Rīgā pārtrauks iestudēt operas? Krievi kolonizē Kurzemi. Pirms 100 gadiem: TOP 5

Ne tikai Rīgā, bet visā Baltijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu, kas orientējas modernajās tehnoloģijās. Tādēļ ir apdraudēta kinoteātru pastāvēšana. Savukārt amerikāņi pārsteidz ar savām inovācijām. ASV prezidents atver „melno koferīti” un ar tālvadības pulti uzspridzina Panamas klintis. Savukārt briti mūs nebeidz pārsteigt ar savām stulbībām – kāds zārcinieks apdrošinājies pret savu izstrādājumu nogādāšanu nepareizās vietas. Kasjauns.lv ielūkojas, ko latviešu prese rakstīja tieši pirms 100 gadiem un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

1913. gada oktobrī Rīgas kultūras dzīvi un inteliģences pārstāvjus ne pajokam bija satricinājis Operas skandāls (toreiz Nacionālās operas ēkā mitinājās Rīgas vācu teātris). Audits konstatējis līdzekļu nesaimniecisku izlietojumu, operas solisti saņemot pārāk lielus honorārus, nav naudas izrāžu iestudēšanai:

„Par milzīgajiem Rīgas vācu teātra deficītiem savā laikā mūsu avīzē jau ziņots; viņa apmēri gadu no gada pieņēmušies tik lieliski, ka to segšanai teātra komitejai nācies gadu no gada no galvotājiem ieprasīt pilnas galvojumu summas un iztrūkums tomēr palicis pāri. Lielā ģilde atzinusi par neiespējamu uzņemties teātra pārvaldību ilgāk, ja līdz šī gada novembrim līdzšinējo 60 000 rubļu vietā netiktu sazīmēti 55 000 rubļi sagaidāmo pēcmaksu nolīdzināšanai… Tādos apstākļos pilnīgi saprotama stāvokļa nopietnība un, kā vācu prese itin plaši pārrunā, kādiem līdzekļiem būtu iespējams teātra tālāko pastāvēšanu nodrošināt. Tā „Rig. Rundschau” skatu lugu kritiķis dod padomu operizrādes pavisam atcelt, jo tad izdevumi stipri pamazināšoties un teātra uzturēšanas nasta garantiem un ģildei kļūšot panesamāka.

Šāds priekšlikums patiesi pelna ievērību Vācu publika, kā vācu pašu laikraksti allaž uzsvēruši, izvairās no nopietnu izrāžu apmeklēšanas, bet vairāk mīl būt vieglās joku lugās vai operetēs, kur var pasmieties un amizēties.. Operu uzturēšana vispār iznāk dārgāka par drāmu, jo labi dziedātāji mēdz šais laikos prasīt milzīgus honorārus.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 2. oktobris)

Krievijas valdība savos varas gaiteņos izstrādājusi slepenus maigās varas Latvijā īstenošanas programmas. Par to vairāk uztraucas igauņi, nevis paši latvieši. Tallinas laikraksts „Postimees” raksta: krievi masveidā iegūst īpašumus Kurzemē, bet paši latvieši netur rūpi par savu tēvzemi:

„Zeme necieš tukšumu. Zem šāda virsraksta „Postimees” apskata krievu kolonistu ierašanos Kurzemē. Laikraksts ļoti tieši aizrāda, ka vajadzīgs ciešāki turēties pie dzimtenes zemes; ja šejienes iedzimtās tautas to nedarīs, tad zeme pamazām pāries svešu ienācēju rokās. Baltijas guberņu ģeogrāfiskais stāvoklis ir pārāk izdevīgs, tāpēc nekad netrūks kolonistu, kuri labprāt mēģinās iegūt un arī paturēt savu zemes stūrīti minētās guberņās. Dzīve pierādījusi, ka šie uzskati ir gluži pareizi, kolonistu plūdi seko viens pēc otra un drīz Baltija var pazaudēt savu etnogrāfisko nokrāsu, ja tikai viņas īstie iedzīvotāji pie laika nesāks strādāt pretī draudošām briesmām. Valdības nacionālās politikas iesākumā, Stolipina laikā, jau Pēterburgā daudz projektējuši par Baltijas kolonizēšanu ar krievu tautības zemniekiem. Viens otrs diezgan nopietns un raksturīgs cirkulārs jau iznācis, jo kroņa muižas sadala un izpārdod vienīgi krieviem, latviešiem un igauņiem atmetot tikai pa šķūnītim; tāpat zemnieku banka ievēro tikai krievus.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 2. oktobris)

Mūsu bezdarbnieki ir mazkvalificēti un neprot apieties ar modernām tehnoloģijām. Dinamiskā tehnoloģiju attīstība prasa arī jaunas iemaņas, bet latvieši tās apgūst kūtri. Tādēļ tiek organizēti kursi, lai latviešus mudinātu apgūt jaunus arodus:

„Beidzamos gados kinoteātri lielā mērā izplatījušies pa Baltiju un Krieviju. Samērā ar šo teātru izplatīšanos arī pieaug pieprasījums pēc spēkiem, kuri nepieciešami kinoteātros. Motora vadītājs un bilžu demonstrētājs jeb abi šie arodi vienā kinomehāniķa personā ir tā sakot kinemotogrāfa dvēsele. Ja šī persona ir lietpratējs savā arodā, tad kinoteātra īpašnieks var būt drošs no visām klizmām, kas rada zaudējumus un atbaida publiku no apmeklēšanas. Līdz šim šo arodu mācījās viens no otra, pie kam, kā tas pie arodniekiem mēdza būt, viens otram labprāt neizteica visus sīkumus, kas vēlāk jaunam iesācējam dzīvē atriebjas. Padarīt šo arodu plašākām aprindām pieejamu un sniegt pamatīgu apmācību, ir kinomehāniķu kursu mērķis.

Kursu klausītājus pieņem Rīgā Karlīnes ielā Nr.17, dz. 25.”

(„Latviešu Avīzes”, 1913. gada 6. oktobris)

Par cilvēku dīvainībām un fobijām jau ne pirmo gadu vien brīnās apdrošināšanas kompāniju aģenti. Ko tikai cilvēki nevēlas nodrošināties – pret vecmeitību, nevēlamiem zārkiem, aklajām zarnām un dvīņiem:

„Nav vairs tādu parādību, notikumu un priekšmetu, kurus neapdrošinātu pasaulē pazīstamā apdrošināšanas biedrība Loid’s Londonā. Kas baidās no aklās zarnas iekaisuma, aiziet pie Loida un apdrošina savu aklo zarnu. Jaunavas apdrošinājas Loidā pret vecmeitas gadiem un vīri pret dvīnīšiem. Ja arī apdrošinājums nespēj novērst nepatīkamo gadījumu, tad tomēr vismaz apdrošinātajam izmaksā nolīgtu atlīdzību. Kaut arī Anglijā ļoti reti atgadās zemes trīces, tomēr Ziemeļvelsā kāds zemes īpašums Loidā apdrošināts par 2 miljoniem markām. Ir vēl dīvaināki apdrošinājumi: iesācēji rakstnieki, skatuves dzejnieki un komponisti apdrošina Loidā savus romānus, drāmas vai kompozīcijas: ja skaitļos aprēķinātās cerības uz panākumiem nepiepildās, Loids izmaksā apdrošinājuma summu.

Bet visdīvainākais gan ir līgums ar kādu zārku fabrikantu. Tā plaši attīstītā veikalā ļoti iespējams, ka zārku caur misējumu nones nepareizā vietā, ar ko protams, pārbiedē attiecīgos iemītniekus, kuriem par veltām bailēm, Loids atlīdzina ar fabrikanta nolīgto summu.”

(„Dzimtenes Vēstneša Literārais pielikums, 1913. gada 6. oktobris)

Attālināta darba organizācija ir veiksmīgu globālu projektu izdošanās priekšnoteikums. To jau 1913. gadā pierādīja ASV prezidents, kurš no sava darba kabineta Vašingtonā uzspridzināja Panamas klinti un atvēra jaunu ēru kuģniecībā. Viņš izmantoja tālvadības pulti, kas ar kabeli bija savienota ar apmēram 6500 kilometrus attālumā esošajiem spridzekļu kalniem:

„Panamas kanāls nav vēl atklāts, bet no 27. septembra tas jau ir atvērts, jo nominētās dienas sākot pa kanālu jau varot braukt mazāki kuģi no okeāna uz okeānu. Atvēršana notikusi tādā kārtā, ka minētā dienās saspridzināts ar dinamītu pēdējais dambis, kas vēl atradās pie Gamboas izraktajā kanālā, un tagad visā kanālā ir ialaists un ieplūdis ūdens. Kanāla slūžas jau agrāk bij gatavas. Tagad vēl galīgi jāizbagarē kanāla ceļš spridzināšanas vietā un tad drīz pa kanālu varēs braukt arī vislielākie kara un tirdzniecības kuģi.

Kanāla pēdējā šķēršļa, Gamboas klints saspridzināšanu izdarījis prezidents Vilsons no Vašingtonas. Klintī tikuši ielikti 1200 dinamīta lādiņi savienoti ar elektrisku vadu, kura drāts 4000 jūdzes garumā stiepta līdz Vašingtonai. 27. septembrī taisni plkst. 9 rītā prezidents Vilsons augstāko republikas amata vīru klātbūtnē paspiedis elektrisko pogu un tūlīt pēc pāra sekundēm 4000 jūdžu tālumā pie Gamboas kanālā noticis sprādziens, kas izārdījis klinti un izsvaidījis klints drupas un tā radījis brīvu ceļu pa kanālu.”

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.

Elmārs Barkāns/Foto: AFP/LETA, periodika.lv, shutterstock