Baldonē nedeklarētajiem jāmaksā īpašs nodoklis par ūdeni. Pirms 100 gadiem: TOP 5

Kasjauns.lv ielūkojās, ko latviešu prese rakstīja tieši pirms 100 gadiem, un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Baldonē nedeklarētajiem uz pusi paaugstina nodokli par pilsētas avota ūdens izmantošanu

Vēl pirms simts gadiem bija saglabājies viens no agrāko laiku aristokrātijas smalkajiem rituāliem – braukt uz kūrortu dzert minerālūdeni. Tādēļ Baldone ar saviem sēra avotiem savulaik bija tas pats, kas mums šodien Jūrmala ar savu „Jauno vilni”. Baldone plauka un zēla un bija soli priekšā Jūrmalas kūrortam, par ko liecina kaut vai tas, ka Baldonē jau sen darbojās pirmā tramvaja līnija Latvijā, kamēr Ķemeros par to vēl tikai sāka spriest. Tomēr lielais viesu pieplūdums baldoniešus arī mudināja no Baldonē nedeklarētajiem iedzīvotājiem iekasēt pēc iespējas vairāk naudas un uzlikt īpašus nodokļus. Nu gluži tāpat kā tagad Ušakovs nerīdzniekiem grib likt maksāt divreiz vairāk par braukšanu tramvajos un autobusos. Pirms simts gadiem kaislības par nodokļa paaugstināšanu Baldones viesiem, kuri arī bija teju vienīgie Baldones tramvaja izmantotāji, virmoja pat cariskās Krievijas Valsts domes varas gaiteņos. Toreiz nodokli nebaldoniešiem ar lieliem strīdiem, kur un kā tas būtu izmantojams, pieņēma. Pusi no iekasētā nodokļa atvēlēja gorodovojiem, bet otru pusi – Baldones labierīcībai. Kaislībām ap Baldonē nedeklarētajiem piemērojamo īpašo nodokli sekoja līdzi visa valsts. Par to rakstīja arī Ventspils avīzes:

„Likuma projekts par peldu nodokli Baldones sēra avotos. Valsts domes likumprojektu tālākvirzīšanas komisijas otrās sesijas pirmajā sēdē 17. oktobrī nāca apspriešanā likumprojekts par peldu nodokļa palielināšanu Baldones sēra avotos un Nemmes miestā Igaunijā. Par šo projektu referents bija Goldmans, kurš šajā sēdē to cēla priekšā.

Referents iepazīstināja komisiju ar projekta saturu, kurš īsumā šāds: pēc iekšlietu ministra priekšlikuma būtu jāpaaugstina Baldones sēra avotos peldu nodoklis, ņemot no peldu viesiem tagadējo 50 kap. vietā veselu rubli. Ienākumu no šā nodokļa tad izlietotu policijas pastiprināšanai; pāri palikumu nodotu gubernatoru rīcībā, lai tie to izlietotu labierīcības nolūkiem un tā sekmētu minēto peldu vietu uzplaukšanu.

Goldmans projektu sīki nokritizē, aprādīdams tā vienpusību. Varot piekrist tam, ka nodokli paaugstina un ieved, tāpat arī, ka palielina policijas sastāvu, samērā ar līdzekļiem, kā to ministrs grib, bet vajagot arī likumā cieši noteikt, ka no min. nodokļa nāk vietējai labierīcībai par labu nevis kāds atlikums vien, bet gan puse. Ja likumā neievedīšot šādu skaidru noteikumu, tad labierīcība nemantošot nekā!

Policijas departamenta direktors Beļickis, kurš bija ieradies projektu aizstāvēt, Goldmanim sirdīgi pretojās. Ja nebūšot pietiekošas policijas apsardzības, tad arī Baldonē un Nemmes miestā dzīves uzplaukšanu velti gaidīšot. Minētās vietās tagadējais policijas sastāvs esot par nepietiekošu: Kurzemes un Igaunijas gubernatori savās atsauksmēs taisni aizrādot, ka vispirmā lieta esot policistu skaita pavairošana. Tādēļ tad arī esot vajadzīgs šim nolūkam vairāk nekā puse no nodokļa.

Goldmans nevar saprast, kā šo vietu uzplaukšanu varētu vispirmā kārtā sekmēt policistu skaita pavairošana. Policija bez publikas esot jocīga lieta: policija tak nebūšot tie, kas kādā tuksnesī pievilkšot apmeklētājus, ja negādāšot pa priekšu par labierīcību! Baldoni viņš labi pazīstot, tādēļ, kā tās tuvumā dzīvojot. Pēdējā uzplaukšot tikai tad, kad gādāšot par labāku satiksmi, spodrību, apgaismošanu u.t.t. Tagad tur esot pa vasaras laiku viens policijas augstāks ierēdnis ar divi gorodovojiem; bez tam tur cauru gadu dzīvojot divi uradņiki ar divi stražņikiem. Vēl šo skaitu palielināt un tad gaidīt, ka radīsies tādēļ vairāk apmeklētāju, būtu pašapmānīšanās.”

(„Ventspils Apskats”, 1913. gada 23. oktobris)

Šķiltavām piemēros akcīzes nodokli

Valsts budžetā ir iztrūkums un tādēļ valstsvīri meklē aizvien jaunas iespējas, kā papildināt kroņa naudas lādi, izdomājot jaunus nodokļus un paceļot akcīzes maksu. Finanšu ministram Andrim Vilkam derētu pašķirstīt savu kolēģu pirms simts gadiem izstrādātos lēmumus un tos ieviest dzīvē, lai arī šodien mūsu Valsts kasē ripotu skanošais. Pirms simts gadiem lēma, ka akcīzes nodoklis būtu jāuzliek šķiltavām. Mūsdienās, ņemot vērā veco likumprojektu ierosmes, akcīzes maksu varētu uzlikt arī elektriskām tējkannām, jo tās taču var iedarbināt bez sērkociņu palīdzības:

„Finanšu ministrija izgatavojusi lìkumprojektu par akcīzes nodokļa ieviešanu uz

mākslīgiem aizdedzināšanas rīkiem. Akcīzes nodokļa lielums — 75 kap. uz katru

tamlīdzīgu priekšmetu, vienalga, vai tas izstrādāts Krievijā vai ārzemēs. Par pārkāpumiem šinī lietā vainīgie sodāmi ar naudas sodu no 10 līdz 500 rbļ. Nelikumīgi izgatavotie aizdedzināšanas rīki konfiscējami, un tādā gadījumā akcīze desmitkārtīgo pavairojama, Šādi stigri soļi sperti tamdēļ, ka šo mākslīgo daiktu lietošana pamazina spičku lietošanu un tā kronim ceļas zaudējumi.”

(„Tēvija”, 1913. gada 24. oktobris)

Decembrī Rīgā notiks lielā tautas skaitīšana

Pirms pusgadsimta Rīgā nedzīvoja ievērojami vairāk cilvēku, nekā pašreiz. Toreiz – ap pusmiljonu, tagad – ap 700 000, bet jāņem vērā tas, ka 1913. gada skaitīšanas laikā par rīdziniekiem neuzskatīja vairāku priekšpilsētu iedzīvotājus, piemēram, Bolderājā un Vecmīlgrāvi, jo tolaik šie rajoni nebija Rīgas pilsētas robežās. Jāteic, ka pirms 100 gadiem tautas skaitīšana noritēja daudz organizētāk nekā Latvijas lielā ļaužu skaitīšana 2011. gadā. Ja 2011. gada tautas skaitīšanas oficiālos rezultātus mums nācās gaidīt teju gadu, tad pirms simts gadiem visu apkopot un saskaitīt varēja triju dienu laikā. Un arī toreiz vajadzēja pārkāpt psiholoģisko „miljonu robežu”. Rīdzinieku skaitu vajadzēja „aizvilkt” līdz pusmiljonam, un tādēļ kādā 1913. gada decembra naktī izsludināja lielo rīdzinieku skaitīšanu:

„Par ļaužu skaitīšanu Rīgā. Skaitīšanu izdarīs naktī no 5. decembra uz 6. decembri pēc pulksten 12. Skaitīšanu izdarīs pilsētas un policijas robežās. Skatīšanas iecirknis apņem centru, ārpilsētas un tālākas priekšpilsētas, piem. Zolitūdi, Purvciemu, Juglu, Ziepniekkalnu, Bišu muižu, Jaunmīlgrāvi un citas vietas, izņemot Vecmīlgrāvi, Bolderāju un jūrmalas peldu vietas, kuras pieder pie Rīgas apriņķa.

Skatītāju ērtuma labā pilsēta ar priekšpilsētām sadalīta 150 skaitīšanas rajonos. Katrā rajonā būs 20 – 25 brīvprātīgu skaitītāju, kuru skaits aprēķināts uz 3500 personām. Ļaužu skaitīšanu izdara uz pilsētas rēķina. Katram rajonam būs sevišķs rajona priekšnieks.

Skatītājiem, tāpat arī rajonu priekšniekiem, izstrādātas sevišķas instrukcijas, pēc kurām tiem jārīkojas. Listēs ierakstīs visas personas, kuras uzturas dzīvokļos, sākot no plkst. 12 naktī. Bērni, kuri piedzimst pēc pulksten 12 ierakstāmi listē, personas, kuras nomirušas līdz plkst. 12 netiek skaitītas. Skaitīs cilvēkus uz kuģiem, plostiem, viesnīcās un arī tādus, kuri darīšanās izbraukuši uz kādu laiku no Rīgas.

Kādas 3 dienas pēc skaitīšanas būs jau zināmi skaitīšanas rezultāti. Pēc iepriekšējā aprēķina Rīgā ir tagad apmēram 440,000 iedzīvotāju. Domā, ka pienācīgi un rūpīgi skaitīšanu izdarot un rēķinot, skaitītāji saskaitīs kādu pusmiljonu Rīgas Iedzīvotāju.”

 („Dzimtenes Vēestnesis”, 1913. gada 25. oktobris)

Studentus atturībniekus izslēdz no universitātes un bargi nostrostē

Viens otrs tik tiešām pamatoti uzskata, ka agrāk zāle bija zaļāka un saule spīdēja spožāk. Ja tagad studentus par pļēgurošanu dzen ārā no lekcijām un par parādīšanos ar alus pudeli parkā uz soliņa draud naudas sods, tad senāk par alus un vīna nedzeršanu varēja izslēgt no universitātes. Tikai dzeršanai vajadzēja būt pareizi noformētai un tad nedzērājiem draudēja bargas represijas:

„Kā izturas Vācijā pret atturībniekiem? Neilgi atpakaļ Vācijas ķeizars Vilhelma II svinēja savas valdīšanas jubileju. Starp citu arī Greinvaldes pilsētas universitāte sarīkojusi šim gadījumam par godu plašākas viesības. Omulības bij pa pilnam, un profesori kopā ar studentiem tā līksmojušies, ka alus un vīns plūdin plūdis.

Par nelaimi studentu starpā atradušies arī daži atturībnieki, pāris no tiem izteikuši savu nesaprašanu par šādu jubilejas svētīšanu. Bet universitātes priekšniecība skatījusies uz šo lietu savādāki un abi studenti dabūjuši rājienu par nevietīgu piezīmi. Vēlāk šiem studentiem pievienojās arī citi atturībnieki un izteica atklātu protestu pret šādu savas priekšniecības neparastu soli. Un sekas? Četri no studentiem – atturībniekiem tika izslēgti un pārējie nolikti zem profesoru tiesas. Tā iet Vācija, kad neciena vīnu un dziesmas.”

(„Sadzīve”, 1913. gada 40. oktobris)

Apvērsums Krievijas galmā: tirdzniecības ministrs kritizē Krievijas nedemokrātisko politiku

Gluži vai neticamais – Krievijas valdošajās aprindās uzradies brīvdomātājs, kas Krievzemes cara valdīšanas metodes neatzīst par to labāko demokrātiju! Un tas nav viss kaut kāds Sibīrijā dzīvojošs disidents, bet gan pats Krievijas tirdzniecības ministrs, kurš savas domas atļaujas paust valdības oficiozos. Vai parādījusies cerība, ka Krievijas politika mainīsies un kaut cik normālās sliedēs ieies Krievijas tirdzniecība ar Baltijas guberņām, piemēram, ar pienu un gāzi. Diez vai... ja jau pēdējos simts gados nekas nav mainījies. Tomēr demokrāti cerības nezaudē:

„Krievijas sabiedrības demokrātiskā daļa dien no dienas atkārto, ka nekādas ievērojamas reformas, pat no politiskām interesēm tālu stāvošos dzīves aplokos, nav iespējamas, kamēr netiks grozīti vispārīgie politiskie apstākļi. Tādēļ mūs arī interesē ne tik daudz visādi likumprojekti, kā novērojumi par sabiedrisko spēku attiecībām, par jo plašu sabiedrības slāņu apziņas pieaugšanu, kuri dzen un bīda sabiedrisko attiecību svaru kausu.

Gluži negaidot sabiedrības demokrātiskās daļas uzskatiem radies jauns piekritējs – Krievijas tirdzniecības un rūpniecības ministrijas vadītājs. Kas tam netic, var palasīties „Birževkā” kādu rakstu, kuru pat „Novoje Vremja” apzīmē par oficiozu, t. i. ministrijas domas izteicošu. Un tur stāv skaidri un gaiši rakstīts: ...reforma pilnā mērā nav iespējama, pirms nav grozījušies vispārīgie politiskie apstākļi.”

(‘Jaunā Dienas Lapa”, 1913. gada 26. oktobris)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.

Elmārs Barkāns/Foto: zudusilatvija.lv, AFP/LETA, Lita Krone/LETA