Šausmas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Pacientu un sanitāru stāsti

Slimnīcu uzņemšanas nodaļas ir kā karstie punkti. Kad nekas nekaiš, to laimīgi aizmirstam, bet, nonākot tur, emocijas nokaitējas līdz baltkvēlei. Vienīgais, ko vēlamies tur saņemt, ir operativitāte un saprotoša, laipna attieksme. Par laimes saliņām tās nenosauksi, bet par glābējsaliņām gan. Cilvēkam sāp, viņš ir izmisis un nobijies, bet situācija ir tāda, kā ir – bieži vien rindās jāgaida stundām ilgi, ārsti, māsas un sanitāri ir nelaipni, steidzīgi, un sirdzējam rodas sajūta, ka esi nopietns apgrūtinājums. Vieglāk būtu atvainoties un doties mājās. Ja vien varētu.

Cilvēki, kam samērā nesen bijis jāiziet cauri Rīgas lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļām, neslēpj pārdzīvoto. Antra joprojām nespēj atbrīvoties no satricinājuma: “Pārliecinājos, ka Stradiņa slimnīcas ārsti ar ātro palīdzību atvestajiem slimniekiem stundām ilgi liek sēdēt klīnikas gaitenī. To piedzīvoju pati, kad ar sāpēm mugurā bija atvesta mana māsa. Viņa man piezvanīja no ātrās palīdzības mašīnas, tūlīt pat steidzos uz slimnīcu un atradu māsu, sakņupušu pie krēsla. Nosēdēt viņa nevarēja, bet brīvas kušetes nebija. Gaidījām pusstundu, stundu – mums teica, ka māsu izsaukšot vai pie viņas pienākšot ārsts, taču par mums nelikās ne zinis. Aizgāju līdz Informācijas centram, kur arī ir mediķi, lai palūgtu kādas pretsāpju zāles, bet mani diezgan rupji izlamāja. Atlika bezpalīdzīgi noraudzīties, kā māsa mokās sāpēs. Vienu brīdi jau grasījāmies vēlreiz saukt ātro palīdzību – varbūt cita slimnīca ir gatava mūs uzņemt nekavējoties...

Pēc četras stundas ilgas gaidīšanas mana māsa beidzot tika uz apskati, un viņai atklāja iesprūdušus nierakmeņus. Bet situācija ir tāda – kamēr tev nav noteikta diagnoze, pret tevi izturas kā pret simulantu – tas ir tik šausmīgi pazemojoši! Un šī nav viena reize, diemžēl to nācies piedzīvot arī man pašai, gan tikai citā Rīgas slimnīcā.”

Andrejs, kurš slimnīcā bija nonācis ar aritmiju, atzīst: “Varu piekrist, ka uzņemšanas nodaļā attieksme tiešām ir šausmīga. Sēdēju gaitenī, gaidot analīžu rezultātus, un aiz kādas kabīnes durvīm dzirdēju kliedzienus. Man bija sajūta, ka tur nevis ārstē, bet gan spīdzina ar viduslaiku moku rīkiem. Manuprāt, pret pacientiem tur izturas kā pret lopiem – man, sirds slimniekam, bija jāgaida divas stundas! Vai tas ir normāli?”

Arī Elizabete no sastapšanās ar mediķiem atceras vienīgi nelaipnību: “Var jau būt, ka viss būtu citādi, ja es slimnīcā būtu ieradusies pa dienu, bet, tā kā mani ar ātro palīdzību atveda divos naktī, personāls bija nenormāli īgns un noraidošs – ne kripatas iejūtības! Viņi nemaz nemēģināja slēpt, cik neapmierināti ir tāpēc, ka esmu viņus pamodinājusi.”

Trešdaļa pacientu smagā reibumā

Kāda tad ir reālā situācija, un kādi ir tie objektīvie iemesli, kas uzņemšanas nodaļu gaisotnei liedz tuvoties vēlamajam? Bez daiļas prelūdijas varam ķerties vērsim pie ragiem – viena no problēmām, kas jau tā ikdienas (un nakts) pacientu gūzmu dara vēl blīvāku, ir tā, ka mūsu valstī tikpat kā pazudušas atskurbtuves. Tajā pašā uzņemšanas nodaļā, kurā kārtu pie ārsta gaida kāds ar akūtu nierakmeņu saasinājumu vai insultu, rindā ir arī cilvēks smagā alkohola reibumā, citādi apreibinājies narkomāns un uz ielas savākts bezpajumtnieks.

Vai nu Eiropas Savienības, vai pašu izdomātu regulu dēļ šie pacienti nekādā veidā netiek šķirti no pārējiem. Sanitārs Gunārs, kurš lielas Rīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļā strādā jau desmito gadu, atzīst, ka dežūras laikā (viņš strādā terapeitiskajā postenī) šādu īpašo pacientu esot aptuveni trešdaļa.

Gaiļezerā uzņemšanas nodaļa ir neatliekamās palīdzības klīnika, tāpēc visi bezpajumtnieki tiek vesti turp. Agrāk pacientu plūsmu atviegloja 1. slimnīca, kura nu jau ar bijušās veselības ministres Baibas Rozentāles gādību ir slēgta, un gan Gaiļezera, gan Stradiņu ikdienas pacientu plūsma ir palielinājusies aptuveni par trešdaļu. Cauri Stradiņu uzņemšanas nodaļai dienā iziet aptuveni 190 pacientu, Gaiļezerā vēl vairāk – gandrīz divarpus simti.

Bezpajumtnieku, alkohola un narkotiku iespaidā esošu cilvēku ārdīšanās ir viena no lielākajām uzņemšanas nodaļu problēmām. Kaušanos, bļaušanu, lamāšanos, dziedāšanu diemžēl nākas noklausīties visiem klātesošajiem, jo prom no uzņemšanas nodaļas viņus vest nevaram. Turklāt bieži vien viņi ir tādā alkohola reibumā, ka nav iespējams sazināties. Sanitāri bezpajumtnieku apkopj, māsas pieslēdz pie sistēmas – vēnā tiek ievadīti vitamīni, minerālvielas un liels daudzums šķidruma, lai cilvēks ātrāk atskurbtu un varētu turpināt apskati un diagnosticēšanu.

“Tas gan parasti sarežģī dzīvi sanitāram, jo vieglāk ir apkopt vienkārši netīru ķermeni, nevis tādu, kas pretojas – kaujas, lamājas,” atzīst Gunārs. “Visbiežāk ir tā – kad mazliet atskurbis bezpajumtnieks nāk pie saprašanas, viņš kļūst agresīvs – rauj nost sistēmas vadus, asinīm pilot no savainotajām rokām, dodas nezināmā virzienā pa gaiteni. Tad viņu kaut kā jācenšas nomierināt, jāapstrādā viņa cietušās rokas un jāmēģina noguldīt, lai turpinātu ievadīt zāles. Esam pieredzējuši, ka apreibinājies narkomāns uzbruka māsiņai un viņa ar šļirci, ar kuru tikko bija injicējusi viņam zāles, iedūra pati sev. Citai māsiņai narkomāns salauza degunu.

Bezpajumtnieki un smagi apreibušie uzņemšanas nodaļā atrodas daudzas stundas. Viņi aizņem gultas un apskates kabīnes, kā arī apkalpojošā medicīnas personāla uzmanību un laiku. Viņiem nepārtraukti kaut ko vajag, vairākkārt jāmaina gultasveļa, jo daudzi nepacenšas aiziet līdz tualetei, viņi ir nočurājušies, nokakājušies, novēmušies – tas viss ir jāsatīra. Diemžēl šādā veidā tiek izsmelta arī darbinieku pacietība, un tās varbūt trūkst citiem pacientiem, un attieksme pret viņiem nav tik laipna, kā to varētu vēlēties.”

Lielākā daļa sanitāru laika tiek veltīta bezpajumtnieku sakopšanai. Viņu galva parasti ir pilna ar utīm, drēbes – ar blusām un citiem insektiem, rokas un citas ķermeņa daļas cieš no kašķa. Viņi ir netīri un smirdīgi, un skaidrs, ka jāsakopj.

Gunārs stāsta, ka bez pacienta atļaujas drēbes, pat ja tās ir pilnas parazītiem, izmest nedrīkst. Taču uzņemšanas nodaļā ir iespēja piedāvāt tīras drēbes, un bieži vien bezpajumtnieki to izmanto. Ja pēc atskurbšanas pacients tiek atzīts par praktiski veselu, visbiežāk viņš jaunās drēbēs un ar savu netīro drēbju maisu pie rokas var doties atpakaļ Lielajā Nezināmajā. Varētu jau teikt, ka uz mājām, bet precīzāk – uz ielas.

“Reiz tika atvesta stipri iereibusi sieviete ar ausaini galvā. Kad to noņēmām, mums asinis dzīslās sastinga – utu viņas galvā bija tik daudz, ka mati burtiski kustējās,” ar riebumu atceras Gunārs. “Sākām tās ierastiem līdzekļiem nīdēt, bet ievērojām, ka pēc vairākkārtējas apstrādes tās uzrodas vēl un vēl. Paldies dievam, sieviete neiebilda pret matu noskūšanu, jo bez pacienta atļaujas to nedrīkstam darīt. Tad ieraudzījām, ka sievietes galvu klāj tādas kā kreveles un tās ir pilnas ar utīm, kuras ierastā ceļā iznīdēt nevar, tās viņas galvas ādā bija izēdušas tuneļus. Viņa bija smirdīga, ilgi nemazgājusies, aizdzērusies, taču viņa nebija bezpajumtniece – ar reģistrētu dzīvesvietu un bankas karti, kas, jādomā, liecina par kaut kādiem ienākumiem.”

Smalkais stils

Iespējams, atskurbtuvju klienti būtu arī daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki – mūziķi, žurnālisti, TV zvaigznes, organizāciju vadītāji, kas pieskaitāmi pie Gaiļezera uzņemšanas nodaļas regulārās klientūras. Šodien tu viņu redzi sniegbaltā kreklā, lepni paceltu galvu ejam Vecrīgā un nemaz nenojaut, ka tikai pirms dažām dienām viņš trīcošām rokām un galvu, nočurājies un nožēlojams mētājies slimnīcas uzņemšanas nodaļas gaitenī.

Ko tur slēpt – daudzu radošu cilvēku dzīve ir saistīta ar tā saukto bohēmu. Jaunībā tai ir krāšņas spalvas un vēl diezgan veselīgs vaigs, taču, pārkāpjot noteiktu gadu slieksni, sirdī vēl jaunais, radošais sāk grimt purvā, no kura paša spēkiem tikt ārā nav iespējams. Cilvēks sāk ar glāzīti, bet dzeršana ievelkas nedēļu garumā.

“Daži no šīs klientūras mūs apmeklē gadiem. Ir tādi, kas lepnību nezaudē arī šādā cilvēku pazemojošā stāvoklī un pieprasa karalisku uzmanību, bet ir arī ļoti pieklājīgas prominences, kas savu krustu nes pazemīgi – ir laipni un pateicīgi par to, ka viņiem tiek palīdzēts,” stāsta Gunārs. “Protams, mēs pazīstam arī savus regulāros bomzīšus. Īpaši viņi mūs iecienījuši ziemā. Viņi ir uzķēruši: ja vien atgulsies uz ietves pilsētas centrā, agri vai vēlu kāds labvēlis piezvanīs ātrajai palīdzībai. Tad viņi tiks atvizināti pie mums un uzņemšanas nodaļā ar siltu ūdeni nomazgāti, atutoti, viņi tiks pie jaunām drēbēm un vairākām stundām siltumā. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka ir vesela grupa šo ļaužu, kas mūsu slimnīcas uzņemšanas nodaļu ļaunprātīgi izmanto par nakts patversmi.”

“Uzņemšanas nodaļu sāpju punkts ir klienti, kam drīzāk vajadzīga psiholoģiska, nevis medicīniska palīdzība,” uzskata Gunārs. “Viņi, mājās jūtoties vientuļi un nomākti, izklaidei nereti sauc ātro palīdzību. Ātrās palīdzības ārsts baidās uzņemties atbildību, lai gan objektīvi novērtē, ka šis nav tas cilvēks, kas būtu jāved uz slimnīcu, un nogādā viņu mums. Visbiežāk viņi nevar pateikt neko vairāk par “man iekšā ir tāds kā nemiers”.

Protams, viņiem tiek veikti visi nepieciešamie izmeklējumi, un, gaidot atbildes uz tiem, viņi par visiem simt procentiem var pabarot savu ego. Šāds, ar uzmanības deficītu sirgstošs pacients visbiežāk sēž gaitenī pretīgumā saviebtu seju, un skaļi komentē: nē, nu tikai paskaties – vai nav lopi?! Un mums, kārtīgiem cilvēkiem, uz viņiem jāskatās...

Gunāra atziņas par to, kas notiek ar vientuļiem, veciem cilvēkiem, ir skaudras. “Reiz tika ievesta pavecāka sieviete, kura tik ilgi nebija mazgājusies, ka pa viņas intīmajām vietām rāpoja tārpi. Kad sieviete jau bija apkopta, ieradās viņas meita – smalkā kašmira mētelī, ar frizūru, manikīru, smaržīga un dārgu mobilo rokā. Šis kontrasts bija tik kliedzošs, ka mēs, lai arī daudz ko pieredzējuši, jutāmies kā ar aukstu ūdeni aplieti.

Tomēr šausmīgākais, ko esmu redzējis, laikam bija kāda veca sieviete, kas mājās uz grīdas savos izdalījumos bija nogulējusi vairākas dienas, bet sevi apkopt viņa droši vien nebija spējusi daudz ilgāk. Viņa bija utaina, miesa vietām bija sākusi pūt, roku un kāju nagi bija gari un līki – kā plēsējputnam. Diemžēl viņa turpat uzņemšanas nodaļā arī nomira. Taču izrādījās, ka viņai ir piederīgie, viņi ieradās saņemt miršanas apliecību.

Ja man jautā, kas cilvēkam vajadzīgs vairāk – fiziska vai garīga apkopšana, es laikam sliecos uz fiziskā pusi. Ir jau sajūta, ka tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, šķietami bezjēdzīga. Taču tik un tā uzskatu, ka katrs kvadrātcentimetrs miesas, kuru esmu notīrījis, ir tā vērts. Jo netīrība un nevīžība ir ārkārtīga sērga, un pret to ir jācīnās.”

Kur mans zelts?!

Medicīnas personāla darbu nopietni kavē vēl kāda īpaša pacientu grupa – tie, kas atnākuši meklēt kašķi. Viņi visiem līdzekļiem cenšas izprovocēt konfliktu, piemēram, apgalvojot, ka kāds no apkalpojošā personāla piesavinājies viņu lietas vai naudu.

“Situācija, kas atkārtojas atkal un atkal, ir vienkārša,” stāsta Gunārs. “Vedam cilvēku uz datortomogrāfiju, viņam ir auskari. Tā kā, veicot apskati galvai, metāla klātbūtne ir liegta, lūdzam auskarus izņemt. Normāls pacients tā arī dara – apskates laikā patur tos rokā vai ieliek kabatā, bet tāds, kurš meklē kašķi, rīkojas šādi – vispirms apgalvo, ka saviem spēkiem auskarus izņemt nevar.

Pēc likuma, un tie šādām situācijām ir stingri izstrādāti, man būtu jāsauc māsa, kas izņemtu auskarus, aizpildītu mantu zīmi, auskarus ievietotu seifā... Bet pacients tā nav ar mieru, jo datortomogrāfija aizņem tikai dažas minūtes. Es, protams, varu izņemt auskarus, iedodu viņai, bet pēc procedūras paciente sāk celt traci, ka ir apzagta – es esot izņēmis auskarus un neesot atdevis. Acīmredzot tie ir cilvēki, kas mūsu likumus labi pārzina, tā teikt, kompetenti kašķa meklētāji. Mums palīdz vienīgi tas, ka visur pie sienām ir piestiprinātas videonovērošanas kameras.”

Ervīns par māsu palīgu ir nostrādājis sešus mēnešus, un viņam ir līdzīgas atziņas: “Uzņemšanas nodaļas darbs noteikti būtu ātrāks, ja uz Gaiļezeru nevestu visus bomžus un dzērājus, jo ar viņiem ir jānoņemas ilgi. Ir tādi, kas paceļ roku pret personālu, un tad nākas saukt apsardzi. Pie tā, ka cilvēkiem bieži vien jāgaida, lai tiktu apskates kabīnē, nav vainīgi ārsti, pacientu vienkārši ir ļoti daudz. Reizēm slodze ir tik liela, ka nav laika pat aiziet uz tualeti, kur nu vēl paēst.

To pašu var teikt arī par ārstiem, kas skrien no vienas darbavietas uz otru un citreiz strādā pat vairākas diennaktis pēc kārtas. Nenoliegšu, ka ir tādi ārsti, māsiņas un sanitāri, kuru attieksme pret pacientiem ir drausmīga. Pret nekustīgu cilvēku bieži vien izturas kā pret gaļas gabalu, no personāla puses tā ir kā pašaizsardzība – ja katru sāks apčubināt, darbi buksēs, rindas būs vēl garākas un arī mirušu cilvēku – vairāk. Tā kā algas un viss pārējais ir apgriezts, dežūrārstu uzņemšanas nodaļā ir par maz. Tāda vienkārši ir situācija.”

Atdodiet mums atskurbtuves!

Var saprast abas puses – gan pacientus, gan mediķus –, un jāatzīst, ka nožēlojamā situācijā ir nonākuši abi. Pacientu plūsma būtiski samazinātos, ja tiem, kas atrodas smagā reibumā, pie slimnīcām izveidotu savu uzņemšanas nodaļu vai ko tamlīdzīgu. Protams, arī viņi ir pelnījuši cilvēcisku attieksmi, kompetentu mediķa uzraudzību, taču varbūt šīs rūpes viņiem varētu piedāvāt ārpus parasto pacientu plūsmas, neliekot ciest jau tā smagā stāvoklī esošiem cilvēkiem. Turklāt šāda pacientu dalīšana nozīmīgi atvieglotu uzņemšanas nodaļā strādājošo slodzi.

Nožēlojami, ka tā jau ir kļuvusi par normu – lai savilktu galus, ārsti, māsas un sanitāri ir spiesti strādāt divās un pat trīs darbavietās. Bet viņi, piedodiet, neloba pupiņas, bet gan strādā ar cilvēkiem, turklāt pašu dārgāko – ar viņu veselību. Taču diemžēl arī laba profesionāļa kapacitāte, darbspējas, pacietības un laipnības mērs ir ierobežots. Par tik smalku padarīšanu kā sirdsapziņa, kas moka pēc kāda asāka vārda, ko iepriekšējā dežūrā esi pateicis pacientam, kurš to varbūt nemaz nebija pelnījis, nerunājam.

Par sanitāriem, kā jau visos laikos, strādā daudzi medicīnas studenti. Labi, ja viņi, redzot uzņemšanas nodaļu šausmas, nenobīstas un ir gatavi kļūt par mediķiem. Tikai – par laimi vai nelaimi – viņiem ir iespēja apmaiņas programmās braukt mācīties un pastrādāt citās Eiropas slimnīcās. Rolands ir Gunāra jaunais kolēģis, kurš strādājis kādas Portugāles slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Jaunietis atzīst, ka, iespējams, Gaiļezera jaunās neatliekamās palīdzības klīnikas telpas un aprīkojums lielā mērā ir pat labāks, taču tur medicīniskais personāls var strādāt bez pārslodzes. “Tikai nevajag domāt, ka Portugālē cilvēki nemeklē palīdzību slimnīcās, un kā vēl – pat vairāk nekā pie mums. Viņi sauc ātro palīdzību un dodas uz vietējās slimnīcas uzņemšanas nodaļu par katru nieku, ko mierīgi varētu atrisināt citādi. Pacientu ir ļoti daudz, bet daudz ir arī mediķu, māsu un sanitāru, tāpēc var strādāt cilvēcīgi – bez nevajadzīga stresa un pārslodzes.”

Tie, kas redzējuši brīnišķīgo franču filmu Neaizskaramie – kā sprauns melnādains puisis kopj paralizētu sirmgalvi –, piekritīs, ka galvenais aprūpes darbā ir milzīga cilvēkmīlestība un humora izjūta. Citādi no šausmām var sagumt, nosmakt asarās – un kam tas vajadzīgs.

Gunārs piekrīt: “Ja staigāsim apkārt ar skābu cietēja ģīmi un visu laiku teiksim – ak, cik traģiski, nevienam labāk nekļūs. Ikdiena ir kuriozu pilna. Reiz mans kolēģis noģība no tā, cik nenormāli pretīgi smirdēja viņa paciente. Acīmredzot sieviete uzdzīvei bija nodevusies tik ilgi, ka nav bijis laika mazgāties. Turklāt viņai bija mēnešreizes – viņš izņēma no turienes vienu netīru lupatu, tad otru, tad trešo – jūs domājat – tās tur bija ieliktas vakar? Tad nu puisis neizturēja un noģība. Māsa dabūja likt viņam pie deguna ožamo spirtu. Mēs, protams, par to smējāmies vēl ilgi.”