Vecpuišu un vecmeitu ballītes mūsu kāzu tradīcijās

Kāzu rituāli pēcpadomju laikā, šķiet, daudzveidojušies proporcionāli kāzu skaita sarukšanai. Proti, 1990. gadā apprecējās vairāk nekā 23 000 pāru, 2011. gadā – tikai nedaudz virs 10 700, par ko gan jāpriecājas, jo vairākus gadus pirms tam laulību noslēgušo skaits nesasniedza pat desmit tūkstošus.

Toties jaunas kāzu tradīcijas birst kā no pārpilnības raga, un nereti to izgudrotāji pat nav atšifrējami. Diez kurš ieviesa rituālu, ka jaunajam pārim jāpiekabina piekaramā atslēga pie Rīgas tiltiņu margām? Jau kļuvuši par tradicionāliem, kaut ātri rūsējošiem mīlestības simboliem, šie dažādu izmēru dzelži liek pilsētas tēviem lauzīt galvas, kā pasargāt vēsturiskā centra kopskatu. Un – vai jaunie pāri paklausīgi dosies izpildīt mistisko rituālu uz Mīlestības aleju, ja tādu ieviesīs?

Vēl viens jaunievedums ir vecpuišu un vecmeitu ballītes, kas, tiklīdz krita padomju morāles važas, strauji ienāca no samaitātajiem Rietumiem. Pirmskāzu ballītes Latvijas jaunajiem pāriem ir tik ļoti iepatikušās, ka nu jau reti kuras kāzas iedomājamas bez šā pasākuma.

Viss sākās ar vecpuišu ballītēm. Varētu šķist – tās tikai nesen izgudrojuši jautri puiši – bezbēdīgi uzdzīvotāji, lai atzīmētu atteikšanos no brīvības. Taču vēsture slēpj paradoksu – par šo pirmskāzu tradīciju varam pateikties tiem, kas šādā kontekstā ienāktu prātā pēdējie, – spartiešiem, pašiem rūdītākajiem un askētiskākajiem antīkās pasaules kareivjiem. Kā liecina vēstures avoti, jau ap 5. gadsimtu pirms Kristus spartieši pēdējā naktī pirms kāzām rīkoja svinības par godu līgavainim. Spartiešu pieticīgajā garā gan tās bija tikai vakariņas ar tostu uzsaukšanu.

Kopš seniem laikiem arī slāvu tautām bijis pieņemts, ka līgavainis pēdējo vecpuiša dienu pavada, dzīrojot ar saviem biedriem. Krievijas ziemeļos maļčišņiks saistījās lielākoties ar to, ka neprecētie līgavaiņa biedri viņu, vienkārši sakot, nožūpoja. Bulgāri un citi dienvidu slāvi atzīmēja šo dienu, klājot svētku vakariņas radiem un draugiem, ar dziesmām, spēlēm, pārģērbšanos, dejām. Pirmskāzu dienas vakarā līgavainis devās uz pirti – tikai mazgāties, jo atšķirībā no slāvu vecmeitu ballītes jeb ģevišņika puišiem pirtī nekādi maģiski rituāli nenotika.

Slāvu līgavas atvadas no jaunavas dzīves izsenis bijis ļoti iespaidīgs rituāls ar dažnedažādām izdarībām. Krievijas ziemeļos to pavadīja skaļa apraudāšana – līgava apraudāja visus meitenes simbolus, sākot ar savu bizi un beidzot ar brīvību. Jāpiebilst gan, ka pēdējās brīvības dienas svinēšanu līgavas atvadu raudas aizēno ne tikai slāviem, tā tas ir arī latviešu un daudzu citu tautu etnogrāfiskajā tradīcijā.

Poļesjē (Baltkrievijā) nākamā sieva apstaigāja visas draudzenes, tās cienājot un ar katru dejojot. Ukrainā līgava rīkoja ballīti draudzenēm, kuras piemiņai apdāvināja ar lentēm, dienvidu slāviem līgavas mājā notika viesības radiem un draudzenēm, kam vēlāk pievienojās arī līgavainis ar draugiem, un vakars beidzās ar dejām un dziesmām. Svarīgs pirmskāzu elements slāviem bija arī līgavas rituālā apmazgāšana pirtī, ko pavadīja maģiskas darbības un vārdošana.

Skotiem bija tradicionāls nomelnošanas rituāls, ko dažviet īsteno vēl mūsdienās. Proti, pirms kāzām līgava vai līgavainis tiek kārtīgi novārtīts sīrupā vai citā lipīgā vielā, sodrējos, spalvās, miltos, sapuvušās olās un tamlīdzīgos produktos. Tad nomelnotais šādā paskatā tiek piesiets pie koka vai vadāts pa pilsētu, biedriem sitot pa kastroļiem un izziņojot kāzas. Skoti uzskata, ka caur šo pazemojumu jaunais pāris tiek norūdīts pārbaudījumiem, kas to gaida, sak, diez vai vēl lielāku pazemojumu jelkad piedzīvos...

Vecpuišu un vecmeitu ballītes mūsdienu izpratnē ietver svinību vaininieka pazemojošu izjokošanu, sabiedriskās kārtības pārkāpumus un uzdzīvi. Šādu noteikumu iedibinātāji, visticamāk, meklējami angliski runājošo tautu vidū.

19. gadsimta skandāls Ņujorkā

Angļu valodā vārda vecpuisis (bachelor) otra, senākā, nozīme ir bakalaurs, tātad – jauns bruņinieks vai students ar bakalaura grādu. Pirmo reizi šo vārdu uz vecpuisi attiecināja par angļu literatūras tēvu dēvētais Džefrijs Čosers darbā Kenterberijas stāsti 14. gadsimtā. Taču bija jāpaiet sešiem gadsimtiem, līdz radās arī jēdziens vecpuišu ballīte (bachelor party). Tas pirmo reizi minēts 1922. gadā Edinburgā izdotā skotu Čembera literatūras, zinātnes un mākslas žurnālā, aprakstot kādu jautro zēnu ballīti.

Taču ne visur šis nosaukums ir iegājies, piemēram, tajā pašā Lielbritānijā, Īrijā un Kanādā lieto arī apzīmējumu stag party, ko varētu tulkot kā briežu ballīte vai ballīte tikai vīriešiem. Austrālijā vecpuišu pasākumu dēvē par buku ballīti. Franči uz to lūkojas krietni traģiskāk, saucot par puiša dzīves apbedīšanu.

Sākotnēji vecpuišu viesības, ko rīkoja līgavaiņa tēvs, bija pieklājīgas un ieturētas svinīgā stilā ar melnām kaklasaitēm, bet, laikiem un tikumiem mainoties, kļuva aizvien atraisītākas, līdz beidzot nonāca tiktāl, ka nu jau tās asociējas galvenokārt ar pornogrāfiju un skandāliem. Viens no pirmajiem zināmajiem vecpuišu uzdzīves gadījumiem, kas izraisīja leģendāras atskaņas, bija briežu ballīte 1896. gadā Ņujorkā. To slavenā cirka dibinātāja P. T. Bārnuma mazdēls Herberts Bārnums Sīlijs sarīkoja savam brālim, kurš gatavojās laulāties ar mis Tatlu, līgavu ar ļoti labiem sakariem. Mantojis no vectēva šovmeņa vērienu, Sīlijs par tūkstoš dolāriem nolīga kādu Brodvejas aģentu, lai tas nodrošinātu piedienīgu izklaidi.

Tā nu sestdienā, 19. decembra vakarā, slavenajā Šerija restorānā sapulcējās divdesmit vecpuiši, kuru vidū bija arī Ņujorkas elites pārstāvji. Ballītes vidū Trīsdesmitās ielas policijas iecirkņa kapteinis Čepmens saņēma ziņu, ka Šerijā notiekot piedauzīgas lietas. Iebrāzies ar saviem vīriem restorānā, viņš nonāca tieši ģērbtuvē, kur pusplikas meitenes gatavojās uzstāties, tā saceļot lielu brēku par neko. Galu galā policija, neatradusi neko inkriminējošu, devās prom, bet ballīte turpinājās. Viss tā arī būtu palicis, ja Sīlijs kapteini Čepmenu neiesūdzētu tiesā. Tur atklājās dažas briežu balles scenārija detaļas, ko citi viesi labprāt būtu noklusējuši, piemēram, ka skandalozajai vēderdejotājai Mazajai Ēģiptei par lielu honorāru bija paredzēts uzstāties kailai. Mazā Ēģipte gan pati liecināja, ka uzstājusies divas reizes, ģērbusies tā sauktajā zuāvu jaciņā (īsa jaka ar atvērtu priekšu) un mežģīņu pantalonos, bet ne kaila (lai gan uz to esot cerējusi). Tā nu vecpuišu ballīte palika daļēji noslēpumā tīta, taču Ņujorkas aprindās tika plaši aprunāta un nodēvēta par Sīlija šausmīgajām viesībām.

Pēc tam amerikāņu vecpuiši sarīkot briežu ballīti ar atskaņām jau uzskatīja par goda lietu, sevišķi nopietni šo pienākumu uztvēra Holivudā. Viena no pirmajām ballītēm, kas uzdeva toni, bija vesternu zvaigznes Džimija Stjuarta atvadas no puiša dzīves pirms kāzām ar modeli Gloriju Hatriku Maklīnu 1949. gadā. Tā notika slavenajā Chasen’s restorānā Beverlihilzā un sasniedza kulmināciju, kad liliputs Džerijs Marens, kurš spēlēja vienu no mančkiniem filmā Ozas burvis, pārģērbies par bērnu, apčurāja līgavaini. Tikmēr cits pundurītis, Billijs Bārtijs, tēloja Stjuarta dēlu un nemitīgi sauca viņu par tēti. Nav ziņu, vai tie paši liliputi arī izlēca no tortes, lai pārsteigtu Stjuartu, varbūt pasākumā piedalījās daudzi mazie cilvēciņi...

Stjuarts ar sievu nodzīvoja 45 gadus, bet ir bijuši arī gadījumi, kad vecpuišu ballīte kļūst par cēloni ... laulības šķiršanai jau dažas dienas pēc kāzām. Viens no spilgtākiem piemēriem ir seriāla Glābējzvans zvaigzne Mario Lopess. 2004. gadā viņa jaunā sieva Ali Landrija dažas nedēļas pēc kāzām anulēja laulību, kad ieraudzīja Mario bildes no vecpuišu ballītes Mehiko. Viņš atzina, ka piekrāpis līgavu ar citu sievieti.

Līdzīgā veidā 2005. gadā iekrita arī Holivudas miljonāru mantinieces Parisas Hiltones saderinātais grieķu kuģniecības magnāta dēls Pariss Latsis. Lai gan oficiāli Parisa atrunājās, ka esot pārāk jauna, lai precētos, vēlāk tomēr atzina, ka īstais šķiršanās iemesls bijusi līgavaiņa neuzticība vecpuišu ballītē.

Jā, vecpuišu ballītes ir ļoti riskanta padarīšana! Iespējams, gudrākais būtu sarīkot apvienoto vecpuišu un vecmeitu ballīti, kā to, piemēram, 2007. gadā darīja bīstamā mājsaimniece Eva Longorija un viņas iecerētais Tonijs Pārkers. Viņi pasākumu īstenoja ar lielu vērienu – kopā ar 30 labākajiem draugiem devās uz Sentropēzas kūrortu, lai visu nedēļas nogali dzīrotu uz jahtas un vietējā klubā. Tiesa, viņu laulība neizturēja pat četrus gadus, jo aktrise arī basketbola zvaigzni pieķēra neuzticībā...

Amerikā neķītro briežu ballīšu bums sākās pēc 1984. gada Holivudas filmas Vecpuišu ballīte ar Tomu Henksu līgavaiņa lomā un līdzīgām seksa komēdijām, kas kalpoja par labu paraugu. Interesanti, ka Vecpuišu ballīte veidota, par pamatu ņemot reālu vecpuišu plītēšanu, kuras dalībnieki bijuši vairāki filmas autori. Iecere uzņemt šādu filmu esot dzimusi jau trakās ballītes laikā.

Mūsdienās, tā kā ASV ik gadu notiek vairāk nekā divi miljoni laulību, pirmskāzu ballītes ir nopietns bizness. Virsvadību, kas tradicionāli pienācās vedējmātei vai vedējtēvam, tagad uzņemas speciāli ballīšu rīkotāji. Kompānija I-Volution, kam pieder abas lielākās pirmskāzu ballīšu vietnes internetā, apgalvo, ka tās apmeklē ap četriem miljoniem interesentu ik gadu, turklāt aptuveni 35% no tiem fokusējas uz Lasvegasas piedāvājumu, kur ir lielākās izklaides un, iespējams, arī anonimitātes iespējas. Pieaug arī amerikāņu vecpuišu tendence doties ballēties uz Mehiko vai Monreālu. Starp citu, Kanādas pilsētas Monreāla un Vankūvera, kā arī Niagāras ūdenskritums ir populāras briežu ballīšu vietas arī tāpēc, ka tur ir plaša tādu striptīza klubu izvēle, kuros atļautas klēpja dejas.

Princese Diāna policistes lomā

Iespējams, visskaļākie svinētāji atrodami britu vidū. No vecpuišu ballītēm grūti atturēties pat karaliskajām personām, kaut viņu diskrētums tiek sargāts kā acuraugs. Prinča Viljama un Keitas nesenās kāzas gan tika atspoguļotas globālā mērogā, tomēr Viljama vecpuišu ballīte, ko rīkoja viņa brālis Harijs, palikusi noslēpuma ēnā, toties Viljama tēvabrāļa prinča Endrjū atvadas no vecpuiša dzīves 1986. gadā gan bija gards kumosiņš bulvāru presei. Tiesa, pateicoties Endrjū ugunīgajai līgavai Sārai Fērgusonei un svainei princesei Diānai. Abas dāmas bija pārģērbušās par... policistēm ar nolūku negaidīti ierasties un satriekt Endrjū viesus. Diemžēl ballītes vietu bija atklājuši un ielenkuši reportieri, tāpēc nabaga princim pēc šampanieša tosta nācās beigt balli jau pirms vieniem naktī... To redzot, abas policistes mainīja kursu un devās uz kādu greznu Londonas naktsklubu, kur pie bāra letes, iemalkodamas kokteili, ķiķināja uz nebēdu. Kāds viesis, neatpazīdams parūkās maskētās augstākās sabiedrības lēdijas, pat piedāvājās dāmām izmaksāt dzērienu. “Atvainojiet, mēs nekad nedzeram, pildot pienākumu,” iejutusies policistes lomā, atbildējusi princese Diāna. Tomēr nepagāja ne 20 minūtes, līdz abas tika atšifrētas, un viņām nācās bēgt. “Zem parūkas bija karsti un neērti, melnās kurpes bija divus izmērus par mazu, toties ažiotāža bija liela – dažreiz vienkārši ir jāsmejas,” vēlāk komentēja Diāna.

Pēdējā laikā Lielbritānijā ir tendence svinēt vecpuišu ballīti ilgāk nekā vienu nakti, tāpēc pat ieviesies jauns jēdziens –vecpuišu nedēļas nogale. Protams, tās rīko neskaitāmas firmas, kas piedāvā plašu pakalpojumu klāstu. Briežu vīkendi parasti ir kā mini brīvdienas ārpus pilsētas ar dažādām sportiskām un izklaidējošām aktivitātēm pa dienu un piesātinātu nakts programmu. Iecienītākās ballīšu vietas ir Bornmuta, Braitona, Kārdifa, Notingema, Edinburga, Blekpūla, Ņūkāsla pie Tainas, kā arī Londona.

Un vēl kāda izteikta britu vecpuišu modes lieta – izmantojot lēto aviolīniju pakalpojumus, doties eksotiskā vecpuišu ballītē uz attālu un necivilizētu nostūri – uz kādu Austrumeiropas valsti. Šāds vecpuišu ballīšu tūrisms ir kļuvis pat par atsevišķu populāru nozari.

Kā liecina aptaujas un organizatoru statistika, populārākie britu vecpuišu ballīšu galamērķi ārzemēs ir Krakova, Dublina, Rīga, Prāga, Amsterdama, Bratislava, Budapešta. Lielbritānijas lielākā izklaides tūrisma braucienu organizētājas, aģentūras RedSeven dati liecina, ka Rīga ir piecu populārāko vecpuišu ballīšu pilsētu vidū līdzās Amsterdamai, Lasvegasai un Ibisai. Šo pozīciju Latvijas galvaspilsēta saglabā jau vairākus gadus.

To nevarēja nepamanīt – vēl pirms dažiem gadiem policija Vecrīgā diezgan nesekmīgi cīnījās ar naktīs aurojošu britu grupiņām, atsevišķu indivīdu nepārvaramu tieksmi nokārtot mazās vajadzības pie Brīvības pieminekļa, kā arī ar britu tūristu sūdzībām par šmaukšanos ar rēķiniem naktsbāros. Britu vecpuiši pamanījušies gana izklaidēt mūsu sabiedrību, iekļūstot gan kriminālajās ziņās, gan kuriozos. Pāris plītētāji pat dabūja pasēdēt Centrālcietuma kamerā (toties – kādas atmiņas par vecpuišu ballīti!), gaidot tiesu par apsūdzību policista piekaušanā. Bet četri Lielbritānijas kailie brieži tika aizturēti, kad 2010. gada novembra visaukstākajā naktī (mīnus 15 grādos) pilnīgi pliki centās uzrāpties pie Pēterbaznīcas novietotajā koka zirdziņā, lai nofotografētos. Lieki piebilst, ka, neesot krietnā reibumā, to nebija iespējams realizēt.

Šopavasar Rīgas Pašvaldības policijas Tūrisma policijas nodaļas vadība informēja, ka pēdējo divu gadu laikā neviens britu tūrists čurājam vai rādām dibenu pie Brīvības pieminekļa nav pieķerts. Likumsargi arī nedomā, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties. Vecpuišu ballītes ir pierimušas, un pēdējā laikā arī vairs nav tik skaļas un rezonējošas. Tas gan nav noticis pats no sevis, jo mūsu policija ir cieši sadarbojusies ar Lielbritānijas kolēģiem un vēstniecību, veikts arī liels izskaidrošanas darbs, stāstot britiem, ka čurāt pie Brīvības pieminekļa ir tikpat slikti kā to darīt pie angļu varoņa, admirāļa Nelsona statujas. Tas laikam viņiem pieleca...

 RedSeven un līdzīgas aģentūras joprojām piedāvā dažādas vecpuišu un vecmeitu ballīšu izklaides programmas Rīgā, ko RedSeven raksturo kā “miegainu viduslaiku pilsētu dienā, mežonīgu ballīšu galvaspilsētu naktī”. Piedāvājums ir tik plašs, ka ietver visu, no Siguldas bobsleja trases izmēģināšanas līdz nakts uzdzīvei, kurā īpaši izcelti lētie seksa pakalpojumi. “Rīgas apmeklējums cels jūsu testosterona līmeni, pašaudoties ar dažādiem ieročiem – no automāta AK47 līdz Magnum, pēc tam liks justies kā Arnoldam Švarcenegeram Terminatorā, doties uz pilsētu un izbaudīt ballītes, jo Rīgai nav problēmu piedāvāt prātam neaptveramu nakts uzdzīvi, daļēji pateicoties lētajam alkoholam,” reklamē RedSeven.

Vistu un vecmeitu ballītes

Līdz pat 19. gadsimta beigām meiteņu prieki aprobežojās ar tradicionālajām viesībām pirms kāzām ar dāvanu pasniegšanu līgavai. Dāvanas izvēlējās tādas, kas noderētu laulības dzīvē, tādējādi kuplinot pūru. Pēc 20. gadsimta sešdesmito gadu seksuālās revolūcijas sievietes izvērsa pašas savu pirmskāzu svinību versiju – vecmeitu ballītes. Vecmeitu ballīte deva līgavām vienlīdzīgas iespējas ar līgavaiņiem – iespēju izpaust seksuālo brīvību, lietot alkoholu, dejot uz bāra galda un vērot vīriešu striptīzu.

Interesanti, ka par vecmeitu ballītēm (bachelorette party) tās dēvē tikai ASV un Kanādā, bet Lielbritānijā, Īrijā, Austrālijā, Jaunzēlandē šo līgavas atrakciju sauc par vistu ballīti vai vistu nakti (hen party). Nosaukumi vistu un briežu ballīte patiesībā atspoguļo stereotipus par katra dzimuma uzvedību šādā pasākumā. Iekams vistu balli sāka attiecināt uz līgavas pirmskāzu jārēšanos, Amerikā tā mēdza dēvēt jebkuru sieviešu sapulcēšanos pie kādas namamātes, ar to domājot tējas dzeršanu, pļāpas, baumas u. tml. Tā, piemēram, 1940. gadā ASV avīzes ziņoja, ka prezidenta kundze Eleonora Rūzvelta ir sarīkojusi Ziemassvētku vistu balli valdības vīru sievām un preses dāmām.

Vecmeitu ballītes faktiski ir modelētas pēc vecpuišu balles parauga, un, tā kā sievietes izdomā un atraktivitātē nereti pārspēj vīriešus, to scenāriji ir neiedomājami dažādi. Iezīmējušies gan vairāki principi, ko līgavas vedējmāte un draudzenes parasti ievēro. Piemēram, ļoti svarīgs noteikums ir kostīmi, pēc kuriem cilvēki atpazīst gan vecmeitu ballītes dalībnieces, gan līgavu viņu vidū. Playboy zaķi, meitenes no Havaju salām, medmāsiņas, pionieri, melnās lēdijas (līgava attiecīgi tērpjas sarkanā), jūrnieces un velniņi ir populārākie tēli, taču ir arī daudz oriģinālāki. Ballītes gaitā vecmeitas parasti neiztiek bez dažādu erotisku un komisku pārbaudījumu uzlikšanas līgavai, kā arī tā sauktās pasēdēšanas daļas un noslēguma kādā klubā, kur ir iespēja izdejoties.

Pasēdēšanas daļas kulminācija nereti ir tortes pasniegšana līgavai. Torte, protams, nav standarta izstrādājums, tā tiek izgatavota speciālā formā vai ar uzrakstu. Ludmila Langere, firmas Langere izpilddirektore, konditore, kas jau vairākus gadus specializējas šajā rūpalā, ievērojusi, ka Latvijas vecmeitas šo vakara daļu ir ļoti iecienījušas. “Neesam skaitījuši, cik daudz tādu kūku gadā izcepam, bet ir sajūta, ka pat vairāk nekā kāzu tortes!” saka konditore. “Turklāt meitenes savām vecmeitu ballītēm torti pasūta biežāk nekā puikas vecpuišu ballēm.”

Vai pa šiem gadiem pirmskāzu tortēm mainījusies arī mode? Ludmila saka: “Vienmēr ir klienti, kas grib ļoti erotiskas kūkas – locekļa formā, un ir arī tādi, kam tas nepatīk un kas ņem vai nu Playboy zaķīti, vai torti ar striptīzdejotāju. Cilvēki nāk ar savām idejām, reizēm arī kaut ko izgudrojam kopīgi.” Izpilddirektore atzīst, ka, pateicoties tieši klientiem, izveidojies tik plašs piedāvājums – firmas mājaslapā vien ir galerija ar vairāk nekā 50 vecmeitu un vecpuišu toršu paraugiem. Tā arī pagājušajā gadā tapusi torte Nr. 1726, kas nu jau otro gadu ir populārākā. “Tā ir klientes ideja, paldies viņai, tā torte pie mums ļoti labi iedzīvojās,” konditore gan nespēj šo pasūtījumu atcerēties bez smaida.

“Sarunājām, ka kūkai jābūt divus kilogramus smagai, bet, kad viņa atnāca tai pakaļ, pateica, ka loceklis esot maziņš! Viņa gribētu lielāku, tādu kā īstais, lai varētu paņemt mutē. Paskaidroju, ka izveidotais loceklis ir piemērots bikšu un dibena lielumam, bet, ja viņa grib, to var nomainīt ar lielāku. Kliente piekrita pagaidīt, kamēr izgatavošu un nomainīšu augšējo daļu. Kā nopratu, viņai līdzi bija vīrs. Nu, uztaisīju, atnesu parādīt, tagad viņa saka: vai, tas ir par lielu, turklāt viena ola ir mazāka par otru! Tas vīrietis vairs nespēja noturēties, pagriezās un teica: “Tev jālasa enciklopēdijas – mums, vīriešiem, tā arī ir dzīvē, ka viena ola ir mazāka par otru!” Un pierunāja ņemt tādu, kāda ir. Re, cik jautri mums reizēm iet! Es pēc tam piedāvāju ideju – no mums var nopirkt marcipānu, un lai katra meitene pati izveido locekli, kādu nu viņai vajag!”

Šā vai tā, bet vecmeitu ballīšu tortes krāniņu formā Latvijā ir vispieprasītākās. Nemaz tik kautrīgas neesam, lai gan reizēm meitenēm esot kauns izteikt pasūtījumu. Bijuši arī tādi gadījumi, kad meitenes pakaļ kūkai sūta puikas. “Viņiem ir reizē sajūsma un šoks,” piebilst Ludmila. “Domāju, ka vecmeitu un vecpuišu ballītes jau ir kļuvušas par neatņemamu kāzu sastāvdaļu. Protams, tās dzīvos, kāpēc ne? Visi taču jauni, pasēž, pajoko, pasmejas. Ir ko atcerēties,” smaida konditore.

Tomēr šīs ballītes, kurās jautrība sit augstu vilni, ir ne tikai punkta pielikšana neprecēta cilvēka dzīvei. Ne mazāka loma tām ir kā pirmskāzu stresa un panikas (ko psihologi atzinuši par izplatītu un nopietnu kāzu blakni) noņēmējām. Tāpēc – lai dzīvo vecmeitu un vecpuišu baļļuki, lieliska pirmskāzu terapija!

Seksa lekcija pie Ritas Lasmanes. Zobārstes Ilzes stāsts par viņas vecmeitas ballīti pagājušā vasarā Rīgā

 “Vispirms draudzene mani izlaida pie Centrāltirgus, atstājot man tikai divus latus un norādes, ka jānopērk trīs lietas slepenā pielūdzēja pavedināšanai, bet pēc 30 minūtēm autoostā jāsaņem nākamā norāde. Tajā bija rakstīts, ka pielūdzējs ar sarkanu rozi gaidīs mani pie Brīvības pieminekļa, bet man jāliek lietā iegādātais (vīnogas, sveces un apakšbikses!). Pielūdzējs ieradās ar moci un aizvizināja mani uz Jūrmalu, kur jau gaidīja draudzenes, tērpušās zilibaltos toņos. Devāmies pie jūras iedzert šampanieti, bet vēlāk nepiespiestā gaisotnē ar vīnu un uzkodām klausījāmies seksa ekspertes Ritas Lasmanes lekciju. Sekoja brauciens atpakaļ uz centru izrotātā mašīnā ar manu bildi un uzrakstu – perfekta līgava. Tad – pāris martini šoti drosmei, lai dotos uz kādu deju studiju iestudēt Go-go stila priekšnesumu. Bijām tērpušās legingos un kopējos peldkostīmos plus kaķu ausis, aste un cimdiņi (man bija arī pātadziņa). Centāmies sviedriem vaigā, pārsmējāmies un beigās visu iemūžinājām video, kam sekoja arī fotosesija ar iespēju nomainīt tērpus. Vakarā iekārtojāmies viesnīcas apartamentos, paēdām vakariņas, pārģērbāmies melnās kleitiņās un devāmies uz Vecrīgu, kur vēl bija jāizpilda pāris uzdevumi, iesaistot svešiniekus. Pēc tam – ballīte līdz rītausmai!”

“Precējās sieviete ap 50 gadiem, turklāt trešo reizi. Glīta, asprātīga un mutīga. Mēs, kolēģes, rīkojām vecmeitu ballīti nedēļu pirms kāzām. Tad vēl modē bija plastmasīgais eirostila primitīvisms – jo trakāk, jo labāk. Sagaidījām dāmu pie Laimas pulksteņa, uzvilkām viņai baltu T kreklu ar uzrakstu: “Bučo mani, es rīt precos!” un iedevām turzu ar kilogramu Laimas končām – tās visas bija jānopārdod Vecrīgā sastaptiem vīriešiem. Protams, ne jau par santīmiem! Cilvēki bija atsaucīgi, bet... tās sejas!... Kad sieviete ap piecdesmit piegāja klāt pa pāriem staigājošiem vīriešiem un piedāvāja nopirkt konfektes un vēl arī viņu nobučot – tas nav izstāstāms. Tā noplosījāmies kādu stundu – bija interesanti! Savācām ap 50 latiem, ko arī devāmies uz krogu veiksmīgi nodzert!”

Ar sirēnu un gāzmasku. Vedējmāte Inga atminas ekstrēmu ballīti pirms pāris gadiem

“Tās bija otrās laulības sievietei ap četrdesmit. Mums bija lieliska kompānija un laba saskaņa – visas atrakcijas faktiski balstījās uz to, ka bijām labi draugi, kas visi ir gatavi iesaistīties. Sākums bija skaists – vakarpusē ar drauga jahtu devāmies jūrā, lai noskatītos svēto aksesuāru – saulrietu. Līdzi bija uzkodas un šampanietis. Turpinājums sekoja kādas augstceltnes pagrabā, kur bija saglabājušies dažādi civilās aizsardzības eksponāti, arī avārijas transporta signālugunis. Pievedām draudzeni pie ieejas pagrabā, sāka skanēt sirēna, iznesās džeki baltos paltrakos ar gāzmaskām un nestuvēm, uz kurām draudzenei bija jāguļas. Viņai aizsēja acis, ienesa iekšā, veica mākslīgo elpināšanu un piespieda apgūt dažas derīgas civilās aizsardzības iemaņas: iekāpt ugunsdzēsēju kombinezonā, uzvilkt gāzmasku, izpētīt dažādas shēmas, viņa tika arī nopratināta un, protams, dzirdīta ar nesaprotamiem ārstnieciskiem šķidrumiem. Viņai patika. Pēc tam bija dejas kafejnīcā – šķiet, beidzām četros no rīta. Kāzās prasīju vīra draugiem, kādu ballīti sarīkojuši viņam. Izrādās, nekādu. Vīrs joprojām ar baltu skaudību piemin, ka sievai ir bijusi TĀDA ballīte!”