Lēnāk brauksi, tālāk tiksi: kā Jauns.lv piedalījās 24 stundu autosacīkstēs

Elektroautomobiļu sacīkstes ir samērā jauns žanrs sporta auto pasaulē. Jau desmit gadus pastāv pasaules čempionāts Formula E klasē, kuram gan tālu līdz tā iekšdedzes analogam F1, bet par mazāka mēroga pasākumiem tā īsti pat nav dzirdēts. Tādēļ jo lielāks bija šo rindu autora pārsteigums, saņemot piedāvājumu piedalīties elektroauto amatieru sacīkstēs tepat netālajā Paņevežā. Pie tam ne šādās tādās, bet 24 stundu izturības sacīkstēs. Kurš gan nav dzirdējis par leģendārajām Lemānas 24 stundu sacīkstēsm?! Iztēle uzreiz prātā zīmēja līdzīgu ainu, tādēļ piekritu bez garas domāšanas.

25 minūtes pie rozetes

Uzreiz jābrīdina, ka 24 stundu formāts un tas, ka komandā ir vairāki dalībnieki, kuri viens otru nomaina pie stūres, būtībā ir vienīgie faktori, kas vieno šīs sacīkstes. Taču tieši šis 24 stundu formāts tad arī ir pats lielākais pārbaudījums gan dalībniekiem, gan arī automašīnām. Reglaments īsumā ir šāds: komandas sacensībās piedalās ar parastiem ielas elektromobiļiem (uzvarētāju nosaka gan kopvērtējumā, gan atsevišķās jaudas kategorijās); apdzīšana iespējama tikai noteiktās vietās, bet uzlādei trases malā uzstādīti trīs "Enefit" (šī kompānija ir sacīkšu galvenais sponsors) uzlādes stacijas ar 50 kW jaudu katra; viena uzlādes sesija nevar pārsniegt 25 minūtes; šo uzlādes sesiju skaits nav ierobežots, taču jārēķinās, ka vienu staciju dala piecas komandas, tādēļ uzlādes laikus jāsaskaņo ar konkurentiem, lai visi nesaskrietu vienā brīdī. Uzvarētājs ir tas, kurš 24 stundu laikā veiks lielāko apļu skaitu.

Latvijas žurnālistu komanda piecu cilvēku sastāvā šajā pasākumā nonāca, pateicoties "Renault" pārstāvniecībai Baltijā, kas visu triju valstu autožurnālistiem piedāvāja vienādus "Renault Scenic E-Tech" automobiļus ar 87 kWh akumulatoru un 218 zs jaudu, kā arī iemaksāja dalības naudu gandrīz 1000 eiro apmērā par katru komandu. Droši vien tieši šī diezgan lielā dalības nauda ir galvenais iemesls, kādēļ no 11 pieteiktajām komandām (maksimālais iespējamais skaits bija 15, vairāk mašīnām samērā īsajā trasē īsti nepietiktu vietas), tikai viena vai divas bija privātas, bet vairums, līdzīgi kā trīs žurnālistu komandas ar "Renault", pārstāvēja automašīnu izplatītājus Lietuvā - "Porsche", "Škoda" un "Audi", kā arī divas paša ģenerālsponsora "Enefit" ekipāžas ar "Volkswagen ID.4" un "Renault Megane ETech" mašīnām. Plus vēl viens interesants vāģis, ko uz "Subaru BRZ" bāzes bija uzbūvējusi Lietuvas kompānija "Elinta", kas specializējas uzlādes staciju ražošanā un iekšdedzes automašīnu pārveidošanā par elektriskajām.

Napoleona plāni. Un to korekcija

Teorijā viss ir vienkārši. Kāp mašīnā, riņķo pa pusotru kilometru garo apli, cenšoties, to darīt iespējami ātri, taču paturot prātā vienkāršu patiesību - jo ātrāk brauksi, jo ātrāk nosēdīsies baterija un būs jābrauc to uzlādēt, zaudējot dārgās minūtes. Tādēļ te ir svarīgi izstrādāt stratēģiju, kas ļautu sabalansēt ātrumu un ekonomisku braukšanu. Praksē, kā izrādījās, to izdarīt nav nemaz tik vienkārši.

Nākas godīgi atzīt - mūsu sākotnējā stratēģija izrādījās apmēram tikpat efektīva, kā līdzšinējie "Rail Baltic" būves plāni. Citiem vārdiem sakot, nekam derīga. Kaut gan sākums bija daudzsološs, jo kvalifikācijā Latvija pārliecinoši uzvarēja - tur šoferim ar aizsietām acīm bija jāizbrauc labirints, vadoties pēc komandas biedra mutiskajiem norādījumiem. Tālākā stratēģija jau uzprasījās pati no sevis: ja jau startējam pirmie, tad minam gāzi grīdā, lai ātrā tempā pēc iespējas tālāk atrautos no pārējiem un varētu pēc trim stundām doties uzlādēt akumulatoru ar kārtīgu handikapu. Nostrādāja šis plāns tā ne visai, jo sacīkšu ātrāko apļa laiku mums tiešām izdevās uzstādīt, taču, braucot tādā tempā, baterijas uzlādes līmenis sāka neplānoti strauji samazināties. Tomēr sākotnējais azarts bija pārāk liels, lai operatīvi mainītu plānus, turklāt līdzīgi jau uzvedās arī pārējie, aizrautīgi cenšoties tikt viens otram garām. Acīm redzams izņēmums bija vien "Porsche Taycan", kuram pats dieviņš un konstruktori bija vēlējuši nesties kā vējam, taču pilots, gluži pretēji, vilkās kā pusaizmidzis āpsis, taupot bateriju. Kā vēlāk izrādījās, šī taktika bija viena no veiksmīgākajām, jo "Porsche" pirmo reizi uzlādēties iebrauca pēc teju vai četrām stundām, kad pārējie to bija darījuši jau vienu vai pat divas reizes - tādā garā, īpaši netrakojot, viņi kopvērtējumā dabūja trešo vietu.

Pār mums apgaismība baterijas ekonomijas jaunā kursa izskatā nāca mazliet par vēlu. Sacīkstes sākās trijos pēcpusdienā, bet ap pieciem kļuva skaidrs, ka, šādā garā turpinot, mēs riskējam vairāk laika pavadīt pie lādētāja nekā trasē. Tādēļ empīriskā ceļā sākām meklēt optimālu braukšanas režīmu, kas ļautu gan bateriju ekonomēt, gan arī tempu īpaši nezaudēt.

Nakts maiņa: brauc, lūdzu, lēnāk!

Sākumā likās, ka autobraukšanas mācību poligonā iekārtotā trase ir vienkārša. Te nu lietuviešiem visu cieņu, jo Paņevežas poligons ir teicami iekārtots: pirms dažiem gadiem viņi kaut kādā pamestā placī pilsētas nomalē uz asfalta savilka apzīmējumus, imitējot īstas ielas, salika visdažādākās ceļazīmes un pat uztaisīja kalnu, kur topošie šoferīši var mācīties uzbraukt un nobraukt uz ceļu pārvadiem - šī vieta, starp citu, kļuva par interesantāko visā trasē. Sākot braukt, saproti, ka patiesībā trase ir sasodīti šaura un uzmanību nevar atļauties atslābināt ne mirkli. Viens no komandas biedriem bija saposies braukšanas laikā paklausīties mūziku vai pat telefoniski kārtot lietas, taču jau pēc pirmā apļa saprata, ka to nu gluži nevarēs vis atļauties.

Man pašam pirmā maiņa iekrita ap deviņiem vakarā, kad jau bija satumsis. Par laimi, trase ir izgaismota, taču pirmajos pāris apļos tāpat nav viegli orientēties tās malas apzīmējošo stabiņu jūklī. Turklāt visu laiku jāpatur prātā: iebraucot un izbraucot no uzlādes zonas ātrums nedrīkst pārsniegt 10 km/h, izbraucot trasē, obligāti jāapstājas pie STOP zīmes, aiz uzkalnu ierobežojošās apmales uzreiz ir jāgriež pa labi un jābrauc kalnā, jo, aizbraucot taisni, mēs zaudēsim vienu no 24 iespējām apdzīšanai, izmantojot tā saukto džokeru, kas ļauj "nogriezt" vienu līkumu un tā aizsteigties garām konkurentiem. Kad esi iegājis, kā pašam šķiet, labā ritmā un nu tikai varētu ķerties pie konkurentu apdzīšanas, tu saņem vēstījumu no komandas kapteiņa, kurš, sēžot trases malā mūsu kemperī (arī to, protams, sagādāja "Renault"), seko līdzi apļa laikiem: "Klau, izskatās, ka tu brauc pārāk ātri. Kāds ir patēriņš? 25 kilovati? Tas ir par daudz, mēģini braukt drusku lēnāk!"

Viegli pateikt, ne tik viegli izdarīt, jo es pats diemžēl savus apļa laikus neredzu. Bet cenšos. Nākamais sakaru seanss: "Vēl arvien izskatās par ātru. Mēģini turēties vismaz 24 kilovatos, bet labi būtu vēl zemāk." Kāds, pie velna, vēl zemāk, mani taču tāpat "Tesla" nupat apdzina jau trešo reizi! Tomēr, pieskatot enerģijas patēriņa rādītāju, cenšos braukt tik maigi un eleganti, cik vien tas iespējams. Bremzes pedāli iemanos izmantot arvien mazāk, ļaujot tā vietā darboties enerģijas rekuperācijas sistēmai. Vienlaikus tomēr lielākā daļa uzmanības jāvelta trasei, jo šīs tomēr ir sacīkstes. Vienubrīd igauņu kolēģis man priekša tik strauji nobremzē, jo viņam priekšā izgriež apdzinējs, ka arī man nākas likt "pa mēmajiem". Vēl pēc brīža tas pats igaunis, laikam jau kaut ko aizdomājies, aizbrauc "džokerā" garām uzbraucienam uzkalnā un gandrīz uztriecas virsū man, jo tobrīd ripoju lejā no kalna - par to igauņi dabūja 10 minūšu sodu. Kad pēc nepilnām divām stundām dodos uzlādēt akumulatoru, mugura ir slapja.

Rīta maiņa

Maiņu nodevis, mēģinu kemperī pagulēt, bet diez kas neiznāk, jo apkārt tomēr visu laiku ir kaut kāda kustība, bet ik reizi, kad mājiņā kāds iekāpj, tā nolīgojas kā nelielā zemestrīcē. Tādēļ laiku pa laikam aizstaigāju līdz uzlādes placim paskatīties, kā klājas citiem. Izrādās, vienai no Igaunijas komandas pārstāvēm trasē kļuvis nelabi un nācies braukt malā, lai izdarītu braucēju maiņu. Nekāds brīnums jau nav, jo no daudzajiem asajiem līkumiem un paātrinājumiem slikta dūša tiešām var samesties. To jau pa dienu izjuta vienas citas komandas atbalstītāja, kura bija izdomājus pavizināties pa trasi pasažiera vietā - pēc dažiem apļiem nācās veikt piespiedu pitstopu un no mašīnas viņa izkāpa ar zaļu ģīmi.

Citādi nekā īpaši aizraujoša. Konkurenti viens pēc otra brauc lādēties, bet lielākai daļai baterijas līmenis ir nepatīkami augsts. Mums nekādi neizdodas tikt ārā no bedres - lādēties iebraucam ar kādiem 30 procentiem, trasē atgriežamies ar apmēram 50, bet pēc nepilnām divām stundām atkal ir 30 un jābrauc lādēties, jo jāiekrāj līmenis sacensību fināla daļai - klusībā ceram, ka konkurenti tad būs "patukši" un tādēļ spiesti braukt lēnāk vai pat doties uz uzlādi, bet mēs tikmēr varēsim trasē vismaz kaut ko atgūt. Pagaidām gan daļai konkurentu šie cipari diemžēl ir lielāki. Priekšpusdienā gan parādās negaidīts cerību stariņš, jo daži konkurenti ir pamatīgi nobraukuši priekšējās riepas. "Volkswagen ID.4" tās ir tik plikas, ka kords jau lien ārā. "Škoda" komandai ir līdzi vesela tehniskā brigāde, kas problēmu risina vienkārši: paceļ mašīnu uz domkrata un riepas samaina vietām, jo trases konfigurācijas dēļ labā priekšējā dilst ātrāk. Mums šādas problēmas nav, tādēļ rodas cerība - varbūt riepu dēļ dažiem nāksies jūtami samazināt ātrumu un mēs varēsim viņus apsteigt?

Otrā "maiņa" man ir ap septiņiem. Pats labākais laiks braukšanai, jo aust saulīte un pamazām kļūst arvien gaišāks. Ir neliela migla, taču braukšanai netraucē. Atkal meklējam ideālo tempu un nu jau esmu iemanījies vispār iztikt bez bremžu pedāļa, tomēr tik un tā trijos apļos aiziet viens procents no uzlādes līmeņa. Progress ir, jo iepriekšējā sesijā bija procents uz diviem apļiem, taču tik un tā vajadzētu vēl vairāk ieekonomēt. Un pavisam nepatīkami ir tas, ka konkurenti, kuriem par ekonomiju tik ļoti nav jādomā, iet man viens pēc otra garām. Gribētos jau arī man tā skriet, taču nevaru atļauties - to ik pa brīdim man atgādina komandas kapteinis Viesturs, kurš nepaguris veic visvisādus aprēķinus, mēģinot izstrādāt labāko taktiku.

Kad pusdesmitos dodos uz uzlādi un laižu pie stūres kolēģi, tad ar to mana aktīvā līdzdalība pasākumā ir galā. Tagad viss komandas biedru rokās: ap divpadsmitiem esam iekrājuši 60 procentus no maksimālās uzlādes un esam gatavi izšķirošajai cīņai. Mūsu aprēķini rāda, ka vairākiem konkurentiem baterijas ir patukšas un viņiem vēl tā kā vajadzētu braukt lādēties, kamēr mēs vālēsim līdz uzvarošām beigām. Patlaban esam devītie, bet veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā varētu pakāpties līdz 6. vietai. Tā ir maksimālā programma, bet minimālā ir tikt garām vismaz igauņu žurnālistiem, kuri ir par pieciem apļiem mums priekšā. Cerības nav bez pamata, jo zinām, ka igauņiem baterija ir tukšāka nekā mums.

Nulle - tās vēl nav beigas

Pēdējā pusstunda ir īpaši dramatiska. Teorētiski igauņiem baterijai vajadzētu būt jau tukšai, tomēr viņi lādēties kā nebrauc, tā nebrauc. Izskatās, ka visi, lai cik tukšas būtu baterijas, ir apņēmušies braukt līdz finišam, iztiekot bez uzlādes - vai arī vienkārši palikt trases malā. Arī tie, kuriem riepas ir jau pie gala, turpina braukt, cerot uz to labāko. Pēdējās 15 minūtēs aktuālākais jautājums ir šāds - ja displejā redzamais akumulatora līmenis ir nulle, tad cik liela "neaizskaramā" rezerve tajā vēl ir palikusi? "Renault" pārstāvis saka, ka vēl vajadzētu pietikt 20 kilometriem. To, starp citu, der ielāgot visiem elektroauto lietotājiem - pat, ja rādītājs rāda nulli, tik un tā kādu gabaliņu vēl var pabraukt. Pēc mūsu aprēķiniem, igauņiem jau sen vajadzētu būt malā, taču viņi vēl ripinās pa trasi. Pulkstenis rāda 14:50, kas nozīmē, ka pat tad, ja igauņi tagad izstājas, mēs viņus vairs nevaram panākt. Viss, ko mums izdevās, bija līdz finišam plkst. 15:00 sadeldēt starpību līdz diviem apļiem. Tā arī palikām 9. vietā.

Pavisam kopā mēs šo 24 stundu laikā nobraucām 537 apļus. Pārrēķinot kilometros, varētu būt mazliet virs 800. Uzvarētājiem - tā bija komanda ar "Tesla Model 3 Long Range" - bija 583 apļi, tātad nepilni 900 kilometri. Elektroauto nīdēji te varētu sākt zvaigāt un ne bez pamata atgādināt, ka ar dīzeli šo pašu attālumu nobrauktu uz pusi īsākā laikā, un sava daļa taisnības viņiem tiešām būtu. Tomēr objektivitātei te jāņem vērā tas, ka pa šoseju cilvēki tomēr nebrauc tādā režīmā kā pa sacīkšu trasi, plus vēl trasē bija pieejami lādētāji ar noteiktu jaudu, kamēr lielceļa malā varētu atrast arī jaudīgākus un ar ātrāku uzlādi. Sacīkstēs šāds uzlādes ierobežojums bija, lai daudzmaz līdzsvarotu jaudīgāku un ne tik jaudīgu mašīnu iespējas.

Bet no sportiskā viedokļa pati galvenā atziņa ir tā, ka mūsu senčiem bijusi pilnīga taisnība - lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Laikam arī viņi ir kaut ko sapratuši elektrauto lietās.