Beata Girvica un Aleksandra Mihailova: "Latvija ir stipra valsts!" - Eiropas karatē čempionāta medaļnieces par ceļu uz panākumiem. FOTO

Cik gadus jūs jau trenējaties? Kas jūs piesaistīja šim sporta veidam?

Beata. Pirmais karatē treniņš man bija desmit gadu vecumā, tātad jau astoņus gadus trenējos kopā ar treneriem un komandu. Tagad mums izdevās parādīt ieguldīto darbu rezultātos. Esmu ieguvusi medaļas, sacenšoties jaunatnes līgās, bet pieaugušo konkurencē sāku startēt tikai šogad.

Es vienmēr biju ļoti aktīvs bērns. Atceros, tā bija mana dzimšanas diena. Mani vecāki satika mani pēc skolas, es apsēdos mašīnā un pajautāju tētim, kāda būs mana dzimšanas dienas dāvana, jo neko nezināju. Tas bija pārsteigums. Viņš teica: “Beata, paskaties – tur ir soma. Tu vari to atvērt, tur ir dāvana.” Es atvēru somu un ieraudzīju sporta tērpus. Pajautāju: “Kas tas ir? Tie ir mani tērpi? Uz kurieni mēs brauksim?” Viņš atbildēja: “Tev tagad būs pirmais karatē treniņš.” Man bija ļoti interesanti, kā tas būs.

Pirmais treniņš man ļoti patika, un es uzreiz teicu vecākiem, ka tas bijis nereāli forši. Bija tik superīgi apzināties, ka esmu atradusi to, ko man patīk darīt. Pirms tam es septiņus gadus dejoju, spēlēju vijoli, mācījos mūzikas skolā un pabeidzu arī mākslas skolu. Jā, bet karatē – tas ir mans sports. Es to vienkārši sajūtu.

Aleksandra. Es sāku nodarboties ar karatē, kad man bija seši gadi, un tagad man ir 23, tātad kopā sanāk, ka nodarbojos jau 17 gadus. Sākumā es dejoju, kad biju pavisam maziņa — trīs, četrus un piecus gadus veca. Bet tad vienu dienu atnācu pie vecākiem un teicu: “Man nepatīk dejot, tas nav man.” 

Diemžēl bērnībā es ļoti daudz slimoju, bronhiālā astma... man vajadzēja ar kaut ko nodarboties, vecāki gribēja, lai man būtu laba veselība. Tuvu mājām bija skola, kur notika karatē nodarbības. Es sāku trenēties pie trenera Borisa Krasnova, bet, kad man kļuva 16 gadi, pārgāju uz citu klubu pie Andreja Ozerova, kur trenējos joprojām.

Principā sanāca tā: mans pirmais treneris teica: “Meitene, seši gadi — nu labi, redzēsim, kā būs.” Taču mēs varam redzēt, ka viss sanāca ļoti veiksmīgi! Pēc 17 gadiem es joprojām esmu šeit, joprojām ļoti mīlu karatē un gribu ar to nodarboties. Mēģinu arī trenēt bērnus, tāpēc tas jau kļuvis par manu dzīvesveidu.

Beata, kāds bija tavs ceļš līdz čempionātam – vai gatavošanās laikā bija kādi īpaši izaicinājumi vai pārsteigumi? Tu piedalījies Eiropas čempionātā karatē pirmo reizi.

Beata. Vienmēr pirms sacensībām daudz jātrenējas – principā visu laiku daudz jātrenējas. Mana ikdienas rutīna ir šāda: divi treniņi dienā, bet brīvdienās mums parasti ir sacensības, bet, kad to nav, tad atpūšamies. Sagatavošanās tik nopietnām sacensībām, protams, notiek kopā ar treneri un manu komandu.

Kā tieši notiek īpašā gatavošanās? Es tikai minēšu, 20 reižu vietā pa maisu jāsit 60 reizes? 

Beata. Visus sitienus jau mēs protam, bet, kad esi profesionāls sportists, vajag vēl labāk atstrādāt to sajūtu, kad vajag sist, jo pretiniece jau nestāv uz vietas. Viņa arī cenšas izvairīties, grib iesist tev. Mēs veicam dažādus uzdevumus, katram trenerim ir sava sistēma. Tas ir sarežģīts un ilgs darbs.

Es trenējos ļoti cītīgi un biju gatava uz visiem 100 procentiem. Mana komanda un treneris bija kopā ar mani, tas arī ļoti palīdzēja.

Vispār, pirms Eiropas čempionāta manas pirmās sacensības pieaugušo konkurencē bija Parīzē janvārī (no 24. līdz 26. janvārim Parīzē norisinājās Karate1 premjerlīgas turnīrs, kur varēja izcīnīt ceļazīmi uz pasaules čempionātu Ēģiptē, Kairā). Premjerlīgā var piedalīties tikai tie, kuri pasaules rangā ir Top 32. Man izdevās reģistrēties, jo man ir nepieciešamais reitings. Parīzē izcīnīju bronzas medaļu un vēl augstāk pakāpos reitingā (Pasaules karatē federācijas mājaslapā norādīts, ka Beata kumitē sievietēm svara kategorijā līdz 61 kilogramam pašlaik ieņem astoto vietu). Man tās bija pirmās lielās sacensības, kurām ir ļoti sarežģīta atlase. Iegūt bronzas medaļu bija fantastiska sajūta.

Par Eiropas čempionātu, tur viss bija ļoti labi organizēts, atklāšanas ceremonija, gaismas, ļoti skaisti! Izjutu ļoti daudz pozitīvu emociju. 

Aleksandra, kā tu gatavojies čempionātam? Kādi bija izaicinājumi? Noprotu, tā nebija tava pirmā reize Eiropas karatē čempionātā?

Aleksandra. Nē, tā bija mana ceturtā reize. Mūsu sezona parasti sākas septembrī. Vasarā mums ir brīvais laiks — lielāko jūlija daļu mēs atpūšamies, bet augustā atsākas izlases treniņi, nometnes un viss pārējais. Septembrī bija pirmās sacensības Budapeštā, sērijas A posms, kas ir atlases turnīrs, lai kvalificētos premjerlīgas posmam. Es pagaidām neesmu Top 32, tāpēc man jābrauc uz sērijas A sacensībām, lai iekļūtu premjerlīgas posmā.

Piedalījos daudzos turnīros — piemēram, Polijā, Ungārijā, arī tepat Latvijā. Tie visi ir sagatavošanās posmi. Turnīros piedalās ļoti daudz sportistu, arī zvaigznes - ar kuriem īpaši gribas cīnīties, uzvarēt vairākas reizes un arī kļūt par zvaigzni.

Šie posmi palīdz arī morāli sagatavoties. Pat ja sacensībās netiek gūti reitinga punkti, ja izdodas uzvarēt superīgu sportistu, tu juties daudz vairāk pārliecināta par sevi, un, braucot uz Eiropas čempionātu, piemēram, tu jau zini, ka spēj uzvarēt jebkuru.

Par izaicinājumiem - man līdz martam nebija īpaši labi rezultāti. Nezinu, kas bija noticis — varbūt nogurums. Bet marta sākumā mēs aizbraucām uz Slovākiju, tur es izcīnīju pirmo vietu, un tad viss aizgāja uz priekšu. Varbūt man vajadzēja nedaudz atpūsties, pabūt kopā ar ģimeni un parunāt ar vecākiem. Mēs braucam uz sacensībām apmēram trīs reizes mēnesī, un man ļoti pietrūkst ģimenes atbalsta, tā mīlestība — man tas ir ļoti svarīgi kā sportistei, neraugoties uz to, cik man ir gadu.  

Beata. Mūsu sportā ir tā, tu visu laiku piedzīvo kāpumus un kritumus, tu nevari visu laiku būt uz vienā līmenī, nevari tikai būt topā.

Aleksandra. Eiropas čempionātā mēs redzam, kā pat paši labākie sportisti, kas ir trešajā vietā pēc reitinga, var zaudēt pirmajā cīņā kādam jaunajam sportistam. Tas nav nekas īpašs. Tu nekad nevar zināt, vai tā jaunā meitene ir stiprāka vai vājāka par tevi. Es domāju, neviens sākumā neiedomājās par Beatu, kurai tikko palika 18 gadu, bet te nu viņa ir uz pjedestāla. 

Beata. Jā, bet, piemēram, iedomāsimies, tagad ir cīņa — viena meitene uzvar, bet pēc 5–10 minūtēm, ja saliks tās pašas meitenes kopā cīnīties, rezultāts var būt pavisam cits.

Kā no nulles viss sākās?

Beata un Aleksandra. Jā!

Tas ieskicē manu nākamo jautājumu: vai ar katru nākamo cīņu spriedze mazinās vai pieaug?

Beata. Es varu pateikt, ka tas ir ļoti individuāli. Piemēram, man vienalga, kas ir mana pretiniece. Tā ir sāncence, un es daru savu darbu, es cīnos, un pēc tam redzēsim, kāds būs rezultāts.

Aleksandra. Manā gadījumā augsta līmeņa sacensībās, man vajag obligāti uzvarēt pirmās divas cīņas, lai es iegūtu to izjūtu, ka viss ir kārtībā un stress nedaudz mazinās.

Kāda ir tā izjūta, ka tomēr jūs arī Latvijas vārdu nesat pasaulē?

Beata. Nav bail, kad izeju cīnīties. Ir tā sajūta – tev ir tava ģimene, tava komanda, tavs treneris, tava valsts. Un vēl, piemēram, “YouTube” tiešraidē rādīja mūsu cīņu, un translācijas laikā komentētāji pateica: “Latvijā ir ļoti daudz labu sportistu. Tā ir spēcīga valsts.” Manuprāt, tas ir ļoti labi mums.

Jā, protams, mums nav tik liela izlase kā, piemēram, Francijai, Turcijai vai Ēģiptei, tur ir ļoti stipri sportisti un liela konkurence, bet mēs cenšamies, lai visi arī zinātu, kas ir Latvija un kādi ir Latvijas sportisti.

Aleksandra. Es domāju, ka kādus četrus piecus gadus atpakaļ daudzi nezināja, kur ir tāda Latvija, bet tagad jau daudzi zina. Viena meitene čempionāta laikā pateica mums: “Viņa tiek finālā, viņai būs cīņa par bronzu. Jūs varat redzēt – maza valsts vēl neko nenozīmē.” Jo divas medaļas nopelnīt Eiropas čempionātā – tas jau ir rādītājs.

Beata, vai ticēji, ka izcīnīsi sudrabu?

Beata. Protams, tas ir ļoti labs rezultāts, un es esmu ļoti priecīga par to. No vienas puses tas ir grūti – pirmo reizi būt tādās lielās sacensībās ar pieaugušajiem, kuri daudzus gadus cīnās augstākajā līmenī, bet no otras puses tevi pārņem emocijas, enerģija. Man gribējās cīnīties.

Man vispār sacensības neizraisa stresu. Es vienkārši eju cīnīties, daru savu darbu, visu, ko varu. Bet ļoti forši, ka iznācis tāds labs rezultāts. Es esmu ļoti priecīga un liels paldies manam trenerim Ruslanam Sadikovam un arī trenerim Andrejam Ozerovam, visai izlasei.

Tev Aleksandra gāja visai interesanti, uzvaru sākumā piešķīra ukrainiete. Pastāsti nedaudz vairāk par šo situāciju, kas notika?

Cīņā par trešo vietu Aleksandra Mihailova ar 5:4 pārspēja Ukrainas sportisti Jūliju Palaševsku. Latvijas Karatē federācija ziņoja, ka vispirms uzvara tika piešķirta ukrainietei, taču Aleksandras treneris Andrejs Ozerovs iesniedza protestu, apstrīdot tiesnešu lēmumu nepilnu sekundi pirms cīņas beigām. Protests tika apmierināts, punkts piešķirts Latvijas sportistei, un pēc atlikušo 0,6 sekunžu cīņas par uzvarētāju tika atzīta Aleksandra.

Aleksandra. Cīņā par bronzu uz tatami (speciāls paklājs, ko izmanto cīņām) nācās iziet divas reizes - pirms protesta un pēc protesta. Pirmajā daļā (pirms protesta) rezultāts bija 4:4, pretiniecei bija senšu (jeb pirmā gūtā punkta priekšrocība), un sanāca, ka viņa uzvarēja.

Bet bija tāda situācija, palika divas sekundes (mačs pieaugušo konkurencē notiek trīs minūtes) līdz beigām, tiesneši saka: “Hadžime!”, kas nozīmē, sākam cīņu, mēs abas sitām vienu un to pašu sitienu ar roku vēderā, bet punktu piešīra viņai. Mums ir tāda iespēja, ka var noskatīties video atkārtojumu, ja tiesneši tev nepiešķir punktu. Treneris var uzspiest speciālu pogu, lai tiesnešiem parādītu konkrēto mirkli vēlreiz.

Sanāca tā, ka es stāvēju, bet mans treneris Andrejs Ozerovs sēdēja ar muguru pret ļoti lielu ekrānu, uz kura rādīja video atkārtojumu. To, kādu momentu skatās treneri, varēja redzēt arī visi zālē.

Beata. Arī mēs, komanda zālē, skatījāmies atkārtojumu uz ekrāna un redzējām, ka tas nav pareizais moments.

Aleksandra. Viņi skatījās nepareizo momentu, kur nav mana sitiena. Mēs par to neko nezinājām, tad līdz cīņas beigām palika 0,6 sekundes, un es vairs nepaspēju iegūt punktu. Kad cīņa beidzās, mūsu komanda atskrēja un skaļi kliedza, ka mums vajag rakstīt protestu, jo tiesneši skatījās citu klipu.

Mans treneris zibenīgos tempos uzrakstīja protestu. Protestu pieņēma pēc kādas pusstundas un paziņoja, ka vajadzēs nākt atpakaļ uz cīņu. Tad atkal izgāju uz tatami. Viņi paskatījās vēlreiz to video atkārtojumu un izlēma piešķirt to punktu man. Tagad rezultāts ir 5:4, bet cīnīties palika vēl 0,6 sekundes. Un pat tik īsam brīdim viss tika sagatavots, kā nopietnai cīņai. Protams, nekas neizmainījās.

Beata. Aleksandra veiksmīgi nobloķēja sitienu.

Aleksandra. Bet kopumā es domāju, ka tā ir liela problēma mūsu sportā. Es nevaru pateikt, ka viņi ir vainīgi, bet kā diviem sportistiem, profesionāliem sportistiem, uz to reaģēt? Jums pēc pusstundas vajag iet atpakaļ, no vienas atņemt uzvaru, otrai piešķirt. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti. Paldies, ka tas bija par labu mums, bet slikti, ka kas tāds vispār notiek mūsu sportā. Diemžēl, ne pārāk bieži, bet tā notiek.

Kādi tad ir tie nākamie mērķi?

Beata. Visaugstākā līmeņa sacensības ir pasaules čempionāts, un es izcīnīju ceļazīmi uz to. Redzēsim, kā tur būs. Mēs, protams, trenēsimies un gatavosimies, es ar savu komandu un treneri, un pēc tam čempionāta es darīšu savu darbu, visu, ko varu. Tātad tāds ir plāns.

Aleksandra. Mans mērķis ir tikt pasaules čempionātā. Es domāju, ka katram sportistam tas ir mērķis. Vispār, protams, man mērķis ir izcīnīt medaļas jebkurās sacensībās. Labi startēt, gribas cīnīties, gribas darīt savu darbu, neraugoties, vai tā ir premjerlīga, vai tas ir Eiropas čempionāts, vai sacensības tepat Latvija.

Ko darīsiet ar medaļām? Vai jau ir vieta, kur tās glabāsiet?

Aleksandra. Pagaidām tā visu laiku man ir līdzi, tā ir sanācis. Bet pēc tam es to nolikšu mājās uz plaukta un cerams drīz tai parādīsies daudz “draugu” (smaida), un tai būs jautrāk.

Beata. Man ir tāda vieta mājās, kur es trenējos, neliela zāle, tur ir visas manas medaļas, mani kausi. Es gribu ierāmēt lielo medaļu, blakus medaļai no Parīzes (smaida). Un cerams, vēl būs kādas medaļas.

Par Latvijas Karatē federāciju

Latvijas Karatē federācija ir dibināta 1993. gada 17. novembrī, 2011. gadā LKF ieguva Latvijas Sporta federāciju padomes atzinumu, kas dod tiesības vadīt un koordinēt karatē Latvijā, kā arī pārstāvēt mūsu valsti Pasaules Karatē federācijā un Eiropas Karatē federācijā. Karatē 2021. gadā bija arī Tokijas olimpisko spēļu programmā, tur Latviju pārstāvēja Kalvis Kalniņš, izcīnot septīto vietu. Parīzes olimpiskajās spēlēs karatē jau tika izņemts no olimpiskās programmas un pašlaik nav indikāciju, ka sporta veids varētu atgriezties.