Rīgas domes krievu deputāti pret latviešu valodu. Pirms 100 gadiem: TOP 5

Kasjauns.lv ielūkojas, ko latviešu prese rakstīja tieši pirms 100 gadiem un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Par Latvijas ceļu slikto stāvokli šoferīši sūdzas ne tikai tagad, bet arī sūkstījās pirms simts gadiem. Ceļu segums tolaik esot bijis tik nekvalitatīvs, ka nieka 70 kilometrus no Rīgas līdz Bauskai spēkratā nācās kratīties četras stundas. Labi, ja braucēji bija savaldīgi un zināja, kā pareizi rīkoties šādās situācijās. 1913. rudenī pie saviem ticības brāļiem un māsām Bauskā ar automobili devās Rīgas baptistu ansamblis. Ceļš bija ilgs un nogurdinošs, bet viņi to nemanīja, jo bija nolēmuši kratīšanos pa sliktajiem Latvijas lielceļiem īsināt ar lūgšanām un Dieva dziesmām. Par šo 1913. gada dižo ceļojumu rakstīja tālaika baptistu laikraksts „Avots”:

„Tā Bauskas draudzes priekšgala brāļi spiestin spieda rīdziniekus pie tiem izbraukt ciemoties un ar tiem nosvinēt svētkus. Nevarēja neko darīt, bij jāapsolās. Svētki tika sarīkoti svētdien 22. sept. Sestdienas pievakarē 6 rīdzinieki sēdāmies automobilī un ripojām priecīgi no Rīgas pa Bauskas ceļu uz Ķekavu, Iecavu, Codi, Bausku. Ceļš nebij visai teicams, bet sarunājoties un dziedot tās 4 stundas mums pagāja diezgan ātri un bij nobrauktas 70 verstis. Dažas verstis no Bauskas satumsa un vajadzēja iedegt staru metējus. Tā mēs jo cienīgi iebraucām pilsētā, kurā savā laikā viesojušies tik augsti viesi kā karalis Kārlis XII, ķeizars Pēteris Lielais, karalis Augusts Stiprais, ķeizars Aleksandrs I.

Sludinātājs Krūza mums līdz Mēmeles upes tiltam bij iznācis pretī. Viņš mūs aizveda pie Blieķu ģimenes, kur atradām paspārni mūsu vāģim un mīļu uzņemšanu. Pēc vakariņām mūsu Rīgas kvartets vēl noturēja pamatīgu dziedāšanas mēģinājumu.”

(„Avots”, 1913. gada 9. oktobris)

Savukārt Vācijā, Leipcigas pilsētā, braukšana ir vēl bīstamāka, nekā pa Latvijas nesaremontētajiem ceļiem. Pirms simts gadiem tur satiksmes katastrofa izraisīja lauvu uzbrukumu ne tikai vienkāršiem garāmgājējiem, bet arī augstiem viesiem pilsētas glaunākajās viesnīcās:

„Leipcigā tramvajs uzdrāzies virsū cirkus vāģiem, sadragājis tos un tādā kārtā atsvabinājis tai ieslodzītās lauvas. Uz ielām izskrēja 8 lauvas. Lauvu medīšanai izsauca ugunsdzēsējus un policiju. Divas lauvas ieskrēja viesnīcās un pārbiedēja viesus, 6 lauvas nonāvēja. Tikai divas izdevās sagūstīt dzīvas.”

(„Jaunās Latviešu Avīzes”, 1913. gada. 11. oktobris)

Ķoņinciemā visi ir nodzērušies un dzīvo drausmīgā netīrībā

Latvieši jau izsenis mīl tenkot un skaust tos tautasbrāļus, kuriem iet labāk un kuri izsitušies sabiedrībā. Agrāk gan nevarēja rakstīt indīgus komentārus internetā, bet paskvilas uz avīzēm varēja sūtīt bez ierobežojumiem. Un tās publicēja. Tā, piemēram, pamatīgu sutu saņēma latviešu ķoniņi, kuri baudīja īpašas privilēģijas. Tie esot nodzērušies sliņķi un nekulturāli liekēži rakstīja kāds anonīms skauģis. Nez vai var teikt, ka viņi savulaik bijuši tik nekulturāli, jo šodien pazīstam vairākas ievērojamas personas, kas nākušas no ķoniņu dzimtām – piemēram, demogrāfu Ilmāru Mežu, režisoru Ivaru Tontegodi un dzejnieci Astrīdi Ivasku. Simts gadus veca prese atklāj no kādas vides nākuši šie ievērojamiem cilvēki:

„Visiem zināms, ka Kurzemē pastāv kādi desmit priviliģēti ciemi, kuru sentēvi savas tiesības ieguvuši no vāciešiem – par piepalīdzēšanu pie latviešu apspiešanas. No vāciešiem savā laikā viņi ieguvuši par brīvu zemi, goda pilsoņa kārtu un gandrīz visas muižnieku tiesības. Pie šiem „pusmuižniekiem” pieder arī ķonieši. Savā laikā viņi bij pilnīgi atsvabināti no kara klausības un nodokļiem. Ar laiku šīs privilēģijas tika aprobežotas. Bet samērā ar citiem pagastiem, ķonieši ir un paliek arī tagad brīvļaudis. Ko tad šie brīvļaudis īsti ir panākuši? Vai viņi var būt mums par priekšzīmi? Jāsaka, ka no paaudzes uz paaudzi viņi savu brīvību ir kājām mīdījuši un nav pratuši no tās ne mazāko labumu priekš sevis gūt. Izņemot apziņu, ka viņi ir brīvļaudis, mēs še citu neko no brīvības neatradīsim.

Velti meklēt gara attīstību jeb augstāku kultūru. Tā, neraugoties uz visām privilēģijām, līdz pat šim laikam še nav ieviesta kārtīga skolas apmeklēšana. Grāmatas un laikrakstus še velti meklēsim. Ja arī kāds no „goda pilsoņiem” abonē laikrakstus, tad tam tomēr nav piekritēju.

Turpretim parādības, kas saistās ar gara nabadzību, še durās katram ceļa gājējam acīs. Vispirms saimnieciskā panīkšana. Ķonieši saulgozī sildīdamies, slīdēja arvienu uz leju. Tagad tie jau tiktālu tikuši, ka dažiem nācies pat pārdot parādu dēļ reiz par brīvu iegūto zemi un pāriet no goda pilsoņiem kalpu kārtā. Un nav jau nekāds brīnums, ja negrib sekot laika garam, tad tādas sekas ir neizbēgamas. Lopkopība še stāv pilnīgā novārtā; nav nevienas arodnieciskas, ne kulturēlas biedrības, nav neviena kooperatīva pasākuma. Saimniecībā vēl valda veco laiku paražas, bet tirdzniecība atrodas žīdu rokās.

Kur gan palikusi tā nauda, ar kuru ķoniņu saimnieki maksāja rentes, iepirka mājas, uzlaboja saimniecību? Ķonieši to visu nodzēruši, palikdami līdz šai dienai uzticīgi sakāmam vārdam: kā nāca, tā gāja. Dzeršana sevišķi pieņemas rudeņos, kad saimniekiem rodas „lieka kapeika” un kad sākas še talku laikmets. Un šim laikam gatavojas, kā uz ķēniņa dēla kāzām. Un visur dzer, kamēr krīt. To pie mums sauc par labu saimniekošanu. Pastāvīgā netīrība iekšpusē un ārpusē pie mājām arī neko labu neliecina. Sevišķi grūti caur Ķoniņu ciemu nākas cauri tikt rudeņos un pavasaros. Pa galveno ceļu staigā cilvēki un arī lopi. Dubļi un arī mēslu kaudzes atgādina drīzāk laidaru, nekā ceļu. Arī dzīvokļos neatrodam ne mazāko tīrību. Istabas tukšas, nelielas un māju putni bauda nereti tādas pat tiesības, kā cilvēki.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 9. oktobris)

Sibīrijas latviešu lielākais ienaidnieks - dzeršana

Arī pirms simts un vairāk gadiem no Latvijas izbrauca simtiem un pat tūkstošiem ekonomisko bēgļu, kuri svešās zemēs meklēja laimi un iztikšanu. Latviešu prese aprakstīja, kā tur, tālumā, viņiem iet un ko viņi tur dara. Žurnāls „Zemkopis” publicēja plašu fotoreportāžu no latviešu kolonistu dzīves Sibīrijā – slavenajā Lejasbulānā. Tagad saka – dzīve Īrijā laba, vajag tik strādāt, toreiz teica – Lejasbulānā dzīve laba, vajag tikai strādāt:

„Bulankā ir baznīca, kura pastāv jau vairāk kā 25 gadus, ir mācītājmuiža, ir latviešu mācītājs, kuram gan jāapkopj visi visā guberņā dzīvojošie luterticīgie (latvieši, igauņi un vācieši, izņemot somus, kuriem pašiem ir savs mācītājs). Tāļāk ir arī skola, kurā senāk, kad tā vēl bija baznīcas skola, strādāja viens skolotājs, bet 1909. gadā to pārvērta par tautas apgaismošanas ministrijas pārziņā atrodošos tautskolu, un nu viņā strādā divi skolotāji - abi latvieši. Pašlaik skolu apmeklē 60 – 70 skolēnu, kaut gan varētu būt arī divreiz tik daudz.

Skolotājiem tādā kolonijā, kā Ņ. Bulankā, darba ir daudz. Bez skolas darbiem klasē, ir vēl baznīcas darbi: svētdienās, kad nav mācītāja, jātur dievkalpošana, jāvada dziedātāju koris, jāpārzina bibliotēka utt. Vēl jāpiemin, ka viņi sarīko priekšlasījumus, pa lielākai daļai pret lielāko Bulankas ienaidnieku – dzeršanu karodami, un pagājušajā ziemā arī iesāka gatavoties uz teātri.

Bet vispārīgi daudz, vēl ļoti daudz ir ko darīt un pūlēties. Piemēram, viena puse Bulankas dzīvē pavisam nenovērota, t.i. par lauksaimniecības zināšanu izplatīšanu nemaz nav gādāts. Tagad vispārīgi Sibīrijā cenšas zemi sadalīt viensētās, arī Minusinskas apriņķa krievu ciemos, tāpēc var jau drīz notikties, ka arī Ņ. Bulankā zemi dalīs. Tad katrā ziņā izrādīsies, ka Bulankā zemes ir par daudz. Tad nu būtu labi, ja būtu kādi latvieši zināmi, kas būtu ar mieru uz Bulanku nākt un pāri palikušo zemi pieņemt, citādi valdība ataicinās uz Bulanku krievus un atlikušo zemi atdos tiem, vaj arī pāri palikušo zemi pievienos pie viena vaj otra krievu ciema. Tas nebūtu vēlams.

Katrā ziņā būtu labāki, ja no Baltijas latvieši mēģinātu turp tikt, bet pavisam labi būtu, ja tur ierastos kādi, kas dažādās zemkopības un lopkopības nozarēs speciālu izglītību baudījuši. Zeme Bulankā laba, dzīvot tur varētu ļoti labi, ja tikai ļaudis būtu vairāk

un vairāk dedzīgi, nekā viņi tagad ir.”

(„Zemkopis”, 1913. gada 9. oktobris)

Pirms simts gadiem ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā plašu sabiedrības viļņošanos izraisīja cariskās Krievijas valdības nodomi nacionālo minoritāšu skolās (tolaik latvieši Latvijā skaitījās nacionālā minoritāte, jo oficiāli dzīvoja Krievijas impērijas sastāvā) uzspiest krievu valodu. Tas nozīmē, ka latviešu bērniem, kuri līdz tam bija mācījušies latviešu valodā, pēkšņi, vienā mirklī mācības būtu jāturpina krievu valodā. Vietējie Baltijas krievu politiķi sirdīgi klāstīja, ka krievu valoda te jau ir iedzinusi tik dziļas saknes, ka paši latvieši vairs tā īsti negrib runāt latviski un savus bērnus gribot labāk sūtīt krievu skolās. Pie tam tolaik Rīgā esošo latviešu un vāciešu skolu pārtaisīšana par krievu mācību iestādēm nāktu par labu krievu bērniem, dažiem no kuriem, kā Dieva nepieņemtiem nabadziņiem, pārāk tālu no mājām atrodas krievu skola. Sevišķi sirdīgi par pilnīgu izglītības pārtaisīšanu pa krieviskai modei iestājās  Rīgas domes krievu tautības deputāti, gluži vai tāpat kā šodien... Pret lielkrievu uzbraucieniem latviskajai izglītības sistēmai iestājās tālaika latviešu avīzes:

„Pret tēvu valodu pilnīgi dibinātām un dabīgām tiesībām mūsu pirmmācības skolās izturas vietējā krievu prese, sākot no „brīvprātīgās” „Misļ” līdz pat galēji labajam „Prib. Krajam”. No tās puses mūsu taisnai lietai nav nekāds atspaids cerams; tautiska nepacietība te visus situsi ar aklību.

Un gluži tas pats, diemžēl, arī sakāms par Rīgas pilsētas krievu tautības domniekiem. Tie negrib ne redzēt, ne sajust, kas ir taisnība un patiesība, kas ir dzīves un politiska saprātība un gudrība, tie pazīst tikai nepacietību un patvarību.

Krievu valodai kā valsts valodai vajagot būt mācības valodai no paša sākuma. No citu mācības valodas pielaišanas ciešot daudz krievu bērni, kuriem tagad dažā vietā esot jāiet tālu uz skolu ar krievu mācības valodu, tādēļ, ka tuvumā esot tik skolas ar citu mācības valodu. Arī esot jāšaubās, vai attiecīgie bērni mācību tēvu valodā nedabūn tik piespiesti, un patiesībā neilgojas pēc krievu mācības valodas. Beidzot apgalvots, ka krievu valoda jau tagad Baltijas guberņās esot pie iedzīvotājiem ļoti izplatīta, tā kā mācības pasniegšana citā valodā esot lieka.”

(„Latviešu Avīzes”, 1913. gada 12. oktobris)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.