No basketbolistes par kino zvaigzni un atpakaļ? Evelīnas Otto stāsts turpmāk būs dzirdams arī ASV

Cik ilgi tu jau nodarbojies ar basketbolu?

Sāku spēlēt pirmajā klasē, sanāk jau 11 gadi.

Kā nonāci tieši pie basketbola?

Es pie basketbola nonācu ģimenes iespaidā, jo tētis bija basketbolists. Sākumā vispār nodarbojos ar daiļslidošanu, bet tad gan es biju ļoti, ļoti maziņa. Vēlāk es spēlēju tenisu un dambreti, tad pievērsos arī basketbolam, bet tad sapratu, ka visa kā ir par daudz. Likās, visu komplektā ar skolu neapvienošu. Kādu laiku paliku tikai pie dambretes un basketbola, līdz atstāju arī dambreti.

Kā tu izlēmi par labu tieši basketbolam, nevis tenisam? Kas tevi piesaistīja?

Basketbolā jutos ērtāk. Man patika kaut ko fizisku darīt un skriet, un vispār komandas sporta veids. Domāju, ka tas bija mans lauciņš jau tajā brīdī.

Kurā klubā spēlēji iepriekšējā sezonā?

Spēlēju “TTT Rīga”, tā bija mana pirmā sezona tur. Pirms tam es spēlēju RSU klubā vienu gadu, bet vēl pirms tam es arī ikdienā trenējos ar RSU basketbolistēm.

Aizkadrā minēji, ka esi no Ventspils un uz Rīgu pārcēlies tieši basketbola dēļ.

Taisnība. Uz Rīgu atbraucu 2020. gadā. Biju viena pati, dzīvoju kopmītnēs. Es sapratu, ka man basketbolā vajag kaut ko vairāk, ne tikai to, kas bija pieejams Ventspilī. Man vajadzēja kaut kādu izaugsmi, un izlēmu, ka Rīga ir ļoti labs variants.

Kad atbrauci uz Rīgu, vai jau zināji, ka basketbols tev ir kaut kas vairāk par vienkāršu hobiju?

Vēl ne tik apzināti. Es, protams, domāju, ko man nozīmē basketbols, bet visvairāk to sajutu, kad sāku spēlēt izlasēs. Kad biju jaunāka, es vienkārši nezināju, ko darītu bez basketbola. Iet tikai uz skolu... Nu, tas nelikās tas pareizi. Tāpēc turpināju spēlēt basketbolu, un te nu mēs esam.

Kāda vecuma izlasēs esi spēlējusi?

Divas reizes U-16 izlasē, pa - reizei U-18 un U-20.

Kā izdodas apvienot sportu ar mācībām? Basketbols, īpaši jau spēlēšana izlasē, prasa arī ļoti lielu atbildību un laika patēriņu.

Kad atbraucu uz Rīgu, bija viegli visu apvienot, jo bija kovida laiks. Treniņi bieži nenotika, varēju braukt uz mājām. Arī mācības bija uz pašas atbildību. Kad mācības atsākās un atkal bija jāiet klātienē uz skolu, ātri pieradu pie rutīnas, ka no rīta līdz pēcpusdienai ir mācības un vakarā treniņš. Paralēli nekādu citu nodarbju man nebija.

Tad tava diena izskatījās tā – no rīta piecelies, tev ir normālas mācības kā visiem jauniešiem, tad ir treniņš, pēc tam dodies mājās pildīt mājasdarbus un darīt visas pārējās lietas.

Jā, kad spēlēju RSU, režīms bija tieši tāds. Šogad bija drusciņ citādi, jo TTT treniņi bija ap vienpadsmitiem dienā. Tad es no rīta braucu uz skolu, dienas vidū uz treniņu, pēc tam atpakaļ uz skolu, bet tad vismaz pēcpusdienas un vakari bija brīvi. Tad varēja kaut ko pamācīties vai atpūsties. Tas bija sarežģītāk, bet pie visa pierod.

Kā pašai šķiet, tev ir vienkārši vieglāka galva vai tu arī apzināti gāji uz to, lai tev viss izdotos?

Šķiet, ka man ir viegla galva. Es pārāk neiespringu ne uz skolu, ne uz kādām citām lietām. Man ļoti palīdzēja ikdienas rutīna, lai gan regulāri arī gadījās kavēt kaut kādas stundas. Ja stunda notiek tikai vienreiz nedēļā un tieši tajā brīdī man ir treniņš, tad man ļoti reti sanāk apmeklēt to stundu. Taču man ļoti palīdzēja klasesbiedri, arī skolotāji bija pretimnākoši, un es mācījos arī ārpus skolas. Ja visu laiku būtu bijusi skolā, noteikti būtu bijis vēl labāk, bet tāpat arī nebija slikti.

Kādas vēl īpašības ir nepieciešamas, lai apvienotu skolu un basketbolu?

Jābūt labai laika plānošanai un motivācijai. Jāzina visi darāmie darbi, lai neko neatstātu novārtā un nebūtu lieka stresa, ka kaut kas jāpabeidz. Bet nu es tam visam tiešām arī tiku cauri ar rutīnu un nelielu vieglprātību.

Kādi ir tavi mīļākie mācību priekšmeti?

Noteikti matemātika. Arī sports man ļoti patika, bet uz tām stundām es reti tiku. Manuprāt, viss ir atkarīgs no klasesbiedriem, tāpēc man ļoti patīk klātienē iet uz skolu, jo tur vienmēr var stundas padarīt jautrākas.

Lai tiktu spēlēt izlasē, noteikti jābūt ne tikai labām tehniskajām prasmēm, bet arī citām īpašībām. Kādai ir jābūt basketbolistei, lai izceltos uz pārējo fona?

Jābūt spēcīgai motivācijai, jāapzinās savas spējas un katru dienu jāmēģina tās uzlabot. Jābūt dzinulim sevi katru dienu, nedēļu vai mēnesi parādīt arvien labākā formā, lai pati redzi progresu.

Kurā klubā spēlēsi nākamajā sezonā?

Šosezon nespēlēšu klubā, es pavisam drīz braucu uz ASV, Denveru. Pabeigšu tur publiskajā skolā 12. klasi, bet paralēli mācīšos attālināti arī Latvijā, lai man skaitās visas vidusskolas pabeigtas. Tas būs ļoti interesants piedzīvojums!

Kā tu nonāci pie tāda lēmuma?

Tās skolas treneris mani aicināja jau pirms diviem gadiem. Sākumā likās, ka tas ir par ātru, un es noteikti negribēju vēl braukt prom. Pagājušogad es saņēmu piedāvājumu no “TTT Rīga” spēlēt basketbolu, kā arī filmēties “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kas man likās unikāls piedāvājums. Kaut kas tāds notiek vienreiz mūžā – nu nevaru aizbraukt prom un to neizmēģināt! Pagājušogad tāds bija mans attaisnojums, lai nebrauktu uz ASV. Šogad es domāju – ja jau tik ļoti gribu pamēģināt, kā ir Amerikā un kāds ir tas amerikāņu basketbols, tad šis ir tas gads, lai aizbrauktu un to noskaidrotu. Ātrāk aizbraukšu, ātrāk sapratīšu.

Vai tavs sapnis būtu arī turpmāk spēlēt Amerikā?

Nē, domāju, ka ne. Es gribētu pamēģināt spēlēt koledžas līmenī. Mani kaut kā līdz galam nepiesaista Amerikas kultūra. Es ticu, ka būs interesanti un forši, bet ilgtermiņā labprātāk spēlētu Eiropā.

Kāds būtu sapņu klubs vai līga, kurā tu gribētu spēlēt?

Pagaidām par konkrētiem klubiem neesmu domājusi un sekojusi līdzi, bet es noteikti gribētu kādu brīdi padzīvot un spēlēt Londonā.

Ko tu plāno darīt pēc skolas beigšanas paralēli basketbolam? Vai jau esi domājusi par turpmākajām mācībām?

Neesmu domājusi par konkrētām skolām, bet gan jau turpināšu mācīties kādā koledžā. Mācības man visu laiku būs paralēli basketbolam. Es noteikti kaut ko izmācīšos, lai man ir plāns B turpmākajai dzīvei pēc basketbola.

Koledžai ir arī kādi konkrētāki novirzieni, ko padziļināti mācīties?

Vēl nav konkrētu plānu, bet tas noteikti varētu būt kaut kas saistībā ar matemātiku. Man patīk un padodas. Domāju, varbūt mācīties inženieriju… Bet es pieņemu, ka ASV būs ļoti daudz izvēles iespēju.

Ko vecāki teica par tavu lēmumu doties uz ASV?

No Ventspils pārcelties uz Rīgu noteikti ir mazāk traki nekā uz ASV. Pagājušogad visi kopā bijām aizbraukuši uz Denveru paskatīties, kā tur viss notiek. Vienubrīd mamma teica, ka varbūt labāk nevajag, un tad es tieši biju par braukšanu, bet citā brīdī mums atkal domas dalījās pretējā virzienā. Tagad lēmums ir pieņemts, vairs nav nekādu atkāpšanās ceļu.

Vecāki ir atbalstoši, sola braukt arī ciemos?

Pavisam noteikti! Es tagad uz turieni arī braukšu kopā uz mammu, viņa palīdzēs iejusties un iekārtoties.

Ņemot vērā tavu pieredzi, piedaloties filmā “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, varbūt nākotnē iespējama arī aktrises karjera?

Pašlaik es to neplānoju, bet viss ir iespējams. Filmēšanās bija ļoti forša, jautra un aizraujoša pieredze, un es par to esmu ļoti pateicīga.

Ko tu filmā atveido?

Skaidrīti Smildziņu, kura diemžēl tikai šogad tika uzņemta “Hall of Fame”. Manuprāt, tas latviešiem un basketbola faniem ir ļoti liels gods. Laikā, kurā notiek filmas notikumi, viņa bija viena no galvenajām spēlētājām, kas virzīja TTT uz priekšu. Esmu ļoti priecīga, ka varēju spēlēt tieši šo tēlu.

Kas tev vislabāk patika pašā filmēšanas procesā?

Godīgi sakot, man vislabāk patika filmēšanas dienas. To nebija ļoti daudz, jo filmēšana notika sezonas laikā un bija grūti saorganizēt, lai visi tiktu. Maijā mēs filmējām tieši basketbola spēles, un daudzas aktrises bija TTT komandas meitenes. Filmēšanas diena ir ļoti gara, reizēm pat 12 stundu no vietas, bet tās aizpildās ar visādiem notikumiem, sarunām, jauniepazītiem cilvēkiem… Varbūt dažos brīžos liekas garlaicīgi, bet tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, ka tā bija tiešām interesanta pieredze.

Kā tev izdevās to apvienot ar skolu un treniņiem?

Viss bija diezgan labi saplānots. Varbūt brīžiem kaut kas drusciņ ķērās, bija grūtāk mani sadabū rokā izbraukuma spēļu dēļ, bet nekas necieta.

Kāda ir galvenā basketbolā gūtā atziņa, kas tev noder arī ikdienā?

Pārliecība par sevi, bet es noteikti neesmu pārliecināta par sevi pilnīgi visu laiku. Taču es vairāk jūtu, ka es spēju kaut ko izdarīt un paveikt. Šī pārliecība mani noteikti pilnveido ne tikai skolā un basketbolā, bet arī dzīvē, sevišķi, dzīvojot vienai pašai prom no vecākiem.

Spēlēšana izlasē noteikti palielina arī psiholoģisko slodzi. Kā tu tiec galā ar stresu?

Esmu diezgan vieglprātīga – tā arī es ar to visu tieku galā. Vienkārši cenšos nestresot! (Smejas.) Kā būs, tā būs! Kaut kas noteikti paliek neizdarīts, un es pēc tam apzinos, ka varēju izdarīt labāk, bet es cenšos sev nepārmest, jo apzinos, ka tajā konkrētajā brīdī lietām piegāju ne tik nopietni. Tāpēc ar stresu šajā sezonā es nedraudzējos. Mamma Ventspilī pat stresoja vairāk nekā es!

Uz filosofiskākas nots – kur tu sevi redzi tālā nākotnē pēc basketbolistes karjeras beigām?

Par to es vispār neesmu aizdomājusies. Nedomājot par darbu, jo par to es tiešām vēl neko nezinu, es vislabāk gribētu dzīvot Latvijā. Kaut kur prom no pilsētas, vislabāk pie jūras. Bet tas vēl ir tiešām tālu, tāpēc vēl nezinu.

Arī Evelīnas treneris klubā “TTT Rīga” Mārtiņš Gulbis atzīst, ka viņas gribasspēks un cieņa pret apkārtējiem ir iedvesmas vērts paraugs jaunajiem sportistiem. “Evelīna šīs sezonas laikā nepārtraukti pierādīja, ka viss ir iespējams, ja pareizi saplāno laiku, ar cieņu izturas pret pedagogiem, audzinātājiem un treneriem. Tas ir apbrīnojami, kā viņai izdevās apvienot gan vairākus tālus braucienus, gan mācības, gan basketbolu, gan filmēšanos. To paveikt var tikai stiprs cilvēks. Viņai piemīt pozitīva stūrgalvība, kādu vajadzētu visiem jauniešiem – kad šķiet, ka var iekarot visu pasauli. Un pat ja apdedzinās, tāpat neatlaidīgi tam ticēt un uz to tiekties.”