Ventspils ar "Lemberga sindromu" slimoja jau cara laikā

Kasjauns.lv pārlapoja 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Arī pirms simts gadiem latvju tautas tikumības sargi sirdīgi cīnījās par sabiedrības morāli – izlikās neredzam veneriskās saslimšanas un „dzimuma anomālijas” (pēc visa spriežot – gejus un lesbietes), visādi centās aizliegt gan dažādu zālīšu tirdzniecību un pornogrāfiskas literatūras izplatīšanos, un, tāpat kā šodien katoļu svētie tēvi, centās ierobežot kontracepciju. Valsts domē tika izstrādāts Preses likuma projekts, kuram bija jāveicina tautas šķīstums visā Krievijas impērijas teritorijā, arī Baltijas un Vitebskas guberņās:

„Sludinājumus un reklāmas par zāļu pārdošanu un slimu ārstēšanu var drukāt tikai ievērojot medicinālustava nolikumus. Bet sludinājumi, attiecoties uz veneriskām slimībām un dzimuma anomālijām, tiek aizliegti pavisam. Pieņemti pārlabojumi, ka aizliegti sludinājumi par grūtniecības novēršanas līdzekļiem un vispāri nepiedienīgi sludinājumi.”

Savukārt Lēdurgas pusē vietējais mācītājs kopā ar pagasta Saviesīgo biedrību cīnījās pret pornogrāfiju un marksistisko literatūru. Diemžēl, kā redzam, no puritāņu pirms gadsimta uzsāktās cīņas čiks vien iznācis – kontracepcija zeļ un plaukst, dziednieku reklāmas avīzēs tiek drukātās, bet grāmatnīcās var nopirkt neķītras grāmatas. Pēc mūsdienu kritērijiem, lēdurdziešiem 1913. gadā bija jācīnās ar visnotaļ tikliem netikumiem:

„No Lēdurgas. Tikumības sargi. Saviesīgās biedr. komisijas kungiem gaužām bail, ka bibliotēkā neiekļūst „netikumiskas” grāmatas. Kādā bibl. komisijas sēdē gudrojuši, vaj Andr. Upīša „Sieviete” arī nav pornogrāfisks romāns un nākuši pie slēdziena, ka šis romāns esot jaunekļiem par samaitāšanu. Pēc dažiem mēnešiem, kad ļaudis, izzinājuši bibliotēkas komisijas spriedumu, sāka zoboties, grāmata tika gan iegādāta.

12. nov. komisijas locekļa, mācītāja Sp. mājā notika bibliotēkas sēde. 12 biedrības biedri un lasītāji bija iesnieguši lūgumu iegādāt dažas grāmatas – Kautska „Tikumība”, Lasarga „Īpašuma izcelšanās un attīstīšanās , Sortera „Vēsturiskas materiālisms”, Engelsa „Ģimenes, īpašuma un valsts izcelšanās” u.t.t. Mācītājs Sp. noteicis, ka nosauktās grāmatās rakstīts par brīvo mīlestību un tādēļ nevar iegādāt. Citi komisijas kungi pazemīgi piekrituši mācītājam. Lēdurdziešu tikumība pasargāta.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1913. gada 25. novembrī)

Pašvaldības lietu ministrs Edmunds Sprūdžs izliekas, ka viņu neizsakāmi pārsteidzis Ventspils pilsētā notiekošais un ka pilsētas mēra Aivara Lemerga izrīcības ir klaja kaitniecība. Tomēr par ko brīnīties nebūtu – tā ir Ventspils karma, ka tās dzīve atkarīga no ostas un galvenā rātskunga. Viss pārējais nav ievērības cienīgs... To jau pirms simts gadiem rakstīja latviešu prese un laikam vēl kādus simts gadus rakstīs tādos pašos toņos:

„Ventspils paradusies visu labu zināmā mērā gaidīt no ostas. Bet šī saviem gaidītājiem nav vienumēr uzticama: ja ziemas aukstas un aizsalst Liepājas un Rīgas ostas, tad ventspilniekiem uzsmaida laime. Ventas osta dziļa un neaizsalst, tad osta kuģiem pārpildīta, ir darbs un peļņa. Bet šī „laime”, par nožēlošanu, ir pārejoša un pie tam ne katru ziemu. Uz nepastāvīgā eksporta un importa ieņēmumiem vien Ventspils saimnieciskās intereses atbalstīties nevar. Lai Ventspili nodrošinātu pret asām krīzēm, tad Ventspilī nepieciešami jāattīsta rūpniecība. Un to Ventspilī attīstīt nenāktos nemaz grūti, ja daži vācu kungi jau senāk nebūtu dažu labu kapitālisku sabiedrību, savu interešu labā, no Ventspils atbaidījuši un ja tagad tie, kas stāv pie pilsētas lietu stūres, arī ko darītu Ventspils rūpniecības attīstības labā. Bet liekās, ka Ventspilī šai ziņā neviens ne pirkstu nekustina.”

(„Ventspils Apskats”, 1913. gada 23. novembrī)

Mīla, nodevība, nepiedienīga uzvedība un piedzēries kučieris Ventspils ielās

Kamēr Ventspils rātskungi un pilsoniskā sabiedrības daļa satraucas par pilsētas sociālekonomisko un politisko stāvokli, ostas pilsētas bulvāros dzīve mutuļo un tai nospļauties uz politiskajām peripetijām – mīlas kaislības, krogi, nodevības un kautiņi: lūk, ko tautai vajag! Tā vienu vakaru pa Ventspils ielām pastaigājās vietējās avīzes korespondents un tapa vairākas ziņas:

* „Otrdienas vakarā, ap pulkst. 6., kāda jaunava gāja uz pastu. Viņai uz ielas piesitās kāds neliela auguma paresns glīti ģērbies subjekts melniem matiem un ūsām, uzaicinādams jaunavu uz kinematogrāfu. Kad jaunava atteikusi, ka nav laika, subjekts sācis stāstīt, cik tam ērts un labs dzīvoklis, uzaicinājis līdz šokolādi padzert un klavieres paspēlēt. Lai tiktu vaļā no subjekta, jaunava iesteigusies pasta kantorī un tur labu laiku palikusi. Taču svešais viņu atkal sagaidījis uz ielas un pat saķēris aiz elkoņa, lai aizvestu līdz. Kad jaunava izrāvusies un piedraudējusi, tad palicis atpakaļ. Svešais runājis krievu valodā. Ieteicu uzmanīties un pie gadījuma nodot viņu policija.”

* „Kāds mūrnieks, kurš dzīvo Pētera ielā, sācis šaubīties par sieviņas uzticību. Lai gan viņiem jau bērns, taču sievas izturēšanās pret kādu jaunkungu, modinājusi vīrā aizdomas. Lai tomēr pārliecinātos un nosodītu sievas vieglprātību, vīrs aiziet pie kāda paziņas un liek tam zināmā jaunskunga vārā norakstīt sievai vēstulīti. Tajā apzīmēta vieta un nolikts laiks, kad lai ierodas uz „randiņu”. Trešdienas vak. sieva pamet bērnu vecmātei un steidzas, kur sirds to sauc... Bet liela bij jaunās sievas „traģēdija”, kad cerētā jaunekļa vietā atrada savu pašas vīru, kurš tīri sabozies saka: „Kur tu, sieviņ, tik ilgi kavējies, es tīri nosalu tevi gaidīdams...”

* „18. nov. vakarā, iedams no darba mājā, Bērzu un Mācītāja ielu stūrī sastapu kādu pajūgu bez kučiera. Zirgs bij aizgriezies trotuārim priekšā, ka ne es, ne citi tam netika garām. Neko ļaunu nedomādams, paņēmu zirgu pie galvas, pagriezu uz ielas un gāju savu ceļu. Te piepeši man uzbruka kāds stipri iereibis vīrietis, sāka mani žņaugt un lamāties, kā es iedrošinājies viņa zirgu aizskart. Uz maniem palīgā saucieniem piesteidzās cilvēki un mani atsvabināja. Man teica, ka niknais kučiers esot Veinberga tirgotavas miltu izvadātājs.”

(„Jaunā Avīze”, 1913. gada 23. novembrī)

Sāk būvēt Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju. Simtgadīgā projekta principi spēkā vēl šodien

Pirms 100 gadiem Rīgā sprieda par Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas būvi, ko arī vēlāk uzbūvēja. Kaut arī kādreizējā stacijas ēka ir nolīdzināta līdz ar zemi un tās vietā parādījušās jaunas ēkas un Centrālo staciju tagad ļaudis bieži vien vairs nesaista ar vilcieniem, bet gan ar pilsētu Origo, daudz kas mainījies nav – peroni jeb platformas tāpat palikušas piecas. Vilcieni tāpat no Rīgas iet uz piecām debess pusēm, tikai pasažieru vilcienu skaits ar katru gadu paliek aizvien mazāks:

„Rīgas centrālai pasažieru stacijas būvei ir izstrādāti lāgu lāgiem dažādi projekti, bet galīgā projekta nav vēl arī tagad. Pēdēji izstrādātais plāns, kuram vēl paredzami dažādi pārgrozījumi ir tāds, ka jaunā stacija ceļama tur, kur tagad atrodas Rīgas – Orlas dzelzceļa darbnīcas. Šīs darbnīcas galīgi nojauks un pārvietos uz Daugavpili, kur tās jāuztaisa daudz plašākas un pilnīgākas. Viss klajums no tagadējās stacijas Rīga 1. gar Marijas ielu līdz Elizabetes ielai un gar to līdz dzelzceļam ierīkojams jaunas stacijas vajadzībām ar ērtām piebraukšanas vietām un taisot dažas jaunas ielas no Maskavas Ārrīgas puses. Ēkas galvenā jeb priekšas fronte stāvēs pret Pauluči ielu (tagad Merķeļa iela), bet priekšfronte Maskavas Ārrīgas pusē pret Turgeņeva ielu. Ēkas platums aprēķināts uz 45 asīm (95,85 m) un satiksmei taisīs 12 pārus sliežu ar 5 peronām, kas savienojami ar pašu stacijas ēku katra ar īpašām trepēm. Peronu skaits aprēķināts pēc braucienu ceļiem: priekš Ziemeļrietumu jeb Pēterburgas un Mīlgrāvja ceļa viena perona, priekš Rīgas – Orlas – otra, priekš jūrmalas – treša, priekš Jelgavas – Muravjevas – ceturtā un priekš Bolderājas un gadījumu jeb ārkārtējiem braucieniem – piektā.”  

(„Jaunākās Ziņas”, 1913. gada 23. novembrī)

Angļi slepenībā apšauda cepelīnus

1913. gada nogalē līdz 1. pasaules kara sākumam bija palikuši tikai daži mēneši un pasaules lielvaras gatavojās gan uzbrukumiem, gan aizsardzības kaujām. Debesis jau vagoja draudīgie cepelīni un aeroplāni, kuri bija piemēroti arī karadarbībai – ienaidnieks taču no gaisa kuģiem pretinieku teritoriju varēja apmētāt ar visādām sprāgstbumbām! Tad nu arī sāka domāt par pretgaisa aizsardzību, ...un nebeidz vēl šodien, tikai apmēri jau citi – tagad prāto par visādiem pretgaisa aizsardzības vairogiem, lai aizsargātos pret kodolraķetēm, bet toreiz – vajadzēja vien zemē nodabūt ar hēliju uzpūstos garenos gaisa briesmoņus jeb dirižabļus, kas mūsdienu kodolraķetēm tāds nieks vien būtu. Tomēr viens ir kopīgs šīm vecajām un mūsdienu pretgaisa aizsardzības sistēmām: to izstrādātāji jaunākās tehnoloģijas tur slepenībā. Pirms simts gadiem nu nekādi neizdevās uzzināt, kā angļiem veiksmīgi izdevies apšaudīt cepelīnus:

„Šaušana uz aeroplāniem un gaisa kuģiem (dirižabļiem). Priekš šaušanas uz minētiem gaisa braucējiem vajadzīgi sevišķi ieroči un sevišķa ievingrināšanās. Ja izdodas panākt iespēju trāpīt minētos gaisa braucējus lielākā augstumā, tad viņu lietošana karā būtu ļoti aprobežota. Priekš kāda cepelīna kuģa pietiktu viena šāviena trāpīšana un kuģis ar visiem braucējiem būtu beigts.

Šinīs dienās nu Angļu kara valdība sarīkoja šādus šaušanas mēģinājumus uz Veitsalas no Nidlas baterijas. Klāt bij kara ministrs Šili. Šāva iz 4 collainiem lielgabaliem uz aeroplāniem un dirižabļiem līdz 3000 pēdu (apm. 915 m) augstumam. Ministrs Šili, ģenerālštāba priekšnieks sers Džons Frentšs un aicinātie lietpratēji bijuši pilnīgi apmierināti ar sasniegtiem panākumiem, par kuriem neko sīkāki neraksta.”

(„Rīgas Avīze”, 1913. gada 25. novembrī)

Karš ar cepelīniem pirms 100 gadiem