Vidzemes Augstskolas bijusī rektore Vija Daukšte: jābeidz stresot un radīt haosu!

Vidzemes Augstskolas (ViA) bijusī rektore, asociētā profesore un vēstures zinātņu doktore Vija Daukšte šovasar tika apbalvota ar Valmieras pilsētas augstāko apbalvojumu „Goda valmierietis 2013”. Piešķirot šo titulu, ir novērtēts viņas nozīmīgais devums augstskolas attīstībā desmit gadu garumā, Valmieras vārda popularizēšanā ārpus valsts robežām un pašaizliedzīgais darbs studentu izglītošanā, zinātnes attīstībā un augstskolas atpazīstamības veicināšanā. Vija Daukšte gan apgalvo, ka „Goda valmierietis 2013” ir nevis viņas, bet visas augstskolas komandas nopelns.

Vija Daukšte karjeru Valmierā uzsāka neplānoti. Ievērojot darba sludinājumu par vakanto akadēmiskā prorektora amatu Vidzemes Augstskolā, viņai radās interese, taču pieteikumu nenosūtīja. Liktenis vai nejaušība, bet, tiekoties ar kolēģi no augstskolas, viņai piedāvāja kļūt par ViA prorektori.

„Šķita, ka dzīvē vajag pamēģināt ko jaunu, kaut ko tādu, kas veidojas un kur ir daudz ko darīt. Nodomāju, kāpēc ne,” atceras Daukšte. Divus gadus nostrādājot par akadēmisko prorektori, 2005. gadā viņai piedāvāja kļūt par augstskolas rektori. Smagi strādājot un tiecoties sasniegt visus sev nospraustos mērķus, Daukšte guva atzinību no kolēģiem un tika atkārtoti ievēlēta rektora amatā. Saskaņā ar Augstskolu likumu un ViA Satversmi, pēc diviem termiņiem Vija Daukšte vairs nevarēja kandidēt atkārtotai ievēlēšanai, un viņas pilnvaras kā augstskolas rektorei beidzās šī gada 15. jūlijā. Valmieras pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa Kasjauns.lv piedāvā sarunu ar Viju Daukšti.

„Esmu režisors, nevis aktieris”

Ar kādām izjūtām strādājāt tik atbildīgā amatā un kas jums sniedzis vislielāko gandarījumu?

„Pēc dabas esmu režisors, nevis aktieris. Man patīk būt klāt notikumos, sastrādāties ar cilvēkiem, darīt darbu, risināt dažādus jautājumus. Ik dienas jutu savu kolēģu uzticību, kā arī morālu atbalstu no pašvaldības puses. Tas ļoti palīdz un motivē. Šobrīd gandarījumu rada apziņa, ka man daudzus gadus uzticēja veidot augstskolu un vadīt izglītības procesu. Šo desmit gadu laikā augstskola ir izveidojusies par stabilu partneri augstākās izglītības telpai, arī Valmieras pilsētai. Uzskatu, ka viss izdevās, un par to saku paldies saviem kolēģiem,” stāsta Daukšte.

Runājot par turpmākiem plāniem, Daukšte atzīst, ka pēc desmit tik atbildīgiem un intensīviem gadiem, kas nav bijuši viegli, bet tajā pašā laikā ļoti interesanti un radoši rosinoši, kā arī piepildīti ar daudz aizraujošām diskusijām, viņa vēlas pievērsties savai sirds lietai – vēsturei. Vēl ir daudz lietu, ko Daukšte gribētu un varētu izpētīt.

„Protams, turpināšu darboties kā mācībspēks, pasniedzot pašas izstrādātos studiju kursus – Eiropas vēsturi, Baltijas vēsturi, Eiropas politisko vēsturi un Starpkultūru komunikāciju tūrismā. Priecājos, ka man tagad būs vairāk laiks pievērsties šai jomai. Esmu izveidojusi ļoti labu bibliotēku, un man tiešām ir daudz ko teikt studentiem,” atklāj profesore.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Daukšte piedalījās ļoti atbildīgā procesā – brīvās Latvijas augstākās izglītības telpas veidošanā. Kā viņa pati saka: „Tas ir mans lauciņš, jo man patīk akadēmiskā procesa vadība. Man patīk pārmaiņas un dinamika. Es neieredzu stāvēšanu uz vietas, rutīnu un garlaicību. Lai gan akadēmiskā telpa un izglītības process pēc dabas ir konservatīvs un lēns, arī šeit iespējams radoši izpausties.” Šīs īpašības kopš jaunības Daukšti motivējušas gan darba dunā, gan ikdienas dzīvē, neļaujot stagnēt, bet mērķtiecīgi sasniegt kāroto un veidot karjeru gan akadēmiskajā vidē, gan zinātnē.

Augstākās izglītības telpa Latvijā

Daukšte uzskata, ka šobrīd visām augstskolām ir ļoti sarežģīts pārmaiņu laiks, jo samazinās studentu skaits. Viņa iesaka meklēt jaunus darbības veidus un jomas. Tāpat jānostiprina pētniecība, sasaiste ar ražošanu un sabiedriskajiem procesiem. Runājot par Vidzemes Augstskolu, tai arvien nopietnāk jāpievēršas starptautisko sakaru stiprināšanai un atpazīstamības veicināšanai:

„Jāapzinās, ka tas prasa daudzu gadu darbu – nevis desmit vai divdesmit, bet krietni vien vairāk. Starptautisko sadarbību veido dalība konferencēs, zinātnisko rakstu izdošana, pētniecība, sadarbošanās projektos – tas veido atpazīstamību, nevis tikai ārvalstu studentu piesaiste. Labs atbalsta punkts ViA ir topošā inženierzinātņu fakultāte.” Tāpat Daukšte domā, ka ir jāpievēršas uzņēmējdarbības vides izzināšanai.

„Augstākās izglītības iestādēm būtu jābeidz konkurēt savā starpā – cīnīties par skolēnu, studentu,” pārliecināti saka Daukšte. Viņa uzskata, ka ir jāpalūkojas plašāk, kādus resursus piedāvā valsts, proti, vai ir vērts katrā reģionā piedāvāt vienu un to pašu izglītības jomu. Kaut kur tā ir lauksaimniecība, citur medicīna, vēl citur sociālās zinības, inženierzinātnes vai pedagoģija. Skaidri jāsaskata, ko katrs reģions spēj piedāvāt vislabāk. Tāpat Daukšte uzskata, ka lieki ir pārmest augstskolām, ka tās nesagatavo speciālistus, pēc kuriem šobrīd ir augsts pieprasījums valstī vai gluži pretēji – kuru ir par daudz. Visam jānotiek dabīgi.

Vai, jūsuprāt, reģionālajām augstskolām ir nākotne?

„Es neredzu citu ceļu normālai Latvijas sabiedrības attīstībai un ekonomiskai stabilitātei bez augstākās izglītības visos Latvijas reģionos. Nav runa par konkrētas kvalifikācijas vai diploma iegūšanu, bet gan par vidi, kas rosina domāt, meklēt jaunas idejas, iet uz priekšu un attīstīties. Reģionā augstskola ir nepieciešama kā vērtība.”

Savukārt, apspriežot to, vai Latvijai būtu nepieciešams jauns augstākās izglītības modelis, Daukšte uzskata, ka jārēķinās ar pieredzi, kāda Latvijai ir izveidojusies augstākās izglītības telpā, kā arī jārespektē veiksmīgās iestrādnes: „Manuprāt, jābeidz bažīties un jāsāk sarunāties. Svarīgi diskutēt par augstskolu tipiem – akadēmiskā (orientēta uz teoriju, grādu iegūšanu) un profesionālā izglītība (orientēta uz tautsaimniecību, tirgus pieprasījumu, pētniecību).”

Viņa ir pārliecināta, ka tās ir divas nesalīdzināmas lietas, kuras nevar izvērtēt pēc vienādiem kritērijiem, kā arī piešķirt vienādu finansējumu. Turklāt pagaidām tiek radīts tikai haoss un lieks stress, jo svarīgāki ir augstskolu reitingi.

„Es varbūt pat piekristu, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, taču netiek rasts risinājums, ko mēs darīsim ar tiem mācībspēkiem, kas visu laiku tiek mudināti iegūt doktora grādu. Ja samazinās augstskolu vai programmu skaitu, ko mēs iesāksim ar šiem cilvēkiem, kuri savu dzīvi veltījuši akadēmiskai attīstībai? Kur viņus novirzīsim? Es saprotu, ka tas nav vienkārši, bet nerunāsim lieku – diskutēsim un domāsim, kā to sakārtot,” saka Daukšte.

Lai piepildās sajūta „Es zinu!”

Uzsākot skolas gaitas, skolēniem un studentiem Daukšte novēl kaut reizi dzīvē piedzīvot mirkli, kad pārņem iekšēja komforta sajūta – es zinu. „Tas ir fantastiski, kad jūties stabils un drošs, jo tu zini. Ir gluži vienalga, vai tā ir vidusskola, 1. kurss augstskolā vai doktorantūra, bet katrā no šiem līmeņiem novēlu kaut reizi sajust to, ka tu zini pasauli un saproti lietu kārtību, kas notiek ap tevi.”