Zelta medaļas svars: Rihards Snikus un viņa stāsts par gribasspēku

Nav jābrīnās, ka dienā, kad ierodamies Riharda dzīvesvietā Baldonē, mūs sagaida viņa tantes Elīnas vīrs Edgars un atvainodamies teic, ka Rihards par kārtējo žurnālistu vizīti laikam piemirsis un kaut kur aizminies ar riteni. Bet nekas, viņš tūliņ būšot atpakaļ. Tā arī notiek.

Plašajā virtuvē uz galda goda vietā ir olimpiskās zelta medaļas. Pirmo reizi šo visu sportistu sapņu piepildījumu paņemu rokā, un jāteic – nebiju domājusi, ka tās ir tik smagas. Varbūt tādēļ, lai atbilstu ieguldītā darba smagumam. Riharda gadījumā lielu tā daļu iznesusi viņa ģimene – Elīna un Edgars. Ierasts, ka sarunāties ar medijiem Rihardam palīdz Elīna, bet šoreiz viņas vietā stājas Edgars. Mazliet savāda jau ir šāda saruna, jo Rihardam bērnu cerebrālās triekas rezultātā ir atņemtas runas spējas. Viņš savā valodā pasaka tikai dažus vārdus, tāpēc pamatā uz jautājumiem atbild Edgars, bet Rihards, sekodams sarunai, teikto apstiprina ar galvas mājienu vai īsiem vārdiem, pakoriģē ar acu skatienu, bet, ja piebilstams kas vairāk, atbildi uzraksta telefonā.

Gatavs nākamajām spēlēm

Laikam esat paguruši no žurnālistu uzlidojuma. Rihardam šī uzmanība patīk?

   Edgars: Kamēr tas bija kaut kas jauns un notika reti, tikmēr patika, bet tagad, īpaši pēc olimpiskajām spēlēm, uzmanība jau apnikusi. Rihards piekrītoši māj ar galvu, smaida un ar roku rāda – līdz kaklam. Uzzinājis par kārtējo interviju – mēs nevienam neatsakām, jo žurnālistiem arī savs darbs jādara –, viņš tikai nopūšas. Un ticiet, kad būsim kādu brīdi parunājuši, jūs kaut ko no Riča teiktā jau sapratīsiet.

   Pirms četriem gadiem Tokijā Rihards izcīnīja divas sudraba medaļas, tagad Parīzē – divas zelta. Pēc sudraba viņš teica, ka vienmēr ir tiecies pēc tā augstākā un gribas to zeltu dabūt. Nu tas izdarīts. Kāds ir nākamais mērķis?

   Edgars: Es atbildētu tā – būs jauns zirgs, jāmēģina panākt augstāko sasniegumu arī ar to. Jo trīs zelta medaļas iegūt nevar – paraolimpiešiem individuālajā startā ir tikai divas disciplīnas. Trešo zeltu varētu izcīnīt vienīgi komandā, kad startē trīs jātnieki, bet Latvijai tas ir nereāli. Jau šis sasniegums būtībā vēl ir tāds līdz galam neapjausts, brīžiem gribas teikt, lai pamodina no sapņa – vai tas tiešām ir noticis? Tomēr tās divas zelta medaļas nav vīzija! Rihards, sekodams Edgara teiktajam, smaida un apstiprinoši māj ar galvu, bet paralēli telefonā ieraksta: “Esmu gatavs savu čempiona titulu aizstāvēt arī nākamajās paraolimpiskajās spēlēs. Un mans mērķis ir ne tikai Losandželosa, bet arī Austrālijas spēles 2032. gadā.”

   Lieliska apņemšanās! Pirms startiem Parīzē juti lielu satraukumu?

   Rihards noliedzoši papurina galvu un uzraksta: “Galīgi ne! Es tik zināju, ka man godam jāizdara savs darbs, un to arī izdarīju.”

   Edgars: Toties gads līdz olimpiādei mums visiem bija satraukumu pilns. Rihardam sašķobījās veselība, ļoti sāpēja mugura, arī zirgs King of the Dance saslima, izcēlās nesaskaņas komandā, daļa vairs neticēja, ka mēs aizbrauksim uz Parīzi. Tāpēc par medaļām jutām dubultprieku – neraugoties uz ērkšķiem ceļā, mums tomēr viss izdevās!

   Elīna telefonsarunā uzsvēra, ka visu situācijas smagumu esot iznesis tu.

   Edgars: Reiz pēc treniņa pie manis pienāca Riharda trenere Agnese Rozīte un teica, lai parunāju ar Riču, jo kaut kas neesot kārtībā, viņš esot tāds nesavācies, it kā prātā jauktos citas domas. Braucot mājās, situāciju pārrunājām kā vecis ar veci. Teicu, ka viņš tagad ir sasniedzis karjeras punktu, kurā gribētu atrasties jebkurš sportists, ir kvalificējies olimpiādei, tūlīt jābrauc uz Parīzi, kur ir visas iespējas ļoti labi nostartēt. Ka viņa labā strādā vesela komanda, ka mēs, ģimene, savu dzīvi principā pakārtojam viņam – vadājam uz un no treniņiem, pie fizioterapeita un citiem speciālistiem. Tātad arī viņam no savas puses ir jāuzņemas atbildība un jāsavācas. Atgādināju arī – ja viņš labi nostartēs, atkal uz četriem gadiem būs garantēta līgumu noslēgšana ar federāciju, saņems algu, un dzīve būs sakārtota. Tas nav mazsvarīgi. Uzklausījis šo morāli, Riča brīdi kaut ko pārdomāja, tad deva man roku – apsolu, ka saņemšos! Arī pēc tam vēl ne reizi vien nācās viņu sapurināt, bet rezultāts neizpalika.

Deju karalis un Uzlecošais zelts

   Cik reižu nedēļā Rihards jāved uz treniņiem?

   Edgars: Parasti divas, bet pirms olimpiādes – trīs reizes. Divi treniņi bija Tīrainē, viens Kleistos. Kad zirgs King of the Dance (Deju karalis – no angļu val.) saslima, dabūjām otru zirgu Rising Gold (Uzlecošais zelts – no angļu val.), bet ar viņu treniņi Kleistos sākās deviņos vakarā.  Pēc tam vēl atceļš uz Baldoni. Tā bija pamatīga slodze mums visiem. Kamēr es nodarbojos ar Riču, Elīnai bija pamatīga ņemšanās ar mūsu trīs bērnu – 11 gadu vecā Egerta un četrgadīgo dvīņu Everlīnas un Elianas – pieskatīšanas un izvadāšanas organizēšanu. Tāpēc saku, ka medaļas – tas ir forši, bet kādu darbu tas prasījis!

   Rihard, vai pēc pirmās zelta medaļas tev bija pārliecība – arī otrais zelts būs mans?

   Uzraksta: “To, ka izcīnīšu otru medaļu, jutu, bet, ka otru zelta, man pašam bija pārsteigums. It sevišķi vēl par augsto vērtējumu no tiesnešiem.”

   Cik sportistu katrā disciplīnā piedalījās, un kuru no viņiem tu uzlūkoji kā sīvāko konkurentu cīņā par medaļām?

   Uzraksta: “Man brīvā stila disciplīnās bija 22 konkurenti, paši sīvākie – amerikāniete un itāliete.”

   Esi taču apmierināts ar savu sasniegumu?

   Uzraksta: “Protams! Mani lielākie palīgi un atbalsts ceļā uz tiem, arī ikdienā, ir Elīna un Edgars. Viņi ir mana ģimene, bez viņu palīdzības es noteikti nebūtu tur, kur esmu tagad – sportiskās karjeras virsotnē.”

   Kā tu sadzīvo ar Elīnas un Edgara bērniem?

   Rihards smaida un pasaka: labi. Edgaram taisnība – nemaz nevajag ilgu laiku, lai ar Riču varētu saprasties.

   Edgars: Ar Everlīnu un Elianu viņš labprāt spēlējās, bet, kad jau sāk krist uz nerviem, kaut ko noburkšķ un liek to manīt ar bargāku sejas izteiksmi. Mazās klausa, liek Ričam mieru.

   Kāpēc Riharda zirga vārds ir Deju karalis?

   Edgars: Vārdus zirgiem dod zirgu saimniecībā, tam ir savi noteikumi. Bet trāpīts desmitniekā – viņš ir ļoti graciozs. Būtībā vēl trāpīgāks ir otrā zirga vārds, ar kuru Ričs trenējās, kamēr Deju karalis bija apslimis, – Uzlecošais zelts. Viņš taču palīdzēja uzlēkt zeltam!

Tokijā un Parīzē pilsētu apskatīt paguvāt?

   Edgars: Uz abām paraolimpiskajām spēlēm Riču pavadīja Elīna.

   Rihards: Nē.

Edgars: Ekskursijas bija plānotas, bet, kā teica Elīna, pēc pārlidojumiem un treniņiem bijis tāds pārgurums, ka brīvajā dienā izvēlējušies pabūt mierā un klusumā. Turklāt visi mazliet baidījās braukt ārpus olimpiskā ciemata, jo mazums kas var notikt – to pašu kovidu var saķert. Ja gribi sasniegt visaugstāko, no daudz kā dzīvē jāatsakās. Tas attiecas uz jebkuru profesionālu sportistu. Piemēram, futbolistu līgumos ir ierakstīts, ka viņi nedrīkst slēpot, lai izvairītos no traumu gūšanas riska.

Uz zirga jūtas zirgā

   Kā Rihards sāka nodarboties ar jāšanas sportu?

   Edgars: Vainīga ir reitterapija, uz kuru Riču sāka vest vectēvs. Tur trenere Olga pamanīja, ka viņam jāšana patīk un padodas, tā pamazām ārstnieciskās nodarbības pārauga profesionālā sportā.

   Zirgā kaut kā ir jātiek...

   Edgars: Pie zirga tiek noliktas mazas saliekamas koka trepītes. Kāds Ričam palīdz līdz tām aiziet, bet tālāk viņš visu izdara pats – pa tām iekāpj kāpšļos, un treniņš var sākties. Arī nokāpj pats.

   Kaut kāda ķīmija starp viņu un zirgu laikam veidojas...

   Edgars: Meklējot zirgu saslimušā Deju karaļa vietā, viens pagadījās riktīgs ērzelis – uzvedās kā satrakojies puišelis, man bija bail pat pieiet tam klāt. Bet Riča vēsā mierā uzkāpa mugurā un zirgu savaldīja. Nu, klausīja viņš Riču!

   Rihards uzraksta: “Mazliet bail man bija.”

   Varbūt tu, īpaši pirms startiem dažādu mērogu sacensībās, zirgam iebubini ausī kaut kādus sev vien zināmus vārdus?

   Uzraksta: “Nē. Tikai paglāstu.”

   Edgars: Un pēc treniņa iedod burkānu vai cukura graudiņu – tāpat kā citi jātnieki. Bet Riču ar šiem dzīvniekiem laikam tiešām saista īpašas saprašanās ķīmija.

   Reitterapijas laikā Riča ir startējis pat konkūrā – lēcis pāri šķēršļiem. Ja sāc nopietni nodarboties ar jāšanas sportu, cilvēkam ar īpašām vajadzībām šī disciplīna ir izslēgta, jo viņam nokrist no zirga ir divtik bīstami nekā fiziski veselajam. Tas gan nenozīmē, ka Riča no zirga nekad nav kritis. Un kā vēl ir! Vienreiz pats redzēju kritienu. Zirgs, negaidīta trokšņa izbiedēts, spēji apstājās, un Riča lidoja viņam pāri... Sajūta briesmīga, tikai viena doma – kā viņš piezemēsies. Kaut kā ieķērās kāpšļos. Citādi viņš visstabilāk jūtas zirgā!

   Vēl viens vectēva nopelns – viņš iemācīja Rihardu braukt ar riteni. Rihard, tu ar grūtībām staigā, bet uz riteņa tiec bez citu palīdzības, brauc stabili. Kā tev tas izdodas?

   Rihards rausta plecus un uzvaroši smaida – nezinu, bet izdodas!

   Edgars: Ejot viņam grūti noturēt līdzsvaru, gāžas, bet uz riteņa turas stabili, vīlē taisni! Ziemā ritenim uzliekam šipa riepas, un Riča dragā pa visiem lediem. Kā tas tā nākas, neviens nezina. Vectēvs mazdēla veselības stāvokļa uzlabošanai darīja visu iespējamo, un viņam ir izdevies pat šķietami neiespējamais. Reiz mēs abi ar Riču ielaidāmies pat tādā avantūrā, ka aizbraucām ar ričukiem līdz Iecavai un atpakaļ; tie ir 20 kilometri vienā virzienā. Labi, es trenējos riteņbraukšanā, bet, kaut arī mināmies lēnāk, Riča turēja līdzi.

   Diagnoze cerebrālā trieka Rihardam tika noteikta uzreiz pēc piedzimšanas. Tās izpausmes mēdz būt dažādas.

   Edgars: Rihardam tā vairāk skārusi ķermeņa labo pusi, bet sīkāk mēs tajā neiedziļināmies un ikdienā par to nerunājam. Neviens no mums Riču neuzlūko kā cilvēku ar īpašām vajadzībām, bet kā pilnīgi normālu cilvēku. Varam arī viens uz otru sadusmoties, izlamāties. Es Elīnas ģimenē ienācu gandrīz pirms 20 gadiem, redzēju, ka Riča tā dīvaini staigā, un tad Elīna man visu drosmīgi izstāstīja. Tolaik jau invalīdi vēl negāja laukā no mājām, ģimenes pat centās viņus slēpt no sabiedrības acīm un neko nestāstīja. Par līdzcilvēku attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nemaz nerunāsim.

   Drosmīgs solis no tavas puses – zināji, ka būtībā appreci sievieti ar problemātisku bērnu pūrā, tātad arī tev ar Rihardu būs jārēķinās visas jūsu kopdzīves laikā.

   Es par to īpaši nedomāju, un neviens, arī Elīnas vecāki, man īpaši nepieteica savu soli apdomāt. Viss notika ļoti dabiski.

   Rihard, esi priecīgs, ka tev līdzās ir Edgars?

   Rihards: Jā!

   Edgars: Kā tik mums abiem nav gājis! Reiz Riču pie ārsta pat uz rokām nesu – slimnīcas gaitenis bija tik pilns, ka ar ratiņkrēslu pa to izstumties nebija iespējams.

Īstos vecākus negrib redzēt

   Kad Elīna pateica, ka nav Riharda māsa, bet tante, biju diezgan pārsteigta, jo viņa visur minēta kā māsa.

   Edgars: Pavisam īsi stāsts ir šāds – Riharda vecāki ir Elīnas krietni vecākā māsa ar savu vīru. Laikam jau abi bija nobijušies, kā tiks galā ar bērnu invalīdu, un viņu pameta. Riču savā paspārnē paņēma vecvecāki. Elīnai, viņu jaunākajai meitai, tobrīd bija četri gadi. Tā nu abi auga kopā, un daudziem radās priekšstats, ka viņi ir brālis ar māsu. Neviens arī īpaši necentās neko paskaidrot, jo ģimene bija daudz ko pārdzīvojusi un nolēmusi par to klusēt. Piebildīšu tikai, ka brīnos, kā Elīnas vecāki to visu izturēja. Nu jau Ričam ir trīsdesmit seši!

   Rihard, vectēvs bija tavs vistuvākais cilvēks?

   Rihards: Jā. Teikto pavada skumīgs smaids.

   Edgars: Vectēvs vispār ļoti mīlēja bērnus. Kopā viņam to bija pieci – meita no pirmās laulības un četri laulībā ar Ritu, vecomāti. Tikai dzīvē viss iegrozījās ne tā, kā gribētos... Varbūt tā ir arī citām tautām, bet man šķiet, ka latviešiem brāļu un māsu savstarpējā rīvēšanās ir ļoti izteikta.

   Rihard, pēc vectēva nāves tevī noteikti raisījās dažādas pārdomas.

   Uzraksta: “Pirmajā brīdī manī iestājās haoss. Baidījos par to, kas ar mani notiks turpmāk, jo visiem bija savi darbi. Bet viss ātri sakārtojās.”

    Vecvecāki un māsas ar Riharda mammu vēlāk vēl satikās?

   Edgars: Nē. Pēc Riča pamešanas ne viņa par kādu ir interesējusies, ne kāds par viņu.

   Rihard, ko tu teiktu, ja pie durvīm pieklauvētu tava īstā mamma vai tēvs?

   Uzraksta: “Es viņus visdrīzāk nelaistu iekšā un palūgtu aiziet, no kurienes nākuši.”

   Edgars: Ja es būtu tādā situācijā, rīkotos tāpat. Jo, ja vecāki var pamest bērnu, tā jau ir diagnoze – tātad viņiem kaut kas nav kārtībā ar galvu. Nu nav tādu apstākļu, kuru dēļ būtu jāatstāj savs bērns! Un kāda Ričam gar viņiem vairs daļa – viņam ir ģimene, dzīve piepildīta ar sportu un daudzām citām lietām.

Katram savs liktenis

   Agrā bērnībā Rihards varējis normāli parunāt. Kad un kāpēc valodiņa pazuda?

   Edgars: Grūti pateikt, kāpēc tā notika. Augot kaut kas ķermenī mainījās. Maziņš būdams, Riča tiešām varēja labāk parunāt. Viņš jau vairākkārt teicis, ka dažkārt par runas spēju zaudēšanu izjutis pašpārmetumus, jo nav gana cītīgi attīstījis valodu, skaļi runājot un lasot.

   Logopēds nevarēja palīdzēt?

   Tolaik pat nebija logopēdu, kas strādātu ar parastiem bērniem, kur nu vēl ar tiem, kas piedzimuši ar tādu diagnozi. Iespējams, ņemot vērā medicīnas attīstību, mūsdienās bērni, kas atrodas līdzīgā situācijā, runāšanā sasniedz daudz vairāk. Ne tai laikā piedzima... Bet, būtu piedzimis citā laikā, nez vai kļūtu par olimpisko čempionu. Katram savs liktenis nolikts.

   Rihards mācījās un pabeidza Baldones vidusskolu laikā, kad iekļaujoša sabiedrība nevienam pat sapņos nerādījās.

   Edgars: Tieši tāpēc Rihards skolā sāka mācīties novēloti – tikai tad, kad valsts līmenī tika izlemts, ka bērniem ar īpašām vajadzībām jānodrošina iespēja mācīties parastajās skolās. Bet viņš tāpat paguva izmācīties un pēc tam Jūrmalā ieguva augstāko izglītību programmēšanā. Ar galvu Ričam viss ir kārtībā! Datorā viss notiek, citiem jāpasvīst, lai tiktu līdzi.

   Rihard, varbūt esi strādājis arī kā programmētājs?

   Rihards: Nē.

   Edgars: Kā – nē?! Vienu brīdi taču tu attālināti strādāji! Pirmajā mirklī Rihards jautājoši paveras Edgarā, tad pasmaida – viņš to bija piemirsis.

   Pusaudžu gados bērni mēdz būt ļoti nežēlīgi gan rīcībā, gan izteicienos. Rihard, tev no tā gadījās ciest?

   Noliedzoši papurina galvu.

   Edgars: Bija viena epizode – kad Rihards ar Elīnu iegāja Baldones kinoteātrī, bērni, pustumsā pamanījuši, ka viņš zvāļojas, sākuši ķiķināt, ka viens te pillā ienācis. Bet tas arī laikam bija vienīgais gadījums. Turklāt nevar vainot tikai bērnus. Par to, ka cilvēki mēz piedzimt dažādi, tolaik nerunāja ne ģimenēs, ne skolās. Tad kā lai viņi to zinātu? Tagad, protams, viss mainījies, tādiem kā Ričs nav problēmu iekļauties sabiedrībā. Neviens arī vairs nerunā muļķības, kāpēc kurš piedzimis tāds vai šitāds.

  Rihards uzraksta: “Ar laiku skolā visi pie visa pierada, sanāca pat, ka citi pielāgojās man.”

Cenšos būt neatkarīgs

   Nopietnai saziņai ar citiem Elīnai vai Edgaram visur jābūt līdzi?

   Rihards protestē, izskatās teju vai apvainojies: Nē!

   Edgars: Ja jārunā ar federāciju, treneriem, dakteriem, tad kādam no mums, protams, jābūt kopā ar Riču, bet sadzīviskā līmenī viņš pats tiek galā. Baldonē Riču visi pazīst! Aizbraukt uz veikalu iepirkties nav nekādu problēmu – produktu sarakstu pārdevējam uzraksta telefonā vai norāda uz tiem ar roku.

   Rihard, arī ikdienas darbus tu pats izdari?

  Uzraksta: “Cik vien varu, cenšos būt neatkarīgs. Man ļoti nepatīk kādam prasīt palīdzību! Mājās visu daru pats. Vecaimātei palīdzu arī dažādos mājas darbos, gatavoju ēst. Izņemot zupas un otros ēdienus – tos gatavo viņa. Mēs dzīvojam kopā. Otrā mājā, tepat blakus.”

   Esi veselīga dzīvesveida piekritējs? Domā arī par to, ko liec vēderā?

   Uzraksta: “Piedomāju, ko ēdu, bet lai būtu pilnīgs veselīga dzīvesveida piekritējs? Noteikti ne.”

  Kas tev garšo vislabāk? Katram esot ēdiens, no kura viņš nevar atteikties pat trijos naktī...

  Uzraksta: “Tas viennozīmīgi būtu kāds makarona ēdiens.”

   Kur rodi motivāciju censties, darīt?

   Uzraksta: “Spēks rodas no tā, ka ik diena ir citāda, un no tā, ka man ir tik daudz aizraušanos, kas sagādā prieku un panākumus. Neciešu rutīnu. Treniņi, diskotēku spēlēšana, draugi – tāda ir mana ikdiena.”

   Draugi brauc pie tevis vai tu pie viņiem?

   Uzraksta: “Dažādi.”

   Edgars: Draugi biežāk atbrauc pie viņa, un tad viņi kopā kaut kur aizlaiž. Viņi savā starpā runā par visu un saprotas lieliski i bez rakstīšanas telefonā. Jā, nē, mīmikas un žestu valoda, un – viss notiek! Diskotēku spēlēšana jau arī Ričam ir tusiņš. Neviens viņu neuztver kā invalīdu. Draugi ir gan no skolas laika, gan vēlāk iegūti.

   Kur Rihards vada diskotēkas?

   Edgars: Pa visu Latviju. Spēlē kāzās, Vecrīgas klubos, privātajās ballītēs. Riča kvalificējies kā dīdžejs un veic ārpakalpojumu – viņam, kā saka, ir sava cenu lapa, tas ir viņa bizness. Sākumā viņu uz spēlēšanas vietu ar visiem darba instrumentiem veda vectēvs, vēlāk mēs, tagad draugi. Spēlēt tikai Baldonē – tas Ričam par īsu!

   Rihard, ballītēs ir daudz smuku meiteņu – tev gribas piemiegt viņām ar aci? Pieaudzis vīrietis taču esi.

   Sākumā Rihards mazliet samulst, tad uzraksta: “Man ir draudzene.”

   Tu esot rīkojis savu 30 un 35 gadu dzimšanas dienas svinības. Kaut ko jestru arī izdomāji?

    Uzraksta: “Galvu bija, par ko palauzīt, jo pirmo reizi ko tādu darīju, bet bija ļoti interesanti. Uz 30. dzimšanas dienu uzaicināju vēderdejotāju un dzīvo mūziku, bet nekādas sporta spēles vai ko tādu gan neorganizēju. Jo cilvēki, nākot uz ballīti, grib vienkārši atpūsties, parunāties un gardi paēst.”

    Kādas tradīcijas tev vispār ir mīļas, kādi svētki?

    Uzraksta: “Vismīļākie man noteikti ir Jāņi, jo tie ir īsti latviešu svētki ar savām foršajām tradīcijām.”

Citā dzīvē gribētu būt ērglis

   Kāda mūziku tu diskotēkās, ballēs spēlē?

   Uzraksta: “Dažādu.”

   Edgars: Jebkādu. Kas maksā, tas pasūta mūziku! Paraolimpisko spēļu čempionu ballītē Baldones estrādē bija ļoti daudz cilvēku, viņš laida mūziku visām gaumēm, un, tā kā ballīte bija labi izreklamēta, tā izskanēja pa visu Latviju. Elīna pat paguva to pateikt pieņemšanā pie Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča!

   Rihards uzraksta: “Bija patīkami pasniegt roku prezidentam!”

  Kad atgriezāties no Parīzes, jūs pie Brīvības pieminekļa sagaidīja cilvēku pūlis. Daudziem – gan līdzjutējiem, gan sportistiem – acīs bija aizkustinājuma asaras. Tev arī?

   Uzraksta: “Man asaras acīs bija, skanot Latvijas valsts himnai. Arī apzinoties, ka to visu esmu nopelnījis ar ļoti smagu darbu.”

   Nu jau sportistu sagaidīšana pēc izciliem startiem nozīmīgākajās sporta sacensībās kļuvusi par tradīciju. Tu to atzīsti un gribētu, lai tāda iesakņojas?

   Uzraksta: “Protams! Tas taču ir ļoti patīkami, kad pēc tādiem sasniegumiem tevi mājās sagaida un sveic. Tas noteikti paceļ garastāvokli un dod papildu stimulu trenēties, censties.”

   Kas tevi vēl spēj aizkustināt līdz asarām?

   Uzraksta: “Tas var būt pilnīgi jebkas, kaut vai negaidīta situācija ikdienā.”

   Un kas sadusmot?

   Uzraksta: “Mantkārīgi cilvēki.”

   Edgars: Un es domāju, ka arī mazās meitenes, kuras nelaikā pamodina! Bet zelta medaļu dēļ Ričam tiešām jāsāk filtrēt cilvēkus. Ģimenē jau esam to pārrunājuši. Zinot, kādas prēmijas par olimpisko zeltu sportistiem izmaksā valsts, var uzrasties jauni draugi ar mērķi Riču izmantot. Tāpēc mēs, savstarpēji viens otram uzticoties, cenšamies situāciju kontrolēt.

   Rihard, bijuši brīži, kad tev kļuvis sevis žēl?

   Uzraksta: “Salīdzinot kaut vai ar citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, man nav, par ko žēloties. Tagad tik daudzi sūdzas vispār par neko!”

   Edgars: Šajā ziņā Riharda pluss, ja tā var teikt, ir tas, ka viņš tāds jau piedzima. Daudz smagāk ir, piemēram, paraolimpiešiem Aigaram Apinim un Daigai Dadzītei, kuru dzīve vienā mirklī apgriezusies kājām gaisā, piesaistot viņus ratiņkrēslam. Bet gan viņi, gan Rihards var motivēt citus cilvēkus beigt gausties un kaut ko darīt. Vajag tikai gribēt, un tad viss notiks. Kā jebkura cilvēka dzīvē. Ričs nevar runāt, bet viņš kāzās spēlē ballītes! Kādam, kas pastutē, protams, jābūt. Šādu cilvēku dzīvē ģimene ir ļoti svarīga, ja ne vissvarīgākā. Kas cits, ja ne tuvākie cilvēki aizvedīs pie ārstiem, fizioterapeitiem? Pie Riča fizioterapeits brauc uz mājām. Viņš Riču labi pazīst, zina, pie kā jāpiestrādā. Jāvingro viņam būs visu mūžu, jo mugurkauls vērpjas arvien vairāk un vairāk un nospiež nervu. Tas izraisa sāpes, un, lai tās noņemtu, vajadzīgas blokādes. Jāšana arī mugurkaulu pasit laukā, tas staigā.

   Rihards uzraksta: “Bet bez zirga es arī nevaru!”

   Ar joni tuvojas Ziemassvētki. Saviem mīļajiem cilvēkiem dāvanas svētkos sagādāsi?

   Uzraksta: “Noteikti. Kaut ko īpašu katram.”

   Tev pašam tās patīk saņemt?

   Uzraksta: “Ja godīgi, tad ne visai. Man daudz vairāk patīk dot nekā saņemt.”

    Ziemassvētku naktī zirgi runājot... Ko tu gribētu pajautāt savam zirgam?

   Uzraksta: “Es pajautātu, kas viņš gribētu būt nākamajā dzīvē.”

   Un kas nākamajā dzīvē gribētu būt tu? Ja vispār tici reinkarnācijai.

   Uzraksta: “Nezinu, vai ticu reinkarnācijai, bet kaut kas pēc tam noteikti ir...  Es nākamajā dzīvē laikam gribētu būt ērglis. Jo viņš ir spēcīgs, liels, varošs putns.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Zelta smagums" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.