Latvijā izdevīgāk būt vienam, secina eksperts. Ko darīt, lai tas mainītos?

“Kas Jauns Avīze” iztaujā Pēteri Leiškalnu, kāpēc esam ieslīdējuši demogrāfiskā bedrē, kas gaida nākotnē, kas jādara, lai nācija turpinātos.

Demogrāfijas jautājumos neesat tikai teorētiķis. Kā jūs ar sievu nebaidījāties laist pasaulē bērnus laikā, kad sadzīviskie un citi apstākļi nemaz nebija vieglāki?

Jautājumu par bērnu skaitu noteica dzīvesbiedre, mans uzdevums iespēju robežās bija ģimeni nodrošināt. Kad pusaudža vecumā un jaunības gados ar māti apspriedu profesijas izvēli, viņa vienmēr atgādināja, ka vīrietis nevar strādāt tādu darbu, kā viņam patīk, primārais pienākums ir nodrošināt savus bērnus.

Tolaik bija tāda dīvaina kārtība, par vienkāršiem darbiem varēja vairāk nopelnīt nekā ar labu izglītību. Bija mazliet ačgārni, tagad tas ir mainījies. Bet tā nu māte bija ieaudzinājusi – bērnu skaitu ģimenē nosaka sieviete,  bet vīrietim ir pienākums nodrošināt. Tas gan mani neatturēja no studijām, bet darba izvēli ietekmēja.

Mana doma sākotnēji bija, lai būtu vismaz divi dēli, kam nodot zināšanas un pieredzi. Bet sagadījās, ka otrais dēls piedzima kā sestais bērns ģimenē. Kad ir seši, septītais arī nav problēma, un tā 30 gados laulībā mums bija jau desmit bērni. Tagad otrajā ģimenē vēl divi.

Demogrāfiskā bedre ir dziļa, kāpēc esam tik zemu noslīdējuši?

Lai notiktu samērīga paaudžu nomaiņa, gadā vajadzētu piedzimt pusotram procentam no nācijas, kas šobrīd būtu ap 27 tūkstošiem. Pagājušajā gadā nesasniedzām pat pusi no tā.

Šobrīd ir divu faktoru summa – ilglaicīga neadekvāta sociālā politika, kam šobrīd uzslāņojas tāds fenomens, ko var apzīmēt kā nobīdes dzimstību. Piemēram, 1987. gadā Latvijā piedzima ap 42 000 bērnu, 1997. gadā, tikai desmit gadus vēlāk – 18,88 tūkstoši.

1987. gadā dzimušās meitenes tipisko vecumu, kad dzimst pirmais bērns, sasniedza 2015. gadā (protams, bērni dzimst arī citos vecumos, bet, skatot gada griezumā, vadāmies pēc tipiskākā). Tajā pašā gadā tipisko vecumu, kad dzimst otrais, trešais un nākamie bērni, sasniedza astoņdesmito gadu sākumā dzimušās meitenes, kuru arī bija relatīvi daudz.

Un tad bija pacēlums – gandrīz 22 000 jaundzimušo, kas, protams, nav 42 000, tomēr gandrīz divkārt vairāk nekā šobrīd, kad tipiskajās jauno māmiņu vecumgrupā ienāk deviņdesmito gadu vidū un otrajā pusē dzimušās meitenes. Tad vidēji gadā piedzima ap 20 000 bērnu, tātad tikai ap 10 000 potenciālo jaunu mammu, turklāt – ja nav aizbraukušas no Latvijas.

Pagājušajā gadā piedzima 12 887 bērni, tātad pēc 28 gadiem klāt nāks 6000 potenciālo jauno mammu. Relatīvi īsā laika posmā no 20 000 jauno mammu būsim noslīdējuši līdz sešiem tūkstošiem. Lai ar tādiem nosacījumiem neiebrauktu vēl dziļāk bedrē, bērnu skaits katrā ģimenē būtu jātrīskāršo, kas nav reāli, jo ir nokavēts laiks.

Mēs, sākot ar deviņdesmito gadu vidu, nenodrošinājām ģimeņu atbalsta politiku pietiekami augstā līmenī, un katram zemas dzimstības gadam ir atsitiens uz dzimstību pēc 30 gadiem. Šogad dzimušo skaitam atsitiens būs atkal pēc 30 gadiem. Deviņdesmitajos gados un šobrīd atbildības portfeļa turētājs ir Labklājības ministrija, kurai ir ļoti daudzas citas rūpes un ģimenes ar bērniem nav prioritāte.

Pagrieziena punktu iezīmēja Repšes valdība – apzinoties, ka zemā dzimstība nākotnē izraisīs problēmu, 2002. gadā tika izveidota Bērnu un ģimenes lietu ministrija līdz ar to izpildvaras augstākajā līmenī bija konkrēta institūcija, kas piedāvāja jaunus risinājumus, sekoja līdzi normatīvo aktu izmaiņām no ģimeņu ar bērniem skatpunkta.

Lietas sāka mazliet pagriezties uz labo pusi, bet tad nāca lielā finanšu krīze, un 2009. gadā ministriju likvidēja. Latvija ietaupīja uz desmit līdz 15 darba vietām, bet cik tas maksās ilgtermiņā? Manuprāt, tas ir viens no dārgākajiem ietaupījumiem, ko veikusi Latvijas valsts pārvalde.

Bez normālas ģimeņu atbalsta politikas mēs uz nedzimušo bērnu rēķina ik gadu zaudējam daudzus tūkstošus jauno cilvēku. Tās ir nesalīdzināmas lietas – desmit amata vietas un tūkstošiem nedzimušu bērnu. Nodokļu maksātāju nauda ir jātaupa, tomēr jāsaprot, kādas būs sekas.

Nākamais nelielais pavērsiens bija 2012./2013. gadā, kad Nacionālā apvienība kopā ar Reformu partiju t.s. Demogrāfijas ultimāta ietvaros panāca vairākus uzlabojumus. Vēlāk Imants Parādnieks panāca Demogrāfijas lietu centra izveidi, tika izstrādāta Tautas ataudzes stratēģija, parādījās vairāki uzlabojumi, bet ir skaidrs – ja atbildīgā persona nav Ministru kabineta loceklis, tas ir fakultatīvi.

Tomēr ne jau ierēdņi un ministri radīs ģimenēm bērnus. Populārs ir šāds viedoklis – daudz bērnu var atļauties ļoti turīgi cilvēki vai nabagi uz vidējā slāņa rēķina.

Katrs bērns Latvijā ir svarīgs. Savukārt ģimenē katrs bērns ir prieka avots un rūpju objekts. Ja ģimenē ir bērns, tas nepaaugstina vecāku konkurētspēju darba tirgū, drīzāk mazliet otrādi, bet uz nākamajiem 18 līdz 24 gadiem parādās papildu izmaksas. Protams, ja divi pieauguši cilvēki bez bērniem abi strādā, ienākumi ir lielāki.

Kad jāmaksā arī bērnam par uzturu, apģērbu, atsevišķu istabu, pieaugušie sev vairs nevar tērēt tik daudz. Ja ģimenē ir divi bērni, ienākumi dalās uz četriem. Ja ir četri bērni, uz sešiem. Ja mājsaimniecība ir turīga, tad finansiālais faktors nav tik būtisks. Savukārt vidusslānis ar papildu izdevumu ietekmi nevar nerēķināties. Rezultātā starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem parādās finansiālā nevienlīdzības plaisa, kas ar katra nākamā bērna ienākšanu ģimenē pieaug. Valsts nevienlīdzības plaisu var daļēji mazināt ar pakalpojumiem, pabalstiem un nodokļu instrumentiem.

Vēl viens neadekvātās ģimenes atbalsta politikas iemesls ir nabadzības risku Latvijas mājsaimniecību izdevumu struktūrai neatbilstīgā, īpaši  Rietumeiropas statistikai izveidotā t.s. ESAO modificētā skala, kurā pirmajai personai mājsaimniecībā ir 60% no mediānas ienākuma, otrai puse no šiem sešdesmit, savukārt bērna daļa ir tikai 30% no pirmā mājsaimniecības locekļa, kas beigās ir 18% no mediānas. Rezultātā statistiski ģimenes ar bērniem izskatās labāk. Bet katram ir skaidrs, ka par tādu naudu Latvijā bērnu uzturēt nevar. Tā vairs nav riska robeža, bet dziļa nabadzība.

Labklājības ministrija 2020. gadā bija pasūtījusi pētījumu, kur ļoti labi redzama reālā izdevumu struktūra, kāda nepieciešama mājsaimniecībai bez bērniem, ar vienu, diviem, trim bērniem, pensijas vecumā, laukos, pilsētā. Skaitļi mainījušies, bet proporcija tā pati, šodien varam pielikt klāt inflāciju.

No pakalpojumu groza būtiskākie ir veselības aprūpe, pirmsskolas izglītība, skola, interešu izglītība u.c. Ļoti žēl, bet veselības aprūpē netiek ievērotas Ārstniecības likumā noteiktās prioritātes, rezultātā arī bērniem uz virkni pakalpojumu ir garas rindas, kam var būt ļoti negatīvas sekas nākotnē. Nedrīkst būt slimnīcā bērniem kvotas. Bērniem veselības aprūpe par maksu drīkstētu būt tikai tad, ja vecāki saka, ka negrib pie tā daktera, bet gan pie tā profesora.

Nākamā problemātiskā pozīcija ir interešu izglītība. Skandināvijas valstīs publiskais sektors to apmaksā, jo tas ļoti ietekmē spējas nākotnē radīt augstāku pievienoto vērtību. Norvēģijā, ja bērns neapmeklē vismaz vienu pulciņu, pie durvīm var klauvēt sociālais dienests ar jautājumu, vai vispār varat saukties par vecākiem. Latvijā lielā daļā gadījumu tas ir uz vecāku pleciem, kas ne visiem ir pa kabatai, kā rezultātā veidojas iespēju nevienlīdzība.

Arī pabalstu jomā īsti nav ar ko lepoties. Bērna kopšanas pabalsts no kādreizējiem 90% no minimālās algas ir nokrities līdz 23 procentiem. Ir cerība, ka nākamgad to “pavilks” uz augšu. Ģimenes valsts pabalsts ir zemākais Baltijā, turklāt, neraugoties uz būtisko kontingenta samazināšanos, vēl arvien nav atcelts finanšu krīzes laika risinājums, kas paredz nemaksāt to bērna pirmajā dzīves gadā.  Igaunijā ne tikai pabalsts ir lielāks, bet ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem papildus nāk 400 eiro atbalsts mēnesī par to, ka vismaz viens no vecākiem nevar ar pilnu jaudu iesaistīties darba tirgū. Ja ir septiņi bērni, papildmaksājums ir vēl lielāks.

Atlīdzība par audžuvecāku pienākumu pildīšanu nav pārskatīta 10 gadus. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, kas savulaik bija minimālās algas līmenī, nav pārskatīta 30 gadus.

Nesen soctīklos bija asa diskusija par bezbērnu nodokli. Ko jūs domājat par šādu ideju?

Pilnīgi nevajadzīga lieta. Nav jāizgudro jauni nodokļi, bet gan jāregulē caur neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošu personu. Neapliekamais minimums (NM) strādājošajiem pēc ekonomiskās būtības ir subsīdija tiem darba devējiem, kas maksā zemākas algas.

No nodokļu instrumentiem nevienlīdzības mazināšanai vienīgie efektīvie ir uz īpašām sociālajām grupām – personas ar invaliditāti, pensionāri, bērni u.c. – mērķētie. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem tas ir atvieglojums par apgādībā esošu personu (AAP).

Latvijā ļoti jauc atalgojuma nevienlīdzību un ienākumu nevienlīdzību. Atalgojuma nevienlīdzība ir, kad par vienādas vērtības darbu maksā atšķirīgu algu pēc pazīmēm, kuras nav saistītas ar darba pienākumu izpildi – vecums, dzimums, konfesionālā piederība u.c. Savukārt ienākumu nevienlīdzību nevērtē pēc atalgojuma lieluma, bet pēc ienākumu līmeņa uz mājsaimniecības locekli. Iemeslus nezinu, bet diemžēl arī Finanšu ministrija to nesaprot vai izliekas, ka nesaprot.

Rezultātā, sākot ar 2020. gadu, nodokļu instrumenti ne tikai nemazina nevienlīdzību, bet pat palielina, it īpaši starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem. 2019. gadā AAP bija tikpat liels kā NM – abi 230 eiro. 2020. gadā AAP paaugstināja līdz 250 eiro, NM līdz 300 eiro. Pēc tam šis minimums katru gadu kāpināts, šogad vēl par 10 eiro, kamēr atvieglojums palicis 2020. gada līmenī.

Ja 2019. gadā AAP bija 100% no NM, tad šogad vairs tikai 49% no NM. Evikas Siliņas valdības deklarācijā, kas pēc būtības ir apsolījums tautai par sagaidāmo valdības rīcību, 36. punktā teikts, ka šī valdība arī ar nodokļu instrumentiem mazinās nevienlīdzību, tomēr valdība rīkojās pretēji solītajam. No šogad pie NM pieliktajiem 10 eiro persona bez apgādājamajiem ieguva 2,55 eiro, savukārt persona ar diviem apgādājamajiem – 80 centus uz mājsaimniecības locekli.

Arī valdības “restarta” pozīcijā demogrāfija tika izsludināta par prioritāti, bet, ja ienākumu nodokļa regulējumā nekas nemainīsies, tad nākamgad personai bez bērniem nāks klāt vēl desmit eiro, savukārt personai ar diviem bērniem 3,3 eiro “uz galviņu”, kas ir pretēji gan deklarācijai, gan “restartam”.

Jāpiebilst, ka arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir tik augsta tieši tāpēc, ka tika paaugstināts NM. Arī ģimenēm ar bērniem nākas maksāt vairāk, lai to nodrošinātu. Kopumā Latvijas sociālo garantiju sistēma ir visvairāk orientēta uz vienas personas mājsaimniecību, un nevienlīdzība starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem ar katru gadu vairāk tiek “audzēta”. Vajadzētu būt otrādi, valstij būtu jādomā vairāk par ģimenēm, kurās ir personas, kas pašas par sevi nevar parūpēties.

Kaut vai piemērs ar elektrības rēķinu atbalstu. Valsts noteica atbalstu 100 kilovatstundām, tikpat, cik vienam cilvēkam, tik arī ģimenei ar diviem bērniem, tikai viņiem jau bija 25 kilovatstundas uz katru. Daudzbērnu ģimenēm nosacījumi ir atšķirīgi, bet arī tajā bērniem veltītā daļa ir ievērojami mazāka nekā vienas personas mājsaimniecībās.

Liels trieciens ģimenēm arī bija tas, ka finanšu krīzes laikā netika noteikts hipotekārās ķīlas atsavināšanas moratorijs vismaz attiecībā uz mājokļiem. Ģimenes ārēju faktoru dēļ zaudēja ienākumus, nespēja vairs maksāt hipotekāro kredītu, vienīgo mājokli atņēma, pārdeva, kad cenas bija lejā, viņi pazaudēja gan pajumti, gan iepriekš samaksāto un vēl uz gadiem palika parādā. Daudzi aizbrauca projām, mēs atkal zaudējām cilvēkus.

Ja jums būtu iespēja noteikt, ko darīt, kāds būtu rīcības plāns?

Izveidot politiski atbildīgu institūciju, kas seko līdzi situācijai, kā Ministru kabineta loceklis, kam ir tiesības virzīt lēmumus. Vienas “sudraba lodes” jau nav. Demogrāfijas lietu centrs jau izstrādāja Tautas ataudzes stratēģiju, kur punktu pa punktam viss izklāstīts, sākot no bērna ienākšanas ģimenē, kādai jābūt veselības aprūpei, izglītības sistēmai, pakalpojumu pieejamībai, mājokļiem.

Ja īsā versijā, es neturpinātu celt neapliekamo minimumu, bet šim nolūkam ieplānotos resursus vērstu uz bērniem, lai mazinātu nevienlīdzību starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem, indeksētu ģimenes valsts pabalstu un atceltu krīzes laika nosacījumu – nemaksāt to bērna pirmajā gadā, atceltu nosacījumu, ka strādājošajiem vecākiem pabalstu izmaksā samazinātā apmērā, būtiski palielinātu bērna kopšanas pabalstu un atlīdzību par audžuvecāku pienākumu pildīšanu Būtiski ir panākt, lai bērniem savlaicīgi tiktu nodrošināta veselības aprūpe u.c.

Bet ko mainīt domāšanā, kā var būt, ka Nigērā, vienā no pasaules nabadzīgākajām valstīm, ir augstākā dzimstība pasaulē, kamēr pat turīgajā Somijā iet uz leju?

Sociāli atbildīgajās nācijās, pie kādām var pieskaitīt arī latviešus, cilvēki tomēr skatās, vai varēs viņu nodrošināt ar visu nepieciešamo, tostarp dzīvojamo platību, vai varēs atgriezties darbā, vai bērnam tiks nodrošināta veselības aprūpe, vai spēs izglītot. Sievietei vajadzīga paļaušanās, ka būs viss bērnam nepieciešamais, drošības spilvens, tostarp arī, kāda ir valsts atbalsta sistēma, ja ar vecāku kaut kas notiek.

Valsts pienākums izriet no tiesībām iekasēt nodokļus. Posmā, kad cilvēkam nav apgādībā esošo, no viņa var paņemt vairāk, kad ir bērni, jādod pretī atbalsts. Kad bērni jau ir pieauguši un paši strādā, valsts atkal var atgūt atpakaļ.

Pateicāt ļoti precīzi. Daudzi uzskata, ka bērni ir pašu izvēle, tātad atbildība un problēma.

Un tad mēs nonākam pie lielā jautājuma par mazām pensijām. Pensijas nemaksā no “Laimes akas”.  Ir vērtīgi paskatīties, kāda ir korelācija starp divu vecāku pensijām un to, ko sociālajā nodoklī samaksā vienīgais bērns. Vai, ja bērnu vispār nav, kas tad maksā? 

Cilvēki saka – bet es taču visu mūžu strādāju. Jā, tika virtuāli uzkrāts kapitāls, bet, lai tas pārvērstos patērējamās lietās, jārada iekšzemes kopprodukts. Valsts caur pensiju apdrošināšanas sistēmu uzņemas saistības, bet tās izpilda cilvēki, kas pensiju izmaksas brīdī rada kopproduktu. Tā ir paaudžu solidaritāte. Ja nākamā paaudze ir mazāka, tad…