām – ja nestrādātu kopā, mēs nekad neiepazītos. Jo neesam viens otra gaumē vispār. Mēs neietu dejot. Man viņa „neiecepītu”, un es viņai arī. Tieši šādā formā mēs runājam, un tas pat ir labi. Citreiz viņa man uzspēlē mammu, es – nepaklausīgu puišeli.
Jūs strīdaties?
Jā. Arī. „Ziemeļu puses” komandā to sauc par ceturtās dienas sindromu. Gājis ir līdz lamuvārdiem. Bet tas ir radošiem cilvēkiem vajadzīgs. Esam viens otru tā iepazinuši, ka ļaujam tam notikt. Tas izvēdī sodrējus, un pēc tam neķeram personīgi, lai gan teiktas tādas lietas augstos toņos – arī par radošumu, kas jau dvēselē kāpj. Bet, ja jāpasaka, par ko strīdējāmies, tad neatceros. Ļaunums šajā komandā neuzsūcas, un tas ir pats galvenais!
Par TV skatītāju balvu balso šeit: http://www.zeltavilnis.lv
Arī Tu vari nobalsot
Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva (Aigars Hibneris)
