Mārtiņš Sirmais: par patriotismu un ielavīšanos Dziesmu svētkos
Pirmssvētku nedēļā par īpaši kvalitatīvu pārsteigumu TV skatītājiem bija parūpējušies LTV1 raidījuma „Sirmais. Kulta ēdieni” veidotāji – ceturtdien demonstrētais Latvijai veltītais raidījums „Latvija. Rupjmaize” kļuva par īstu patriotisma veicināšanas paraugstundu. Žurnālam „Rīgas Viļņi” pavārs Mārtiņš Sirmais stāsta par „Kulta ēdienu” tapšanas aizkulisēm.
Filmējot raidījuma nu jau divas sezonas, esat bijuši vismaz 10 valstīs. Uz kurieni bijis ekstrēmākais brauciens?
Droši vien uz Gambiju. Tajā tūristiem ir iespējams apmesties labiekārtotās viesnīcās un baudīt visas ekstras, taču raidījumu specifika ir pietuvināties katras valsts reālajai dzīvei un patiesajai kultūrai, tāpēc apmetāmies parastā dzīvojamā mājā. Izbaudījām afrikāņu ikdienu uz savas ādas vistiešākajā veidā. Piemēram, lai nomazgātos, pieejams tikai aukstais ūdens, turklāt ne no krāna, bet no trauciņa, ko pašam nākas sev liet virsū publiskā mazgāšanās vietā. Diezgan liels šoks ir arī, uzzinot, ka vietējie pēc tualetes apmeklējuma neizmanto papīru, bet gan visu nomazgā ar kreiso roku. Tāpēc afrikāņiem ēdiena gatavošanā izmantot kreiso roku kategoriski aizliegts. Es jau to nezināju, un vietējie bija pamatīgi sašutuši, kad atļāvos ēdienu gatavot ar abām rokām. Pārsteigums bija arī uz ceļa. Tā sanāca, ka pats braucu ar taksi pie stūres. Apstādināja policisti un teica, ka pats nevaru stūrēt, jo esmu balts...
Kā beidzās?
Tikām vaļā. Mums bija draugs (Nila Īles draugs), kura tēvs ir bijušais armijas «kaut kas». Piezvanīja un visu nokārtoja.
Tas, kurš strādājis ēdināšanas jomā, zina, ka šajā darbā vissvarīgākais ir komanda. Un man ir ļoti ar to paveicies! Tā nav izveidojusies vienā dienā. Esmu te sen. Algu saņemu jau kopš 16 gadu vecuma. Bez komandas, kas iznes visu smagumu, es būtu nekas... Tāpat kā raidījumā. Ko ta es tur daru – tik ceļoju un daudz ēdu, kamēr visu pārējo sadara citi.
Visur, kur aizbrauc, ķer zivis. Arī Latvijā esi copmanis?
Nē, Latvijā neķeras tik labi kā Gambijā vai Norvēģijā. Manī nav tā azarta sēdēt un gaidīt nezināmo. Nav sporta. Ja braucu kādreiz uz copi, tad tā man ir tikai meditācija. Piemēram, uz Burtnieku ezeru, Salacu vai jūru mēdzu braukt. Ne zivju ķeršanas dēļ, bet lai pabūtu ar sevi.
Nē, ar draugiem. Ar lauku džekiem, ne Rīgas sprukstiņiem. Bez dzeršanas un tamlīdzīgām izdarībām. Vienkārši apsēdies un gaidi, lai arī visbiežāk neko nesagaidi. Nemāku kā Māris Olte. Tur jābūt zinātnei apakšā. Te arī nav Norvēģija, kur iemet un ir vismaz skumbrija galā.
Tu šovasar esot piedalījies Dziesmu svētkos kā dziedātājs?
Jā! Man nekad līdz šim nav bijusi tā godība piedalīties Dziesmu svētkos. Izmantojot pseido sociālo stāvokli, varēju iešmaukt. Un tā bija ļoti laba sajūta. (Iesmejas.) Dabūju preses karti. Ar to reāli tiku līdz beksteidžam. Bet uz skatuves jau ar to karti netiek. Ņēmu un iešmaucu. Nu kā naktsklubā, piemēram, vai lielkoncertā.
Es stāvēju pa vidu. Tas ir maksimālais spēks, ko var iegūt Rīgā! Tas man iedeva TĀDU „draivu”. Cilvēki man visu laiku ar kaut ko iedod „draivu”. Un arī es cenšos to dot.
Pirms tam gāji uz mēģinājumiem?
Nē. Dziesmas jau zinu. Tu arī tās dziesmas zinātu, ja vajadzētu.
Es, baltā linu kreklā stāvot blakus Valtam un viņa čomam ar Lāčplēša ausīm, rāvu līdzi. Ļoti gribēju nodziedāt «Neba maize pate nāca», jo man personīgi rupjmaize ir svarīga. Tā ir Latvijas kulta ēdiens un identitātes simbols. Dziedāt nācās arī pārējās, jo tā jau uzreiz nevar iziet ārā. Tā es vienu „taimu” nodziedāju. Biju piebiedrojies korim «Lāčplēsis». Viņi teica, ka nebija tik traki. (Smejas.) Pirms tam biju bišķiņ pagatavojies. Dziedāt es māku. Tu arī varētu piedalīties Dziesmu svētkos. Nu tas gan, ja mēs tādu tur daudz būtu, viss koris izjuktu. Bet viens jampampiņš pa vidu neko nemaisa. Starp citu, Valts Latvijai veltītajā raidījumā cep maizi.
Vai pasaules kulta ēdienu apzināšana ietekmējusi arī tavu ēdienkarti un izvēli?
Protams, visu laiku! Piemēram, sieva pēdējā laikā ļoti mainījusi ēdienkarti. Pēc jautājumiem sociālajos tīklos jūtu, ka cilvēki par to domā.
Jūtu, ka ir mainījusies un mainās izpratne par šīm lietām. Tam labam būs augt. Un ir tiešām audzis! Es neuzņemos gandarījuma sajūtu individuāli. Ja mana kaimiņiene sāk lietot labu eļļu un sviestu margarīna vietā, tas nav man paldies, bet visam kulinārajam fetišam. Domāju, liels paldies jāsaka, piemēram, raidījumam «Mūsdienu Latvijas garša» – manam draugam Mārim Jansonam. Ir pilnīgi vienalga, kurš tieši ko dara, bet lai mums visiem ir viens virsmērķis – padarīt šo valsti garšīgāku, ēdienu saprotamāku un kvalitatīvāku. Tas nenozīmē dārgāku vai nepieejamāku. Tieši pretēji.
Mārtiņš Sirmais ir pamanāms arī vizuāli. Kas veido tavu stilu?
Diāna. Mana draudzene – stiliste. Man nav gaumes, tāpat kā normālam vidusmēra latvietim. Šad tad piepērku pats drēbes, humpalas sajaucot ar dārgām lietām, šad tad iesaka Diāna, ko un kā. Pirms diviem gadiem, kad man palika 30, sāka piestāvēt žaketes. Diāna teica, ka nu Robina Huda apģērbs ar kedām jāliek pie malas. Kad jāiet ciemos pie kādas «augstdzimušas» personas, vajadzīgs uzvalks. Ejam uz veikalu un meklējam. Tā gaumes izjūta tāpat kā kulturāla sēdēšana pie galda vai vīna dzeršana un neagresīva braukšana ar mašīnu ir jāmācās.
