Sabiedrību satrauc kaktu balles un lielā pļēgurošana. Pirms 100 gadiem...

Traks Liepājas mācītājs apšauda kuldīdzniekus

Liepājnieki ir izturīgi ļaudis un viņi aukstasinīgi pārdzīvos drāšu fabrikas jeb vēlākā „Liepājas metalurga” krahu. Vēja rūdītos ļaudis nebiedē nekas – viņi pat gadu desmitiem ilgi pacieš mācītāju, kurš var uzkāpt kancelē un sākt šaudīties. 37 gadus – no 1901. līdz 1938. gadam - jaunliepājnieki vīrišķīgi pacieta traku mācītāju. Ilggadējais Liepājas Lutera draudzes mācītājs Kārlis Goldbergs, kā var secināt pēc tā laika preses, mīlēja doties uz kaimiņpilsētām un šaudīties to rātslaukumu tuvumā. Bet liepājnieki to piedeva, jo Goldbergs taču bija pirmais varenā Jaunliepājas lepnuma – Lutera dievnama - mācītājs. Bet viņa aušības noslēpt nevarēja - lūk, ko raksta Rīgas „Jaunais Ceļš”:

„Kuldīga. Nedēļas trīs atpakaļ šejienes „Metropol” viesnīcā apmetās Liepājas mācītājs Goldbergs. Pēc neilga laiciņa numurā atskanēja šāviens un stiklu plīšana. Uz ielas stāvošais gorodovojs ieraudzījis, ka kāds kungs no numura pa logu šauj uz ielu. Par to tika paziņots policijas iecirknī. Ieradās iecirkņa uzraugs, kurš iegāja numurā, atņēma mācītājam revolveru un sastādīja protokolu.”

 („Jaunais Ceļš” (Rīga), 1913. gada 2. decembri)

Arī pirms simts gadiem zēla un plauka nelegāli naktsklubi un nelegālas ballītes, kuras jau toreiz sašutušie līdzpilsoņi dēvēja par kaktu ballēm:

„Piņķi. Kā daudz citās vietās, tā arī mūsu pagastā ieviesusies tā saukto kaktu baļļu liga. Kaktu balles pie mums sarīko diezgan bieži. Tā nupat 24. novembrī tāda bija sarīkota D. mājā, pie kuras piedalījās vairāk jauniešu no dažādām šķirām līdz ar skrīvera palīga jaunkungu priekšgalā. Balles laiks bija gandrīz bezgalīgs, jo tā iesākās ap pulksten 5 pēcpusdienā, un vēl pulksten 7 no rīta nebija beigas, tā kā dažs labs saimnieks savu kalpones jaunkundzi tikai ap pulksten 10 otrā dienā varējis mājās sagaidīt. Tā kā šādās ballēs notiek arī neatļauta tirgošanās ar reibinošiem dzērieniem, jo bez rudzīša un miezīša palīdzības jau nav īstas omulības, tad tādi jautājumi, kāpēc tie kungi tās kārtības pieļauj un vēl paši dažreiz priecājas līdz? Laiks gan būtu šādas balles aizliegt un nelietīgi palaisto laiku un naudu izlietot lietderīgāki.”

 („Dzimtenes Vēstnesis” (Rīga), 1913. gada 2. decembrī)

Cartētiņš visus aicina attiekties no pasēm un lietot identifikācijas kartes

To, ka pase cilvēkam kalpos tikai kā dokuments, lai ceļotu uz ārzemēm, bet viņa personību iekšzemē noteiks ar identifikācijas kartēm, nosprieda pirms 100 gadiem. Tagad atkal Latvijā vēlas atjaunot veco kārtību un noteikt, ka pase būs vajadzīga tikai tad, ja plānojat doties tālākā ārzemju ceļojumā. Bet, ja dzīvojaties tikai pašmājās, tad mierīgi varat iztikt arī bez pases. Tomēr pieradināt Latvijas pilsoņus tikai pie identifikācijas kartēm diez vai būs tik vienkārši. Pirms gadsimta mēģināja, bet nekas prātīgs neiznāca, kaut arī tika ievēroti visi „vecās Eiropas” jeb mūsdienu Briseles norādījumi:

„Policijas departaments izstrādājis jauno pasu ustavu projektu. Pēc šī projekta tiek atcelta pase kā obligatorisks dokuments personas apliecināšanai, un turpmāk personu varēs apliecināt ar jebkādu dokumentu, kā krustamu zīmi, kara klausības zīmi u.t.t., kad oficiēla dokumenta nav pie rokas, personu var apliecināt arī ar citu papīru, vizītkarti neizņemot. Pie šī projekta izstrādāšanas ievērota Rietumu Eiropas praktika. Pasi projektē atstāt spēkā tikai priekš braucieniem uz ārzemēm, pie tam arī tad tai nebūs tik obligatorisks spēks, kā tagad.”

(„Kurzemnieks” (Kuldīga), 1913. gada 29. novembrī)

Izstrādā draudīgus kara ieročus

Tikai dažus mēnešus pirms 1. pasaules kara visus bija pārņēmis bruņošanās drudzis un parādījās aizvien draudīgāki un nāvējošāki ieroči. Vienu no draudīgākajiem nāves nesējiem izstrādāja angļi. Viņi aeroplānā zem lidotāja nosēdināja ložmetējnieku:

„Jauns kara ierocis: mašīnu lielgabals lidmašīnām. Angļu militāriestādes Alderhotā izmēģinājušas jaunu, vieglu mašīnas lielgabalu, kas devis labus panākumus tikpat atgaiņājoties kā arī uzbrūkot ienaidniekam. Mašīnu lielgabals ļoti vieglas konstrukcijas, tā kā viņu var izlietot arī kā flinti.”

(„Spogulis” (Rīga), 1913. gada 30. novembrī)

Anglijas latvieši spēlē teātri un ballējas

Kamēr briti izstrādā jaunus ieročus, uz Angliju trimdā un peļņā devušies letiņi jautri uzdzīvo. Arī pirms 100 gadiem Londonā bija vērā ņemama latviešu kopiena, kura tur ne tikai pelnīja „lielo rubli”, bet arī spēlēja teātri, ballējās un dzēra.

„Vēstule no Londonas. Vietējo latviešu dzīvē notiek reti kad kādas pārmaiņas, tādēļ par to nav daudz ko rakstīt. Tomēr jāatzīmē, ka 9. un 16. novembrī te cauri braucot viesojās pazīstamais latviešu darbinieks Dr. M. Valters, nolasīdams divus referātus: 1) „Jaunas tautību zihņas" un 2) „Tautība un māksla”. Referāti tika sarīkoti ar bezpartejisku nokrāsu, par ko daži „dogmatiķi" bija apņēmušies boikotēt pēdējo referātu. Tomēr publikas uz abiem priekšlasījumiem saradās pietiekoši daudz. 25. novembrī vietējie latvieši sarīkoja teātra izrādi ar balli. Izrādīja Mieža viencēlienu „Upuris”. Par nožēlošanu jāatzīst, ka šī izrāde izdevās pārāk slikti un daudz labāki būtu bijis, ja mūsu „aktieri” nemaz nebūtu kāpuši uz skatuves. Kas attiecas uz pēc teātra izrādes sarīkoto balli, tad to rikotāji bija domājuši sarīkot, lai varētu iežūpot. Dzerts tika uz nebēdu.”

(„Sadzīve” (Jelgava), 1913. gada 30. novembrī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.

Elmārs Barkāns/Foto: All Over Press, Edijs Pālens/LETA, periodika.lv