Kā 1904. gada maratons kļuva par vienu no visu laiku dīvainākajiem olimpiskajiem notikumiem? 44 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam
foto: Ekrānzuņēmums
Kubas pilsonis Fēlikss Karvahals pirms sacensībām savas garās bikses nogrieza līdz ceļgaliem.

Kā 1904. gada maratons kļuva par vienu no visu laiku dīvainākajiem olimpiskajiem notikumiem? 44 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam

Sporta nodaļa

Jauns.lv

Pirmās Olimpiskās spēles Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notika Sentluisā 1904. gadā, un viens no olimpiādes centrālajiem notikumiem bija maratons, kura mērķis bija godināt Grieķijas kultūras mantojumu. Tomēr viss nenotika kā cerēts, un olimpiādē maratons izvērtās par komisku izrādīšanos, kas noveda pie daudzu amatpersonu aicinājuma izslēgt šo sporta veidu no Olimpiskajām spēlēm.

Kā 1904. gada maratons kļuva par vienu no visu lai...

Daži no skrējējiem bija atzīti sportisti, kuri jau bija uzvarējuši liela mēroga sacensībās, piemēram, Bostonas maratonā vai iepriekšējās Olimpiskajās spēlēs. Tomēr lielākā daļa  dalībnieku bija vidējas distances skrējēji, kā arī vairākas gluži neparastas personības, kuras priecājās par atrašanos starmešu gaismā.

Maratonā, piemēram piedalījās amerikānis Freds Lorcs, kurš trenējās naktīs, jo dienā strādāja par būvnieku. Tāpat sacensībās piedalījās divi vīri no Dienvidāfrikas Tsvānu cilts— viņi bija pirmie melnādainie afrikāņi, kas piedalījās modernajās Olimpiskajās spēlēs.

foto: Ekrānuzņēmums
Sacensībās piedalījās divi vīri no Dienvidāfrikas Tsvānu cilts— viņi bija pirmie melnādainie afrikāņi, kas piedalījās modernajās Olimpiskajās spēlēs.
Sacensībās piedalījās divi vīri no Dienvidāfrikas Tsvānu cilts— viņi bija pirmie melnādainie afrikāņi, kas piedalījās modernajās Olimpiskajās spēlēs.

Tāpat maratonā piedalījās Kubas pilsonis Fēlikss Karvahals, kurš, neilgi pēc ierašanās ASV visu savu naudu nospēlēja kauliņu spēlē un ceļu no Ņūorleānas līdz sacensību vietai Sentluisā mēroja kājām. Jāpiemin, ka arī viņa apģērbs sacensību dienā bija visai neparasts: viņš maratonu skrēja kreklā ar garām piedurknēm un tumšās, garās biksēs, bet kājās viņam bija ielas apavi un uz galvas - berete.

Sacensību organizators izlemj sportistus pamocīt

Maratona starta šāciens izskanēja 30. augustā, precīzi plkst. 15.03. Karstums todien bija nežēlīgs - tas sasniedza teju +32 grādus pēc Celsija. Sportistiem bija jāskrien pa nelieliem ceļiem, kuru virsmas klāja vairāku centimetru bieza smilšu kārta, un trasē bija iekļauti septiņi pakalniņi, kuru augstums variēja no 30 līdz 90 metriem.

Tāpat daudzās vietās, kur trase nebija norobežota, skrējējiem nācās izvairīties no pilsētas satiksmes un gājējiem. Savukārt ūdeni skrējēji varēja iemalkot tikai vienā trases vietā, jo spēļu organizators Džeimss Salivans, sacensībās veica sava veida eksperimentu. Proti, viņš, vēlējās pārbaudīt cik daudz spēj paveikt cilvēka ķermenis, kad tas ir uz dehidrācijas robežas.

Amerikānis Hiks visa skrējiena laikā bija vadībā, bet Viljams Garsija no Kalifornijas dažus kilometrus pirms finiša ceļa malā sabruka, gandrīz kļūstot par pirmo olimpiskā maratona upuri. Lieta tāda, ka uz ceļiem esošā smilšu un putekļu kārta bija pārklājusi viņa barības vadu un radījusi plīsumu kuņģa gļotādā, izraisot nopietnu asiņošanu. Kā vēsta ārsti, Garsija bija mata tiesu no nāves.

Dienvidāfrikānim uzbrūk suns, kubietim - sakas vēdergraizes

Dienvidāfrikāni Lēnu sacensību laikā pusotra kilometra garumā vajāja aptracis suns, līdz ar to viņš bija spiests no trases novirzīties. Tikmēr Kubas pilsonis savās garajās biksēs un ielas kurpēs turpināja mierīgā tempā virzīties uz priekšu, ik pa laikam piestājot, lai parunātos ar skatītājiem. Kādā brīdī viņš pat apstājās pie automašīnas, jo pamanīja, ka tās pasažieri ēd persikus. Viņš tiem palūdza vienu augli, tomēr autobraucēji atteicās viņam to dot. Tomēr vīrietis no saviem nodomiem neatstājās - viņš no mašīnas pagrāba divus persikus, kurus notiesāja skrienot.

Nedaudz tālāk trasē viņš apstājās pie kāda augļu dārza, lai panašķotos ar āboliem. Tomēr turpinot skriet, viņu sāka mocīt vēdergraizes, kā dēļ viņš apgūlās, lai nedaudz nosnaustos. Arī skrējējs Melors, kurš tobrīd bija vadībā, cieta no smagiem krampjiem. Viņš palēnināja tempu, pārgāja soļos un beigās no sacensībām izstājās. Tāpat arī celtnieku Lorcu piemeklēja vēdergraizes, kuru dēļ viņš uzlēca uz kādas no pavadošajām mašīnam un uz tās pabrauca vadošajiem skrējējiem garām. "Tajā laikā Olimpiskā maratona noteikumi atļāva skrējējiem saņemt palīdzību no treneriem un sacensību organizatoriem,” grāmatā "America’s First Olympics: The St. Louis Games of 1904" norāda tās autors Džordžs R. Metjūss.

Kad pievarētas bija divas trešdaļas distances, vadošais amerikānis Hiks no saviem pavadoņiem saņēma neparastu maisījumu no strihnīna un olu baltumiem – tas bija pirmais dokumentētais dopinga gadījums modernajās Olimpiskajās spēlēs, kad vēl nebija ieviesti noteikumi pret snieguma uzlabojošo vielu izmantošanu. Strihnīns tolaik nelielās devās tika izmantots kā stimulants, kaut gan mūsdienās Slimību kontroles un profilakses centri to raksturo kā “spēcīgu indi,” kuru galvenokārt izmanto kā pesticīdu grauzēju iznīcināšanai. Hiksa komandai līdzi bija arī brendija pudele, tomēr viņi nolēma to sportistam nepasniegt.

Celtnieks Lorcs, atguvās no krampjiem pēc 17 automašīnā pavadītiem kilometriem. Viņš izkāpa no auto un turpināja distanci skriešus. Hiksa treneris par to bija nikns un lika sportistam trasi pamest, tomēr Lorcs turpināja savu ceļu un pabeidza distanci trīs stundās un 13 minūtēs. Pūlis gavilēja. Taču ovācijas ātri pārvērtās izsaucienos, kad atklājās patiesība. Lorcs smaidot taisnojās, ka nekad nav plānojis pieņemt balvu - viņš esot finišējis tikai joka pēc.

Amerikānis Hiks, ar strihnīnu asinīs, bija kļuvis pelēcīgi bāls. Kad viņš dzirdēja, ka Lorcs ir diskvalificēts, viņš saņēmās un piespieda sevi distanci turpināt. Skrējēja treneris viņam pasniedza jaunu devu ar strihnīnu un olu baltumu, šoreiz pievienojot tam klāt nedaudz brendija. Tāpat viņi samitrināja Hika ķermeni un galvu. Pēc šīs procedūras viņš it kā atdzīvojās un paātrināja tempu.

Sacensību amatpersona Čārlzs Lūkass par notikušo rakstīja: “Pēdējās divās jūdzēs Hiks skrēja kā labi ieeļļots mehānisms. Viņa acis bija blāvas un nespodras, āda bija kļuvusi pelēka, izskatījās, ka viņa rokām klāt piesieti svari, bet kājas knapi pacēlās no zemes."

Skrējējam sākās halucinācijas. Pēdējos kilometros viņš ik pa laikam nedaudz atgūlās un iemalkoja brendiju. Tāpat viņš norija vēl divas olu baltumu devas. Ieskrienot stadionā, viņš knapi vilka uz priekšu savas kājas. “Viņa apakšžoklis karājās kā vājprātīgajam un acu skatiens bija tukšs," vēsta tā laika laikraksti. Hiksa treneri viņu pārnesa pāri finiša līnijai, turot viņu stāvus, kamēr skrējēja kājas turpināja mehāniski kustēties. Viņš tika pasludināts par uzvarētāju.

foto: Ekrānuzņēmums
Pēc uzvaras Hiks norādīja, ka "šī bijusi sliktākā trase viņa dzīvē un tajā esošie pakalniņi grauj cilvēka garu".
Pēc uzvaras Hiks norādīja, ka "šī bijusi sliktākā trase viņa dzīvē un tajā esošie pakalniņi grauj cilvēka garu".

Četri ārsti stundu strādāja pie tā, lai atgrieztu Hiksu pie normālas saprašanas. Pēc uzvaras Hiks norādīja, ka "šī bijusi sliktākā trase viņa dzīvē un tajā esošie pakalniņi grauj cilvēka garu". Pēc gada Hiks un būvnieks Lorcs satikās vēlreiz, šoreiz - Bostonas maratonā. Šajās sacensībās uzvarēja Lorcs, un šoreiz viņš distances pievarēšanai automašīnu neizmantoja.