Plāno izveidot kanālu, kas Latviju savienos ar Melno jūru
Pirms simts gadiem – 1913. gada 18. novembrī - latvieši tikai vispārdrošākajos sapņos varēja iedomāties par neatkarīgu valsti, bet pēc pieciem gadiem tā jau bija realitāte. Tomēr problēmas, ar kādām latvieši saskārās toreiz un tagad, ir līdzīgas – inflācija, energoresursu cenu celšanās, lauku izmiršana.
Pēc dažiem mēnešiem sāksies pasaules karš, kam seko Brīvības cīņas un dažādas revolūcijas. Par to vēl nebija ne jausmas, bet naftas cenas celšanās pasaules biržās, urbanizācija un Daugavas – Melnās jūras kanāla rakšana dzīvi Latvijā ietekmēja tāpat, kā šodien.
Kasjauns.lv pārlapoja 100 gadus senas latviešu avīzes, lai noskaidrotu, ko tās rakstīja 1913. gada 18. novembrī – dienā, ko pēc dažiem gadiem sāka svinēt kā Latvijas valsts dzimšanas dienu. Un jākonstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek. Brīdinām: citātos saglabāta tā laika latviešu valodas rakstība.
Ventu grib savienot ar Pripeti, bet Daugavu ar Melno jūru
Pavisam nesen mēs vēl smīkņājām par Daugavas racēju partiju, kura kā risinājumu visu Latvijas problēmu atrisinājumu redzēja Daugavas rakšanā un ūdenskanāla ierīkošanu pa Daugavu uz Dņepru līdz Melnajai jūrai. Baltijas un Melnās jūras savienošana būtu visu problēma atrisināšana! Ja nebūtu 1. pasaules karš, mums šobrīd par to varbūt nevajadzētu domāt, jo kanāls jau būtu. Tāpat uz Melno jūru varētu aizkuģot arī tvaikonīti pa Ventu. Lielu kanālu rakšana 1913. gadā bija topā, jo tikko taču bija atklāts Panamas kanāls:
„Satiksmes ceļu ministrijā tagad enerģiski strādā pie veselas rindas dažādu ūdens ceļu projektiem. No tiem pirmā vietā stādāms pazīstamais Rīgas – Hersonas ūdens ceļš, kurš savienos Rīgu ar Melno jūru. Tam būs milzu nozīme. Jaunais ceļš dos jaunu iespēju visai Krievijas tirdzniecībai ar ārzemēm. Projektu izstrādā divās variācijās: uz Rīgu un Pēterburgu. Pirmais ceļš iznāk 2200 verstis garš un 260 milj. rubļus, otrs – 2500 verstis un 325 milj. rbļ. Priekšdarbu galvenais vadītājs ir inž. O. Teihmanis. Jaunā ūdens ceļa būve ilgs 10 gadus.
Pripetas – Ventas kanāla izmeklēšanas darbus vada inženiers L. Beļavins. Ievērojot to, ka Ventai nav līdz šim nekādas nopietnas tirdznieciskas nozīmes (atskaitot plostošanu) tvaikonīšu īpašnieki, tirgotāji un citi sakarā ar kanāla būvi nolēmuši virzīt uz priekšu jau agrāk iekustināto jautājumu par Ventas padziļināšanu. Padziļināšana nepieciešama vajadzīga vēl vairāk tamdēļ, ka ar katru gadu nākas novērot, ka ūdens Ventā pastāvīgi paliek seklāks. Sevišķi spilgti tāda parādība novērojama pēdējos gados.”
(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 18. novembris)
Milzīgos tempos ceļas energoresursu cenas, pieaug inflācija
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 1913. gadā naftas cenas cēlās par gandrīz 60%. Ievērojami pieauga arī akmeņogļu cenas. Līdz ar to pirms simts gadiem inflācija bija visai ievērojama – 8,2%. Katra ziņā pirms simts gadiem Latvija neatbilstu Māstrihtas kritērijiem un eiro mēs neredzētu kā savas ausis:
„Augstā konjuktūra tirdzniecības un rūpniecības laukā 1912. gadā izsaukuse arī stipru preču cenu celšanos, kā tas redzams no tirdzniecības ministrijas sastādītā pārskata par preču cenām svarīgākos Krievijas un ārzemes tirgos 1912. gadā.
Ja visu preču grupu caurmēra cenu priekš laika no 1890. līdz 1899. gadam apzīmē ar 100, tad 1912. gadā dobonam 139,1 (1911. gadā – 130,9).
Izņemot eļļas ražojumu cenas, visu pārējo ražojumu un preču cenas ievērojami cēlušās. Visvairāk derīgi zemes ražojumi, tad labība un lopu ražojumi. Spējā cenu celšanās pirmā grupā izskaidrojas caur ievērojamu kurināmā materiāla sadārdzināšanos. Tā akmeņogļu cenas Pēterburgā cēlās no 123,0 uz 159,0. Nafta turpretim cēlās no 157,1 un 218,3 (t. i. Bakū no 22,1 uz 35,1 kap. pudā).
(„Liepājas Atbalss”, 1913. gada 18. novembrī)
Latvijas lauki izmirst, tos okupē imigranti
Arī pirms simts gadiem Latvijas lauku pagasti un nomales izmira, cilvēki straumēm vien no laukiem devās uz pilsētām. Jābrīnās, kā mūsu laukos vēl ir palikusi kāda apdzīvotā viensēta. Latviešu prese uztraucās, ka Latvijas lauku īpašumi pāries iebraucēju valdījumā:
„Strādnieku aizplūšana uz pilsētu turpinājas un turpināsies un algas vienmēr augs augumā. Jāmeklē iemesli, kāpēc strādnieki aizceļo uz pilsētu vaj citurieni. Kas viņus pievelk – lielāka alga vaj labāki darba apstākļi? Ka pilsētās vispār darba stunda ir dārgāka, par to nav ne mazāko šaubu, šimbrīžam ir ļoti daudz tādu pilsētas strādnieku, kas pelna mazāk, kā uz laukiem, tomēr uz viņu vietām ir daudz kārotāju.
Bet kur strādnieku trūkst, tur praktizē un praktizēs strādnieku ievešanu no citurienes, un neviens šīs kustības neapturēs.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1913. gada 18. novembrī)
Buksieris sadragā Bolderājas tiltu
1913. gada 18. novembrī Rīgā valdīja pamatīgs satiksmes haoss, kurš pamatīgi ietekmēja pilsētas saimniecisko dzīvi. Vilcieni nevarēja tikt līdz Daugavgrīvas ostai, bet kuģi līdz Bolderājas fabrikām:
„Sestdien pulksten 7 no rīta uz Lielupes, vētra uznesa virsū Bolderājas dzelzceļa tilta pīlāram buksieri „Silvija”, kurš vilka kādu liellaivu no Šapiro fabrikas uz Mīlgrāvi. Trieciens bija tik stiprs, ka tilts tika sabojāts un tagad nevien grūti izgriežams tvaikoņu caurlaišanai, bet arī nedrošs priekš dzelzceļa satiksmes. Katastrofas dēļ visi Bolderājas zara līnijas vilcieni no Rīgas iet tikai līdz Bolderājas stacijai, un atlikušais ceļa gabals starp Bolderājas, Daugavgrīvas un Ostas – Dambja stacijām paliek bez satiksmes. Tā kā tiltu izlabo un arī viņa izgriešanās ir apgrūtināta, tad viņu izgriezīs pēc iespējas tikai priekš vissteidzamāko tvaikoņu caurlaišanas.”
(„Jaunākās Ziņas”, 1913. gada 18. novembrī)
Valkā ugunī izkūst baznīcas zvani
18. novembra rīts nebija priecīgs Valkas igauņiem – viņiem nodega baznīca. Kopš tā laika Valkā dzīvojošajiem igauņiem vairs nav savas baznīcas un viņiem uz dievkalpojumiem jāmēro ceļš pāri robežai – uz tēvzemi:
17. novembrī ap pulksten 10 priekšpusdienas pašā dievkalpošanas laikā sāka degt šejienes pareizticīgo Nikolaja baznīca. Piesteidzās ugunsdzēsēji, bet nespēja glābt, jo uguns bija jau visu ēku pārņemuse. Dzird gan, ka svētbildes esot izglābtas, lai gan uguns ātri izplatījās, jo baznīca bija no koka. Uguns cēlusēs pie torņa trepēm, tā ka pat dziedātāji nav varējuši bez palīdzības zemē tikt no kora. Baznīca nodega līdz pamatiem. Arī citas tuvāki stāvošas ēkas tika apdraudētas no uguns, bet caur ugunsdzēsēju cītību tās tika aizsargātas. Arī baznīcas zvani krituši ugunij par laupījumu, jo tie tornī, vēl augšā būdami, ugunī ir izkusuši. Nodegusē baznīca bija atdota šejienes pareizticīgo Igauņu draudzei.”
(„Rīgas Avīze”, 1913. gada 18. novembrī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.
Elmārs Barkāns/ Foto: Evija Trifanova/LETA, Ieva Čīka/LETA, periodika.lv, zudusilatvija.lv , All Over Press
