Žurnālists Lato Lapsa: neiebilstu, ja arī 85 gadu vecumā mani vazātu pa tiesām

Var tikai apskaust Lato Lapsas darbaspējas un brīnīties, pa kuru laiku viņš visu pagūst. Lapsa neapšaubāmi ir pats skandalozākais un pamanāmākais drukāto mediju žurnālists un publicists. Tiesa, par viņu dzirdētas dažnedažādas atsauksmes un baumas. Lapsa vērtēts ne tikai kā principiāls un godprātīgs politiķu atmaskotājs, bet arī kā pārspīlēti paštaisns, iedomīgs un neiecietīgs – kā cilvēks, kas iemetīs ar akmeni tam, kas, viņaprāt, to ir pelnījis. Bet nesen uzvirmoja kārtējais skandāls, kur centrālā persona bija pats Lato Lapsa.

Sarīkojot preses konferenci, viņš pavēstīja, ka Drošības policija ir safabricējusi pret viņu kriminālprocesu par personas korespondences noslēpuma pārkāpšanu. Turklāt atklāja, ka šā gada sākumā izveidota neformāla starpresoru darba grupa ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, Satversmes aizsardzības biroja un arī Drošības policijas pārstāvjiem, kuru uzdevums bijis sagraut Lapsas un portāla pietiek.com darbu. Izmantojot šo cilvēku rīcībā esošos valsts resursus, veikta visu pēdējos piecos gados ar Lapsas saistīto grāmatu un publikāciju analīze, sākta viņa telefonsarunu noklausīšanās un veikti vairāki neveiksmīgi mēģinājumi piekļūt viņa elektroniskā pasta kontiem. Reaģējot uz notikušo, žurnālists paziņoja nesamierināties ar drošībnieku patvaļu un lietu aizvirzīt līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

– Tavas izpausmes žurnālistikā izraisa daudz skandālu un konfliktsituāciju. Vai jūties ērti nemitīgā konfrontācijā?

– Pareizā oficiālā atbilde būtu – to daru tikai tāpēc, ka izjūtu milzīgu atbildību sabiedrības priekšā, un tāpēc upurējos. Bet nekas nav tik vienkārši, tāpat arī šajā gadījumā. Ja man tas nepatiktu, es to nedarītu, pārietu pie puķīšu audzēšanas. Neslēpšu – man no tā visa rodas gandarījums, turklāt tam ir vairāki veidi. Ir gan cildenākas, gan organiskākas sajūtas, ja tā var izteikties, ir gandarījums par labi izdarītu darbu, un ir adrenalīns, kas reizēm man nepieciešams.

Jebkura publiska jezga, kas vērsta pret mani, ir manu personīgo nopelnu apliecinājums. Tas apliecina, ka tas, ko daru, nav gluži nekas. Turklāt to visu papildina intelektuāla izklaide. Katra jezga izvēršas citādākās formās, tāpēc esmu spiests piemeklēt arvien jaunus problēmu atrisināšanas veidus. Kā piemēru varu pieminēt gadījumu ar Vinniju Pūku un viņa kuģi – peldlāci. Sākumā viņi nevarēja saprast, kas būs augšā un kas – apakšā. Beigu beigās Pūks palika augšā, un arī man ir būtiski, ka šādās konfliktsituācijās beigās tomēr palieku augšā.

– Arī ceļojumos tiecies pēc asām sajūtām?

– Es nespētu divpadsmit mēnešus gadā, turklāt gadu no gada nodarboties tikai ar žurnālistiku. Tāpēc reizi gadā vienu mēnesi pavadu ārpus Latvijas. Par to uzskatāmi liecina arī manas ceļojumu grāmatiņas. Ar vienu mēnesi pietiek, lai distancētos no Latvijas aktualitātēm un novērtētu to provinciālismu. Kad atgriežos no kārtējā ceļojuma, pirmais mēnesis ir jauks un gaišs, tad uz visām lietām skatos distancēti – kā uz notiekošo, piemēram, Bombejas mikrorajonā. Bet pēc kāda laika Latvijas notikumos atkal iegrimstu arvien dziļāk – līdz ausīm un tad jau pāri galvai, līdz notiekošais Latvijā šķiet pats svarīgākais pasaulē. Tā es dzīvoju līdz nākamajam ceļojumam.

– Ceļojumos dodos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, braucu apskatīt pasauli, vēlos redzēt, kā cilvēki dzīvo pa īstam. Ja braucu, piemēram, uz Ēģipti, tad vēlos redzēt, kā dzīvo vietējie ēģiptieši, nevis Šarmelšeihas pieczvaigžņu viesnīcas apkalpotāji un viesi. Īstā dzīve mani interesē visās pasaules malās, jo, neraugoties uz kopējo un vienādo, cilvēki savā daudzveidībā ir ļoti interesanti. Turklāt salīdzinājumā ar vietējiem cilvēkiem ir vērtīgi paskatīties uz sevi, lai saprastu, kas es esmu vai neesmu. Otrkārt, es kādreiz biju mazs puika ar saviem sapņiem un iecerēm. Bērnībā lasīju par Krakatau vulkānu, kas izvirdumā laikā eksplodēja, un tagad man iespēja uz turieni aizbraukt un savām acīm redzēt to, ko bērnībā varēju tikai iztēloties. Ja runājam par asām izjūtām – tas nav mans pašmērķis. Nav tā, ka, lūk, Somālijā ir pirāti, un tāpēc, davai, braucam uz Somāliju! Lai noķertu asas sajūtas, nekur nav jābrauc. Atliek dzērumā pastaigāties pa Bolderāju, un būs vēl asāk nekā Somālijā.

– Vai nav brīži, kad jāsaka – mani nervi ir čupā?

– Neslēpšu, visas jezgas un jezgu kulmināciju brīži pamatīgi nogurdina. Tā slodze tomēr ir diezgan liela. Gadās, ka pamostos trijos naktī un sāku domāt, vai visu izdarīju pareizi. Varbūt vajadzēja citādāk. Varbūt to vajadzēja darīt tā, bet to – šitā. Tomēr – kad no rīta pamostos, visu jau esmu aizmirsis. Bet vispār par saviem nerviem – tpfū, tpfū, tpfū – neko sliktu nesaku.

– Par to neko neesmu dzirdējis. Es tomēr cenšos izvēlēties nevis vārgus un tizlus, bet gan vērā ņemamus pretiniekus. Tie nav cilvēki, kas staigās apkārt un žēlosies, ka viņiem, nabadziņiem, nervi čupā.

Daļēji atsaldēts

Kā pats to komentē? Tiešām tavas darbības pamatā ir bērnībā piedzīvotie pārdarījumi?

– Kolēģes raksturojums ir man glaimojošs un komplimentārs. Kādu izdrāzt publiski vai vārtrūmē – tas ir gaumes jautājums. Varbūt tas kādam šķitīs paradoksāli, bet galvenais motīvs manai darbībai ir nespēja mierīgi paiet garām tur, kur nepieciešama mana iejaukšanās. Turklāt šī sajūta ar katru gadu kļūst arvien spēcīgāka. Tas attiecas gan uz lielām, gan mazām lietām. Gan uz valsts mēroga procesiem, gan uz krupi, kas mēģina tikt pāri šosejai. Kad dodos ceļojumos, savus līdzbraucējus bieži vien izvedu no pacietības, jo nereti apstājos ceļmalā un vācu nost no šosejas dažādas dzīvās radības. Vienkārši nespēju noskatīties, kā viņi uz ceļa iet bojā. Tā ir viena attieksme, kas izpaužas dažādās formās. Tas, kam vajadzīga palīdzība, ir pelnījis, lai viņam palīdzētu, neatkarīgi no tā, vai tas ir cilvēks, dzīvnieks vai kastanis uz asfalta. Savukārt tas, kas dara sliktus darbus, ir pelnījis, izskatoties manas kolēģes vārdiem, lai viņu izdrāztu. Kā zināms, Dieviņš mīl tos, ko viņš pārmāca. Ja Dieviņš kaut kā liek manīt, ka varu viņam palīdzēt šajā cildenajā darbā, es labprāt to daru. Lai gan jāatzīst – laika gaitā esmu kļuvis mīkstāks, jo arvien biežāk aizdomājos, kā jūtas tas, kuru drāž. Gluži par medūzu neesmu pārvērties, bet izprotošāks – gan. Var teikt, tagad man atsaldēta ne visa galva, bet tikai daļa. (Smejas.)

– Kad cilvēks iet politikā un sola, ka izdarīs to un šito, bet neko tādu nedara, tad pelnījis skarbus vārdus. Tomēr laika gaitā esmu kļuvis mazāk kategorisks. Piemēram, pirms vairākiem gadiem kādu sieviešu kārtas politiķi nosaucu par cilvēku, kas atgādina sieviešu dzimtes suni. Tagad es tā neteiktu.

– To īsāk nevarēja pateikt?

– Nē, tas ir viens no veidiem, kā pateikt savu domu tā, lai pēc tam tevi neiesūdzētu tiesā par neslavas celšanu. Tad labāk teikt, ka konkrētā persona man kaut ko atgādina, bet lietas būtību tas nemaina.

– To tagad nepateikšu. Visvairāk bijušas administratīvās tiesvedības, kur esmu bijis prasītājs. Tās lielākoties ierosinātas pēc mana iesnieguma, kad kādas iestādes pārstāvji nav gribējuši sniegt informāciju. Šo tiesu rezultāti – divas trešdaļas man par labu, bet trešdaļa – par sliktu. Tas ir normāls rādītājs. Savukārt krimināllietās līdz šim biju figurējis kā liecinieks, daļa no tām tikušas ierosinātas pēc mana iesnieguma. Toties tagad pirmoreiz esmu persona, pret kuru sākts kriminālprocess. Tas ir jauns pavērsiens manā profesionālajā darbībā, to novērtēju kā atzinību maniem nopelniem. Drošībnieki tā rīkojas, jo viņiem kardināli nepatīk mana darbība. Un tas ir labi, ka viņiem nepatīk. Tas nozīmē, ka daru labas un pareizas lietas.

– Vai personas, par kurām esi izdevis grāmatas, nav sniegušas prasības tiesā par cieņas un goda aizskārumu?

– Nē, nav. Kāpēc lai viņas to darītu?

– Parasti tā arī notiek. Kad iznāca Viļa Selecka grāmata par Andri Šķēli, grāmatā atrada atsevišķus teikumus, par kuriem ilgi un gari tiesājās. Ar mani tā vēl nav gadījies.

– Reiz iesniedzi tiesā prasību pret kādu mācītāju par cieņas un goda aizskārumu. Kā beidzās šī prāva?

– Tā nav lieta, ar ko es lepotos. Mācītājs jau ir miris, turklāt es drīz atsaucu prasību. Toreiz biju pārāk principiāls un paštaisns. Protams, mācītājs sarunāja blēņas, un likumdošana ļāva iesniegt prasību, ko arī izdarīju. Vēlāt to nožēloju. Ceru, ka pārāk daudz kreņķu viņam nesagādāju.

– Uz visu jāskatās kompleksi. Kā jau teicu – pēdējos gadus esmu kļuvis iecietīgāks. Es pat odus nesitu nost, ja vien tie mani neapceļ. Un šāda attieksme vēršas plašumā. Kā esmu novērojis, dzīvē vienas lietas noslāpējas, citas attīstās. Uzreiz gan jāteic, ka ēdu gaļu un nēsāju ādas drēbes, neesmu nekāds džainists, kas apkārt staigā ar slotiņu un attīra ceļu no kukainīšiem, lai tos nesamītu. Tomēr cenšos nevienam neatņemt dzīvību bez īpašas vajadzības – jau pāris gadu neesmu makšķerējis. Lai gan – ja būtu liela vajadzība pēc pārtikas, nebūtu problēmu uz āķa uzspraust slieku un noķert zivi, lai to apēstu. Es neatbalstu nogalināšanu izpriecas dēļ. Piemēram, šovasar man Saulkrastu mājas bēniņos bija ieperinājušies sirseņi. Skaidrs, ka man tas nepatika. Es sirseņiem teicu, ka viņi tur var dzīvot tikai tādā gadījumā, ja mani liks mierā. Citādi dabūs trūkties. Nu, jau ir rudens, bet neviens sirsenis vēl nav iekodis.

– Tātad var sarunāt?

– Viņi laikam pieņēma manu priekšlikumu. Ja šādi varētu sarunāt ar cilvēkiem, būtu ļoti jauki.

– Nē. Es baidos, ka mēs visi reiz nomirsim, būsim beigti un pagalam. Un nekā vairs nebūs. Skaidrs, ka tas man ļoti nepatīk, bet mēģināt atrast glābiņu kādā reliģiskā mācībā neesmu mēģinājis. Iespējams, pie vainas ir mana padomju audzināšana vai kāda cita nelaime, bet tā nu tas ir. Tomēr pret visām reliģiskām mācībām izturos ar cieņu. Ticīgo cilvēku pārliecību respektēju un pat nedaudz apskaužu viņus, bet pats tajā procesā nepiedalos. Kad ar kompāniju ceļoju pa dažnedažādām pasaules malām, tad dievnamos parasti nelienu iekšā. Palieku ārā un pagaidu kolēģus. Ko es tur bāzīšos ar savu ziņkārīgo degunu?

Ar skatu zvaigznēs

– Jā, esmu piedalījies. Pēdējās pašvaldības vēlēšanās gan nepiedalījos. Vai piedalījos? Neatceros... Šobrīd gan esmu pārliecināts – nākamajās Saeimas vēlēšanās nepiedalīšos, jo ar katru reizi šis pasākums kļūst arvien šausmīgāks. Es absolūti neesmu Kārļa Ulmaņa fans vai viņa kluba biedrs un tāpat neesmu sajūsmā par viņa režīma finālu, tomēr jāatzīst, ka ļoti labi saprotu, kāpēc viņš uztaisīja valsts apvērsumu. Arī man reizēm gribas saukt – kas te notiek?! Nav šaubu, ka Ulmanis saskārās ar tām pašām nejēdzībām, kādas ir pašlaik, un nolēma tām pielikt punktu. Tolaik pasaulē diktatūra bija moderna parādība, diemžēl viņa režīms savos sešos gados izkurtēja.

– Vai tava darbība nelīdzinās cīņai ar pūķi? Kā vienu galvu nocērt, tā divas ataug. Tā var ņemties mūžīgi, nemainot sistēmu.

– Pārfrazējot krievu sakāmvārdu: “Ja esi ticis ritenī, tad skrien.” Mana korektā atbilde: es daru to, ko māku. Šis darbs man sniedz gandarījumu, reizēm – negandarījumu. Bet kaut kādi rezultāti tomēr ir.

Protams, tai hidrai kaut kas ataug. Var pieņemt, ka vienas lielas galvas vietā ataug divas maziņas. Bet – ja tās galvas necirstu, tās kļūtu vēl lielākas un desmitreiz rijīgākas. Lai vai kā, bet sanāk diezgan sarežģīta matemātika.

– Protams, mani uztrauc, kas notiks ar Latviju un latviešiem, jo pie tā visa jūtos piederīgs. Tomēr daudz vairāk uztrauc, kas pēc gadiem divdesmit trīsdesmit notiks ar visu planētu. Filmā Matrikss aģents Smits izteicās, ka cilvēku dzimums ir vīruss, kas aprij visu, kas vien tam pagadās ceļā. Kad vairs nebūs ko rīt, cilvēce ies bojā. Aģenta Smita sacītais ļoti precīzi atbilst tam, ko esmu novērojis visā plašajā pasaulē. Cilvēku dzimums ne tikai aprij visu, kas pagadās ceļā, bet arī pieķēza tās vietas, kur bijis. Un šis process attīstās un iet plašumā. Paredzu, ka tas slikti beigsies. Viennozīmīgi – tas slikti beigsies, tikai īsti nezinu – kā. Visticamāk, cilvēkiem patrāpīsies ceļā kāds cits vīruss, kas sāks retināt cilvēci. Tas samazinās cilvēci par kādām deviņām desmitdaļām. Un tad pārējā dzīvā radība varēs atviegloti uzelpot.

Kas attiecas uz Latviju... Ja latvieši izbeigsies ar visu kopējo planētu, tas būs saprotami. Ja individuāli, tad – ļoti nepatīkami. Tomēr jāapzinās, ka šajā ziņā mēs neesam vienreizīgi un unikāli. Ceļojot pa Dievidaustrumāzijas valstīm un Dienvidameriku, bieži nācies sastapties ar pašiem pēdējiem kādas konkrētas tautības pārstāvjiem vai arī izlasīt avīzē, ka nomiris pats pēdējais. Tā tas diemžēl notiek. Un arī mēs atrodamies tajā rindā.

– Ja mēs vēl joprojām dzīvotu Padomju Savienībā, vai nodarbotos ar žurnālistiku?

– Visticamāk, ka nē. Jupis to zina, ar ko nodarbotos. Katrā ziņā esmu priecīgs, ka PSRS ņēma un sabruka. Ja Padomju Savienība nesabruktu, nebūtu redzējis ne trešo daļu no pasaules, ko esmu redzējis. Esmu brīvību mīlošs cilvēks, tāpēc partijas sistēmas karjera man noteikti neizdotos. Tas atkrīt. Tiešām nezinu, ar ko nodarbotos PSRS. Nav ne jausmas.

– Ir daudz tādu lietu, ar kurām nodarbotos daudz vairāk, ja vien būtu laika. Pirms trim gadiem nopirku labu teleskopu, kuru var izmantot arī fotografēšanai, bet vēl neesmu to apguvis. Šogad Saulkrastos teleskopu uz mājas jumta uzliku tikai divas reizes, kas ir nožēlojami maz. Vispār tas bija mans bērnības sapnis – kad izaugšu liels, man būs teleskops, ar kuru skatīšos zvaigznēs. Un es tiešām labprāt lūkotos zvaigznēs, bet diemžēl nav laika. Tas jādara naktīs, tas nozīmē, ka pēc tam pusi dienas jāguļ, ko nevaru atļauties.

Vispār teleskops ir smalka lieta, kam pievienota GPS iekārta, ja nemaldos ar 140 000 objektu. Tad vien atliek to pieslēgt datoram, skatīties ekrānā un dot vienkāršas komandas, piemēram: “Tagad, teleskop, parādi man Centauru Alfu!” Un teleskops gluži kā mājiņa uz vistas kājas pagriežas vajadzīgajā virzienā un parāda vajadzīgo zvaigžņu sistēmu. Mūsdienu tehniskās iespējas ne gluži vairo izzināšanas prieku, bet ērtības – gan.

Vēl man ir gumijas laiva, ar kuru šosezon izbraucu trīs reizes. Tepat – pa upītēm Latvijā. Laivai ir benzīna motors, bet šovasar to pat neizvilku no pagraba.

 Aktīvs un nesamierināms

– Te nav nekā īpaša un interesanta. Dienas grafiku lielā mērā nosaka ārējie apstākļi. Varu vien pateikt, ka naktīs guļu, nevis strādāju. Ceļos diezgan agri un sāku rosīties. Cenšos katru dienu atvēlēt kādas 40 minūtes skriešanai vai peldēšanai. Kad strādāju pie datora, bieži ieslēdzu savu draugu televizoru, kas dīvainā kārtā man palīdz. Ieslēgts televizors rada fonu, kur noslīkst visi pārējie sadzīves trokšņi.

– Esi izslavēts kā liels kaķu mīlis un aizstāvis. Cik to pavisam ir?

– Man personīgi ir tikai viens kaķis, kuru iegādājos 2000. gada rudenī Čiekurkalna tirgū par diviem latiem. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, jo toreiz nekādu kaķi netaisījos pirkt. Sauc viņu Pavičs – par godu serbu rakstniekam Miloradam Pavičam, kas tagad jau nelaiķis.

Cik man to vispār ir? Tad jāskaita. Četri ir pavisam maziņi, divi nedaudz lielāki, tad diviem mazajiem ir mamma ar lauztu kāju, tad vēl... Sanāk septiņi un vēl... Pavisam man mājās ir 13 kaķi, kas tiek ārstēti un kuriem meklēju saimniekus.

– Mani radi, draugi un paziņas vienmēr brīnās un saka, ka viņiem nekad nepieklīst kaķi, toties man pieklīst. Turklāt – regulāri. Piemēram, eju pa savu Indrānu ielu un skatos – viens mazs kaķēns spēlējas ielas vidū. Skaidrs, ka pēc dažām minūtēm viņu sabrauks, tāpēc viņu pievācu. Vai arī satieku pastnieku, kas stāsta, ka kādas mājas pagalmā ir četri mazi kaķīši, kuriem jāpalīdz. Šādos un citādos veidos viņi mani atrod.

Te nu jāteic, ka šiem kaķīšiem tomēr gribētu atrast saimniekus. Potenciālie saimnieki var pieteikties.

– Pērn vasarā prese vēstīja, ka Lato Lapsa beidzot ir apprecējies. Vai esi piemērots ģimenes dzīvei?

– Tas nav jautājums man. Ceru, ka pilnīgi nelabojams tomēr neesmu.

– Bet bērnu taču nav?

– Nē.

– Nebūtu slikti. Citādi tā visa runāšana par latviešu tautas izzušanas briesmām tikai tāda tukša muldēšana vien būtu.

– Tavas prognozes – kā beigsies Drošības policijas sāktais kriminālprocess?

– Man jau gribētos tā gari un skaisti beigt ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, bet, vai pogainie kādā brīdī nenobīsies, to mēs vēl redzēsim. Eiropa pavisam skaidri pasaka mūsu trulajiem, bet enerģiskajiem darboņiem, ko nedrīkst darīt. Piemēram, ja nebūtu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums žurnālistes Naglas lietā, es būtu izkratīts no augšas līdz apakšai un otrādi. Tagad viņi laikam sapratuši, ka tā īsti nevar rīkoties, jo sanāks ziepes. Lai arī ko mēs domātu par Eiropu, tomēr uz kopējā pasaules fona tā teju ir civilizācijas etalons, un tas nemaz nav slikti, ka esam tai piederīgi. Kaut mēdzam lamāt Briseles un Strasbūras birokrātiskos parazītus, viņi tomēr uztur spēkā saprotamus spēles noteikumus. Un ikviens Latvijas iedzīvotājs savās brīvībā un tiesībās var justies daudz drošāk, apzinoties, ka ir tāda Brisele un Strasbūra. Tur pieprasa, lai cilvēktiesības ir ne tikai tukši vārdi.

– Es ceru, ka baterijas vēl ilgi vilks.

– Varbūt pēc daudziem gadiem varēsim lasīt, ka Latvijas Drošības policija sākusi jau nezin kuro kriminālprocesu pret 85 gadus veco skandālistu Lato Lapsu?

– Tas nu gan būtu jauki. Uz to man jātiecas!