Markuss Zvīnis: "Visu mūžu jau basketbolu nespēlēšu. Kādā brīdī karjera beigsies"
Jaunais basketbolists Markuss Zvīnis iemieso visas īpašības, kas nepieciešamas augsta līmeņa basketbolistam: komandas garu, cīņassparu un neatlaidību. Laika plānošana, mācīšanās un dažādu pienākumu balansēšana nav Markusam sveša, taču viņš ar visu tiek galā pavisam viegli, pat neuzskatot to par kaut ko pārdabisku.
Kādas ir galvenās atziņas, ko esi sapratis no mācību procesa?
Viss jāizdara uzreiz, neko nedrīkst atlikt uz pēdējo brīdi. Pēdējā brīdī nebūs laika visu izdarīt korekti – viss sakritīs vienlaikus, un rezultāts būs paviršs.
Un otrādi – kādas atziņas no basketbola tev palīdz arī ārpus laukuma?
Pavisam noteikti disciplīna. Basketbols man ir palīdzējis iegūt apziņu, ka viss jāizdara līdz galam un ar pilnu atdevi. Basketbols man ir devis arī ļoti labus draugus – komandas biedri ir mani tuvākie draugi. Ar viņiem ir daudz kas piedzīvots kopā, mēs cits citu labi saprotam un pazīstam. Šī draudzība pavisam noteikti ir palīdzējusi arī ārpus laukuma.
Kā ar draugiem, kas nespēlē basketbolu? Vai viņi nebija apbēdināti, ka, iespējams, tev kādreiz vairāk laika jāpavada treniņos vai mācībās?
Protams, ir bijuši arī tādi brīži, kad nevaru aiziet uz kādu skolas balli vai kopā ar draugiem uz kino, taču principā es cenšos atrast brīvo laiku, lai pavadītu laiku kopā arī ar viņiem. Pat ja tas reizēm nozīmē, ka kādas citas prioritātes jāpabīda malā.
Un kā ir ar psiholoģisko noturību šādā ļoti sarežģītā dienas režīmā? Agri celies, mācies, tev ir treniņi… Kā tu to izturi?
Ar laiku man ir nostiprinājusies psiholoģiskā noturība, jo gadās piedzīvot dažādas dzīves situācijas – nenokārtot kontroldarbus un tamlīdzīgi. Bez tā jau nevar iztikt, un es norūdos, ar katru reizi kļūst vieglāk. Mācību dēļ spēles gan nav sanācis izlaist.
Vai ģimenes atbalstam ir liela loma laika plānošanā un mērķu sasniegšanā?
Noteikti! Es domāju, bez viņiem es nebūtu ticis tur, kur esmu tagad. Viņi vienmēr mani ir motivējuši un uzmundrinājuši. Ar mājasdarbiem gan nekad neesmu lūdzis palīdzību – pats biju apzinīgs un visu pildīju.
Kādas citas rakstura iezīmes tev ir palīdzējušas koordinēt sportu un mācības?
Disciplīna, varētu būt arī mērķtiecība, jo bez tās neko nevar sasniegt. Pateicoties mērķtiecībai, ja es nesasniegšu kāroto rezultātu, man pašam būs sirdsapziņas pārmetumi un liksies, ka es taču labāk varēju visu izdarīt. Man vienmēr vajag visu paveikt uz visiem simt procentiem, lai pašam ir sajūta, ka esmu paveicis maksimumu.
Šogad komandā biji arī saspēles vadītājs. Šajā pozīcijā iepriekš nebiji spēlējis. Kā tas notika?
To izvēlas treneris, es tur neko nevaru ietekmēt. Taču tas ir atkarīgs no manas spēles stila un ieguldītā darba. Talantam gan jau arī ir nozīme, taču galvenokārt svarīgs ir smags darbs – ar to var paveikt jebko. Saspēles vadītāja galvenais pienākums ir organizēt komandas uzbrukumu. Man šī bija pavisam jauna pieredze, jo agrāk es spēlēju uzbrūkošā aizsarga pozīcijā. Šis man ļāva no jaunas perspektīvas iepazīties ar uzbrukumu veidošanu.
Tu esi spēlējis gan U-16, gan U-18 izlasē. Kādas bija sajūtas, spēlējot tādā atbildīgā līmenī?
Tas man bija kaut kas pavisam jauns, jo pret tiem puišiem, ar kuriem kopā spēlēju izlasē, agrāk bija nācies arī spēlēt pretējās komandās. Daudzus pazinu iepriekš, taču šī bija iespēja iepazīties labāk, izveidot jaunas draudzības un uzspēlēt kvalitatīvu basketbolu. Tā kā izlases spēles notiek vasarā, nebija arī mācību, un varēju fokusēties tikai uz basketbolu.
Kāpēc, tavuprāt, basketbolistam ir svarīgi domāt arī par izglītību un atzīmēm?
Visu mūžu jau basketbolu nespēlēšu. Kādā brīdī karjera beigsies, un tad vajadzēs darīt ko citu. Tas ir neizbēgami. Man šķiet, ka ideāls variants ir mācīties un paralēli spēlēt basketbolu. Tādējādi var gan paspēt kaut ko sasniegt basketbolā, gan nodrošināties ar citu karjeru pēc basketbola karjeras noslēguma.
Markusa treneris Jānis Butāns atzīst – lai gan trenējis audzēkni tikai vienu sezonu, jau paspējis pamanīt un atzinīgi novērtēt viņa sīkstumu, mērķtiecību un mīlestību pret komandu. “Markusu īsumā varētu raksturot ar teicienu – neskati vīru pēc cepures. Viņš ir daudz vairāk par klasisku basketbolistu. Universāls spēlētājs, kas vispirms domās par komandu un tās rezultātu, tikai pēc tam pats par sevi. Viņam vienmēr pirmajā vietā ir bijušas mācības, jo Markusam bija ļoti svarīgi sekot savam sapnim un studēt medicīnu, taču tas nekad nav ietekmējis viņa spējas nodarboties ar basketbolu. Markuss vienmēr efektīvi plānojis savu laiku, lai visu paspētu, un tas atspoguļojas visā, ko viņš dara.”
Pilnu interviju ar Markusu Zvīni lasiet portālā Jauns.lv 8. septembrī.
