Sāpīgākā trauma karjerā aiz muguras. Pauls Jonass gatavojas uzmirdzēt no jauna

27 gadus vecais Pauls Jonass 2024. gada MXGP sezonu bija sācis ievērības cienīgi. Portugāles posmā viņš varēja beidzot smaidīt no visas sirds, jo izcīnīja savu pirmo posma uzvaru prestižajā MXGP klasē. 2017. gada MX2 pasaules čempionam šī sezona gan noslēdzās priekšlaicīgi ļoti smagas pleca traumas dēļ, no kuras viņš vēl turpina atkopties. Demonstrētais sniegums līdz savainojumam gan ļāva spert nākamo soli, otro reizi MXGP karjerā tiekot pie līguma ar rūpnīcas komandu. Šoreiz “Kawasaki”, uz kura motocikla viņš jau sācis treniņus, atgūstot iepriekš jau nedaudz piemirstās emocijas. 

Smagākā trauma karjerā

Kāda kopumā ir tava ikdienas rutīna – jau trenējies vai turpini rehabilitāciju no traumas?

9. oktobrī sāku braukt ar motociklu. Pirms tam vairāk laika veltīju fizioterapijai un vingrinājumiem plecam. Šobrīd vairāk cenšos to pieradināt pie motocikla, kur jau ir pavisam cita slodze. 

Cik tālu vispār esi savā rehabilitācijā no gūtās traumas?

100% vēl neesmu! Plecam kustību amplitūda vēl nav pilnībā atgriezusies. Domāju, ka pilnībā, kā ir otram plecam, nemaz to amplitūdu arī neatgūšu. Ikdienā plecu nejūtu, ja nu vienīgi noguļot naktī. Kopumā ir ok, taču jāpieliek spēks. Teiktu, ka šobrīd plecs ir gatavs uz 85%. Esot uz motocikla, mobilitāte netraucē, taču ir vajadzīgs lielāks spēks. 

Šis liek man jautāt, kāda vispār ir slodze plecam, atrodoties uz motocikla? 

Pleciem varētu būt viena no lielākajām. Braucot ar motociklu, strādā viss ķermenis, bet ar pleciem ir jātur motocikla ragi. Ja smilšu trasēs smagākais ir motocikla cilāšana, tad pleciem lielākā slodze ir cietajās trasēs, kuras ir kalnainas un sanāk bremzēšanās uz leju. Tieši tad viss spiediens ir uz pleciem. Līdz sezonas sākumam, kas ir martā, vēl ir ļoti daudz laika. Līdz tam visam jābūt labi. Šobrīd plāns ir divas nedēļas braukt ar mocīti un tad trīs nedēļas to nedarīt, lai ar fizioterapeitiem kārtīgi piestrādātu pie pleca. 

Ja sāki teikt par treniņiem, kāds ir tavs šī brīža treniņu grafiks? 

Tagad (saruna notika 25. oktobrī - aut.) iesāku divu nedēļu posmu, kad braucu ar mocīti. Tas paredz, ka sākumā vienu dienu braucu, bet, lai iedotu plecam atelpu, vienu vai divas dienas nē. Pēc tam jau braukšu intensīvāk – divas dienas un vienu  - nē. Kad nebraukšu ar motociklu, tad būs fiziskie treniņi, respektīvi, skriešana vai braukšana ar riteni, kā arī nozīmīgāka fizioterapija plecam, kas ļautu būt gatavam nākamajiem treniņiem. 

Ir kaut kas mainījies tavā iesildīšanas rutīnā kopš pastiprinātāka uzmanība jāpievērš plecam?

Jā! Pirms treniņiem ar motociklu paņemu elastīgo gumiju un vairāk izkustinu plecu, lai to aktivizētu. Lai arī plecs nav sāpīgs, var manīt, ka, ja muskuļus neaktivizē, tad paiet laiciņš līdz, viņiem iedodot impulsu, tie saprot, kas ir jādara. 

Tava trauma bija smaga. Kurš tev šajā laikā bija grūtākais periods? 

Man ir bijušas vairākas nozīmīgas traumas, bet šī pavisam noteikti bija vissāpīgākā. Ilgu laiku bija jaudīgas sāpes. Pirmo mēnesi dzīvoju, lietojot ļoti stiprus pretsāpju medikamentus. Biju tādā vieglā migliņā, var pat teikt vieglā pālī (smejas). Centos nedzert pretsāpju zāles, taču traumētā vieta ļoti sāpēja. Smags periods bija pirmās sešas nedēļas. Tad gulēju dīvānā vai krēslā, jo gultā nemaz nevarēju pagulēt. Arī, kad sākas fizioterapija, viss notika caur lielām sāpēm, kas, starp citu, paņēma lielu enerģiju no mana ķermeņa. Nebiju iedomājies, ka, praktiski neko nedarot un guļot uz galda pie fizioterapeita, pēc atbraukšanas mājās būs jāiet pagulēt diendusu.

Motokrosā traumas gan nevar uzskatīt par retumu. Kur tavā traumu rangā var ierindot šo savainojumu?

Numur viens! Muguras skriemeļiem man bija kompresijas lūzums, kas arī bija diezgan smaga trauma, pēc kuras pagāja laiks līdz attapos, taču tā nebija tik sāpīgi, cik šī trauma. Ceļgalam esmu sarāvis krusteniskās saites, taču toreiz sāpes nebija tik lielas, vienkārši pats ceļgals nav stabils. Tā ir traka trauma, bet, kad sarāvu saites, to nemaz nejutu, un nobraucu braucienu līdz galam. Vēlāk ir ilgstoša rehabilitācija, taču tas nav tik sāpīgi, cik man šoreiz ar plecu. Jāsaka gan, ka katrai trauma ir kas savs nepatīkamais. 

Kam tu visvairāk esi pateicīgs par šo periodu un līdz šim veiksmīgo rehabilitācijas procesu?

Viss kopums, sākot jau no ģimenes. Pirmajos mēnešos, kad atrados mājās, biju neciešams. Varēju tikai gulēt, īsti nevarēju neko darīt un palīdzēt. Vien sēdēju ar paceltām kājām. Jāpateicas fizioterapeitiem un dakteriem. Tagad man plecā ir ielikts metāls. Es jau smejos, ka esmu kā vecs vīrelis, jo jūtu, kā mainās laiks. Vienu dienu sēdēju mājās un likās, ka plecs kļuvis tāds interesants. Paskatos laika ziņās, jā, laiks mainās. Viss skaidrs! (smejas). 

Ar visām pēdējo gadu traumām, kāds ir tavs noskaņojums pirms jaunās sezonas? Var teikt, ka esi optimistisks? 

Jā! Sezona līdz traumas brīdim noritēja ļoti, ļoti veiksmīgi. Es atkal izbaudīju gan sacensības, gan arī treniņus. Tobrīd biju ieguvis ļoti patīkamas izjūtas. Jā, trauma izsita no tā visa un lika vēlreiz pārdomāt dzīvi, taču esmu ļoti pozitīvi noskaņots uz nākamo sezonu. Jauna komanda un jauni cilvēki arī ienes papildus vēsmas dzīvē. 

Nonākšana rūpnīcas komandā

Kurā brīdī sākās tavas pārrunas ar “Kawasaki”?

(smejas) Pirmās sarunas jau bija pēc pirmā sezonas posma Argentīnā. Mēs palikām vienā un tajā pašā viesnīcā. Atbraucot no vakariņām, Ante Pironens, kurš ir “Kawasaki” tehniskais direktors un kuru labi pazīstu no “Husqvarna” laikiem, stāvēja ārā pie viesnīcas. Kādu laiku nopļāpājām. Viņi jau kādu laiku bakstīja mani par to, kad pie viņiem pārnākšu. Teicu – nolieciet galdā līgumu un tad parakstīšu! Nopietnākas pārrunas sākās pirms Francijas posma, kā arī runājām pirms mana kritiena Vācijā. Gala lēmums tika pieņemts jau kādu laiciņu atpakaļ. 

Ieminējies par Anti Pironenu. Viņš bija nozīmīga figūra, lai tu pievienotos “Kawasaki”?

Zinu, kā viņš strādā. Redzu, cik ļoti komanda attīstījusies kopš laikiem, kad tur biju “Husqvarna” komandā. Viņu var raksturot kā īpatnēju, taču viņš vienmēr vēlas visu to labāko saviem braucējiem, darot maksimumu. Ante gribēja mani komandā un es gribēju būt šajā komandā! 

Publiskajā paziņojumā par līguma noslēgšanu nemanīju, uz cik ilgu laiku tas noslēgts. Cik daudz vari atklāt tā nosacījumus?

Kad slēdzām līgumu, vēl nebija simtprocentīgas skaidrības par manu plecu. Viņi par to vēl nedaudz šaubījās. Līgums ir 1+1 gads ar viņu opciju. Ja es nevaru pabraukt traumas dēļ, kas man bija Vācijā, tad komanda līgumu var lauzt jebkurā brīdī, kas ir pašsaprotami. Tā trauma bija nopietna un viņi par to baidījās. Biju arī aizbraucis pie viņu daktera, jo komanda vēlējās, lai tiktu pārbaudīts. Dakteris apstiprināja, ka viss ir kārtībā – ir labi sadzijis un viss veiksmīgi izdarīts. 

Būsi vienā komandā ar Romēnu Febvru. Apzinos, ka jūsu sporta veidā arī komandas biedri īstenībā ir viens otram konkurenti, bet kādas vispār var raksturot jūsu attiecības?

Līdzīgas kā ar iepriekšējiem komandas biedriem. Kādreiz satiekamies testos vai kopā uzbraucam treniņā. Sacensībās esam blakus un, kad satiekamies, aprunājamies, taču nekādi labākie draugi neesam. Nesen viņu satiku, un ārpus trases viņš ir normāls džeks, kamēr trasē traks. 

Nebija tā, ka pēc līguma parakstīšanas viņš apsveica tevi?

Nē! Pēc tam satikāmies vienā no treniņiem. Nedaudz aprunājāmies par to, kā katram no mums iet. 

Pēdējos gados biji privātās komandas braucējs. Vari raksturot galvenās atšķirības starp privāto un rūpnīcas komandu?

Kopš biju “Husqvarna” ir pagājuši pieci gadi, un šajā laikā rūpnīcas komandas ir tā attīstījušās, ka tā ir diena pret nakti. Iespējas, komandu budžetu un cilvēku skaitu tev apkārt nevar salīdzināt ar privāto komandu. Nākamajā sezonā komandā būs trīs braucēji (divi MXGP un viens MX2), un uz viņiem strādās 25 cilvēki. Ja man jāsalīdzina ar iepriekšējiem gadiem privātajā komandā, tad tur strādāja pieci cilvēki. Kad biju pie viņiem, lai uzstellētu motociklu, saņēmu daudz jautājumu, piemēram, vai bremžu pedāli vajag garāku vai īsāku un līdzīgus. Atbildēju, ka standarta, jo iepriekš man tādu izvēļu nebija. Dažreiz varbūt to opciju ir pārāk daudz, taču vispār labi, ka tādas pastāv. 

Saprotu, ka rūpnīcas komandā ir vairāk cilvēku un iespēja iegūt visu nepieciešamo, tostarp augstā kvalitātē. 

Jā! Rūpnīcā motocikls ir kā prototips, šeit vienmēr tiek ieviestas jaunākās detaļas, kas standarta motociklam nāks klāt pēc diviem vai trijiem gadiem. Rūpnīcas komandas vienmēr būs soli priekšā privātajām. 

Tas gan visdrīzāk iet kopā ar lielākām gaidām rezultātu ziņā. 

Šeit visi gaida rezultātu! Ja esi rūpnīcas komandā, tad mērķis ir skaidrs. Visi cīnās, lai būtu labākie. Kaut kāds spiediens ir, taču tas man īsti netraucē, jo vienmēr to spiedienu pats sev uzlieku. 

Komandu MXGP ir pietiekami daudz, kur tu “Kawasaki” ierindotu to hierarhijā?

Pirms slēdzu līgumu, aprunājos ar cilvēkiem apkārt. Sapratu, ka “Kawasaki” pēdējos gados ir izdarījuši lielu soli uz priekšu. “Honda” varētu būt numur viens komanda, bet “Kawasaki” šobrīd var saukt par otro vai trešo labāko. KTM arī ir vieni no labākajiem, lai gan pēdējos gados viņi ir nedaudz aizslīdējuši uz aizmuguri. 

Kā ar jauno motociklu? Atminos, ka pirms diviem gadiem tev bija jāpierod pie cita jauna motocikla, un pagāja zināms laiks, līdz tas izdevās. Pieļauju, ka šoreiz var būt līdzīgi.

Kāds laiks noteikti paies, taču cik ilgs, to vēl redzēs. Šeit liels pluss ir tas, ka komanda ar mocīti strādā jau ilgus gadus un daudz ko par viņu jau zina, ieskaitot to, kā viņš strādā vislabāk. Kad man iepriekš mainījās motocikls, tas bija pilnībā jauns, un toreiz kopā ar komandu meklējām labākos risinājumus. Šeit standarta regulējumi vairāk vai mazāk ir jau skaidri, vienkārši pašam jāpielāgo motocikls savai patikai. 

Esi jau palūdzis pirmos pielāgojumus?

Pirmajos treniņos nobraucu ar tādu, kādu man salika. Tas kopumā bija motocikls, kuru var nopirkt veikalā. Jutu, ka motors ir jaudīgāks un amortizācija labāka, taču tā rāmja izmēri un dimensijas bija saliktas pēc standarta izmēriem. Uztaisījām motociklu ar nedaudz garāku rāmi un zemāku aizmuguri, kā arī atpakaļ pabīdījām kāpšļus. Visas šīs izmaiņas nesušas pozitīvu rezultātu. Esmu priecīgs, ka inženieri ieklausās manos komentāros un arī veic pareizos risinājumus. 

Ja turpinām runāt par “Kawasaki” motociklu. Esi sajutis, kādas, salīdzinot ar taviem iepriekšējiem spēkratiem, šim ir labās un varbūt kādas ne tik labās īpašības?

Vispār pagaidām ir grūti pateikt, jo četrus mēnešus nebiju braucis ar motociklu. Kad pirmo reizi uzkāp pēc tik ilga laika uz moča, tad viss liekas ļoti forši. Ir pozitīvi pirmie iespaidi tieši par dzinēju. Tas ir ļoti atsaucīgs. Kā uzdod gāzi, tā viņš ļoti labi iet. Tas ir vislielākais pluss, ko līdz šim esmu izjutis. 

Klau, bet vispār – kādas bija izjūtas, kad pirmo reizi pēc traumas uzsēdies uz motocikla?

(iesmejas) Jutu nelielu stresiņu! Kad piecēlos no rīta, sajutu taureņus, nesaprotot, kas notiek. Bija patīkams satraukums. Kad aizbraucu uz trasi, biju arī nedaudz uzvilcies. Bija forši!  

Tev šī būs otrā pieredze MXGP rūpnīcas komandas braucēja statusā. Būsi gatavāks šo iespēju izmantot?

Pavisam noteikti! Pieredze, ko smu ieguvis pēdējos gados, palīdzēs gan man, gan komandai. Šobrīd labāk un vairāk izprotu motociklu un ko, kas dara. Tādā ziņā esmu kļuvis gudrāks un tas noteikti palīdzēs.  

Izvairīties no traumām 

Pamanīju provizorisko 2025. gada MXGP čempionāta kalendāru. Ir tev kādas iecienītākās trases? 

Ierasti man patika pirmais posms Argentīnā, taču nākamgad tas ielikts citā trasē, kas būs jauns pārbaudījums visiem braucējiem. Man patīk arī Portugāles trase, kur šogad uzvarēju. Mēģinu gan sadzīvot ar visām, cenšoties katrā no tām atrast to pozitīvo. 

Bet kas ir tā trases īpatnība, kas, piemēram, var saukt Argentīnu par tev iecienītu trasi?

Tur bija ļoti interesants trases segums ar nedaudz vulkāniskām smiltīm. Man vienmēr paticis, ka motociklu varu laist nedaudz kā spīdvejā, kad aizmugurējais ritenis var slīdēt apkārt. Visi vienmēr smējās, ka Argentīnas trasē jūtos kā zivs ūdenī. Jā, arī dubļi man patīk, jo, jaunībā braucot, bieži lija lietus un bija jābrauc dubļos. Tas ir man tāds pluss, ka dubļos jūtos labi. 

Labi, Argentīna starp iecienītākajām. Bet ir kāda vieta, kur tu brauc un jūti, ka trases konfigurācija neiet pie sirds?

Pēdējos gados kaut kā “Arco di Trento” trasē Itālijā esmu ļoti mocījies. Tas segums un trase ir tāda, kurā vienmēr cīnos. Šogad sestdienā kvalifikācijā es jutos labi un forši, bet svētdien tā palika cietāka un slidenāka, kas arī man liedza atrast savu komfortu. Tur biežāk es cīnos ar trasi nekā izbaudu braukšanu. Šķiet, ka tik vienu vai divas reizes esmu tur uzkāpis uz goda pjedestāla MX2 laikos. 

Kur trašu hierarhijā ierindo Ķegumu?

Augšpusē. Pēc veiktajām izmaiņām, kad braukšana notiek pretējā virzienā, man patīk Ķegums. Esmu to izbaudījis! Viņa ir smilšaina, taču ne pārāk dziļa. Ķegums ir fiziski smaga trase, kas man arī ir vienmēr paticis. 

Runājot par gaidāmo sezonu, kurai šobrīd esi sācis gatavoties. Kāds ir tavs pirmssezonas plāns? 

Šobrīd divas nedēļas šeit, Beļģijā un Nīderlandē, patrenēšos uz motocikla, pēc kā došos uz Portugāli. Tur palikšu līdz Ziemassvētkiem - trīs nedēļas tur trenēšos pie fiziskās sagatavotības un pēc tam ar motociklu, trenējoties kopā ar Stefanu Evertu (beļģu motokrosa leģenda, desmitkārtējais pasaules čempions – aut.). Pēc Jaunā gada ar komandu dosimies uz Sardīniju, kur tiks aizvadīti testi un cītīgi treniņi. Visdrīzāk janvāra pēdējā nedēļā vai februāra sākumā būs pirmās sacensības. 

Kur tev visbiežāk ir sacensības pirms sezonas?

Pēdējos gados esmu braucis Francijā, Anglijā un Nīderlandē. “Kawasaki” komandai ikgadēji bijis plāns pēc treniņiem Sardīnijā arī tur aizvadīt Itālijas čempionāta posmu. Kalendārs pirms šīs sezonas vēl tiks izdomāts kopā ar komandu un treneriem. 

Pieļauju, ka šajās pirmssezonas sacensībās par rezultātu tiek domāts mazāk.

Jā, tieši tā! Vairāk tas ir ar domu noņemt pirmo sacensību stresiņu, kā arī saprast motociklu sacensību režīmā. Treniņos un sacensībās tiek braukts nedaudz citādāk. Tāpēc šīs sacensības noder, lai saprastu, kā viss strādā, un nepieciešamības gadījumā veikt kādas izmaiņas uz MXGP.

Ko tu pats no sevis sagaidi 2025. gada čempionātā?

Bez traumām (iesmejas)! Nostartēt bez traumām ir liels mērķis. Ja sākšu un pabeigšu nākamo sezonu kā bija šajā sezonā līdz traumai, tad tas būs ļoti labi.