Kādas ģenētiskās sekas nesīs rasu sajaukšanās

Rasu sajaukšanās ir neizbēgama. Tā sākusies jau aizvēsturiskos laikos, saskaroties dažādām pirmatnējo cilvēku grupām, taču sevišķu masveidību ieguva kopš Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta 15.–17. gadsimtā. Antropoloģijā mūsdienu cilvēka rasu sajaukšanās procesu sauc par metisāciju. Šajā gadsimtā uz planētas vairs nav palikusi vieta, kur iezemieši nebūtu sajaukušies ar neseniem ieceļotājiem, pirmām kārtām, eiropiešiem.

Mēs nereti smejamies, ka tādu tīru latviešu nemaz nav – katram senčos ir pa kādam vācietim, skandināvam vai slāvam. Un tā ir taisnība. Arī mūsdienās aptuveni piektā daļa latviešu apprecas ar citas tautības pārstāvi, un pat pēdējā laika nacionālā jautājuma satricinājumi nav spējuši ietekmēt šo proporciju. Šī etniski jaukto laulību statistika, datiem mainoties tikai pāris procentu robežās, saglabājas kopš 2000. gada. Latvijā arī krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi un citu tautību iedzīvotāji apprecas ar sveštautieti vismaz 40% gadījumu no kopējā laulību skaita, pārējās valstī dzīvojošās minoritātes – vēl biežāk.

Tā kā ar katru gadsimtu – pat ar katru desmitgadi – metisācijas process paātrinās, arvien aktuālāks kļūst jautājums: kādas ģenētiskās un kultūras sekas tas nesīs mums?

Cik un kādas rases vispār ir? Katrs būs dzirdējis vai pat mācījies par trim rasēm: balto jeb eiropeīdo, melno jeb negroīdo un dzelteno jeb mongoloīdo rasi. Bieži vien atsevišķi izdala arī sarkano jeb amerikanoīdo rasi. Patiesībā rasu teoriju un klasifikāciju ir diezgan daudz, turklāt katra lielā rase vēl tiek sadalīta apakšrasēs, starp kurām arī ir lielas atšķirības. Piemēram, norvēģis un indietis – abi pieder pie eiropeīdiem, taču katrs pie savas mazās rases.

Baltijas rasi, tas ir, mūs, viens no pirmajiem aprakstījis padomju antropologs Viktors Bunaks pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Bunaks iedomājās rasu iedalījumu līdzīgu kokam, kur eiropeīdi pārstāv rietumu rasu stumbru, kam viens zars ir eiropieši, savukārt no tā citu vidū aug atzars – baltiešu rase. Baltieši izplatīti gar Baltijas jūras piekrasti dažādos paveidos, un viņiem ir kopīgas galvenās iezīmes: liela daļa ir gaišmatainu cilvēku ar gaišām acu varavīksnenēm, sejas platums ap 140 milimetriem, vidēji augsts deguna pacēlums un vidējs deguna lieluma rādītājs.

Apakšrases vēl iespējams klasificēt, taču metisācijas gadījumā radušies varianti nav saskaitāmi. Pāris slavenu piemēru. Holivudas aktrisei Andželīnai Džolijai pa tēva līniju ir vācu un slovāku priekšteči, bet no mātes puses viņai ir kanādiešu (franču izcelsmes), holandiešu un vācu senči. Kulta filmas Matrikss zvaigznei Kianu Rīvsam māte ir angliete, tēvs – Havajās dzimis amerikānis, kurš ir īsts etniskais kokteilis ar angļu, havajiešu, portugāļu, skotu, 1/32 daļas ķīniešu un ļoti attālu holandiešu, franču un itāliešu senču asinīm!

Antropologu un ģenētikas speciālistu vidū valda vienprātība, ka no bioloģiskā viedokļa cilvēku rases nepastāv. Rase gēnos neparādās – tai ģenētiski nav nekādas nozīmes. Šis atklājums vēlreiz apgāza poliģenēzes teoriju, ka rases ir atsevišķi radītas cilvēka sugas, tā sacīt, no dažādiem Ādamiem. Gan vienas rases pēctečiem, gan metisiem ir spējas turpināt dzimtu, turpretī, ja rases būtu dažādas sugas, tās savstarpēji nevarētu vairoties, kā to apliecina sugas dzīvnieku pasaulē.

Pamatojoties uz poliģenēzi, tika radītas rasisma teorijas par zemāku un augstāku rasi – sevišķi intelekta attīstības ziņā, kā arī tā kalpoja par likumīgu pamatojumu vergu tirdzniecībai. To varētu izskaidrot ar nežēlīgu vēsturi un cilvēkiem, taču pirms pāris gadiem vācu pētnieki nāca klajā ar sensacionālu atklājumu: rasisms ir burtiskā nozīmē mums visiem asinīs!

Šis satriecošais fakts atklājās, Manheimas Garīgās veselības problēmu institūta zinātniekiem pētot bērnus ar Viljamsa sindromu – retu ģenētisku slimību, kas sastopama vienam no 20 tūkstošiem jaundzimušo. Saslimšanas cēlonis ir defekts septītajā hromosomā, kur trūkst daļas gēnu. Viena no šo bērnu psihes īpatnībām ir neparasts sabiedriskums. Veicot testus, bērni ar Viljamsa sindromu pretēji kontrolgrupai neuzrādīja nekādas rasu diskriminācijas pazīmes. Viņi nedeva nekādas priekšrocības savas rases pārstāvjiem, izvēloties rotaļu vai mācību biedrus. Pat autisti līdzīgos testos dod priekšroku savas rases pārstāvim. Tādējādi zinātniekiem bija izdevies atrast vienīgos cilvēkus bez rasu aizspriedumiem! Turklāt atklājums ļāva secināt, ka rasu antipātija ir ģenētiska parādība, kas ieprogrammēta kaut kur septītajā hromosomā.

Vai Latvijā vēsturiski ir bijis rasisms? Tas nav plaši zināms, tomēr Kārļa Ulmaņa režīma laikā Latvija sekoja vispārējai modei – idejām par tautas bioloģisko uzlabošanu – un ieviesa pasākumus, kas no mūsdienu skatupunkta nav viennozīmīgi vērtējami. To pamatā ir eigēnika jeb iedzimtības higiēna, kā to dēvēja Latvijā, ko starpkaru periodā propagandēja visā pasaulē. Garīgos traucējums, epilepsiju, tuberkulozi, plānprātību uzskatīja par iedzimtām slimībām, tāpēc cilvēkiem, kas no tām cieta, nedrīkstēja ļaut radīt pēcnācējus. Eigēnikai izveidojās pozitīvais un negatīvais novirziens. Pozitīvie eigēniķi vēlējās ar izskaidrošanu un audzināšanu pievērst cilvēkus veselīgam dzīvesveidam, aģitēja izvēlēties veselu partneri – lai pēcnācēji arī būtu veseli. Negatīvās eigēnikas pārstāvji bija radikāli – prasīja potenciāli pārmantojamo slimību pacientu vairošanos ierobežot ar abortiem, sterilizāciju un pat viņu nonāvēšanu. Eigēnika guva plašu atbalstu gan labējo radikāļu, rasistu un nacistu, gan sociāldemokrātu, sociālistu un citu kreiso politiķu vidū. Un tā tika praktizēta līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Jā, Skandināvijā un ASV vēl pirms apmēram 40 gadiem piespiedu kārtā tika veikti aborti un sterilizācija – eigēnisku apsvērumu dēļ!

Mūsu kaimiņvalstis – Dānija, Somija, Norvēģija, Zviedrija, Lietuva, Igaunija – trīsdesmitajos gados pieņēma likumu ar eigēnikas saturu, kaut arī tur pastāvēja tiem laikiem tik retā demokrātija. Latvijā vispirms 1933. gadā tika pieņemts jauns abortu likums ar tajā iekļautiem eigēnikas elementiem. Sterilizācija tika pieļauta tikai 1938. gadā Ulmaņa diktatūras laikā. “Taču tas, kas ASV un Eiropā kopš eigēnikas likumdošanas pirmsākumiem 20. gadsimta sākumā bija vispārpieņemts un pacēla tautas veselību pāri individuālajām brīvībām, Latvijā bija aizliegts. Tā bija piespiedu sterilizācija,” raksta vācu vēsturnieks Bjerns Felders, kurš publicējis vienu no pamatīgākajiem pētījumiem par eigēniku Baltijā. Latvijā sterilizācijai bija vajadzīga paša pacienta vai viņa aizbildņa atļauja.

Latvieši un ārieši

Tomēr arī Latvijā tolaik bija domāšana bioloģiskās kategorijās jeb rasēs, no kurām dažas skaitījās augstvērtīgās, citas – mazvērtīgās. Antropologs Jēkabs Prīmanis kopš divdesmitajiem gadiem meklēja latviešu rases izcelsmi. Viņa asistente Lūcija Krastiņa-Jēruma veica pētījumu: izmērīja vairākus simtus latviešu sieviešu un secināja, ka latvieši ir sajaukums no austrumbaltiešiem (tā tolaik apzīmēja krievus, kas tā laika zinātnē tika uzskatīti par mazvērtīgiem) un ziemeļu rasēm, bet bioloģiski vistuvākā radniecība viņiem ir tieši ar lībiešiem un igauņiem. Tādējādi Krastiņa-Jēruma latviešus pieskaitīja pie ziemeļu tautām – augstvērtīgas rases pārstāvjiem. Ziemeļeiropietis, kurš pēc izskata atbilda Vācijas nacionālsociālistu deklarētajam ārietim, bija eigēniķu bioloģiskais ideāls.

Eigēnikas pretinieki to dēvēja par pseidozinātni, bet šo Krastiņas-Jērumas teoriju varētu saukt arī par politisko antropoloģiju. Pateicoties tai, trīsdesmito gadu beigās latviešu nacionālisms bija oficiāli bioloģiski definēts. Līdztekus tika noteiktas arī nelatviešu grupas jeb etniskās minoritātes. “Daudziem latviešiem šķita, ka svešajiem nevajadzētu un viņi nedrīkstētu piederēt pie šīs grupas,” skaidro vēsturnieks Bjerns Felders. “Arī Latvijas minoritātes bieži vien to nemaz nevēlējās. Daudzi baltvācieši uzskatīja sevi par kulturālākiem un bioloģiski augstvērtīgākiem par latviešiem.”

Eigēnika tika izmantota katras valsts interesēs. Padomju Savienībā, kur eigēnika radās divdesmitajos gados, tai vajadzēja izaudzēt jaunos padomju cilvēkus. Staļins apturēja pētījumus 1937. gadā, pavēlot nonāvēt visus tajā iesaistītos zinātniekus. Pēc Staļina nāves pētījumi gan atsākās. Amerikāņu eigēniķu apjūsmotāja Hitlera Vācijā mērķis bija supercilvēka izveidošana, āriešu rases tīrības ieviešana un mazvērtīgo iznīcināšana – tieši Vācijā pirmoreiz tika ļauta vaļa negatīvajai eigēnikai un nogalināti psihiatrisko slimnīcu pacienti.

Latvijas eigēniķu mērķis bija uzlabot latviešu tautas dzīves spēku un, izslēdzot visus mazvērtīgos (sabiedrībai kaitīgos, kā tolaik atļāvās teikt), panākt bioloģiski augstvērtīgas latviešu tautas izveidošanu. To darīja Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts un Eigēnikas komiteja. Tikai pāris gadu laikā (1938–1940) Eigēnikas komiteja Latvijā veica vairāk nekā 600 abortu un gandrīz 60 sterilizācijas – gandrīz visas tam pakļautās bija jaunas sievietes, kas pārstāvēja visu Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva spektru. 1940. gadā padomju vara to aizliedza, bet vācu okupācijas laikā latviešu veselības varas iestādes to atkal atsāka. Latvijā 1938.–1945. gadā uz eigēnikas pamata veikti vairāki tūkstoši abortu un līdz divsimt sterilizāciju. Tāda, lūk, mūsu rasistiskā vēsture!

Bet vai tā maz ir vēsture? Jā, jēdziens rasu pētījumi skan kā no atpalikušiem laikiem – ne velti 1956. gadā ANO mainīja rasi uz etno. Un eigēniķi nu ir deklarējušies par gēnu pētniekiem vai genētiķiem, turpinot savus supercilvēka meklējumus un selekcijas vietā attīstot klonēšanu. Savukārt vai mēs joprojām neuzskatām sevi par augstvērtīgāku rasi, atvainojos, etnosu?

Kad Lingita Lina Bopulu pagājušajā gadā sāka piedalīties TV šovā OKartes skatuve, tā bija sensācija, jo meitenei, būtībā latvietei, ir tumša āda. Viņas afrikāņu izcelsmes tēvs no Kongo iepazinās ar viņas mammu Sigitu, kad pirms daudziem gadiem Rīgā studēja Aviācijas institūtā. Šovam sākoties, Lingitas mamma sociālajā tīklā saņēma draudu vēstuli, kurā tās autors vēlēja jaunās dziedātājas ģimenei nāvi.

“Mazliet bail kļūst. Tas nav normāli. Es ceru, ka mums nebūs jāslēpjas pagrabā! Pilnīgi nopietni un bez jokiem! Kā var cilvēkam vēlēt nāvi, ja viņš ir ārēji atšķirīgs, kā arī vēlēt nāvi visai viņa ģimenei?” tā Lingita pēc baisajiem draudiem rakstīja savā tvitera mikroblogā. Un tas nepavisam nebija vienīgais gadījums tumšādainās meitenes dzīvē. “Palaikam kāds kaut ko sliktu pasaka par manu izskatu. Cilvēkiem būtu mani jāvērtē pēc manas iekšējās būtības un dvēseles, nevis ādas krāsas. Arī komentāros anonīmi cilvēki, mani nepazīstot, atļaujas mani apvainot un kūda uz naidu.”

Šogad Lingitu šovā nomainījusi cita tumšādaina dziedātāja – Aminata Savadogo, kuras tēva dzimtene ir Āfrikas valsts Burkinafaso. “Esmu pieradusi, ka neesmu gaišas ādas krāsas, un, domāju, arī cilvēki man apkārt ir pie tā pieraduši un par to ikdienā nedomā,” saka Aminata.

Šķiet, šīs talantīgās meitenes pagaidām visuzskatāmāk parāda, ka arī Latvijā metisācija uzņem apgriezienus, un nāksies vien sadzīvot ar šo procesu. Faktiski jau nav tādas zemes, kur tas neizraisītu pretrunīgus viedokļus, jo parasti ir saistīts ar sāpīgiem nacionāliem un kultūras aspektiem. Mēs jau kuro gadu desmitu stīvējamies ar savu krievvalodīgo etnosu, nu kļūst aktuāli ķīniešu iebraucēji, savukārt Krievijas pamatiedzīvotājus uztrauc imigrantu masas no Vidusāzijas, Austrāliju – afgāņu bēgļi u. tml.

Katram etnosam ir sava valoda, iekšējās tradīcijas, vērtības, pasaules uztvere, uzvedības stereotipi un reakcija uz apkārtējo. Tad kurp ved šo dažādo etnosu integrācija? Tas ir jautājums, kas noteikti uztrauc abas puses. Pēc izcilākā krievu etnologa Ļeva Gumiļova teorijas, iespējami četri etnosu līdzāspastāvēšanas varianti. Viens ir līdzās pastāvēšana, kad etnosi nesajaucas, nekopē cits citu, tikai pārņem dažādus jaunievedumus. Otrs variants ir asimilācija – viens etnoss pārtauto otru, pilnībā izskaužot tā valodu, tradīcijas, uzvedību utt. Vēl viens integrācijas veids ir saplūšana, kad tiek aizmirstas abu etnosu tradīcijas un to vietā vai līdzās rodas jauns etnoss. Kā ceturto variantu Gumiļovs izdala metisāciju, kad saglabājas un līdzdarbojas iepriekšējo etnosu tradīcijas un atmiņas par senčiem. Šis process notiek Latvijā ar latviešiem un krieviem. Praksē novērots, ka trešajā vai ceturtajā paaudzē metiss parasti pāriet vai nu mātes, vai tēva etnosā, taču etnosu proporcijas būtiski nemainās.

Viens ir, kas notiek etnosu un kultūras līmenī, otrs – kas norisinās pašā indivīdā, ja viņš ir radies, tēlaini sakot, no dažādām pasaulēm. Pašlaik ir divi pretēji viedokļi par metisāciju – vai šis process var būt labvēlīgs vai kaitēt cilvēka veselībai un viņa pēctečiem.

Ko uzskata metisācijas atbalstītāji? Cilvēki jau sen ievērojuši, ka jauktās laulībās biežāk dzimst smukāki un talantīgāki bērni. Lai gan skaistums un talants zinātniski grūti definējams, tomēr savs pamatojums tam ir atrasts. 2010. gadā britu psihologi no Kārdifas universitātes analizēja vairāk nekā 1000 balto, melnādaino un metisu sejas, secinot, ka vairākums cilvēku atzīst par pievilcīgākām tieši metisu sejas. Arī Pensilvānijas Valsts universitātes antropoloģijas profesors Marks Šrivers atklājis, ka jauktas izcelsmes cilvēki ir daudz simetriskāki par pārējiem, šī pazīme konstatēta kā viens no pievilcības kritērijiem. Turklāt Šrivers secinājis, ka metisi mazāk slimo ar infekcijām, viņiem ir zemāks stresa līmenis un lielāka ģenētiskā daudzveidība.

Tieši lielāku ģenētisko daudzveidību zinātnieki vērtē kā pamatu ne vien metisu īpašajam pievilcīgumam, bet arī citām bioloģiskajām priekšrocībām. Jau 1876. gadā Čārlzs Darvins definēja heterozi – kad krustojot iegūst hibrīdus ar paaugstinātu dzīvotspēju un produktivitāti. Heterozi uzskata par universālu bioloģisko fenomenu, tāpēc iespējams, ka cilvēki arī var būt tai pakļauti. Pamatojoties uz šo hipotēzi, biologi pieņem, ka metisācija ir noderīga genotipa bagātināšanā. Proti, baltā rase ir samazinājusi līdz minimumam bērnu mirstību, kas, izrādās, ir viens no dabiskās izlases pakāpieniem. Aizvien vairāk izdzīvo slimi bērni, kas vēlāk savu ģenētisko slimību nodod pēctečiem, tāpēc rasu sajaukšanās varētu veicināt veselīgāku paaudžu rašanos.

Speciālisti pieļauj šādu varbūtību – kaut arī metisi veido nelielu daļu cilvēces, viņi varētu būt ģenētiski piemēroti izdzīvošanai grūtos apstākļos un, pateicoties šādām iedzimtām īpašībām, panākt lielākus sasniegumus dažādās dzīves jomās. Uzskata arī, ka asiņu sajaukšanās var novest pie talantīgāku bērnu un pat ģēniju dzimšanas. Vēsturē tam ir piemēri. Ģeniālā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina vecvectēvs bija afrikānis Ābrams Hanibāls, tā dēvētais cara Pētera I moris. Izcilā franču rakstnieka Aleksandra Dimā (tēva) vecāmāte bija afrikāņu verdzene. Arī mūsdienās daudzi metisi ir iekarojuši pasaules slavu dažādās nozarēs. Meraija Kerija (afrovenecuēlieša un īrietes meita), Vitnija Hjūstone (afroamerikāņu, indiāņu, holandiešu senči) ir populāras amerikāņu dziedātājas. Lūiss Hamiltons (dzimis jauktā britu ģimenē, baltā māte un melnādainais tēvs, cēlies no Grenādas) ir pirmais Formula I melnādainais sacīkšu braucējs, čempions. Un kur tad vēl pirmais melnādainais ASV prezidents Baraks Obama, kas patiesībā ir metiss – anglietes un luo (viena no Kenijas etniskajām grupām) dēls!

Citi savukārt domā, ka ģenētisko programmu sajaukšana var novest pie liktenīgām kļūmēm. Katrs no kontrastējošiem rasu tipiem tūkstošiem gadu evolūcijā ir pielāgojies saviem ekoloģiskajiem apstākļiem: videi, klimatam, dzīvesveidam, uzturam, infekcijām, neizbēgamām gēnu mutācijām. Piemēram, sportistiem no Āfrikas raksturīga iezīme, ka muskuļos ir par 16% vairāk asinsvadu nekā skrējējiem no Eiropas.

Zinātnieki uzskata: jo tālāk ģeogrāfiskajā ziņā dzīvo un attīstās tautas, jo sliktāki būs to sajaukšanās rezultāti. Un otrādi – jo tuvāk, jo labvēlīgāki, kā, piemēram, vāciešiem un austriešiem vai krieviem un baltkrieviem. Kāpēc? Bērns saņem pa gēnam no mātes un pa gēnam no tēva – lai, gadījumā ja, piemēram, viens no mātes gēniem ir bojāts, to aizvietotu ar tēva gēnu. Tādā veidā notiek pēcteču genotipa attīrīšanās no slimiem vai bojātiem gēniem. Taču, ja māte un tēvs pārstāv stipri atšķirīgas rases, tad tēva veselais gēns var tikt atgrūsts cita genotipa dēļ, un organismam nekas cits neatliks, kā pieņemt mātes slimo gēnu, bērnam pārmantojot kādu slimību.

Pēc šā principa daudzkārtējas starprasu un daudznacionālas sajaukšanās dēļ pēcteču organismā uzkrāsies tieši bojātie un slimie gēni, nevis veselie un stiprie – uzskata daudzi gēnu pētnieki. Turklāt šāda metisa genotips būs pilns ar jauniem, netipiskiem gēniem un to kombinācijām – indivīds tiks atsviests evolūcijā atpakaļ, jo tam atkal nāksies veikt paaudzēm ilgu bojāto gēnu atlasi. Tādējādi šā novirziena pētnieki atbalsta genotipa tīrības saglabāšanu – kā svarīgu veselīgu pēcteču un veselīgas sabiedrības priekšnosacījumu. Tas nenozīmē rasu dalīšanu sliktākās un labākās – tās vienkārši ir dažādas objektīvu bioloģisko iemeslu dēļ.

Tomēr praksē metisācijas ietekme uz veselību vēl ir ļoti vāji izpētīta, un ir fakti, kas ir pretrunā šim viedoklim. Pietiek paskatīties uz Brazīliju! Tā ir valsts ar vislielāko metisācijas procentu – metisu skaits šeit tuvojas 90% iedzīvotāju. Pie tā novedusi aptuveni 500 gadu ilga metisācija, kurā sajaukušās visas trīs lielās rases: eiropeīdi jeb izceļotāji no Eiropas, mongoloīdi – vietējie Amerikas indiāņi, un negroīdi – afrikāņu vergu pēcteči. Bet, skatoties no malas, brazīlieši par veselību īpaši nesūdzas, turklāt lepojas ar lieliem panākumiem sportā.

Vai metisācija ved uz iznīcību?

Paši radikālie pētnieki ir stingri noskaņoti pret metisāciju, un, ja viņiem dotu vaļu, viņi droši vien atbalstītu antimetisācijas likumu pieņemšanu, kā tas bija ASV līdz 1965. gadam vai Dienvidāfrikas Republikā aparteīda laikā līdz 1994. gadam. Viens no viņiem – Krievijas Fundamentālo zinātņu akadēmijas prezidents Andrejs Tjuņajevs – uzskata, ka metisācija iznīcinās Zemes civilizāciju.

Viņa drūmā prognoze balstīta uz dabas radītiem mehānismiem cīņā pret metisāciju. Viens no tiem ir 1922. gadā pieņemtais Holdeina likums, kas nosaka: jo lielāks ģenētiskais attālums starp partneriem, jo mazāka reproduktivitātes spēja ir viņu kopējiem bērniem, turklāt vīriešu dzimtes pēctečiem vairošanās spēja izzūd pirmajiem. Otrs mehānisms, ko dēvē par hibrīdu izdzēšanu, darbojas līdzīgi – jo lielāka ģenētiskā atšķirība indivīdiem, jo ātrāk izmirst viņu kopējie metisi.

Jau 19. gadsimtā viens no izcilākajiem franču antropologiem Pols Topinārs savā darbā Antropoloģija (1879) pa visu pasauli bija savācis daudz pierādījumu, kas apliecina šīs likumsakarības. “Bijušajā portugāļu kolonijā Makao nekādi neiedzīvojas ķīniešu un portugāļu metisi, bet bijušajā holandiešu kolonijā Javas salā malajiešu un holandiešu metisiem jau trešajā paaudzē stabili dzima tikai neauglīgas meitenes,” raksta Topinārs. “Arābiem kopš islāma izplatīšanas laikiem Āfrikā pastāv vesela terminoloģiskā hierarhija, kas apzīmē sešus noturīgus rases pārejas tipus no tīra arāba līdz tīrasiņu nēģerim. Un gadsimtu gaitā novērots, ka viņiem visiem piemīt atšķirīga reproduktivitāte, un līdz ar to sievietēm ir dažāda cena vergu tirgos.”

Turpretī jebkura izolēta cilts – Āfrikā, vai čečeni kalnos, vai eskimosi Grenlandē – ir ģenētiski noslēgta sevī simtiem un tūkstošiem gadu, toties veselīga un bez reprodukcijas problēmām, norāda Tjuņajevs. Viņaprāt, tikai pilnīga atteikšanās no metisācijas ļaus uz planētas radīt psihiskajā, antropoloģiskajā, ģenētiskajā un morālajā ziņā veselu civilizāciju. “Galu galā pašlaik rietumos tik modernā multikulturālisma stratēģijas īstā jēga ir saglabāt nācijas, nevis iznīcināt tās metisācijas ceļā,” saka Tjuņajevs.

Tomēr šis viedoklis šķiet tīra utopija – lai kā mēs baidītos no tautu sajaukšanās, metisācija ir cilvēces liktenis visas vēstures gaitā. Tiesa, tas ir gana sāpīgs process, saistīts ar pašidentifikācijas krīzi gan metisiem, gan etnosiem. Tā septītā hromosoma taču kūda mūs uz rasistiskiem aizspriedumiem! Bet, nopietni runājot, cilvēka personības īpašības ir saistītas nevis ar viņa piederību pie rases, bet gan ar sociāliem faktoriem: izglītību, audzināšanu. Vēl dziļāk skatoties: vai mēs visi neesam metisi lielākā vai mazākā mērā? Varbūt vairāk vērts fokusēties uz to bagātību, ko esam mantojuši?

Metiss. Latīņamerikā agrāk un tagad: indiāņu un balto pēctecis; mūsdienu izpratnē – persona, kas dzimusi no dažādu rasu, etnisko grupu vecākiem.

Mulats. Agrāk ASV – pēctecis ar 50% baltā un 50% melnādainā asinīm; mūsdienās – eiropeīdu un negroīdu pēcteči.

Kvarterons. Amerikā tā sauca personu, kam senčos 25% melnādainā un 75% baltā asiņu.

Okterons. ASV apzīmējums personai ar 1/8 melnādainā priekšteča (12% melno asiņu, 88% – balto).

Sedecimions. ASV – 6% melnādaino, 93% balto senču.

Trigintaduons. Amerikānis ar 3% melno asiņu senčos, kā arī tāds, kam ir kaut viens melnādainais priekštecis.

Sambo. Cilvēks ar afrikāņa senčiem – vairāk melnādaino asiņu nekā balto (piemēram, no melnādainā un mulata savienības).

Kreols. Latīņamerikā koloniālisma laikos dzimis baltais, kam pieļaujama 1/8 indiāņu asiņu.

Pardo. Brazīlijā tā sauc cilvēkus ar jauktu izcelsmi no spāņiem, afrikāņiem un indiāņiem, portugāliski nozīmē – brūnie.

Kaboklo. Brazīlijas iedzīvotāji – portugāļu un indiāņu sajaukums.